– Darīsim tā! Vai jūs šogad esat makšķerējis? Reiz Obrijs te noķēra trīs mārciņas smagu zivi.

– Ak tā gan?

– Jā, taču viņš nebija nekādas maluzvejnieks, varat būt drošs! Kroids viņam izsniedza atļauju. Tā tiek darīts katru gadu. Jūs pats zivis neķerat!

– Tagad es zinu, kāpēc man ir bijis tik slikts loms katru reizi, kad esmu izgājis ar makšķeri! Jūs nu gan esat aizraujošs pārītis! Vispirms manas kazenes un nu manas foreles! – viņš noteica.

Smieklu velniņi lēkāja viņam acīs, taču Venēcija neskatījās uz Deimrelu un atbildēja bez kāda mulsuma:

– Tas šķiet tik sen!

– Un cik jūs bijāt nikna!

– Domāju gan! Rīkoties tik neciešami!

– Man tā nebūt nelikās!

Venēcija pagrieza galvu un domīgi viņu uzlūkoja, it kā cenzdamās nolasīt sejā atbildi uz kādu problēmu. – Nē, laikam jau ne. Dīvaini gan!

– Kas?

Viņa turpināja iet uz priekšu ar viegli sarauktu pieri.

– Tas, ka jūs gribējāt noskūpstīt kādu, ko nekad agrāk nebijāt redzējis. Man tas šķiet tīrais neprāts, turklāt vēl ārkārtīgi neizvēlīga rīcība. – Tad viņa augstsirdīgi piebilda: – Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka tā ir viena no dīvainībām, kas piemīt pat godājamākajiem džentlmeņiem un ko neviens nespēj saprast, tāpēc es par to daudz nebēdāju. – Pa to laiku viņi bija izgājuši no rožu dārza pa arku, kas bija izveidota dzīvžogā, un nonākuši līdz zaļajam mauriņam, kas aizsniedzās līdz upei. Venēcija uz mirkli apklusa un iesaucās: – Tā nu gan ir brīnišķīga ainava! Skatoties uz priorātu no upes otras puses, nemaz nevar pateikt, ka te paveras tādi plašumi. Nekad agrāk es neesmu te bijusi.

– Es arī pats esmu te staigājis tikai retumis. Tomēr man patīk tuvāka perspektīva.

– Ak tā? Tikai zaļi koki?

– Nē, zaļa meitene. Tāpēc es paliku šeit. Vai esat aizmirsusi?

– Nedomāju vis, ka es būtu zaļa. Es gan zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, taču esmu izlasījusi daudzas – un man šķiet, ka jūs flirtējat ar mani.

– Diemžēl ne! Es tikai cenšos ar jums flirtēt!

– Labāk būtu, ja jūs to nedarītu. Man šķiet, ka jūs atbraucāt uz Jorkšīru, lai padzīvotu laukos un attīrītos.

– Hm, izrādās, ka jūs patiešām nemaz neesat tik zaļa!

– viņš smiedamies noteica. – Tā ir, īsta nolemtība!

– Ja kaut puse no visa, kas tiek stāstīts par jums, ir patiesība, jūsu dzīvei jābūt ļoti dārgai, – Venēcija domīgi noteica. – Vai jūs tiešām turat zirgus uz visiem galvenajiem pasta ceļiem?

– Man vajadzētu būt īstam naudas maisam, lai tā rīkotos! Baidos, ka tikai uz Braitonas un Ņūmārketas ceļiem. Un ko vēl par mani stāsta? Varbūt šie stāsti ir pārāk briesmīgi, lai tos atkārtotu?

Deimrels aizvadīja Venēciju līdz akmens soliņam zem gobas, un viņa apsēdās, salikusi rokas klēpī. – Katrā ziņā ne tie, kas ir zināmi man. – Viņa pagrieza seju pret Deimrelu, un viņas acīs iezibējās šķelmīgas uguntiņas. – Mēs ar Konveju allaž gribējām izdibināt, kāpēc jūs esat Negantais barons. Tā mēs bijām jūs iedēvējuši! Taču neviens mums to neteica, tāpēc mums atlika vienīgi iztēloties. Jūs neticētu, ja uzzinātu, kādus noziegumus mēs jums piedēvējām! Mums nederēja nekas mazāks par pirātismu, bet Konvejs nekad nav bijis tik romantisks kā es un nosprieda, ka tas nebūtu iespējams. Pēc tam es labprāt būtu pataisījusi jūs par lielceļa laupītāju, taču arī tas viņam nederēja. Viņš teica, ka jūs droši vien kādu nogalinājāt divkaujā un tad bijāt spiests bēgt no valsts.

