Lai aptītu aukli ap pirkstu, Deimrelam bija vajadzīgas trīs dienas; Obrijs to sauca par pieglaimošanos un gandrīz bija visu izjaucis, sākdams apslāpēti smieties, kad Deimrels piekrita auklei, kura sacīja, ka nav nekādas jēgas pārklāt visas mēbeles ar pārvalkiem cerībā, ka tas atbiedēs kodes; ka patiesībā visus krēslus un galdus, un skapīšus nelietotajās istabās vajadzētu kārtīgi nopulēt un ka viņš tikai priecātos, ja māja tiktu sakārtota. Ar to auklei bija gana, jo Anderšovā viņai neviens neļāva ielauzties Gārnardas kundzes teritorijā. Turpretī Imberas kundze bija nevarīga, pieticīga būtne, kura rīkojās tā, kā viņai tika pieteikts, un jutās pateicīga par padomu un norādījumiem. Aukle, kura bija devusies uz priorātu ārkārtīgi negribīgi, tagad lieliski pavadīja laiku un pat negrasījās doties projām, kamēr ar Imberu, dārznieka sievas un ciemata meičas palīdzību nebūs apgriezusi māju ar kājām gaisā, kā īgni izteicās Imbers. Pirmo reizi kopš tā laika, kad aukle bija valdījusi Anderšovas bērnistabā, viņai tika ļauta neierobežota vara. Nospriedusi, ka no Deimrela nav jābaidās, viņa mazināja savu uzraudzību un staigāja pa lielo, krēslaino māju kopā ar saviem palīgiem, tik dziļi iegrimusi darbā, ka nemanīja mirdzumu Venēcijas acīs un nenojauta, ka laikā, kad meitenei vajadzēja doties mājās, viņa bija kopā ar Deimrelu, vai nu sēžot dārzā, vai pastaigājoties upmalā, vai ļaujot viņam pavadīt sevi atpakaļ uz Anderšovu pa garāko iespējamo ceļu.

Deimrela zirgu puisis un sulainis to zināja, taču Nids neteica auklei, cik ilgu laiku Venēcijas ķēve pavadīja priorāta staļļos, un Mārstons, kad aukle viņam jautāja, vai Venēcija ir devusies mājās, neteica, ka viņa to darījusi saimnieka sabiedrībā.

Nids to uzskatīja par savādu situāciju, taču, ieminoties par to Mārstonam, vienīgā atbilde bija neizpratnes pilns skatiens. Tomēr arī Mārstons to uzskatīja par dīvainību, jo viņa saimnieks nemēdza vilināt savos tīklos nevainīgas jaunas dāmas vai – vēl trakāk – draudzēties ar viņām. Viņš nepavisam nebija izvirtulis. Varbūt viņš ir neglābjami iesīkstējis, lai pievērstu uzmanību savas kārtas jaunavām? Mārstons to nezināja, taču atcerējās, ka visu to gadu laikā, kopš viņš kalpoja pie lorda, saimnieks vēl ne reizes nebija interesējies par tādu dāmu kā Lenjonas jaunkundze. Viņš vēl nekad nebija redzējis Deimrelu izturamies pret kādu no savām mīļākajām tik sirsnīgi kā pret Venēciju, un saimnieks vēl nekad nebija licies tik kluss un prātīgs. Kopš Obrija kunga ierašanās mājā lords ne reizes nebija pārmērīgi dzēris, un tā bija nepārprotama zīme, ka Deimrels negarlaikojas un nav sliktā noskaņojumā. Viņš pat nelikās satraucies, lai gan nebija grasījies uzkavēties priorātā ilgāk par dienu vai divām. Viņi bija nodomājuši doties uz lorda Fleivela medību namiņu, taču nu šis plāns izgaisa – Deimrels bija teicis Mārstonam, ka uzrakstījis atteikuma vēstuli. Vai viņi dosies atpakaļ uz Londonu, kad Obrija jaunkungs būs aizgājis no priorāta? Lords neko nestāstīja, tikai atklāja, ka vismaz kādu laiku uzturēsies Jorkšīrā.

Var jau būt, ka viņš izklaidējās ar jauna veida flirtu, taču jebkurā citā gadījumā tas ārkārtīgi atgādinātu nopietnas intereses izrādīšanu. “Ja tā,” Mārstons prātoja, “vai Lenjonas jaunkundze zina, kā lords dzīvojis līdz šim? Un ko gan viņas brāļi teiktu par šādu partiju?”

