– Ak, visai agri! Starp citu, lords gribēja nodot tev ziņu… ka viņam ir jādodas uz Tērsku, bet viņš cerot uz tavu piedošanu. Aizmirsu! Tas nebija svarīgi, viņš tikai izturējās pieklājīgi. Es iegalvoju viņam, ka pēc tā nav ne mazākās vajadzības. Viņš atbildēja, ka droši vien atgriezīšoties ap divpadsmitiem un vēloties sastapt tevi. Venēcij, lūdzu, paskaties uz tā galda un pārbaudi, vai tur ir Taitlers. Laikam aukle būs grāmatu pārvietojusi, kad apsēja manu potīti, jo es to lasīju un noliku nost, kad tu ienāci. Viņa nevar noturēties, neko nesajaucot! “Eseja par tulkošanas principiem”. Jā, tā ir īstā, paldies!

– Ja tev nav iebildumu pret to, ka tevi atstāju, es iziešu pastaigāties pa dārzu, – noteica Venēcija, pasniegdama brālim grāmatu un ar zināmu uzjautrinājumu noskatīdamās, kā viņš meklē vietu, līdz kurai pirmīt ticis.

– Jā, dari tā! – Obrijs izklaidīgi norūca. – Drīz viņi sāks mani mocīt ar pusdienām, bet es gribu pabeigt šo.

Venēcija iesmējās un jau grasījās doties projām, kad atskanēja viegls klauvējiens pa durvīm un istabā parādījās Imbers, paziņojot par Jārdlija kunga ierašanos.

– Ko? – iebrēcās Obrijs tonī, kas nepauda ne vismazāko prieku.

Edvards ienāca, kustēdamies piesardzīgi, un savilka seju nosodījuma pilnā grimasē. – Ak, Obrij! Priecājos redzēt, ka tu izskaties labāk, nekā es biju gaidījis. – Viņš piebilda klusākā balsī, satverdams Venēcijas roku: – Tā nu gan ir neveiksme! Es neko nezināju par notikušo, Ribls man to pavēstīja tikai pirms pusstundas! Nekad mūžā es vēl nebiju juties tā šokēts!

– Šokēts par to, ka es nokritu? – jautāja Obrijs. – Augstais Dievs, Edvard neesi taču tāds cietpauris!

Jārdlija vaibsti nevis atvilga, bet saspringa vēl vairāk. Viņš nebija pārspīlējis, runājot par savu dvēseles noskaņojumu un šoku līdz sirds dziļumiem. Viņš bija aizjājis līdz Anderšovai, atrazdamies laimīgā neziņā, un tikai tur uzzinājis satraucošo vēsti par Obrija nelaimes gadījumu, kas viņam uzreiz lika iedomāties par ļaunāko. Tiklīdz Ribls bija izkliedējis šīs aizdomas, Edvardu satrieca nākamā ziņa – ka Obrijs atrodas zem Deimrela jumta, kur par viņu rūpējas ne vien aukle, bet arī māsa. Šādas rīcības nepiedienība izraisīja Edvardā sašutumu, un pat vēlāk, kad viņam tika pavēstīts, ka Venēcija nepaliek priorātā pa nakti, viņš nespēja atgaiņāt domu par bīstamo situāciju, kas piespiedu kārtā savedusi Venēciju kopā ar brīvdomātāju, kura dzīvesveids jau gadiem ilgi izraisījis sašutumu visā Ziemeļu Raidingā. Apstākļu radītais ļaunums, pēc Edvarda domām, bija neizmērāms, un galvenās briesmas saistījās ar iespēju, ka tāds vīrietis kā Deimrels noturēs Venēcijas pieredzes trūkumu par dzimušas hetēras pārdrošību un sagādās viņai nepiedodamu apvainojumu.

