Ar šo netiklo nodevību, viņasprāt, bija izskaidrojams viss, kas noticis pēc dienas, kad Deimrels bija sajuties kā izsmiekla objekts, – Venēcija nezināja un negribēja zināt, cik dziļi viņš bija kritis. Vai paštaisnie vecāki bija domājuši, ka viņš atgriezīsies kā pazudušais dēls? Viņiem nu gan būtu vajadzējis pazīt savu atvasi labāk! Viņš būtu atgriezies, ja varētu mest izaicinājumu nosodītājiem un apprecēties ar savu izvirtuli. Bet viņš bija tikai pievilts mīļākais, kurš sevi nelabojami pazudinājis. Ģimene bija viņu pasludinājusi par Izmaēlu, un par tādu viņš izvēlējās palikt, gūdams savādu prieku no tā, ka sagādāja visiem ieinteresētajiem bagātīgus pierādījumus, kas liecināja par viņa izvirtībām. Un viss kādas sīkas, tuklas, melnacainas padauzas dēļ. Šī sieviete bija vecāka par Deimrelu, turklāt laulības gredzens un tituls slēpa kurtizānes dvēseli!

– Ļauni, vai ne? – lords sacīja. – Tā vietā, lai varonīgi mirtu mīlestības dēļ, es paliku bez mierinājuma. Lai gan, jāatzīst, ne uz ilgu laiku!

To dzirdot, Venēcija pacēla skatienu un silti noteica:

– Man ir liels prieks to dzirdēt, un es ceru, ka jūsu nākamā mīļākā bija gan jautra, gan skaista!

Smīns nozuda no vīrieša sejas, un smaids acīs pauda patiesu izbrīnu. – Apburoša dūjiņa! – viņš apgalvoja.

– Tas ir labi! Jums palaimējās izbēgt, tas nu ir skaidrs! Varbūt tas nav ienācis jums prātā, taču es nešaubos, ka tagad lēdija Sofija noteikti ir kļuvusi nožēlojami resna. Ziniet, tā tas notiek ar tām mazajām, apaļīgajām sievietēm! Domāju, ka itālieši gatavo ēdienu, pievienojot daudz eļļas, un tas ir liktenīgi! Es tikai ceru, ka viņa nebūs kļuvusi gluži briesmīga! – Kad Deimrela pleci sāka raustīties, Venēcija piebilda: – Jūs smejaties, taču tas ir gluži iespējams. Vēl vairāk… Noderīgāks jums būtu tēva brīdinājums, nevis tik muļķīga un ekstravaganta izturēšanās, kāda ir Šekspīra lugas varoņa cienīga! Padomājiet, kāda jēga vecajam Kapuleti bija no tās smieklīgās dusmošanās? Vai Līram, vai tam nejaukajam Hermijas tēvam? Bet varbūt lords Deimrels nebija liels Šekspīra cienītājs?

Deimrels bija saķēris galvu rokās un nočukstēja:

– Šķiet, ka nebija vis!

Atkal saņemdamās, Venēcija aizbildinādamās noteica:

– To man nevajadzēja teikt. Tas ir mans ļaunākais ieradums… un arī Obrija! Mēs sakām tieši to, ko domājam, bez kādas piesardzības. Lūdzu piedošanu!

Vēl aizvien nespēdams valdīt smieklus, Deimrels pacēla galvu un sacīja: – Nē, nē! Ak jaukais gars, jel saki to! – Venēcija sarauca pieri un uzmeta viņam jautājošu skatienu. Deimrels pabrīnījās: – Ko, vai neatpazīstat, daudz lasījusī Lenjonas jaunkundz? To uzrakstījis Bens Džonsons par kādu citu Venēciju. Es atšķīru to vakar vakarā pēc tam, kad bijāt mani pametusi.

– Vai patiešām? – viņa iesaucās, reizē pārsteigta un iepriecināta. – Nekad agrāk es neesmu to dzirdējusi! Patiesībā es nemaz nezināju, ka ir sarakstītas poēmas Venēcijai. Kāda viņa bija?

– Tāda kā jūs, ja var ticēt Džonam Obrijam: skaista un iekārojama būtne!

Nepievērsdama uzmanību šim slavinājumam, Venēcija nopietni atbildēja: – Jums nevajadzētu bārstīt tik banālus komplimentus! Tas padara jūs līdzīgu jaunekļiem Jorkas ballēs!

– Mazā vellata! – viņš iesaucās.

– Tā draugu attiecībās ir labāk, – viņa atzinīgi noteica, uzsmaidīdama Deimrelam.

