Ītans saspringa. – Savādi gan, – viņš mīlīgā tonī ierunājās, – man likās, ka es esmu to nosapņojis, bet izrādās, ka tu patiešām biji palātā.

– Vai tu atceries vēl kaut ko? – Sieviete smaidīdama piešķieba galvu. Zinīgais smaids uzdzina Ītanam saltus drebuļus.

Viņš pavērās tieši Kristīnai acīs. – Vai man būtu jāatceras vēl kaut kas? – Radās sajūta, ka viņš raugās uz nāvējoši indīgu čūsku.

– Mīļais, mēs baudījām mūsu pirmo skūpstu. Es cerēju, ka tas palīdzēs tev atmosties. Tu izskatījies tik vārgs un neaizsargāts. Tik bezpalīdzīgs.

Ītanam kļuva nelabi. Tātad tā bija taisnība. Viņš bija zinājis, ka piedzīvots kaut kas nelāgs. – Nesauc mani par “dārgo”, esi tik laba.

– Kā būtu ar “mīļoto”? Vai tas tev patiktu labāk? Dieva dēļ, kāpēc tu joprojām neesi attaisījis šampanieša pudeli?

Piepeši Ītans vairs nespēja saglabāt pieklājīgo izlikšanos ne mirkli ilgāk. – Aizmirsti par šampanieti, Kristīna! Gluži vienkārši atzīsties, kāpēc tu atrodies šeit un ko tu no manis gribi.

Sieviete atslīga dziļāk krēslā un sakrustoja garās, nosauļotās kājas tā, ka kleita pavērās vēl augstāk. – Es biju domājusi, ka tas tāpat ir skaidrs, Ītan. Es gribu darīt tevi laimīgu. Tu taču esi pelnījis laimi, vai ne? Tu esi daudz pārcietis, un es uzskatu, ka mēs kopā būtu laimīgi, ja vien tu atzītu to, ka tavai laulībai ir svītra pāri.

– Kurš apgalvo, ka manai laulībai ir svītra pāri?

– Dārgais, manā priekšā tev nevajag izlikties. Es taču zinu, ka ģimenes dzīve ar Frensīnu ir tikpat piepildīta kā…

– Kā tavējā? – Ītans izmeta nicinošā balsī.

Kristīna vai nu nedzirdēja šo repliku, vai arī tīši to ignorēja. – Ādams tev netiek ne tuvu, – viņa skaidroja. – Gultā viņš mani garlaiko. Ja par to runājam, tad ārpus gultas arī. – Viņa paliecās uz priekšu, pieskārās vīrieša delmam un vieglītiņām nobraucīja ādu ar nagiem. – Turpretī tu, Ītan, man nekad neliktu garlaikoties. Gluži otrādi. Manuprāt, mums abiem ir ļoti daudz kopīga, un gultā mēs būtu ideāls pāris. Vai tev tā nešķiet?

Viņš atgrūda sievietes roku. – Nē, es neuzskatu, ka mums atrastos kaut kas kopīgs gultā vai ārpus tās.

– Tas tāpēc, ka tu tēlo apzinīga un paklausīga vīra lomu, bet es zinu patiesību par tavu laulības dzīvi, jau sen esmu to zinājusi, tāpat kā par tavu neapdomību pirms daudziem gadiem. Tamdēļ tu paliec kopā ar Frensīnu, jo viņa tev novilks pēdējo kreklu, ja tu sadomāsi šķirties. Viņa pievāks tavu biznesu un atstās tevi bez graša kabatā. Tu neaizej no viņas tikai šī iemesla pēc. Viņa patiešām nav tevi pelnījusi. Pats redzi, ka no manis neko nenoslēpsi. Turklāt neaizmirsīsim arī to, ko es zinu par tevi un Ellu. Manuprāt, tu ielaidies ar šādu sievieti tikai tāpēc, ka tev viņas ir žēl, bet to es varēšu tev piedot.

Piepeši sāka likties, ka šī sieviete ir sajukusi prātā. – Kāpēc lai man būtu Ellas žēl? – Ītans apdomīgi pavaicāja.

Kristīna smējās. – Neizliecies, Ītan! Ir taču skaidrs, ka tu gulēji ar viņu laipnības pēc, ja jau viņa patrāpījās pa ķērienam. Ella tev uzmācās, tu pieklājības pēc padevies, un tagad viņa no tevis neatstājas. Es zinu, kā mēdz rīkoties tādas sievietes kā viņa.

– Kādi briesmīgi maldi! Un neuzdrīksties vēl kādreiz bilst sliktu vārdu par Ellu. Viņa ir neparasts cilvēks, kam piemīt vairāk principu un ētiskuma nekā mums abiem, kopā ņemot.

