– N-negribu j-jūs precēt? – viņš satriekts stostījās.

Viņas acīs sāka dejot velniņi. – Skaidrs, ka ne! Padomājiet tikai, cik garlaicīgi būs kļūt par cienījumu precētu vīru, iekams būsiet ļāvies visādiem piedzīvojumiem!

Osvalds vēl nekad agrāk nebija domājis par šo jautājumu no tādas puses un klusībā nespēja nesajusties visai satriekts. Tomēr viņš bija pārlieku nopietns savas teļa mīlestības izrādīšanā, lai atzītu, ka Venēcijas novērojums ir dibināts. – Man nevajag lielāku laimi kā vien jūs iegūt! – viņš apgalvoja.

Venēcijas lūpas nevaldāmi notrīcēja, tomēr viņa apslāpēja smieklus. Tikai ļoti cietsirdīgs cilvēks varētu smieties par pirmās mīlestības pārņemtu zēnu. Venēcija noteica:

– Tas ir ārkārtīgi laipni no jūsu puses, Osvald, un es patiešām jūtos glaimota, lai arī nespēju atbildēt uz jūsu jūtām ar to pašu. Lūdzu, nerunājiet vairs par to! Sakiet man, vai lēdijai Denijai klājas labi? Un jūsu māsām?

Viņš nepievērsa uzmanību šiem jautājumiem, bet noteica drūmā tonī: – Turpmāk es vairs neko neteikšu, tikai lūgšu jums noticēt, ka manas jūtas ir nesatricināmas. Es ierados tāpēc, lai jums pateiktu, ka varat ar mani rēķināties. Es neesmu tāds uzpūtīgs švauksts kā Jārdlijs un nebaidos nostāties pret etiķetes prasībām. Patiesībā es nemaz neraizējos par kaut ko tādu, taču esmu redzējis no pasaules vairāk nekā…

– Osvald, par ko jūs runājat? – Venēcija viņu pārtrauca. – Ja tas ir Edvards, kurš izraisījis tādus jūsu vārdu uzplūdus…

– Tas malumednieks! – viņš izgrūda ar briesmīgu nicinājumu. – Lai viņš noņemas ar savām saknēm un lopiem, jo nekam citam nav derīgs!

– Nu, jums jāatzīst, ka tas viņam labi padodas! – Venēcija prātīgi noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka viņa zemes ir visauglīgākās no visām pusdienas brauciena attālumā. Ziniet, pat Poviks neatsakās no viņa padoma, ja runa ir par lauksaimniecību.

– Es nenācu šurp runāt par Jārdliju, – sacīja Osvalds. – Es tikai pieminēju… nu, tas nav nekāds joks! Venēcij, ja tas puisis jūs apvainos, dodiet man ziņu!

– Lai Edvards mani… ak, augstais Dievs, jūs runājat par Deimrelu? Muļķa auša, ejiet mājās un palūkojieties, vai nevarat ieinteresēties par saknēm, lopiem vai ko citu, nevis mani! Lords Deimrels mums ir ļoti labs draugs, un mani sadusmo tik muļķīga izrunāšanās par viņu.

– Jūs esat pārāk nevainīga, pārāk debešķīgi šķīsta, lai spētu lasīt tāda vīrieša domas, – Osvalds sacīja, sejai apmācoties. – Viņš var piemānīt Jārdliju, taču es uzreiz sapratu, kas viņš par putnu, tiklīdz uzmetu viņam vienu vienīgu skatienu! Iznirelis! Tā ir svētuma zaimošana… iztēloties, ka viņš varētu kaut vai tikai pieskarties jūsu rokai! Kad es redzēju, kā viņš jūs uzlūko… Dieva dēļ, es tikko noturējos, lai viņam neiešķiltu pa seju!