Kalpotājs būtu juties pārsteigts, ja aptvertu, cik daudz Venēcija zina un cik ļoti viņu aizrauj daži no Deimrela biežākajiem piedzīvojumiem; un viņš justos apmulsis, ja nojaustu, cik nepiespiestas ir šī savādā pāra attiecības.

Viņi bija labi draugi. Svešinieks nospriestu, ka abi ir radinieki, jo sarunas bija tiešas un atklātas un nepavisam neatgādināja flirtu. Spēlē, kurā tikai nedaudzi spēja ar viņu sacensties, Deimrels bija pieņēmis sev uzspiesto Eneja krietnā drauga Ahāta lomu un drīz vien sāka pamācīt Venēciju par vecākā brāļa īpašumu pārvaldīšanu vai apsprieda ar viņu grūtības, kuru cēlonis bija viņas jaunākā brāļa acīmredzamā apņēmība ļaut savam spēcīgajam prātam nogurdināt trauslo ķermeni. Viņš deva meitenei labākus padomus, nekā pats bija īstenojis praksē, tomēr atklāti pavēstīja, ka Venēcija neko daudz nevarēs darīt, lai novērstu Obrija uzmanību no viņa visaptverošās kaislības. – Viņš pārāk daudz laika ir pavadījis vienatnē. Ja viņu varētu aizsūtīt uz Ītonu, viņš tur neapšaubāmi būtu atradis sev draugus, taču nu izskatās, ka viņam ir tikai divi draugi, jūs un viņa vecais skolotājs, tas mācītājs, par kuru viņš man ir stāstījis un kura vārdu es aizmirsu. Obrijam vajadzētu vairāk biedroties ar sava vecuma cilvēkiem, kuriem piemīt līdzīga gaume kā viņam, un pārvarēt savas bailes no žēlošanas vai nicināšanas.

Venēcija uzmeta Deimrelam daiļrunīgu skatienu. – Vai zināt, ka jūs esat pirmais cilvēks, kurš sapratis, ka ienīst savu nevarību šādā veidā? Pat doktors Bentvērts to īsti nesaprot, un es to tikai nojaušu, jo viņš par to nerunā. Taču viņš ir runājis par to ar jums, vai ne? Viņš man pastāstīja, ko jūs reiz teicāt… ja jums ļautu izvēlēties starp izcilu ķermeni vai izcilu prātu, jūs izvēlētos prātu, tāpēc ka tas dzīvotu ilgāk par ķermeni. Zinu, ka viņš jutās krietni pārsteigts, jo citādi nebūtu man to teicis, un es sajutos tik pateicīga, ka būtu varējusi jūs apskaut!

– Dieva dēļ! – viņš strauji iesaucās. – Dariet to!

– Nē, es nejokojos. – Venēcija iesmējās un papurināja galvu. – Redziet, tas bija tieši tas, ko viņam vajadzēja dzirdēt, un tas, ka viņš vispār ir ar jums par to runājis, ļauj man noprast, cik ļoti jūs viņam patīkat. Parasti Obrijs izturas pret svešiniekiem visai atturīgi un kļūst vai mēms aiz dusmām, kad tādi cilvēki kā lēdija Denija apjautājas par viņa veselību vai Edvards palīdz viņam piecelties no krēsla.

– Varu iztēloties! Vai tā rīkojas tas āmurgalva?

– Jā, un viņam neko nevar iestāstīt! Zinu, ka viņš to dara aiz laipnības, un tomēr…

– Tam nepateicīgajam dīkdienim viņa laipnība nemaz nav vajadzīga!

– Tieši to jau es teicu Edvardam, taču viņš uzskatīja, ka tās ir blēņas. Toties jūsu laipnība Obrijam patīk. Jūs runājat par to, kas viņu interesē, bet arī rājat viņu, saucat viņu visādos ķengājošos vārdos un draudat izdarīt ar viņu briesmu lietas, ja viņš neiedzers tos briesmīgos baldriānus!

– Vai tas ir jūsu priekšstats par laipnību? – viņš uzjautrināti apjautājās.

– Jā, un arī jūsējais, jo citādi jūs to nedarītu. Domāju, tas liek Obrijam sajusties gluži tādam pašam kā jebkuram citam zēnam. Un jūs nepievēršat uzmanību viņa klibajai kājai. Biedrošanās ar jums viņam ir nākusi par labu; vairāk, nekā jebkad spētu panākt biedrošanās ar mani, tāpēc ka esmu tikai sieviete, turklāt vēl māsa, un tas padara situāciju vēl grūtāku.

– Jūs esat laba māsa. Ceru, ka saņemsiet nopelnīto balvu, tomēr ļoti par to šaubos. Neļaujiet, lai Obrijs darītu jums pāri! Viņš jūs mīl, taču ir egoists, mana dārgā.