– Jums šķiet, ka es glaimoju? Nevaru iedomāties, kāpēc lai jūs tā domātu, ja reiz pati zināt, cik esat skaista! Jūs man to pateicāt!

– Es? – viņa noelsās. – Es nekad neesmu teikusi neko tamlīdzīgu!

– Teicāt gan! Jūs tobrīd lasījāt kazenes… manas kazenes!

– Ak! Tas bija tikai tāpēc, lai dotu jums prettriecienu! – Venēcija noteica, viegli pietvīkdama.

– Augstais Dievs, meitenīt, un jūs teicāt, ka jums ir spogulis!

– Ir gan, un tas stāsta, ka man pietiekoši paveicies. Domāju, ka es esmu mazliet līdzīga savai mātei. Vismaz aukle reiz, kad man bija uznākusi lepnības lēkme, apliecināja, ka es nekad nespēšu mēroties ar viņu.

– Pridijas kundze kļūdās.

– Vai jūs pazināt manu māti? – Venēcija strauji ievaicājās. – Kad viņa nomira, man bija tikai desmit gadu, un es viņu tikpat kā neatceros. Mēs reti viņu redzējām, jo viņi ar tēti allaž bija projām, un viņas portrets netika uzgleznots. Varbūt arī bija, bet tētis to noteikti iznīcināja pēc viņas nāves. Viņš nespēja izturēt, ja kāds pieminēja mātes vārdu, nemaz nerunājot par kādu citu norādi uz viņa mirušo sievu! Un neviens Anderšovā viņu nepieminēja, ja neskaita aukli retu reizi. Man šķiet dīvaini tādā veidā izrādīt savu pieķeršanos, taču viņš jau arī bija dīvains. Vai es esmu kaut cik viņai līdzīga?

– Domāju, ka tā varētu būt. Viņas vaibsti, cik atceros, bija smalkāki nekā jums, taču jūsu mati ir zeltaināki, jūsu acis zilākas, un jūsu smaids ir nesalīdzināmi sirsnīgāks.

– Ak tu tētīt, jūs atkal esat atgriezies pie savām muļķībām! Jūs taču nevarat atcerēties pēc tik daudziem gadiem, cik zilas bija manas mātes acis un cik zeltaini bija viņas mati, tāpēc beidziet mani nerrot!

– Jā, kundze, – Deimrels padevīgi noteica. – Es labprātāk runātu par jūsu acīm vai pat jūsu daiļajām lūpām, kuras jūs gluži maldīgi raksturojāt kā krietni sārtas.

– Es nevaru saprast, – Venēcija noteica ar zināmu stingrību balsī, – kāpēc jūs visu laiku cenšaties atsaukt atmiņā epizodi, kuru labāk vajadzētu aizmirst?

– Ak nevarat vis? – Viņš izstiepa roku un saņēma Venēcijas zodu savos slaidajos pirkstos, paceldams to augšup. – Varbūt tāpēc, lai jums atgādinātu, mana dārgā, ka šobrīd es esmu spiests izturēties kā cienīgs saimnieks, bet tas ir tikai aizsegs. Un Dievs vien zina, kāpēc es jums to saku!

Venēcija noņēma vīrieša plaukstu, taču iesmējās un noteica: – Nez vai jūsu priekšstats par cienīgumu būtu pieņemams augstākajā sabiedrībā! Vēl vairāk, mans dārgais draugs, ir pēdējais laiks mest pie malas savus centienus visiem iestāstīt, ka esat melnāks, nekā par jums baumo. Šo paradumu jūs ieviesāt, kad bijāt jauns un muļķis, un tābrīža apstākļos tas likās gluži saprotams. Un tas ļoti atgādina Konveju, kas arī mēdza man lielīties ar šokējošajiem jociņiem, kurus esot izstrādājis Ītonā. Lielākoties tie visi bija izdomājumi.

– Liels paldies! Taču es nekad neesmu tā darījis. Man nav nekādas vajadzības neko izdomāt. Kādus neiespējamus tikumus jūs grasāties man piešķirt? Ārkārtīgu jūtīgumu? Principialitāti?

– Ak, neko tamlīdzīgu! – viņa atbildēja pieceldamās. – Varat paturēt visus netikumus, kurus esat izvēlējies. Patiesi, es zinu, ka jūs esat spēlmanis un apbrīnojams vieglprātis, un cilvēks ar nelabojami svārstīgu raksturu, taču es neesmu tik zaļa, lai nesaskatītu jūsos vismaz vienu tikumu un vienu labu īpašību.