Deimrels visu laiku bija klausījies ar zināmu uzjautrinājumu, taču pie pēdējiem vārdiem viņa sejas izteiksme mainījās. Viņš turpināja smaidīt, taču smaids vairs nebija patīkams un nepiespiestajā balsī jautās skarba nots.

– Cik asredzīgi no Konveja puses! Es tiešām kādu nogalināju, lai arī tas nenotika divkaujā. Es nonāvēju savu tēvu.

Venēcija jutās dziļi satriekta un noprasīja: – Kurš jums to teica? – Deimrels tikai paraustīja plecus, tādēļ viņa noteica: – Cik nejauki ir tā runāt! Un arī muļķīgi!

– Nepavisam ne. Pēc ziņas par manu aizbēgšanu tēvu ķēra trieka, un viņš tā arī vairs neatveseļojās. Vai jūs to zinājāt?

– To zina visi! Un arī to, ka viņš nomira gandrīz trīs gadus pēc tam, turklāt no otrās sirdstriekas lēkmes. Vai arī pie tās vainīgs bijāt jūs? Protams, žēl, ka jūs nezinājāt par viņa slikto veselības stāvokli un neviļus kļuvāt par triekas izraisītāju, taču, ja domājat, ka tas nebūtu noticis agrāk vai vēlāk, tad jūs visai maz zināt par šo jautājumu. Manam tēvam arī bija trieka, un viņa gadījumā tā bija nāvējoša. To neizraisīja šoks, un no tās nebija iespējams izvairīties. – Viņa impulsīvi pieskārās Deimrela delmam, nopietni noteikdama: – Varat man ticēt!

Viņš uzlūkoja Venēciju, savādi smaidot. Bija grūti saprast, vai viņš izsmēja sevi vai savu sarunbiedri. – Tas nav mana bezmiega cēlonis naktīs. Pat labākajos laikos mūsu attiecībās nevaldīja liela mīlestība.

– Es arī nemīlēju savu tēvu. Patiesībā man viņš nepatika. Jūs nespējat ne iedomāties, cik patīkami ir to izteikt, nebaidoties no tā, ka mani sarās vai centīsies pārliecināt par manu pienākumu viņu mīlēt! Tās ir blēņas, jo viņš nekad pat necentās izlikties, ka vismaz kāds no mums viņu kaut druskas interesē!

– Šķiet, ka tēvs nav devis daudz iemeslu, lai jūs viņu mīlētu, – Deimrels piezīmēja. – Man patiešām nākas atzīt, ka manējam nebija paveicies ar savu vienīgo dēlu.

– Ja man būtu tikai viens dēls… vai kaut ducis dēlu… un viņš iekļūtu nelaimē, es grūtā brīdī izdomātu kādu labāku iespēju, kā rīkoties, nevis atteiktos no viņa! – Venēcija paziņoja. – Vai tad jūs tā nedarītu?

– Ak Dievs, nu, protams! Bet kas es tāds esmu, lai mestu akmeņus uz citiem? Varbūt es pat pacenstos atturēt viņu no iekļūšanas nelaimē. Lai gan… ja viņš būtu kaut pustik aizrāvies kā es, tad man nekas nesanāktu, – Deimrels domīgi noteica.

Pēc īsas pauzes, kuras laikā viņš, šķiet, atskatījās uz pagājušajiem gadiem, turklāt bez liela prieka, Venēcija uzdrošinājās pajautāt: – Vai viņa nomira?

Deimrela skatiens atkal atgriezās pie viņas sejas un likās mazliet iztrūcināts. – Kas? Vai Sofija? Katrā ziņā es neko par to nezinu. Kas jums liek tā domāt?

– Tikai tas, ka neviens, šķiet, neko nav dzirdējis… Un jūs viņu neapprecējāt, vai ne?

– Nē! – Viņš ieraudzīja Venēcijas satraukto skatienu un saviebās. – Jūs gribēsiet zināt iemeslu, vai ne? Ja jūs interesē tik sena pagātne, tad Vobstera nāves brīdī viņa neatradās manā aizbildnībā. Ak, neesiet nu tik samulsusi!

– Es neesmu samulsusi, nepavisam! – viņa izdvesa.

– Jūs jūtat līdzi? Veltīgi, mana dārgā! Mūsu abpusējā kaislība bija spēcīga, kamēr tā bija dzīva, taču drīz vien tā izbeidzās. Laimīgā kārtā mums tika aiztaupīta iegrimšana abpusējas garlaicības stadijā, jo uz skatuves parādījās kāds cēls venēcietis!

– Cēls venēcietis?

– Ļoti elegants, piedevām arī izskatīgs. Ar izturēšanos un manierēm, līdz kurām man vēl tālu!

