žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Viņa šķiet visai nepatīkama!

– Viņa ir ļoti nepatīkama! Īsts pūķis!

– Kāpēc viņa grib uzvest jūs uz pareizā ceļa?

– Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, par spīti visiem maniem grēkiem, es esmu ģimenes galva, un šis apstāklis viņai ir ļoti svarīgs. Otrkārt, devusi savu karalisko rīkojumu manam brālēnam Alfredam, kurš ir arī mans mantinieks, ierasties Grosvenorskvērā uz apskati, viņa šausmās atklāja, ka viņš pieder pie dendijiem. Patiešām, švīts no pirmā acu uzmetiena! Tā kā viņam nebija ne jausmas, ka vecā dāma uzlūko ikvienu Bondstrītas skaistuli ar vislielāko riebumu, tas muļķa tukšpauris uzcirtās kā uz kāzām un ieradās Grosvenorskvērā pilnīgi nepieņemamā paskatā, gaiši dzeltenās biksēs, Štulca šūtā mētelī, Hobija taisītos zābakos, Bekstera cepurē un augstu sasietā austrumnieciskā kaklautā. Pievienojiet tam klāt mutautiņu no Barselonas, kāposta lieluma pogcaurumu, spēcīgu čerkesiešu matu eļļas aromātu, dejas skolotāja manieres un gadiem ilgi izkoptu šļupstēšanu, un jūs redzēsiet, ka Alfreds nav nekāds parastais puisis!

– Man būtu gribējies viņu ieraudzīt! – Venēcija smiedamās noteica. – Vai jūs to redzējāt, vai arī tas ir tikai atstāstījums?

– Skaidrs, ka ne! Es gan viņu neredzēju, taču to, ko neizstāstīja viņš pats, izstāstīja mana krustmāte. Nabaga puisis! Viņš tikai gribēja izskatīties labi, taču visas viņa cerības tika satriektas! Šo triecienu vajadzēja dziedināt… Ak, es laikam nepieminēju, ka manas krustmātes bija sastrīdējušās ar viņa māti, kura viņas aizvainojusi mana tēvoča bērēs, taču es nebiju tur klāt, tātad precīzi nezinu, kāds bija viņas noziegums, lai gan neizslēdzu iespēju, ka viņa neizrādīja pienācīgu cieņu. Lai vai kā, Alfreds pieņēma manas krustmātes Ogastas uzaicinājumu, jo bija pārliecināts, ka neliela uzruna, protams, apvienojumā ar viņa izcilo izskatu, liks ne tikai viņai, bet arī krustmātēm Džeinai un Elīzai padarīt viņu par savu mantinieku. Un tas viņu interesē daudz vairāk nekā mantojuma saņemšana no manis! Diemžēl, būdamas spiestas izvēlēties starp frantu un vieglprāti, viņas izvēlējās vieglprāti vai, pareizāk sakot, izvēlētos, ja es būtu pakļāvīgāks!

– Izturētos pienācīgi?

– Ļaunāk! Apprecētu sievieti ar cauriem zobiem, strupu degunu un neizteiksmīgu augumu!

Venēcija iesmējās. – Es uzdrošinos apgalvot, ka viņas vēlas, lai jūs apprecētos, jo tas būtu cienījamākais, ko jūs varētu darīt. Turklāt, protams, pateicoties bērniem, jūsu brālēns tiktu svītrots no mantinieku saraksta pilnībā. Tomēr es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc līgavai vajadzētu būt strupdegunei vai ar cauriem zobiem!

– Es arī ne, taču viņai ir gan strups deguns, gan cauri zobi, varat man ticēt. Turklāt viņa vismaz desmit gadus ir nodzīvojusi vecmeitās. Vai jūs brīnāties par to, ka es aizbēgu?

– Nē, taču brīnos par to, ka jūsu krustmātes bijušas muļķes, ja piedāvājušas jums tādu partiju! Viņām vajadzētu būt pavisam dīvainām, lai cerētu, ka jūs uzmetīsiet kaut skatienu sievietei, kura nav žilbinoši skaista, jo esat radis iemīlēties tikai daiļavās. Ir nesaprātīgi gaidīt, lai cilvēki mainītu savus ieradumus vienā mirklī.

– Tiesa gan! – Deimrels piekrita, apbrīnojamā kārtā saglabādams nopietnību. – Un Amēlijas Ablijas acis ir tikpat dzirkstošas kā zivs acis.