To izdzirdot, Venēcija iesmējās. – Man būtu gribējies redzēt, kā jūs to darāt! Nē, nē, nestrīdieties. Jūs esat pateicis vairāk nekā pietiekami. Patiešām, tas ir ārkārtīgi nepieklājīgi! Lords Deimrels ir džentlmenis; ja viņš tāds nebūtu, tad es neesmu tik nevainīga, lai nespētu parūpēties par sevi. Turklāt tās visas ir blēņas! Jūsu tēvs teiktu, ka jūs te izspēlējat otršķirīgu traģēdiju, un tieši tā jūs arī rīkojaties. Ja jums patīk tēlot, tā ir jūsu darīšana, taču nedariet to uz mana rēķina. Ardievu! Lūdzu, pasveiciniet no manis lēdiju Deniju un pasakiet viņai, ka Obrijam klājas tik labi, ka savā nākamajā apciemojuma reizē doktors Bentvērts, cerams, ļaus man vest viņu mājās.

To pateikusi, Venēcija pamāja uz atvadām un devās atpakaļ uz bibliotēku, iekams Osvalds bija spējis izdomāt kādu piemērotu atbildi.

Viņš jāja mājup uz Ebersliju ar dalītām jūtām. Pašapziņa bija tā cietusi pēc Venēcijas atvadu vārdiem, ka vismaz pēdējo jūdzi viņš kala tālejošus plānus par atteikšanos no savas aizraušanās, par daiļā dzimuma sabiedrības noliegšanu vai varbūt izturēšanos tik ciniskā veidā, lai dāmas visiem līdzekļiem censtos izdibināt, kāds tumšs noslēpums rodams zem viņa spīdošās ārienes un sardoniskā smīna. Lai arī šis plāns nelikās peļams, tas saistījās ar zināmām grūtībām, no kurām galvenās bija saistītas ar Eberslijā valdošo nožēlojami tradicionālo uzvedības standartu un lēdijas Denijas vispārzināmo tendenci ārstēt visas dvēseles sāpes ar vienaldzīgu izturēšanos pret tām. Turklāt Ziemeļu Raidinga nebija īstā vieta noslēpumainam un draudīgam svešiniekam. Pirmkārt, apkaime, kurā atradās Eberslija, bija reti apdzīvota, un, otrkārt, Osvalds bija pārāk labi pazīstams tur un pat pašā Jorkā, lai varētu cerēt uz svešinieka, turklāt vēl noslēpumaina un draudīga svešinieka statusu. Viņam nāksies apmeklēt viesības kopā ar māti un vecāko māsu, jo atteikums saceltu tādu troksni, ka viss nonāktu līdz tēva ausīm. Bija pilnīgi skaidrs, ka tēvs liktu viņam darīt to, kas jādara. Tāpat nebija nekādu cerību īstenot romantisku malā stāvēšanu šajos sarīkojumos, atsakoties no visiem ceremonijmeistara piedāvājumiem iepazīstināt viņu ar vēlamām partnerēm. Viesību zāle būs pilna ar meitenēm, kuras viņš pazinis visu mūžu. Ja viņš neuzsāks ar tām sarunu, tad māte ne vien norās viņu par nepieklājīgu izturēšanos, bet varēja pat iedomāties attaisnot dēla izturēšanos draugu priekšā ar to, ka viņš ir žultains vai cieš no zobu sāpēm. Labāk pārvaldītā pasaulē jauna džentlmeņa tēvs apgādātu savu dēlu ar pietiekoši lielu kabatas naudu, lai viņš varētu ērti iekārtoties Londonā un kļūt par zvaigzni modernā sabiedrībā, taču pasaule bija slikti pārvaldīta un sers Džons… Tumsonīgais tēvs uzskatīja un paziņoja, ka pēc mantinieka nosūtīšanas apciemot tēvoci Jamaikā viņam ir tiesības gaidīt no Osvalda vēlēšanos apmesties mājās un apgūt lielas muižas pārvaldīšanas mākslu, domājot par laiku, kad tā nonāks viņa rokās.

