Erika žeimsa - Sveika, mana jaunā dzīve!

Nepiedodamais mistrojums bija kā lepns piemineklis Ebigeilas nejēdzīgajai gaumei. Tiesa, drīzāk gan par to varēja runāt pagātnes formā, jo tagad namā valdīja vēl nejēdzīgāka sliktas gaumes izpausme. Sīkumtirgus grabažas un jauni, spīdīgi IKEA izstrādājumi nepavisam nesaderējās kopā. Eklektikai jau nav nekādas vainas, bet tur vajadzīga stingra roka. Ļaujoties paviršībai, nākas attapties šāda jucekļa vidū.

– Ella, kā tev patīk mūsu veikums?

Jautājumu uzdeva Eliksija. Visi tobrīd atradās virtuvē, kur Lorenss cītīgi gatavoja kafiju un tikpat cītīgi vairījās ielūkoties viešņai acīs. Tiesa, šo māku viņš bija izkopis jau tajās dienās un mēnešos, pirms Ella viņu pameta un pirms viens vai otrs bija saņēmis drosmi, lai sacītu to, ko patiesībā domā. – Lieliski, – Ella saņēmusies izmocīja, vērodama atšķirīgos toņos krāsotās sienas.

Viens virtuves gals bija pretīgi dzeltens, kamēr otrs uzbāzīgā laima zaļumā. Būtu grūti sameklēt divas tik kliedzoši nesaskanīgas krāsas. – Ļoti krāsaini, – viņa piebilda. – Kas jūs pamudināja to visu paveikt? – Tas nu viņai noteikti bija jāuzzina. Ja atceras Ellas veltīgos pūliņus ieviest Meifīldā vismaz kaut ko svaigu, tobrīd radās iespaids, ka viņa aizlaidusi vējā ikvienu šai ģimenei veltīto dzīves dienu. Tas, kas ņirbēja acu priekšā, līdzinājās belzienam pa žokli. Pļaukai sejā. Šādas sajūtas šķita izraisām ikviens pārāk spilgto krāsu triepiens.

Eliksija piegāja pie tēva, lai apliktu viņam ap vidu roku un noguldītu galvu uz pleca. – Mēs izlēmām, ka vajadzīgas pārmaiņas, vai ne, tēt?

Lorenss veltīja meitai iecietīgu smaidu. – Taisnība gan, mēs nospriedām, ka pienācis īstais laiks sakārtot māju. – Viņš atkal pievērsās kafijas gatavošanai, joprojām vairīdamies ielūkoties Ellai acīs.

Virtuvē atgriezās Tobijs, kurš bija uznesis augšā savu mugursomu. – Jūs esat pārkrāsojuši manu istabu. – Puiša balsī jautās aizkaitinājums. Viņš nepārprotami bija sadusmojies, saraucis pieri un sasprindzinājis žokli. – Kāpēc?

– Un kā tev šķiet? – Eliksija pašūpoja galvu, it kā brālis būtu pilnīgs nesapraša. – Tāpēc, ka to vajadzēja pārkrāsot.

– Nevajadzēja vis. Kad jūs to izdarījāt?

– Krāsotāji strādāja vakar, kamēr mēs ciemojāmies pie vecāsmātes. Toni izvēlējos es. Vai tev patīk? Tās nosaukums ir “Ideāli pelēkbrūnā”.

– Proti, ideāli pretīgā. Nē, man nepatīk. Kāpēc tu nespēj likties mierā? Tāpēc, ka iepriekšējo reizi sienas krāsoja Ella?

Visi paraudzījās uz pieminēto personu, itin kā atcerējušies par viņas klātbūtni. Pat Lorenss lūkojās uz Ellu veselas divas sekundes. – Kafija gatava, – viņš klusi bilda.

Mājās Ella atgriezās gaužām nelāgā omā. Te nu bija Jaunā gada apņemšanās vairs nedomāt sliktu par Eliksiju. Piedošanas iespēja šķita aizvirzījusies nesasniedzamā tālumā.

Viņa bija pārradusies tikai pirms nedaudzām minūtēm, kad ieskanējās durvju zvans. Skatiens logā apliecināja, ka mājas priekšā novietots floristu salona furgoniņš. Viņa atvēra durvis. Kurjere turēja rokās izšķērdīgi apjomīgu ziedu pušķi. – Vai puķes domātas kādam no kaimiņiem? – Ella pavaicāja, jo nosprieda, ka ziedus kurjere vēlas atstāt viņai uzglabāšanā.

– Adrese ir “Smaidu kotedža”, un tas taču ir šeit, vai ne? – sieviete precizēja.

– Pareizi.