– Tūlīt tu vēl nodēvēsi viņu par tikumības etalonu. Tam ir grūti noticēt, ņemot vērā to, kas man ir zināms.

– Tu nezini neko, Kristīna. Lai ko tu esi ieņēmusi galvā, tas viss ir aplam. Mēs ar Ellu vienmēr esam bijuši tikai draugi. Te nav runa par ārlaulības sakaru. Nekas nenotiks pat tad, ja mēs paliksim divi vien uz pasaules un būsim atbildīgi par cilvēces turpināšanos.

Viņa pievērsa Ītanam asu skatienu. – Paklau, šobrīd tu izturies aplam. Manuprāt, pagaidām tu lāgā neizproti nedz situāciju, nedz arī to, ko es tev piedāvāju.

Ītans strauji piecēlās un pagājās nostāk, jo vēlējās atrasties pēc iespējas tālāk no šīs sievietes. – Nekā nebija, situāciju es izprotu lieliski. Tu esi iedomājusies, ka es atrodos tavā varā, tāpēc rīkošos pēc tavas pavēles.

– Es piedāvāju tev izeju, iespēju kļūt brīvam. Ja tu noraidīsi manu priekšlikumu… Padomāsim, kas notiks tad, ja es parādīšu Frensīnai fotogrāfiju, kuru uzņēmu brīdī, kad Ella tevi skūpstīja. Tad Frensīna tevi izmantos par grīdlupatu, vai ne? Vai tu vēlies riskēt ar šādu iznākumu?

– Un altenatīva būtu tavs piedāvājums?

– Tu prātīgi atzīsti, ka tavai laulībai ir svītra pāri, un pamet Frensīnu, lai būtu kopā ar mani.

– Frensīna atņems man visu līdz pēdējam.

– Dārgais, tev būšu es. Kad es būšu šķīrusies no apnicīgā, vecā Ādama, mums pietiks naudas abiem. Tev būs iespēja uzsākt jaunu biznesu. Tu būsi brīvs, Ītan. Vai tas tevi nevilina?

Viņš sabāza rokas kabatās un aizgāja līdz terases malai, kur raudzījās uz neglīto strūklaku, ar ko Frensīna tā lepojās. Tad viņš pagriezās pret Kristīnu. – Tu esi visu pamatīgi pārdomājusi, vai ne?

– Kad es kaut ko vēlos, nekas mani neapturēs.

– Tātad atrisināsies visas manas problēmas, vai ne? Es iegūšu tādas sievietes mīlestību, kura mani dievina, bet piedevām arī finansiālu nodrošinājumu, kas ļaus uzsākt jaunu biznesu? Vai tā tu iztēlojies manu nākotni?

– Mūsu nākotni. Jā, es to iztēlojos tieši tā.

– Kristīna, gods kam gods, man jāatzīst, ka tas patiešām ir vilinošs piedāvājums, ko noraidītu tikai pēdējais muļķis. Tur nudien ir vērts padomāt.

Iepriekšējo reizi Megija Dīnu bija redzējusi pirms diviem mēnešiem, un tagad viņš likās tikpat svešs kā vienmēr.

“Tas taču ir mans dēls,” viņa pastāvīgi sev atgādināja. Megija bija laidusi viņu pasaulē, barojusi, ģērbusi, šķebinādamās mainījusi autiņus, vizinājusi ratiņos, vedusi uz rotaļlaukumu, pēc tam uz skolu un atpakaļ. Bija vērojusi, kā aug un briest ikviena viņa druknā ķermeņa colla. Savādā kārtā tomēr šķita teju neticami, ka viņiem ir kaut kas kopīgs un Dīns ir viņas dēls. Megija nespēja viņā saskatīt itin neko no sevis. Blāva galvas āda, kas spīd cauri īsi apcirptajiem matiem, mazliet pārlieku biezās lūpas un Brendas bālganās acis – Dīns par visiem simt procentiem bija sava tēva dēls. No Deiva viņš bija mantojis pat kāri uz saldumiem; kad viņš iebēra tējā trīs cukura iesaiņojumus un sāka maisīt dzērienu, Megija iztēlojās biezo kārtu krūzes dibenā, kas tiek bagarēta kā upes gultne.

