žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Vakar vakarā vistu kūtī ielavījās lapsa un saplosīja mūsu labāko dējējvistu, – piezīmēja Lenjonas jaunkundze. – Un turklāt vecvecmāmiņu! Viņai vajadzētu kaunēties! – Nesaņēmusi nekādu atbildi, viņa turpināja pārvērstā balsī: – Patiešām, vajadzētu gan! Tas ir ļoti slikti. Ko lai tur dara?

Viņas sarunbiedrs ieinteresējies pacēla skatienu no grāmatas, kas atvērta atradās viņam priekšā uz galda, un pievērsās viņai ar izklaidīgi jautājošu sejas izteiksmi.

– Ko? Vai tu man kaut ko teici, Venēcij?

– Jā, mīļais, – viņa māsa jautri atbildēja, – taču tas nebija svarīgi, un es atbildēju tavā vietā. Uzdrošinos teikt, ka tu justos pārsteigts, ja uzzinātu, cik interesantas sarunas es risinu pati ar sevi.

– Es lasīju.

– Jā gan, un tikmēr tava kafija ir atdzisusi, un turklāt tu neesi ticis galā ar savu sviestmaizi. Apēd to! Mani ir pārliecinājuši, ka tu nedrīksti lasīt pie galda.

– Ak, pie brokastu galda, – viņš nicīgi noteica. – Pamēģini vien mani atturēt!

– Skaidrs, ka es to nevaru. Kas tas ir? – Venēcija apjautājās, palūkodamās uz sējumu. – Ak, grieķi! Jādomā, ka tevi ieinteresējusi kāda pamācoša teika.

– “Mēdeja”, – viņš negribīgi noteica. – Porsona redakcijā. Man to aizdeva Eperseta kungs.

– Es zinu! Mēdeja ir tā jaukā būtne, kura sakapāja savu brāli un izkaisīja gabaliņus tēvam ceļā, vai ne? Jāteic, ka visai draudzīga, kad viņu iepazīst tuvāk.

Brālis nepacietīgi paraustīja plecus un nicinoši atbildēja: – Tu nesaproti, un mēģināt tev kaut ko ieskaidrot nozīmē veltu laika šķiešanu.

Venēcijas acis iedzirkstījās. – Vari būt drošs, ka es saprotu gan! Jā, un es jūtu viņai līdzi, turklāt nožēloju, ka neesmu tikpat apņēmīga. Lai gan domāju, ka man labāk vajadzētu apglabāt tavas mirstīgās atliekas pienācīgi – dārzā, manu dārgumiņ!

Šis joks lika brālim pasmaidīt, tomēr pirms pievēršanās grāmatai viņš tikai noteica, ka tēvs tādam starpgadījumam veltītu vien tik uzmanības, lai pavēlētu dēlu aprakt.

Pieradusi pie šādas attieksmes, māsa vairs nemēģināja traucēt brāli. Sviestmaize bija vienīgais ēdiens, ko viņš pieņēma no rīta, un tā pusapēsta atradās uz šķīvja, taču jebkādi iebildumi būtu veltīga laika šķiešana un apjautāšanās par brāļa veselību liktu viņam vienīgi sabozties.

Viņš bija kalsns zēns, visai sīks, nepavisam ne slimīgs, taču viņa vaibsti bija vecumam neatbilstoši asi un pārdzīvojumu izvagoti. Svešiniekam būtu grūti saprast, kā ar tik nenobriedušu ķermeni var saderēties tāda seja un izturēšanās. Patiesībā viņš tikai nesen bija nosvinējis sešpadsmito dzimšanas dienu, taču fiziskās ciešanas bija iegravējušas rievas viņa sejā un biedrošanās tikai ar cilvēkiem, kas bija krietni vecāki, apvienojumā ar zinātnisku un spēcīgu intelektu bija padarījusi puisi pārgudru. Gūžas locītavas kaite nebija viņam ļāvusi mācīties Ītonā, kuru apmeklēja par viņu sešus gadus vecākais brālis Konvejs, un tā – vai, kā māsa dažkārt domāja, daudzās ārstēšanas metodes, kurām viņu pakļāvuši, – beigās bija padarījusi vienu kāju īsāku par otru. Viņš staigāja, pamatīgi un nejauki pieklibodams, un locītava vēl aizvien sāpēja sliktā laikā vai pēc pārpūles, lai arī ārsti apgalvoja, ka slimība apturēta. Iemīļotie sporta veidi brālim tika liegti, taču viņš bija prasmīgs jātnieks un trāpīgs šāvējs un pats to zināja, bet Venēcija nojauta, cik rūgti brālis nožēlo savu vārgumu.

