– Man nenāk ne prātā viņu precēt, tāpēc beidz nervozēt un uztraukties!

Obrijs nemierīgi sagrozījās, mazliet saviebdamies.

– Tad jau labāk es dzīvoju ar Konveju! Nē, pie Jupitera, labāk Konvejs nekā šis iedomīgais, pašapmierinātais tips, kurš savā dzīvē nav izdarījis neko noderīgu! Edvards vēl mani pamācīs… Viņam ir vissliktākā stāja un visneveiklākās rokas visā grāfistē, un viņš ir gatavs novirzīties no ceļa par pusjūdzi, lai meklētu spraugu dzīvžogā, kuru viņa zirgs būtu pārlēcis vienā stiepienā! Viņu varētu noturēt par zirgu puisi! Runājot par viņa stulbo iedomību, ar kādu viņš te ielauzās un sāka mani rāt un moralizēt, vari viņam pateikt, Venēcij, ka es esmu ar mieru uzklausīt to no Konveja, nevis no kāda cita mutes!

– Augstais Dievs, es nepagūšu ne attapties, kad viņš izsauks mani uz divkauju! – izgrūda Deimrels. – Lenjona jaunskungs, atļaujiet jums atvainoties vispazemīgākajā kārtā!

Obrijs pagrieza galvu uz spilvena un uzlūkoja viņu ar zināmu nepacietību un visai lielu aizdomu devu. – Vai jūs ņirgājaties par mani?

– Kā lai es to uzdrošinātos? Lūdzu piedošanu par savu stulbo iedomību, atļaujoties jūs norāt. Kā gan es varēju būt tik neuzvedīgs!

– Blēņas! – Obrijs īgni nošņācās, taču viņa sejā sāka parādīties negribīgs smaids. – Jūs pateicāt tikai to, ka es esmu viens sasodīts jauns muļķis un man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta, un tas mani nepavisam nesatrauc!

– Nē, patiešām! Pilnīgi priekšzīmīgi! – Venēcija atzina. – Es zināju, ka viņa gaišība ir runājis laipni un pieklājīgi, lai panāktu tādu žēlsirdību no tavas puses!

– Lords vismaz nemoralizēja! – Obrijs atcirta, valdīdams smieklus. – Bet, runājot par žēlsirdību… Kad viņš atļāva tam ākstam ienākt te…

– Ak jūs, nepateicīgais zeņķi! Un kurš paglāba jūs no viņa? Ja es nebūtu iedomājies celt priekšā stāstu par jūsu aukli un linu pluci, Jārdlijs vēl aizvien būtu te! Pielūkojiet, lai es to nepadaru par patiesību! Es to darīšu, ja jūs nepārstāsiet zākāties.

– Jā, – Obrijs noteica, dziļi nopūzdamies. – Lūdzu piedošanu! Es negribēju… ak kungs, nesaprotu, kāda velna pēc es zaudēju savaldīšanos tāda vientieša dēļ! Parasti es tā nerīkojos.

Dusmu sārtums sāka atkāpties. Kad Mārstons ienesa istabā paplāti ar aukstu vistas gaļu, augļiem un tēju, Obrijs jau bija atguvis aukstasinību, un, lai arī viņš atteicās no gaļas, pārējiem bez lielām pūlēm izdevās viņu pierunāt iedzert tēju un apēst sviestmaizi. Deimrels devās projām, kad tika atnestas pusdienas, taču atgriezās brīdī, kad aukle gatavojās nomainīt kompresi uz Obrija potītes un apkopt viņa zilumus ar pašas darinātu ziedi. Lords uzaicināja Venēciju pastaigāties pa dārzu.

Viņa bija ar mieru, taču negaidīja, ka varēs doties projām, nedzirdējusi nevienu aukles aizrādījumu. Tomēr aukle aprobežojās ar to, ka piekodināja neiet ārā bez cepures, un tas bija pārsteidzoši, tāpat kā tas, ka viņa likās neievērojam Obrija pārgurumu. Tas bija apstāklis, kas parasti izpelnītos izsaucienus, pārmetumus, uzvedinošus jautājumus un visaptverošu rājienu, taču tagad aukle neko neteica, lai gan bija uzlūkojusi slimnieku ar piemiegtām acīm.

Par šo atturīgumu vajadzēja pateikties mājas saimniekam. Deimrels bija notvēris aukli pa ceļam uz viņai atvēlēto istabu un pavēstījis par Edvarda katastrofālā apciemojuma rezultātiem.