– Tādā gadījumā jums nevajadzētu viņu bildināt, – Venēcija nopietni sacīja. – Man nabadzītes ir ļoti žēl, taču viņa būs daudz laimīgāka, palikdama vecmeitās, nekā kļūdama par jūsu sievu! Es nebrīnītos, ja jūs aizbēgtu ar kādu citu vēl pirms kāzām, un domāju, ka tas viņai būtu neizturami. Kāpēc jūsu krustmātes ir izvēlējušās jums tik nepiemērotu līgavu? Jādomā, ka viņām ir gari mati, bet īss padoms!

Deimrela lūpas nodrebēja smieklos, taču viņš drūmi atbildēja: – Laikam jau viņas domā, ka vairs neesmu tajā vecumā, kad cilvēki atļaujas romantiskas neprātības. Krustmāte Elīza apgalvo, ka man pienācis laiks novīt ģimenes ligzdiņu. Viņa man attēloja visas tās priekšrocības, kas mani sagaida, ja es kļūšu par ģimenes tēvu.

– Tas viņai ir izdevies. Viņas dēļ jūs esat nonācis Jorkšīrā. Un kādas tad ir Ablijas jaunkundzes labās īpašības?

– Nu, viņai piemīt vienīgi tikumība.

– Ar to nepavisam nepietiek, ja vien viņa nav puritāne, un man tā vien šķiet, ka viņa pēc tādas izklausās.

– Man viņa tāda izskatījās un izklausījās. Tomēr krustmātes paziņoja, ka bez pirmšķirīgās tikumības viņai piemītot arī izcils prāts, lieliska gaume un viņa vienmēr izturēšoties pienācīgi. Viņas bagātība ir tik liela, kādu man ir tiesības gaidīt, un man ir jāatceras, ka tad, ja Amēlijai nebūtu pāri trīsdesmit un viņa nebūtu tik neglīta, nedz viņa, nedz viņas vecāki ne uz mirkli pat neapsvērtu manu bildinājumu.

– Kādas blēņas! – Venēcija sašutumā iesaucās.

Viņai veltītajā Deimrela smaidā bija manāma vīpsna.

– Nē, tā bija taisnība. Jādomā, ka es ieņemu visai augstu vietu nevēlamo vecpuišu sarakstā, bet tam ir savas priekšrocības. Piemēram, man nav nekādas vajadzības raizēties par to, ka varu krist par laupījumu kādai saprecināt kārai mammītei. Viņa drīzāk brīdinās savu meitu, ka jāturas no manis pieklājīgā attālumā.

– Tātad jūs apmeklējat viesības? – Venēcija apjautājās. – Es neko nezinu par sabiedrību un to, ko jūs dēvējat par labo toni, bet… Kad jūs teicāt, ka esat izstumtais, es nospriedu, ka jūs vispār neapgrozāties labā sabiedrībā.

– Ak, tik ļauni nemaz nav! – viņš apgalvoja. – Bez šaubām, es neesmu gaidīts viesis mājās, kurās ir precību vecuma meitas, un es nespēju iztēloties nevienu, kas būtu tik necienīgs spert kāju pāri “Olmaka” kluba slieksnim… Protams, ja vien es nemainītu savu dzīvesveidu, neapprecētu Ablijas jaunkundzi un mana krustmāte Ogasta nenobruģētu man ceļu uz šo svētnīcu ar savu naudu, taču tikai vislielākie puritāņi gāja tik tālu, lai izvairītos no pazīšanās ar mani! Ja kaut kas mani mudināja bēgt no Ablijas jaunkundzes, tad drīzāk doma par to, ka atkal tikšu ierauts tajās aprindās, no kurām labprāt tieku izslēgts.

– Pēc visa, ko man stāstījusi lēdija Denija, es secinu, ka “Olmaka” sanāksmes ir apbrīnojami garlaicīgas, – Venēcija piezīmēja. – Bērnībā es sapņoju par to, ka reiz varēšu tajās piedalīties, taču nu man tās liksies pliekanas.

To nu Deimrels negrasījās pieļaut un norāja Venēciju par to, ka viņa runā par savu bērnību kā par senu pagātni. Viņš noteica: – Kad atgriezīsies brālis, jūs apciemosiet savu krustmāti un labi pavadīsiet laiku. Jūs meklēsiet izklaidi, mans dārgais acuraugs, un iesiet uz modernajiem pasākumiem, salauzīsiet jo daudzas sirdis, un ikviena diena jums liksies pārāk īsa visiem tiem priekiem, ko vēlēsieties tajā ietilpināt.

– Ak, kad šī diena pienāks, es, visticamāk, jau būšu kritusi vecuma plānprātībā! – Venēcija atcirta.