– Ak, to es zinu! – Venēcija jautri noteica. – Tomēr viņš nav tik ļauns kā savulaik tētis vai Konvejs, varat būt drošs! Obrijs varētu mani kādreiz palutināt, ja vien iedomātos par to, taču tētis gan ne, turpretī Konvejs… nez vai viņš spēj domāt par kādu citu, atskaitot sevi! – Tieši tādas piezīmes kā šī, izteiktas pilnīgā nopietnībā, sajūsmināja Deimrelu un lika viņam dēvēt Venēciju par savu dārgo acuraugu. Viņa pieņēma šo apzīmējumu visai aukstasinīgi, tikai lūdza Deimrelu nekad to nelietot aukles klātbūtnē. – Jūs būsiet satriekts, kad atskārtīsiet, ka visa jūsu pieglaimošanās ir beigusies ar čiku, turklāt tas izjauktu visu mūsu omulību.

– Varu derēt, ka Pridijas kundze neceltu brēku. Viņa uzskata mani par bruņinieku.

– Nē, viņas acīs jūs vien tuvojaties šim statusam, un arī tikai tāpēc, ka atbalstījāt viņu, nevis Imberu! Varbūt jūs to nezināt, taču vakar jūs piedzīvojāt atkritienu, jo neļāvāt izdauzīt bibliotēkas paklāju! Viņa atkal sāka runāt par bezdievību un esot pateikusi, ka viens grēcinieks iznīcina daudz labā. Obrijs zvēr, ka tā bijis.

– Tomēr kopš tā brīža es esmu paudis apbrīnu par viņas mežģīnēm, un nu viņa tur mani augstā vērtē! – Deimrels attrauca.

– Kaut nu tā izrādītos tik augsta, ka aukle jums tās uzdāvinātu! Viņa ir sadarinājusi jūdzēm garas mežģīnes, tāpēc ka dara to, kopš es sevi atceros, un tikai retumis kādam kaut ko uzdāvina. Trakākais ir tas, ka viņa grasās mežģīnes atdot tam no mums, kurš pirmais apprecēsies. Tā tik ir perspektīva!

– Varbūt, – Deimrels domīgi noteica, – man nevajadzētu mēģināt pacelties pārāk augstu viņas acīs. Varbūt vajadzētu sarīkot kādu orģiju, nolamāt Obriju vai nosaukt jūs par savu dārgo acuraugu, viņai dzirdot?

– Tad jūs noslīdētu viņas acīs par zemu. Viendien jūs likāt viņai noprast, ka esat ieradies Jorkšīrā, lai atlīdzinātu par savu nomnieku nodarītajām pārestībām… Es esmu pārliecināta, ka jūs to izdarījāt, jo kurš cits gan būtu varējis iedvest viņai tik dīvainu pārliecību? Atzīstiet, ka tas bijis tikai joks! Tomēr varbūt labāk nesakiet, ka atbraucāt tās Tetersolas lietas dēļ, jo viņa uzskata skriešanās sacīkstes par necienīgām!

– Kas tā tāda par Tetersolas lietu? – lords noprasīja. – Es vēl neesmu izūtrupēts, ja jūs domājat to!

– Nē. Vismaz es nezinu, ko tas nozīmē, taču tā nenotika! Konvejs to reiz pieminēja… Ak, melnā pirmdiena!

– Norēķinu diena! Nē, to es viņai neteikšu. Es allaž esmu kreditoru uzmanības lokā, taču šis mans apciemojums nesaistās ar mēģinājumu aizbēgt. Es bēgu no savām krustmātēm.

– Ko tad viņas jums nodarījušas? Vai jūs mani muļķojat?

– Nepavisam ne. Viņas ir apņēmušās uzvest mani uz pareizā ceļa. Viņu ir trīs, un katra citādāka. Divas ir neprecētas un dzīvo kopā; viena ir tukla, bet otra atgādina kaltētu zivi. Un vecākā ir atraitne un visbiedējošākā būtne, kādu vien iespējams iztēloties. Viņa dzīvo mauzolejā Grosvenorskvērā, reti iziet no tā, taču rīko pieņemšanas, gluži kā karaliene. Viņa ir ļauna, ģērbjas kā putnubiedēklis, nav nedz asprātīga, nedz draudzīga, un tomēr man nesaprotamā veidā… ja nu vienīgi ar rakstura spēku, un tas nu viņai neapšaubāmi piemīt! Viņa ir iestāstījusi visiem, ka ir otrā lēdija Korka un ielūgumi uz viņas pieņemšanām uzskatāmi par lielu godu.