– Tādā gadījumā puķes domātas jums. Laimīgā!

Ziedus Ella ienesa virtuvē. Ziņkārē atvērusi aploksnīti, kas bija piestiprināta iesaiņojuma celofānam, viņa izlasīja kartīti.

Ella pasmaidīja. Cik mīļi! Bet paga… kā viņš zināja, kurp sūtīt puķes?

Ītans nodomāja, ka Ādams Pekstons – ja vien zinātu, kā to izdarīt, neatstājot absolūti muļķīgu iespaidu, – mīļuprāt uzliktu saulesbrilles, kaut arī bija tumšs, iekāptu savā auto un nobrauktu tos nedaudzos metrus no kaimiņu mājas, lepni izrādot savu pēdējo pirkumu, spēcīgu Range Rover, kas rij benzīnu kā negudrs. Ja spriestu pēc šī vīra runas plūdiem, varētu domāt, ka tieši viņš nule ir izgudrojis automobili. Patiesībā Pekstons bija izgrūdis gandrīz septiņdesmit tūkstošos par kaut ko tādu, kam, Ītanaprāt, piemita tikpat liela estētiskā pievilcība kā maizes kastei uz riteņiem. Ja vien izdotos iestarpināt kādu vārdu, uz mēles jau bija vecais joks. Kāda ir atšķirība starp Range Rover un ezi? Atbilde: ezim adatas ir uz āru, Range Rover uz iekšu.

Tomēr nebija nekādu izredžu kaut ko piebilst, jo sarunbiedrs šķita apņēmies nogarlaikot Ītanu līdz nāvei, pedantiski sīki aprakstot visas jaunā spēkrata iespējas un īpašības. Vienreiz uzklausījis slavinājumus superspēcīgajam astoņcilindru iekšdedzes dzinējam, viņš bija spiests tos klausīties vēl simt reižu. Skaidrības labad jāprecizē, ka šis kaimiņš patiešām bija bagāts, bet neglābjami stulbs. “Pretenciozs āksts, kurš tukšo glāzi pēc glāzes ar dārgu vīnu, ko es tik tikko varu atļauties,” Ītans prātoja. “Cerams, ka netīkamais viesis aizrīsies ar to.”

Kā jau allaž, Pekstonus uz vakariņām bija ielūgusi Frensīna. Kā jau allaž, viņa iztērēja par maltīti un vīnu tik daudz, cik kāda jaunattīstības valsts izlietotu aizsardzības budžetam. Ja Ītans ierosinātu līdzekļu taupīšanas nolūkos iepirkties Lidl vai Aldi veikalos, šoks būtu tik satricinošs, ka droši vien nobeigtu viņa laulāto draudzeni. Un, kā jau allaž šajos šķebinošajos vakaros, kamēr Frensīna teju vai iedzīvojās nervu sabrukumā, virtuvē gatavojot sasodīti spēcinošu, videi un delfīniem draudzīgu gandrīz jēlu tunzivi ar falafeliem, Ītana pienākums bija pieklājīgi tērzēt ar diviem cilvēkiem, kurus viņš nevarēja ciest. Goda vārds, viņš nevilcinoties piekristu mainīties ar Frensīnu. Viņš vismaz pienācīgi izceptu to sasodīto tunzivi!

Ītans tā arī nespēja izlemt, kurš un kas no Pekstonu laulātā pāra viņu tracina vairāk – Ādama mokoša pretenciozitāte vai Kristīnas izaicinošā liekulība.

Kristīna tika uzskatīta par Frensīnas labāko draudzeni, bet – cik tas bija sirsnīgi, ja viņa mēģināja pavedināt labākās draudzenes vīru? Grūti pat atcerēties, cik reižu viņa to darījusi; pats par sevi saprotams, ka Ītanam nenāca ne prātā pieņemt viņas piedāvājumus.

Protams, viņš jau nu nebija tas, kam būtu tiesības sludināt augstus morāles principus, tomēr atļauties kaut ko tādu savu durvju priekšā nudien nebūtu prāta darbs. Piedevām Ītanu nekad nemocīja tik izmisīgs seksuāls izsalkums, lai viņš liktos gultā ar sievieti, kuru dziļi nicina. Vairākkārt radās sajūta, ka viņam tiek izliktas lamatas. Ītans nudien nebrīnītos, ka Frensīna palūgtu draudzenei patēlot ēsmu, lai tādējādi pārliecinātos, par vīra uzticību vai neuzticību. Tomēr Kristīnas pastāvīgie pūliņi uzturēt acu kontaktu, atkārtotie un uzkrītošie mēģinājumi piekļaut vienu vai otru sava auguma daļu viņa ķermenim vedināja domāt, ka sieviete darbojas uz savu roku. Reiz Ītans pat apsvēra iespēju pastāstīt Frensīnai, cik divkosīga patiesībā ir viņas tā saucamā draudzene, bet laikus iztēlojās gaidāmo ķildu un nolēma turēt mēli aiz zobiem. Turklāt Pekstonu atvase Ketija bija Valentīnas labākā draudzene. Tovakar abas pusaudzes bija devušās uz ballīti, un Dievs vien zina, ko viņas tur izstrādās.