Edvards bija cienījams pretendents uz Venēcijas roku, un aukle līdz šim viņu labi ieredzēja, taču neviens, kurš licis Obrijam pārdzīvot slimības recidīvu, nevarēja cerēt uz viņas labvēlības saglabāšanu. Aukles acīs iezibējās dusmas, jo sprediķošana Obrijam bija privilēģija, kuru viņa bija paturējusi vienīgi sev un noteikti neatdotu Edvardam Jārdlijam. Viņas prombūtnē Deimrels – lai arī grēcinieks – bija rīkojies tik strauji un pareizi, ka izpelnījās aukles tūlītēju atzinību. Rīcība tika novērtēta kā slavējama, un aukle uzklausīja viņa padomu un pat piekrita, ka nebūtu pieklājīgi pieminēt šo atgadījumu Obrijam. Deimrels domāja, ka Obrijs varētu aizmigt, paliekot vienatnē, tāpēc ierosināja uz kādu laiku izvest viņa māsu no istabas.

– Varbūt viņa vēlētos pastaigāties dārzā? Ko, jūs, Pridijas kundze, par to domājat? – Juzdamās pagodināta, tomēr nervozēdama, aukle noteica, ka Venēcijai nav nekādas vajadzības turpmāk uzturēties priorātā, uz ko Deimrels pasmaidīja un attrauca: – Nepavisam nav, taču mēs nevaram pierunāt viņu doties mājās, kamēr viņa nav savām acīm pārliecinājusies, ka brālis veseļojas.

Tā bija patiesība. Tā kā lorda manieres drīzāk atgādināja pieklājīga, taču mazliet garlaikota saimnieka nekā nevainīgu sieviešu rijēja izturēšanos, aukle vairs necēla nekādus iebildumus pret šo plānu.

– Dieva dēļ, – iesaucās Venēcija, kopā ar Deimrelu iedama lejup pa kāpnēm, – kā gan jums izdevās panākt, ka aukles sirds atmaigst?

Viņš jautājoši uzlūkoja meiteni. – Vai jūs domājāt, ka es to nespēšu?

– Nē, es zinu, ka jūs spējat viegli pārliecināt jaunas sievietes… vismaz tā par jums runā, taču esmu pārliecināta, ka flirtēšana ar aukli nedotu nekādus rezultātus.

– Tātad jūs uzskatāt mani tikai par flirtētāju! Jūs nenovērtējat manus talantus, Lenjonas jaunkundz! Radot spraugu aukles aizsardzībā ar to, ka izrādīju rūpes par Obriju un patiesu cieņu pret viņas viedokli visos jautājumos, kas attiecas uz slimnieku, es nonācu šaipus mūrim ar velnišķīgi smalki izplānotas stratēģijas palīdzību. Patiesībā es upurēju jūsu cienījamo pielūdzēju un uzbruku cietoksnim, pa ceļam pārejot pāri viņa kritušajam līķim. Viņa bija man tik pateicīga par to, ka esmu atbrīvojis Obriju no Edvarda, ka ne tikai piekrita šai ārkārtīgi bīstamajai pastaigai, bet pat bija ar mieru atturēties no komentāriem par Obrija izmocīto izskatu.

– Aukle bija jums pateicīga par to, ka jūs tikāt vaļā no Edvarda? – Venēcija neticīgi iesaucās. – Bet šis cilvēks ir viņas pirmā numura favorīts!

– Vai tiešām? Nu, ja Edvardam piemīt pietiekoša izveicība, par ko es šaubos, viņam var izdoties atgūt šo pozīciju, taču, cik var noprast, vispirms viņam vajadzētu uzklausīt pamatīgu rājienu! Un tas nenotiks, kamēr Obrijs atradīsies manā pajumtē. Par to es parūpēšos. Jārdlija kungs ir ārkārtīgi cienījams jauns cilvēks, tikai es nesaskatu viņā nekā kopīga ar sevi. Es ļāvu viņam nākt un iet pēc savas vēlēšanās un esmu iecerējis ar kārtīgu piepūli uzpūst liesmās jūsu godātās aukles dusmas, lai viņam neizdotos izmantot manu atļauju. Man ir ārkārtīgi žēl, Lenjonas jaunkundz, taču šķiet, ka jūsu cienījamā pielūdzēja klātbūtne ir izrādījusies pārmērīga!

– Nebūtu korekti dot mājienu ar tādu uzsvaru, it kā es būtu vēlējusies, lai viņš ierodas! – Venēcija sašutusi iesaucās. – Es nekad neesmu jutusies pateicīgāka nejaušībai kā tad, kad jūs ienācāt istabā vajadzīgajā brīdī!