Laimīgā kārtā Osvalds nebija paspējis ilgi kavēties šajās drūmajās domās un atcerējās, ka agrāk, pirms pašreizējā nožēlojamā laikmeta, bruņiniekus un trubadūrus uz varonīgu rīcību acīmredzami iedvesmoja nicīgas mīļākās. Jo noraidošākas – lai neteiktu aizvainojošākas – dāmas, jo lielāka bruņinieku padevība un jo lielāks beigu triumfs, kad sirdsdāmas beidzot bija pārliecinātas par viņu labajām īpašībām.

Doma par Venēcijas apbrīnas iegūšanu bija pietiekoši patīkama, lai liktu Osvaldam tūlīt pat atteikties no plāna kļūt par sieviešu nīdēju un viņš iejātu Eberslijā labā garastāvoklī, ko sabojāja apziņa, ka nākotnes spožumu apēno lords Deimrels, un papildināja sera Džona piezīme, ka Osvaldam vajadzētu nomainīt savu Belčera stilā vaļīgi aplikto lakatu pret piemērotāku kaklautu un tikai tad sēsties pie vakariņu galda ar māti un māsām. Šie divi apstākļi atkal padarīja Osvaldu drūmu. Ja laimīgas sagadīšanās dēļ lēdija Denija nebūtu vakariņām pasūtījusi tītaru ar trifelēm, sliktais noskaņojums nebūtu ļāvis viņam izbaudīt ēdamo. Tomēr gaistošā ēstgriba atgriezās, ieraugot tītara cepeti, un viņš kārtīgi paēda. Osvalda tendenci grimt sapņainā melanholijā izjauca sers Džons, kurš aicināja dēlu uzspēlēt biljardu. Jaunais Denijs nebija aizrāvies ar tik dīku sporta veidu, tomēr aiz prieka par uzvaru pār tēvu ar vislielāko pārsvaru, kādu viņš jebkad sasniedzis, aizmirsa par savām nelaimēm un kļuva aizrautīgs un runīgs, it īpaši aprakstot savu spožo uzvaru mātei un māsām vēlāk vakarā. Osvalda pacilātība bija milzīga, un viņš devās gulēt ar domu, ka ir nevajadzīgi satraucies par lorda Deimrela traucējošo klātbūtni apkaimē. Tiklīdz Obrijs atgriezīsies Anderšovā, lords neapšaubāmi aizbrauks no priorāta un nerādīsies Jorkšīrā nākamos divpadsmit mēnešus.

Pēc divām dienām Venēcija atsūtīja lēdijai Denijai zīmīti ar priecīgo ziņu, ka Obrijs atkal ir atgriezies mājās. Un, it kā providence piepeši būtu nolēmusi apbērt jauno Denija kungu ar savas labvēlības apliecinājumiem, šai ziņai gandrīz nekavējoties sekoja nākamā, kas vēstīja, ka Edvards Jārdlijs vairākas dienas juties nelāgi un tagad nolicies gultā ar vējbakām. Sāncensis bija novākts no ceļa, un Osvalds devās uz Anderšovu, lai izmantotu izdevību. Ierodoties viņš ieraudzīja Venēciju, kura pastaigājās pa dārzu kopā ar Deimrelu.