Kā jau nosvērts vīrs, Edvards nedomāja, ka Deimrels ir tāds muļķis vai tik iesīkstējis ļaundaris, lai mēģinātu pavedināt tikumīgu un augstdzimušu meiteni, tomēr viņš baidījās, ka Venēcijas atklātā, uzticēšanās pilnā izturēšanās – pats Edvards taču to allaž kritizēja! – varētu mudināt Deimrelu nospriest, ka viņa piekritīs izrādītajai uzmanībai, kamēr viņas savādie dzīves apstākļi neapšaubāmi liktu padomāt, ka meitenei nav neviena cita aizstāvja kā vien nevarīgais skolaspuika – viņas brālis. Edvards skaidri saskatīja savu pienākumu un saprata arī to, ka tā izpilde, visticamāk, būs saistīta ar sekām – nepatīkamām ikvienam ar labu gaumi un jūtīgumu apveltītam vīram. Tomēr viņš nevairījās no tā, iecirta zodu krūtīs un devās uz priorātu, ne gluži tik bruņnieciskā cēlumā, kādu izjustu Osvalds Denijs, taču iedvesmots, jo kā saprātīgs cilvēks apņēmies pasargāt dāmas – savas nolūkotās līgavas – reputāciju. Labākajā gadījumā viņš cerēja vest Venēciju pie prāta un likt viņai saskatīt situācijas nepiedienību, bet ļaunākajā rēķinājās ar to, ka nāksies izskaidrot Deimrelam Venēcijas patieso situāciju. Šāds uzdevums varēja būt ļoti nepatīkams jebkuram, kurš lepojās ar savu pareizo un labi organizēto dzīvi. Ja Deimrels tiešām neraizējās par sabiedrības viedokli, kā par viņu runāja, tad satikšanās varētu ieraut viņu tieši tādā skandālā, no kāda Edvards labprāt būtu izvairījies. Viņam noteikti netrūka drosmes, tomēr nebija ne mazākās vēlēšanās stāties pretī lordam rīta agrumā ar pistoli rokā un divdesmit jardiem aukstas zemes starp abiem. Ja līdz tam nonāktu, tad pie vainas būtu Obrija neapdomība un Venēcijas nelabojamā pārsteidzība, un Edvards kā godavīrs nespētu atkāpties pat tad, ja uzskatītu, ka Venēcija ir neviļus šķērsojusi striktas pareizības robežlīniju, tādējādi sniedzot tādam cilvēkam kā Deimrels nepareizu priekšstatu par savu raksturu.

Tādēļ viņš devās no Anderšovas uz priorātu nevis romantiskas degsmes, bet gan sašutuma un saasinātu dusmu dzīts, turklāt stingrā kontrole nevis mīkstināja viņa izjūtas, bet gan drīzāk pastiprināja.

Viņa ierašanās notika gandrīz vienlaicīgi ar Deimrela atgriešanos no Tērskas. Kad Edvards nokāpa no zirga, Deimrels iznira ap stūri, nākdams no staļļa; viņš bija apkrāvies ar saiņiem un pasitis vienā padusē pātagu, lai novilktu cimdus. Ieraugot Edvardu, viņš pārsteigumā apstājās, un kādu brīdi abi stāvēja un klusējot nolūkojās viens otrā. Vienam skatiens pauda drūmas aizdomas, bet otram acīs sāka parādīties augošs uzjautrinājums. Tad Deimrels jautājoši sarauca pieri, un Edvards stīvi ierunājās: – Lords Deimrels, ja nemaldos? – Tie bija vienīgie iestudētie vārdi, ko viņam bija lemts izrunāt.

Kopš tā brīža tikšanās turpinājās saskaņā ar scenāriju, kas ļoti atšķīrās no viņa iedomātā. Deimrels panācās uz priekšu un noteica: – Jā, es esmu Deimrels, taču baidos, ka jūs zināt par mani vairāk nekā es par jums. Tomēr nojaušu, ka jūs esat jaunā Lenjona draugs. Esiet sveicināts!

Runājot viņš pasmaidīja un pastiepa plaukstu. Edvards bija spiests sarokoties ar viņu, un tas bija draudzīgs žests, kas viņam lika atteikties no iecerētās formālās izturēšanās.

– Sveicināti, – viņš atbildēja pieklājīgi, ja arī ne sirsnīgi. – Jūs uzminējāt, ka es esmu Obrija Lenjona draugs. Varētu pat teikt, ka ilggadējs viņa ģimenes draugs! Droši vien mans vārds jums neko neizteiks, taču es esmu Edvards Jārdlijs no Neterfoldas.

Viņš kļūdījās. Pēc brīža Deimrela sarauktā piere nogludinājās, un viņš noteica: – Vai jūsu zemes atrodas dažu jūdžu attālumā no manām dienvidrietumu robežām? Jā, šķiet, ka tā. – Tad viņš pasmaidot piebilda: – Priecājos par to, ka man izdodas aizvien vairāk iepazīties ar šo apkaimi! Vai jūs bijāt ieradies apciemot Obriju?

– Es ierados tikko, milord, no Anderšovas, kur namzinis mani informēja par Obrija kļūmīgo nelaimes gadījumu… Vēl viņš man pateica, ka šeit ir arī Lenjonas jaunkundze.

– Ak tā gan? – Deimrels vienaldzīgi apjautājās. – Es visu rītu biju projām, taču ir ļoti iespējams, ka viņa ir te, pie brāļa. Vai vēlaties doties augšā?

– Pateicos! – Edvards sacīja, viegli palocīdamies. – Ja Obrijs jūtas pietiekoši labi, lai uzņemtu apmeklētājus, es labprāt tā rīkotos.