Piespiedu fiziskajā kūtrumā pavadītā bērnība bija pastiprinājusi viņa iedzimto zinātkāri. Ja arī līdz četrpadsmit gadu vecumam viņš nebija pārspējis savu skolotāju apgūtās vielas apjoma ziņā, tad izpratnes viņam noteikti bija vairāk, un šis visādi cienījamais vīrs atzina, ka zēnam vajadzīga dziļāka skološanās. Laimīgā kārtā tas bija iespējams. Draudzes mācītājs bija izglītots vīrs un jau ilgāku laiku bija ar prieku vērojis Obrija Lenjona panākumus. Viņš piedāvājās sagatavot zēnu studijām Kembridžā. Sers Frānsiss Lenjons, juzdamies atvieglots par iespēju neuzņemt savā mājā jaunu skolotāju, piekrita, un Obrijs, kurš tolaik spēja uzsēsties zirgam mugurā, pēc tam sāka pavadīt dienas lielāko daļu mācītājmājā, urbdamies grāmatās viņa svētības Džūljusa Eperseta krēslainajā bibliotēkā, alkaini uzsūkdams sevī aizbildņa plašās zināšanas un iesveldams sevī aizvien pieaugošu ticību savām spējām. Viņš jau bija uzņemts Trīsvienības koledžā, kurā vajadzēja sākt mācīties nākamā gada septembrī, un Eperseta kungam nebija šaubu, ka Obrijs, par spīti savai jaunībai, drīz vien tiks izraudzīts par stipendiātu.

Ne viņa māsai, ne vecākajam brālim par to nebija nekādu šaubu. Venēcija zināja, ka Obrija prāts ir izcilāks, bet Konvejs, kurš bija spēcīgs sportists un kuram vēstules uzrakstīšana nozīmēja neizturamas pūles, nolūkojās uz viņu ar godbijību un līdzjūtību. Stipendijas iegūšana Konvejam likās dīvains mērķis, tomēr viņš no sirds cerēja, ka Obrijs to sasniegs, jo ko gan citu – tā viņš reiz bija sacījis Venēcijai – nabaga puisis varētu iesākt, ja ne turēties pie savām grāmatām.

Venēcija savukārt domāja, ka viņš pie tām turas pārāk cieši un jau tik agrīnā vecumā ir gatavs kļūt par tādu pašu spītīgu vientuļnieku, kāds bija viņu tēvs. Tagad viņam vajadzēja baudīt brīvdienas, jo Eperseta kungs atradās Bātā, kur atguvās no smagas slimības, kamēr viņa pienākumus pildīja brālēns, ar kuru mācītājam laimīgā kārtā bija izdevies vienoties. Jebkurš cits jauneklis būtu metis grāmatas pie malas un apbruņojies ar makšķeri. Obrijs ar grāmatām sēdēja pat pie brokastu galda un ļāva kafijai atdzist, atbalstījis pieri rokās un ieurbies lappusēs, un viņa prāts bija tā aizņemts ar izlasīto, ka ikviens varēja duci reižu nosaukt viņu vārdā, bet nesaņemt nekādu atbildi. Puisim neienāca prātā, ka tāda iegrimšana grāmatā padara viņu par sliktu sarunbiedru. Venēcijai nācās ar to samierināties, taču viņa spēja uztvert brāļa dīvainības pilnīgā mierā un turpināt viņu mīlēt bez kāda ilūziju sabrukuma, jo sen bija sapratusi, ka brālis ir tikpat egoistisks kā tēvs vai Konvejs.