– Ko, vai tas ir viss? Cik liela vilšanās! Un kādi tie būtu?

– Jums piemīt izglītots prāts un liela laipnība, – Venēcija noteica, uzlika plaukstu uz Deimrela delma un devās viņa pavadībā atpakaļ uz māju.

Septītā nodaļa

Edvards Jārdlijs atgriezās Neterfordā neapmierināts, taču nenojauta, ka Deimrels varētu kļūt par sāncensi. Viņam Deimrels nebija paticis, un nekas šī bēdīgās slavas īpašnieka izskatā vai izturēšanās veidā neliecināja, ka viņš iepaticies Venēcijai. Būdams pedantisks it visā, Edvards sprieda, ka Deimrela nevērīgums nepiederas viņa kārtas cilvēkam, kamēr viņa aprautā sarunas maniere varēja raisīt riebumu. Āriene arī nebija nekas īpašs – lords lepojās ar labu augumu, taču vaibsti likās skarbi un visai parasti, sejas āda melnīgsnēja, un viņa apģērbā nemanīja nekā sevišķi moderna. Edvards uzskatīja, ka sievietes bieži vien apbur sekošana modei. Ja Deimrels būtu dzeltenās biksēs, mirdzošos zābakos, cieši pieguļošos svārkos, milzīgi lielā kaklautā un kreklā ar pārspīlētām manšetēm, ja pirkstos rotātos gredzeni un ap vidu karātos pulksteņķēde, Edvardam viņš varētu likties bīstams. Taču Deimrels bija ģērbies vienkāršā jātnieka žaketē un briežādas bridžos un apsējis visai pieticīgu kaklautu, un viņa vienīgās rotaslietas bija smagnējs zīmoggredzens un monoklis. Tātad viņš nebija nekāds modes noteicējs un pat neatgādināja žokeju, lai arī ļaudis mēļoja, ka viņš esot pirmklasīgs jātnieks; patiesībā viņš izskatījās gluži parasts. Edvards, kurš bija gaidījis frantu, tagad vērtēja Deimrelu visai zemu. “Drīzāk ārišķīgs pūslis nekā nopietns vīrietis,” Edvards sprieda, atcerēdamies eksotiskos nostāstus, kas klīda pa Jorkšīru. Viņš paslavēja sevi par to, ka nav tiem ticējis – ne par cēlo romiešu lēdiju, kura pametusi vīru un bērnus, lai ceļotu kopā ar Deimrelu pa Vidusjūru uz jahtas, kuru viņš bija uzdrošinājies nodēvēt par “Korintu”, ne par žilbinošo augstākās sabiedrības dāmu, kura kļuvusi slavena visā Eiropā, pateicoties svaigu rožu ziedlapiņu daudzumam, ko Deimrels izkaisījis uz grīdas viņas dažādajos dzīvokļos, un sārtā šampanieša jūrai, kas tika sagādāta viņas atspirdzinājumam. Edvards, visā nopietnībā cenzdamies aprēķināt šī ekstravagantā gājiena izmaksas, noteikti nebija noticējis šim nostāstam; un nu, saticis Deimrelu aci pret aci, viņš pilnībā to noraidīja. Stingrā pārliecība, ka prātīga sieviete nevarētu krist par upuri tik ārišķīgam spožumam, nostiprinājās brīdī, kad viņš jāja prom no priorāta, un krūtīs brieda paša neatzīts atvieglojums. Varbūt Deimrels varētu padarīt Venēciju par savu uzmanības apliecinājumu objektu – lai arī nelikās, ka meitenes daiļums ir atstājis uz viņu īpašu iespaidu, – taču Edvards, apzinādamies pats savu vērtību, neļāvās aizdomām, ka viņu Venēcijas acīs aizēnos tāds nevērīgs izlēcējs. Bez šaubām, sievietes bieži vien rīkojās nesaprātīgi, tomēr Edvards uzskatīja, ka Venēcijas spriešanas spējas būs lielākas nekā parasti vājajam dzimumam. Viņa gan netikās ar daudziem vīriešiem, taču tie trīs, kurus viņa pazina labi, – tēvs, Konvejs un Edvards pats – bija apgādājuši viņu ar manieru un labas uzvedības mērauklu, pēc kā vērtēt arī Deimrelu.

“Ļaunākais visā šajā situācijā ir kaitējums, ko Venēcija nodarītu savai reputācijai, ja viņas ikdienas apciemojumi priorātā nāktu gaismā,” Edvards sprieda un satraucies izstāstīja visu notikušo mātei.