– Uzdrošinos apgalvot, ka tas viņam par ļaunu nenāks, – atbildēja Deimrels, ievezdams viesi pa atvērtajām durvīm mājā. – Ziniet, viņš nav daudz savainojies, kauli nav lauzti! Vakar vakarā es aizsūtīju pēc ārsta, kurš ieradās viņu apskatīt, taču nebūtu to darījis, ja vien Obrijs neatklātu, ka viņam ir gūžas locītavas kaite. Viņš nejūtas gluži labi, taču Bentvērts ir pārliecināts, ka viņam kādu laiku mierīgi jāpaguļ un nekādas sliktas sekas nav gaidāmas. Tiklīdz Obrijs uzzināja, ka manā mājā ir bibliotēka, es atskārtu, ka jaunekļa noturēšana gultā nesagādās ne mazākās grūtības.

Viņa balsī jautās smaids, taču Edvarda atbilde bija nopietna: – Viņš mūždien ir iebāzis degunu grāmatā.

Deimrels piegāja pie apspūrušas zvana auklas, kas karājās līdzās akmens kamīnam; paraudams to, viņš uzmeta ašu, vērtējošu skatienu Edvardam. Uzjautrinājums viņa acīs bija izteikts, tomēr viņš tikai noteica: – Jādomā, ka jūs pārāk labi pazīstat Obriju, lai brīnītos par viņa neparasto inteliģences apjomu un spēku. Turpretī es, vakar pasēdējis pie viņa dažas stundas, biju spiests pilnībā piepūlēt savas aizmāršīgās un diemžēl arī kūtrās smadzenes, lai būtu viņam cienīgs partneris sarunās par visdažādākajiem tematiem, sākot ar tekstiem un beidzot ar uztvertspējīgu prātu. Rezultātā es nonācu pie secinājuma, ka zēna lielākais drauds ir nevis kliba kāja, bet gan apmiglotas smadzenes.

– Vai jūs viņu uzskatāt par tik gudru? – apjautājās Edvards, juzdamies krietni vien pārsteigts. – Man bieži vien ir licies, ka viņam noteikti trūkst veselā saprāta. Tomēr es nepavisam neesmu grāmatu tārps.

– Ak, nedomāju, ka viņam vispār piemistu veselais saprāts! – Deimrels atbildēja.

– Man bija ļoti žēl, ka viņam nebija pietiekoši daudz prāta, lai atteiktos no izjādēm ar zirgu, kuru viņš nespēj savaldīt, – noteica Edvards ar vieglu smaidu. – Kad pirmoreiz ieraudzīju to bēri, es Obriju brīdināju, ka tā notiks. Patiešām, es viņam visā nopietnībā lūdzu pat nemēģināt.

– Vai tiešām? – Deimrels atzinīgi iejautājās. – Un viņš jūsos neieklausījās? Jūs mani pārsteidzat!

– Viņš ir pārāk izlutināts. Bez šaubām, savā ziņā tas bija neizbēgami Obrija slimības un bērnības apstākļu dēļ, taču viņam tika ļauts darīt neprātīgas lietas, – sacīja Edvards, cenzdamies izskaidrot Lenjonu situāciju. – Viņa tēvs, nelaiķis sers Frānsiss Lenjons, lai arī daudzējādā ziņā diezgan cienījams vīrs, bija savādnieks.

– Lenjonas jaunkundze man par to stāstīja. Man gan šķiet, ka viņš bijis ārprātīgais, taču nestrīdēsimies par definīcijām!

– Par mirušajiem neklājas runāt ļaunu, – Edvards neatkāpās, – taču viņš gandrīz nemaz neizrādīja interesi par saviem bērniem. Piemēram, varētu domāt, ka viņš sagādās savai meitai pavadoni un kompanjoni, taču tā nenotika. Varbūt jūs, nezinot apstākļus, brīnāties par Lenjonas jaunkundzes brīvo izturēšanos un uzskatāt par dīvainu to, ka viņai tiek ļauts staigāt apkārt bez kādas uzraudzības.

– Nav šaubu par to, ka es tā arī nodomātu, ja būtu sastapis viņu bērnībā, – Deimrels aukstasinīgi atbildēja. Viņš pagrieza galvu, kad priekšnamā ienāca Imbers. – Imber, šis ir Jārdlija kungs, kurš ieradies apciemot mūsu slimnieku. Uzved viņu augšā un pielūko, lai Pridijas kundze dabū savu linu pluci, labi? – Viņš norādīja, lai Edvards sekotu namzinim, bet pats devās uz vienu no saloniem aiz priekšnama.