Kopš Valentīnas piedzimšanas Ītans bija darījis visu iespējamo, lai sargātu meitu un apbruņotu ar pietiekamu porciju veselā saprāta, kas ļautu izdzīvot lielajā, ļaunajā pasaulē, tomēr radās aizdomas, ka viņa šo pasauli pazīst ievērojami labāk par tēvu. Ne tik sen Valentīna dievināja savu tēti, un pietika tikai viena viņas skatiena, lai Ītana sirdī uzvilnītu dziļa un maiga mīlestība. Tomēr kādā brīdī šī saikne bija pārtrūkusi. Ja Valentīna kādreiz paraudzījās uz tēvu, tad viņas acīs jautās iznīcinošas nievas. Lai cik sāpīgi to atzīt, Valentīna pārāk lielā mērā izrādījās savas mātes meita. Turklāt arī Frensīnas mātes izlutinātā mazmeita. Tie bija mantoti gēni, un Ītans lieliski zināja, ka cīnīties ir bezcerīgi, tālab atliek vienīgi samierināties ar to, cik nelīdzvērtīgs pretinieks tiem ir. Apvieno šo trīs paaudžu sievietes, un kopā tās veidos nesagraujamu spēku. Valdībai būtu jāpārtrauc niekoties, jāatsauc bruņotie spēki no Afganistānas un jāsūta turp Frensīna, Šērlija un Valentīna. Divdesmit četru stundu laikā sīkstie nemiernieku karotāji nometīs ieročus un lūgs žēlastību. Pasaulē iestāsies miers.

Ītans pielika pie lūpām glāzi un iedzēra malciņu vīna, gandrīz neklausīdamies, ko otrs vīrietis pļāpā; patiesībā temats bija tikai un vienīgi Ādams un vēl mazliet Ādams; nešķita, ka viņam runājamais varētu apsīkt.

“Manuprāt, Ādama tieksmi lielīties un pierādīt savu pārākumu rosina tas vienkāršais fakts, ka “Ceriņu” nams ir lielāks par viņa māju,” Ītans prātoja. Šī iemesla pēc ikviens kaimiņa vārds lika noprast, ka viņš ir pārspējis Ītanu ar labāku auto, lielāku naudas daudzumu kontā, smalkākām un modernākām ierīcēm, vērienīgākiem brīvdienu ceļojumiem. Tas likās smieklīgi. Ītanam nebija vajadzības kādu pārspēt. Viņam bija vienalga, kurš pelna vairāk, kaut arī pagaidām priekšgalā gandrīz noteikti bija izrāvies veiksminieks Ādams, jo šķita, ka krīze viņu nav skārusi nemaz.

Turpretī pateicoties tiem baņķieriem vai kā vēl tos nosaukt un tiem līdzīgo pulkam Savienotajās Valstīs, kas bija vainojami krīzes izraisīšanā, dāļājot riskantos hipotēku aizdevumus uz augstiem procentiem, kā arī pateicoties pašmāju zaglīgajiem neliešiem, kas vada finanšu institūcijas tikpat prasmīgi un sekmīgi kā alkoholiķu bars vadītu dzērienu veikalu, bet tiek sveikā ar nolādēti prāviem bonusiem, turklāt tas notiek ar valdības svētību – tātad, pateicoties tiem visiem, Ītans bija iekuģojis pamatīgās nepatikšanās bez glābšanas laivas, par airiem nemaz nerunājot! Tas bija tik nolādēti netaisnīgi, ka vai uz mēnesi jāgaudo, ja iedomājas, ko šie tā saucamie finanšu eksperti bija pieļāvuši. Gribētos gan zināt, kur palicis krietnais un vecmodīgais jēdziens “atbildība”? Un tomēr, vai tad allaž nav bijis tā, ka šīs pasaules varenie reti tiek saukti pie atbildības? Pavisam reti tiem jāmaksā par savas varaskāres sekām. Kur nu! Ar sekām jātiek galā Ītanam un viņam līdzīgajiem, kamēr negodīgie nelieši Vestminsterā tiek cauri ar veselu ādu.