Tas bija pamatīgs trieciens, un vēl ļaunāks bija atklājums, ka Deimrels nemaz nav iecerējis drīzumā aizbraukt no priorāta. Šķietamais iegansts uzturēšanās paildzināšanai bija tāds, ka, paklausot pārvaldnieka lūgumam, viņš varētu mēģināt izlabot kaitējumu, kas gadiem ilgās nevērības rezultātā bija nodarīts laukiem, taču viņa patiesais iemesls bija pilnīgi skaidrs – Venēcija ir viņa medījums, un viņš to medī bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Osvalds bija pārliecināts, ka Deimrela vienīgais mērķis ir savas īslaicīgās iekāres apmierināšana. Ļaužu mēles viņam piedēvēja simtiem burvīgu upuru, un Osvalds nešaubījās ne par šo baumu patiesumu, ne arī par to, ka sava mērķa sasniegšanā Deimrels nerēķināsies ar sabiedrības viedokli un neizrādīs ne mazāko žēlumu. Vīrs, kura karjera bija sākusies ar precētas augstdzimušas dāmas nolaupīšanu un ietvērusi biedrošanos ar padibenēm, kas pārvērta priorātu priekamājā vēl tikai pirms gada, bija spējīgs uz jebkādu nekrietnību, un Deimrels jau pirms daudziem gadiem pierādīja, cik maz viņš raizējas par apkārtējo cilvēku viedokli. “Ja arī pagātnes nedarbi nav uzskatāmi,” Osvalds sprieda, “pietiek uzmest viņam vienu vienīgu skatienu, lai jebkurš, izņemot tādus tukšpaurus kā Edvards Jārdlijs, saprastu, ka Deimrels ir neapdomīgs korsārs, kurš ievilina Venēciju slazdā un nevilcināsies aizvilkt viņu uz ārzemēm, kā bija to izdarījis ar savu pirmo mīļāko, bet pamest vēlāk, kad meitenes saldums vairs nespētu iepriecināt viņa notrulinātās garšas kārpiņas. Viņš jau tagad ir meiteni gandrīz vai apbūris, jo arī tie, kas nesatraucoties daudzina Venēcijas saprātu, nešaubīgi to saprastu, ieraugot skatienu, ar kādu viņa uzlūko Deimrelu.” Venēcijai bija smaidošas acis, bet vēl nekad agrāk tās nebija smaidījušas ar tādu maigumu kā tagad. Kādu brīdi Osvaldam likās, ka viņa ir kļuvusi par gluži citu cilvēku, un viņš atcerējās kādu no Obrija stāstiem par statuju, kuru atdzīvinājusi dievība. Venēcija gan nekad nebija atgādinājusi statuju, tomēr zem viņas dzīvīguma bija slēpies vēss un lietišķs prāts. Viņa bija iejūsmināma, taču sajūsma nekad viņu nepadarīja aklu, un pat maigi mīlēto Obriju Venēcija uzlūkoja ar uzjautrinājumu un nevienam nepiedāvāja neko vairāk par draudzību. Šī nosvērtība patika Edvardam Jārdlijam, jo viņš to uzskatīja par pieticības un labas audzināšanas zīmi; tā bija patikusi arī Osvaldam, taču gluži cita iemesla dēļ – tā padarīja Venēciju no skaistākās meitenes apgabalā par pasaku princesi, kuras roku varēja iegūt tikai visdrosmīgākais, cēlākais un izskatīgākais no viņas daudzajiem pielūdzējiem. Savos romantiskākajos brīžos Osvalds bieži bija iztēlojies sevi šajā lomā, vai nu iekvēlinot meitenē mīlestību ar savu prātu un pievilcību, vai izglābjot viņu no degošām mājām, satrakotiem zirgiem vai brutāliem laupītājiem. Edvards Jārdlijs tikmēr stāvēja malā, neuzdrošinādamies riskēt ar dzīvību. Šajos sapņos Venēcija uzreiz kaislīgi iemīlējās Osvaldā, Edvards nozuda, nokaunējies un pazemots, un visi, kuri agrāk bija uzskatījuši jauno Denija kungu par skolaspuiku, pēc tam uzlūkoja viņu ar bijību, runāja par viņu ar cieņu un uzskatīja par godu uzņemt viņu savās mājās. Tie bija patīkami sapņi, taču tikai sapņi. Osvalds nebija gaidījis, ka tie varētu piepildīties. Likās visnotaļ neticami, ka Venēcija varētu nonākt liesmojošā mājā un Osvalds šādā situācijā gadītos tuvumā, lai viņu izglābtu; viņa bija laba jātniece, bet doma par to, ka viņu mierīgajā un likumbijīgajā apkaimē varētu uzrasties kāds brutāls laupītājs, pat sapnī bija šķitusi krietni neiespējama.