– Nejaušībai? Es atnācu tikai tāpēc, lai dabūtu viņu projām, kamēr viņš nav paguvis novest Obriju līdz neprātam!

– Jums vispār nevajadzēja pieļaut, ka viņš ierodas, – Venēcija bargi paziņoja.

– Es zinu, ka nevajadzēja. Diemžēl es biju paguvis dot atļauju, nenovērtējis cilvēku. Tomēr, kad atnāca Imbers, lai uzvestu viņu augšā, tas jau bija darīts!

Viņa iesmējās, taču noteica visai raižpilnā balsī: – Baidos, ka kritienā Obrijs ir savainojies vairāk, nekā biju domājusi. Viņam nepatīk Edvards, taču nekad agrāk viņš nemēdza tā zaudēt savaldīšanos.

– Varbūt nekad agrāk viņam nav bijusi darīšana ar Jārdlija kungu pēc pamatīgiem pārdzīvojumiem un bezmiega nakts, – Deimrels minēja, pieturēdams durvis, lai Venēcija varētu iziet dārzā. – Pēc pamācošās sarunas, ar kuru Jārdlija kungs pagodināja mani, varam spriest, ka Obrijam viņš pateica tieši to, ko ikviens ar mazumiņu takta apveltīts cilvēks atstātu nepateiktu.

– Jā, pateica gan. It kā viņš būtu Obrija tēvs!

– Vai vecākais brālis. Šķiet, ka Jārdlijs jau sācis sevi par tādu uzskatīt, jo pateicās man par to, ko nodēvēja par manu laipnību pret Obriju.

– Viņš pateicās jums? Nu gan, – Venēcija ierunājās, acīm ieziboties, – tas ir mazliet par daudz! Patiesībā tā ir liela bezkaunība, jo vienīgais cilvēks, kurš teica, ka man vajadzētu viņu apprecēt, bija mans tēvs. Diezin vai Edvards iedomājas, ka es rīkošos saskaņā ar tēta vēlmēm! Būs vien pašas vaina, ja ļāvu viņam cerēt, ka pēc mana brāļa Konveja atgriešanās es pieņemšu bildinājumu. Es Edvardam teicu, ka nekas tāds nenotiks, taču viņš man nenoticēja, un, lūk, kas no tā ir sanācis!

– Cik nu pazīstu to jauno cilvēku, tad man šķiet, ka piespiest viņu noticēt kaut kam tādam, kam viņš nevēlas ticēt, ir īsts Hērakla varoņdarbs, – Deimrels piezīmēja.

– Jā, taču, godīgi sakot, es daudz nepūlējos viņu pārliecināt, – Venēcija vaļsirdīgi noteica.

– Vai jūs gribat teikt, ka vairāk par piecām minūtēm esat apsvērusi domu par šī švauksta bildinājuma pieņemšanu? – Deimrels noprasīja. – Augstais Dievs, tas cilvēks taču ir neiedomājami garlaicīgs!

– Jā, protams, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu slikts dzīvesbiedrs. Edvards ir ļoti laipns un godīgs, un… un cienījams. Tās, manuprāt, ir izcilas īpašības vīram.

– Par to nav šaubu! Tikai ne jūsu vīram.

– Nē, domāju, ka mēs nogarlaikotu viens otru līdz nāvei. Redziet, viņš bija tēta krustdēls, tētis viņam ļāva mūs apciemot, un tāpēc mēs ar viņu saradām. Kad Edvards sagribēja mani precēt, es iedomājos… lai arī tas nepavisam nebija tas, ko es būtu vēlējusies… ka varbūt labāk tā arī izdarīt, nevis kļūt par vecmeitu un Konvejam tikai par apgrūtinājumu. Lai vai kā, ja Obrijam viņš tik ļoti nepatīk, tad tur nekas nav darāms. Ak kungs, jūs esat ļāvis savam dārzam aizaugt! Paskatieties tikai uz šiem rožu krūmiem! Tie nav apgriezti gadiem ilgi!

– Jādomā, ka nav. Vai man vajadzētu pieņemt dārznieku, kas par tiem parūpētos? Es to izdarīšu, ja tas sagādās jums prieku.

Venēcija iesmējās. – Ne jau šajā gadalaikā! Tomēr vēlāk gan jums vajadzētu to izdarīt. Te būtu tik brīnišķīgs dārzs! Kurp jūs mani vedat?

– Augšup pa straumi. Tur ēnā ir soliņš, un mēs varam palūkoties uz forelēm.