Viņa bija deviņus gadus vecāka par brāli, vecākā no trim izdzīvojušajiem dižciltīga Jorkšīras zemes īpašnieka bērniem; bez gariem radu rakstiem vēl viņam piemita ievērojama bagātība un ekscentriski paradumi. Zaudējis sievu jau tad, kad Obrijs vēl nebija izkūņojies no autiņiem, sers Frānsiss patvērās savas muižas cietoksnī kādu piecpadsmit jūdžu attālumā no Jorkas un palika tur, nemaz neinteresēdamies par savu atvašu labklājību un atteikdamies no sev līdzīgo sabiedrības. Venēcijai atlika vien pieņemt, ka tēvs allaž bijis tendēts uz vientulību, jo tik ekstravaganta uzvedība diez vai varētu rasties no lauztas sirds. Sers Frānsiss bija lepns vīrs, kurš nebija izcēlies ar jūtīgumu, un tas, ka viņa laulība bijusi nepārtraukta svētlaime, bija izdomājums, kuram viņa saprātīgā meita nekādi nespēja noticēt. Venēcijas atmiņas par māti bija neskaidras, taču pie tām piederējās pamatīgu ķīviņu, aizcirstu durvju un neciešamu histērijas lēkmju atbalsis. Viņa atcerējās, kā tika ielaista mātes smaržīgajā guļamistabā, lai apbrīnotu viņu pirms balles Hovardu pilī, atcerējās skaistu un neapmierinātu seju, dārgu tērpu kolekciju un franču istabeni, taču nebija nevienas atmiņas par mātes rūpēm vai sirsnību. Bija skaidrs, ka lēdija Lenjona nav atbalstījusi vīra aizraušanos ar dzīvi laukos. Katru pavasari nesaderīgais pāris uzturējās Londonā, vasaras sākumā devās uz Braitonu, bet īsi pēc atgriešanās Anderšovā viņas gaišība kļuva drūma, Jorkšīras ziemās nespēja izturēt klimata bardzību un kopā ar neapmierināto vīru devās apciemot draugus. Neviens nedomāja, ka tik nepastāvīga dzīve seram Frānsisam patīk, taču, kad piepeša slimība aizrāva sievu kapā, viņš bija atgriezies mājās kā satriekts vīrs, kurš nespēj noskatīties uz sievas portretu pie sienas vai dzirdēt pieminam viņas vārdu.

Bērni auga tēva radītajā tuksnesī, un tikai Konvejs, kurš tika aizsūtīts uz Ītonu un kopš tā laika bija attālinājies, nonāca lielajā pasaulē. Ne Venēcija, ne Obrijs nekad nebija aizbraukuši tālāk par Skārboro, un viņu paziņu loks aprobežojās ar nedaudzajām ģimenēm, kas dzīvoja muižas tuvumā. Neviens par to nesūrojās – Obrijs tāpēc, ka vairījās no svešiniekiem, bet Venēcija tāpēc, ka tas nebija viņas dabā. Tikai vienu reizi viņa bija jutusies nelaimīga: septiņpadsmit gadu vecumā, kad sers Frānsiss bija atteicies ļaut meitai braukt pie savas māsas Londonā, kur viņa tiktu ievesta sabiedrībā. Tas bija licies bargi, un viņa nobirdināja dažas asaras. Tomēr pietika ar nelielu apdomāšanos, lai nonāktu pie secinājuma, ka šis plāns patiesībā bijis gluži nepraktisks. Viņa nedrīkstēja pamest slimīgo astoņus gadus veco Obriju tikai aukles gādībā, jo šīs brīnišķīgās būtnes aizrautība būtu padarījusi brāli traku. Tā nu Venēcija bija nosusinājusi acis un centusies paskatīties uz visu no gaišās puses. Tēvs taču nebija rīkojies bez pamatojuma; viņš iebilda pret meitas parādīšanos Londonā, tomēr necēla iebildumus pret Jorku vai pat Herogeitu, kurp lēdija Denija vai Jārdlijas kundze aicināja Venēciju līdzi, turklāt itin bieži: viena aiz laipnības, otra – sava apņēmības pilnā dēla piespiesta. Turklāt tēvs nepavisam nebija ļauns un nekad neapšaubīja Venēcijas mājsaimniecības tēriņus, piešķīra viņai glītu kabatas naudu un, viņai pašai par pārsteigumu, pēc savas nāves bija atstājis Venēcijai apaļu summu.

Tas bija noticis pirms trim gadiem, mēnesi pēc varonīgās uzvaras pie Vaterlo un – gluži negaidīti – pēc liktenīgas triekas lēkmes. Bērniem tas sagādāja pārsteigumu, taču ne bēdas.

– Patiesībā, – sacīja Venēcija, izraisot sašutumu laipnajā lēdijā Denijā, – mēs daudz labāk iztiekam bez viņa.

– Bet mana dārgā! – noelsās viņas gaišība, kura bija ieradusies muižā, lai piekļautu nabaga bāreņus pie savām kuplajām krūtīm. – Jūs esat zaudējusi prātu aiz bēdām!

– Nepavisam ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Kāpēc, kundze? Cik daudz reižu jūs esat teikusi, ka viņš ir visnepiemērotākais tēvs?