– Un bagātība? – viņa iestarpināja.

– Arī. Tā viņam ļāva piepildīt visas kaprīzes! Viņš jāja tikai ar dūkaniem zirgiem, nekad nevalkāja neko citu kā vien melnus mēteļus un vienmēr, ziemu vai vasaru, ar kamēliju pogcaurumā.

– Augstais Dievs, kāds dīvainis! Kā viņai… lēdijai Sofijai… tāds varēja iepatikties?

– Ak, nedomājiet, viņš bija apburošs! Turklāt nabaga meitenei bija kļuvis trakoti garlaicīgi! Kurš varētu viņai pārmest, ja viņa deva priekšroku pieredzējušam bruņiniekam, nevis tādam zaļknābim, kāds tolaik biju es? Ir grūti aptvert, kā viņai izdevās tik ilgi samierināties ar manu kaislību un greizsirdību. Manai aušībai nebija robežu. Ja spējat iztēloties Obriju iemīlējušos līdz ausīm, tad jādomā, ka es biju stipri vien līdzīgs. Pilns ar grāmatu gudrībām un tik nesaprātīgs, ka nebeidzu vien garlaikot Sofiju ar klasikas citātiem! Es pat mēģināju skaidrot viņai latīņu valodu, taču vienīgā mācība, kuru viņa no manis apguva, bija bēgšanas māksla. Viņa to izmantoja, iekams mēs bijām nonākuši līdz stadijai, kad vēlētos nogalināt viens otru. Un par šo apdomību man viņai ir jāpateicas. Viņa arī tika atalgota, jo Vobsters bija tik laipns, ka lauza kaklu, iekams attiecībās bija iezadzies pieradums, tāpēc venēcietis ņēma un viņu apprecēja. Uzdrošinos apgalvot, ka Sofija draudēja viņu pamest un viņš droši vien nebija pārliecināts, vai atradīs vēl kādu, kas tik lieliski papildinātu viņa aizraušanos ar melnbalto gammu. Viņai bija pienbalta āda, kraukļmelni mati un tik tumšas acis, ka likās vismaz melnas. Maza, apaļīga daiļava! Man tika stāstīts, ka pēc tam viņa vairs nekad nav redzēta citādā apģērbā kā vien baltās kleitās un melnos apmetņos, un es zvēru, ka iespaids noteikti bija fantastisks!

Izsmiekls bija skaidri sadzirdams, taču Venēcija neļāvās piemānīties. Nebūdama droša par savu balsi, viņa neko neteica un turēja acis nodurtas, jo baidījās, ka sejā var parādīties pieaugošais sašutums. Viņa izdarīja biedējošu atklājumu, ka dāmas slaidie pirkstiņi var pārvērsties plēsīgos nagos, un pasteidzās tos iztaisnot. Taču varbūt viņa nebija rīkojusies pietiekoši ātri vai varbūt viņu nodeva klusēšana, jo pēc brīža Deimrels noteica ar vēl lielāku izsmieklu: – Vai jūs domājat, ka man pagātnē ir traģēdija? Baidos, ka nebūs nekā tik romantiska. Tas bija farss, netrūka nevienas tā sastāvdaļas, pat neizbēgamās varoņu tikšanās rītausmā. No sadursmes abi duelanti izkļuva bez nevienas skrambiņas, par ko man sirsnīgi jāpateicas manam sāncensim! Pie viņa pārējiem sasniegumiem piederēja arī laba šaušanas māksla, un uzdrošinos apgalvot, ka viņš varētu mani sacaurumot arī tad, ja attālums būtu dubults. Patiesībā viņš atkāpās un izšāva gaisā!

Nu Deimrels viņai bija izstāstījis visu, ko viņa jebkad vēlējās zināt. Lai arī lords pasmējās par jaunības atmiņām, Venēcija sajuta, cik lielu triecienu viņa lepnumam ir devusi vieglprātīgā sieviete un pieredzējušais frants. Viņai bija brāļi, un viņa zināja, ka puiša lepnums ir ievainojams visvieglāk. Venēcija iedomājās, ka visai labi spēj iztēloties, kāds Deimrels tolaik bijis – neapšaubāmi izskatīgs jauns vīrietis, gara auguma, stalts, ar tikpat platiem pleciem kā tagad, taču bez krunkām sejā un ar skatienu, kas pauž aizrautību, nevis garlaicību. Viņam noteikti vajadzēja būt karstgalvīgam, kaislīgam un varbūt izmisīgi nopietnam. Pieredze bija viņu padarījusi cinisku, taču viņš tāds nevarēja būt savā karstasinīgajā jaunībā. Venēcija saprata, ka tolaik viņš nebūtu spējis pasmieties par šo savu muļķību.