Edvardam Jārdlijam, kurš nešaubījās par savu vērtību, Deimrels varēja likties sīka vienība, taču jaunais Denija kungs, kurš nepavisam nebija tik pašpaļāvīgs, par kādu centās izlikties, saskatīja viņā gan paraugu, gan draudu. Tāpat kā Edvards, viņš ieradās priorātā apjautāties, kā jūtas Obrijs. Atšķirībā no Edvarda, jau ieraugot Deimrelu, viņu pārņēma dziļš un skaudības pilns naids.

Imbers ieveda viņu bibliotēkā, kur Deimrels ar Obriju spēlēja šahu, bet Venēcija sēdēja uz soliņa pie dīvāna un vēroja spēli. Šī omulīgā aina nesagādāja Denija kungam nekādu prieku. Kad Deimrels piecēlās un jauneklis ieraudzīja, cik namatēvs ir garš, cik graciozi kustas un cik daudz izsmiekla jaušas viņa skatienā, Osvalds saprata, ka māsas ir viņu nežēlīgi maldinājušas, uzskatot lordu par garlaicīgu pusmūža vīru. Osvalds vienā mirklī secināja, ka viņš ir bīstams marodieris.

Viņa apciemojums nebija ilgs, taču pietiekošs, lai ļautu jaunajam Denija kungam saskatīt, cik labi Lenjoni jūtas sava saimnieka sabiedrībā. Viņi ne tikai jutās muižā kā mājās, bet piedevām vēl uzvedās tik nepiespiesti, it kā būtu pazinuši saimnieku visu mūžu. Obrijs pat sauca viņu vārdā, par Džesperu. Venēcija nerīkojās tik necienīgi, tomēr sarunas nebija formālas. Varbūt auklei viņa izturēšanās varēja likties tēvišķīga, taču Osvaldu, kura uztveres spējas saasināja greizsirdība, tas nespēja piemānīt. Kad Deimrela skatiens kavējās pie Venēcijas, viņa acīs nebija ne miņas no tēvišķības, un, jauno dāmu uzrunājot, vīrieša balss skanēja kā glāsts. Osvalds nikni uzlūkoja Deimrelu un velti centās izgudrot kādu viltīgu veidu, lai paliktu divatā ar Venēciju. Nekas nenāca prātā, tāpēc Osvalds bija spiests rīkoties tieši un, sniedzot roku atvadu sveicienam, ar piesarkušiem vaigiem noteica piesmakušā balsī: – Vai drīkstu ar jums aprunāties?

– Jā, bez šaubām! – Venēcija laipni atbildēja. – Par ko? – Neesi nu tāda zoss, mana dārgā, – ieteica Obrijs, iesveldams Osvaldā vēlēšanos apgriezt viņam kaklu.

– Jums jānodod ziņa no lēdijas Denijas, un jūs vēlaties to pārstāstīt aci pret aci, vai ne? – Deimrels izpalīdzīgi pajautāja, taču viņa acis velnišķīgi iezibējās.

Kādā dižciltīgākā laikmetā Osvalds varētu atbildēt uz tādu nekaunību, pagrūžot viņa gaišību, kurš bija atvēris durvis, un tādējādi izvilināt divkaujas pieprasījumu. Vai varbūt pat tajos laikos vīriešiem nācās atturēties no grūstīšanās durvīs dāmas klātbūtnē?

Osvalds vēl nebija izlēmis šo jautājumu, kad jau atradās ārpusē kopā ar Venēciju, bet Deimrels bija aizvēris aiz viņa durvis. Viņš saspringti nočukstēja: – Pazīstot sevi, man jāteic, ka viendien mēs kārtosim rēķinus!

Venēcija bija pieradusi pie puiša dramatiskajiem izlēcieniem, taču šis viņai likās pārsteidzošs. – Mēs? – viņa iejautājās. – Ko gan es tādu esmu izdarījusi, lai jūs tā sadusmotu, Osvald?

– Jūs? Nemūžam! – viņš paziņoja. – Tas nav nekas… man nevajadzēja neko teikt, taču ir tādi brīži, kad vīrietis nespēj apspiest savas jūtas! – Viņš uzlūkoja meiteni ar badīgu skatienu. – Tikai piešķiriet man tiesības saukt jūs par savējo! – viņš aicināja.

– Vai par to jūs gribējāt runāt ar mani aci pret aci? – Venēcija iesaucās. – No visām muļķīgākajām sarunām… Kaut jūs reiz saprastu, ka tad, kad es saku “nē”, tas arī nozīmē “nē”! Kāpēc jūs esat tāds auša? Es esmu vairāk nekā sešus gadus vecāka par jums! Turklāt jūs nemaz negribat mani precēt!