Gaidīdama bērnu, viņa klusībā bija cerējusi uz meitiņu, bet piedzima puika. Vecmāte izlēma, ka nepieciešams ķeizargrieziens ar epidurālo atsāpināšanu, un Megija izplūda asarās, kad uzzināja, ka kļuvusi par māti stipram, veselīgam puisēnam. Gan vecmāte, gan Deivs nosprieda, ka Megija raud no pārguruma un atvieglojuma. Vainas apziņas nomākta, viņa nevienam nestāstīja par savu vilšanos. Megija nosolījās sev, ka būs laba māte, lai gan pildīt šo solījumu nenācās viegli. Viņš nebija mīlīgs zīdainītis un nemitīgi raudāja. Dusmīgs bērns, kas pastāvīgi kliedz un mokās ar vēdergraizēm. Viņš nevēlējās mierināšanu vai samīļošanu. Beigu beigās viņa pagura un vairs nemēģināja dēlu apskaut, jo allaž tika atgrūsta.

“Vai es kļūtu labāka māte, ja būtu piedzimusi meitiņa? Vai attiecības ar Deivu tādā gadījumā izveidotos labākas?” Tomēr iespēja tikt pie meitas zuda, kad divas dienas pēc dzemdībām ar viņas ķermeni atgadījās kaut kas nelāgs. Megija tā īsti pat nesaprata, kas īsti; šķiet, dzemdē bija iekļuvusi infekcija. Šī iemesla pēc pusnaktī tika veikta steidzama operācija un pēc pamošanās nākamajā rītā pavēstīts, ka viņai vairs nevarēs būt bērni. Megija raudāja dienām un nedēļām ilgi, bet tikai tad, kad bija viena. To laiku viņa atļāva sev atcerēties pavisam reti, jo bija pārāk sāpīgi par to domāt.

Norijusi cieto kamolu kaklā, Megija jautāja: – Stāsti, kāpēc tu vēlējies mani redzēt, Dīn!

Dēls todien bija atsūtījis īsziņu, ka gribot sastapt māti. Megija piekrita satikties vakarā pirms Dīna maiņas lielveikalā, kur viņš kārtoja plauktos preces. Viņi sēdēja lielveikala kafejnīcā, un Dīns jau bija paguvis straujā tempā iztukšot šķīvi ar ceptām olām, desiņām, plācenīšiem un ceptiem kartupeļiem, ko Megija viņam pasūtīja, bet tagad tukšoja jau otro tējas krūzi un piekoda klāt glazētu smalkmaizīti. Tieši zem viņa labās auss, ko greznoja pīrsings, bija uzradies jauns tetovējums – neliels zirnekļtīkls. Dīns vienmēr bijis drukns puisis, kas mīl krietni paēst, tomēr kopš iepriekšējās tikšanās reizes viņš šķita vēl vairāk pieņēmies svarā. “Ja viņš turpinās patērēt ēdienu tādos daudzumos, drīz vien apmēros līdzināsies savam tēvam.” Megija iztēlojās, ka tetovējums izplešas līdzi aizvien druknākajam kaklam.

– Tēta dēļ, – Dīns atbildēja.

– Kas ar viņu noticis?

– Viņš ir atlaists no darba.

Megijai tas bija īsts šoks. – Man ļoti žēl. – Viņai patiešām bija žēl. Deivs mīlēja savu darbu Tolbota autoservisā. Gadiem ilgi viņš, līdzīgi pārējiem darbiniekiem, gremzās par mazo algu un garajām darba stundām, tomēr bija tur nostrādājis visu mūžu un gluži pašsaprotami uzskatīja, ka paliks līdz pensijai.

– Vai tiešām tev žēl? – Dīns jautāja. – Nemaz nešķiet, ka tev tas daudz rūpētu.

– Rūp gan, bet ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? Ko es varu palīdzēt?

– Tu vari pārtraukt tās muļķības ar šķiršanos, jo esi likusi tētim pietiekami ciest. Atgriezies mājās.

– Vai tēvs lūdza runāt ar mani?

Dīns vērās viņā un turpināja skaļi strēbt tēju. Cik reižu viņa bija teikusi tā nedarīt, atgādinājusi, ka tas ir nepieklājīgi? – Kāpēc tu tā jautā?

– Visticamāk, tā ir. Tas arī viss.

– Un kas tur ļauns? Tu viņam esi vajadzīga, mamm. Vajadzīga mums. Tētis bija spiests pieteikties bezdarbnieka pabalstam. Drīz mums nebūs nekā. Tas nav godīgi. Kauns nobeigs viņu. Tētis caurām dienām sēž uz dīvāna, logam ir aizvilkti aizkari. Nesen es pieķēru viņu raudam. Tētis neiet laukā, pat uz krodziņu ne. Viņš pamazām jūk prātā.

– Man ļoti žēl.

– Jā, to jau tu teici. Vai tev patiešām ir vienalga, kas ar mums notiek? Vai tu jau esi mūs pavisam aizmirsusi?