– Jūtos ciešami, vēl joprojām guļu slimnīcā. Mani palaidīs laukā tikai parīt, un tas notiks tikai tādā gadījumā, ja ārsti būs droši, ka es esmu pietiekami atlabis. Mani darīja vai traku vēlēšanās piezvanīt tev, bet Frensīna atņēma manu mobilo, turklāt piekodināja, lai medmāsas neļauj man izmantot slimnīcas aparātu, citādi es gribēšot zvanīt uz darbu. Tomēr man izdevās pierunāt vienu māsiņu, lai atļauj šo vienu zvanu.

Ella teju vai pasmaidīja. – Cik raksturīgi tev tas izklausās…

– Tici man, cita iemesla dēļ es tā nepūlētos. Ella, es pateicos tev un Megijai par to, ka izglābāt mani. Ķirurgs teica, ka es varēju nomirt, ja jūs nebūtu rīkojušās tik žigli. Laikam runa bija par plīsušu artēriju.

– Es dzirdēju, ka uz operāciju galda vienā brīdī tev klājās pavisam ļauni…

– Arī man tas ir zināms. Jādomā, ka daļa manas dvēseles nosprieda, ka nav vērts turpināt šādu dzīvi.

– Neuzdrošinies sacīt tādus vārdus! Nemūžam.

Iestājās klusums, tad Ītans noteica: – Piedod, es uzvedos melodramatiski, droši vien vainojamas visas tās zāles, ko man sadevuši. Kā klājas tev?

– Labāk nekā tev, – Ella vieglā tonī attrauca.

– Es ļoti ceru. Tev vajadzētu redzēt, cik pamatīga rēta man paliks pēc šīs operācijas.

– Vai brūce sāp?

– Tikai tad, kad es smejos, un tas gadās reti. Nav iespējams ne izteikt, cik patīkami ir dzirdēt tavu balsi.

Ella norija siekalas. – Man tavējo arī.

– Tu patiešām tā domā?

– Jā… bija brīdis, kad man likās, ka es to vairs nedzirdēšu.

Šie vārdi šķita ilgi trīsuļojam ēterā starp viņiem. Bija dzirdams, ka Ītans nopūšas, tad nokāsējas.

– Man jāpateicas tev un Megijai par vēl vienu lietu, – viņš ierunājās. – Proti, par versiju, kā es nonācu slimnīcā. Frensīna pastāstīja galveno, es papildināju.

– Tas ir labi.

– Tiešām? Es neesmu par to pārliecināts. Ja situācija būtu citāda, es varētu… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Turpini, – Ella mudināja.

– Nē, nav nozīmes. Upes un tilti, kas šķērsojami. Kā klājas Lorensam?

– Niknojas.

– Kāpēc?

Ella pastāstīja par Kristīnas atsūtīto fotogrāfiju un Lorensa reakciju.

– Sasodīts, Ella, man ārkārtīgi žēl. Vai es varu kaut ko palīdzēt? Vai man aprunāties ar viņu, kad tikšu laukā?

– Visu, ko tu varētu apgalvot, es jau esmu mēģinājusi pateikt.

– Bet es atklātu patiesību, proti, tas biju es, kas tevi noskūpstīja.

– Diemžēl tas neizskaidro visu pārējo, tiesa?

– Es apliecināšu, ka tu nepadevies, lai cik dedzīgi es tevi pierunāju. Apzvērēšu, ka tu esi īsts nelokāmas uzticības paraugs.

– Man nešķiet, ka Lorenss tev noticētu. – “Kāpēc lai tā būtu,” Ella nodomāja, “ja jau tam lāgā neticu es pati.”

– Vai tu nevēlies, lai es vismaz pamēģinu?

Ella svārstījās un labu brīdi vilcinājās ar atbildi. Vai tam būtu kāda jēga? Pirms neilga laika viņa ar visu sirdi nodevās šo attiecību atjaunošanai un ticēja, ka patiesi to vēlas, tomēr Lorensa agrākā neciešamā uzvedība, viņa noraidījums un nelokāmā atteikšanās uzklausīt vedināja prātot, cik stipra patiesībā bijusi šī vīrieša vēlēšanās saistīt dzīvi ar viņu. “Varbūt mēs gluži vienkārši rīkojāmies tā, kā likās pareizi, un atjaunojām to, kas reiz bijis? Tāpēc, ka tas šķita labāk par neko?” Droši vien tas viss bija tiesa, tomēr pēdējās dienās Ella nešaubīgi apjauta, ka bija izmantojusi Lorensu, lai izvairītos atzīt savas īstās jūtas pret Ītanu.

– Ella? Vai tu vēl tur esi?

– Jā, – viņa pagurusi apstiprināja.

– Vai es drīkstu uzdot tev vienu no saviem tracinošajiem jautājumiem?

– Lūdzu.

– Vai tu vilcinies ar atbildi tāpēc, ka neesi pārliecināta, vai Lorenss tev ir īstais? Vai pastāv iespēja, ka tu varētu iedomāties par kādu citu ne gluži nesasniedzamā tālumā, kurš būtu tev piemērotāks?

Par spīti visam, Ella nenovaldīja smieklus. – Es varu sacīt tikai vienu… Žēl gan, ka ķirurgs neizmantoja gadījumu un neamputēja tavu uzpūsto ego, kamēr tu atradies uz operāciju galda.

– Tieši tāpēc, ka man nācās pabūt uz operāciju galda, es uzdodu tev šo jautājumu, Ella. Dzīve ir pārāk īsa, lai muļķotos, tāpēc es teikšu tev skaidri un gaiši… Es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi. Es apzinos to, ka tev līdzās es jūtos laimīgs un dzīve kļūst dzīvošanas vērta.

– Bet es nevēlos, lai mani mīl precēts vīrietis.

– To es zinu, turklāt pat pārlieku labi. Ak, sasodīts, man jābeidz runāt, atnākusi Frensīna! Es dzirdu, ka viņa tērpina kādu nabaga medmāsu. Mēģināšu tev piezvanīt vēlreiz, cerams, jau no mājām.

53. nodaļa

Bija jūlija vidus, mācību gads beidzies, Frensīna aizvedusi Valentīnu un Ketiju nedēļu padzīvot Ebersohā. Ja laiks pieturēsies labs, viena nedēļa varētu izvērsties divās. Ītans cerēja uz brīnumu, ka labais laiks turpināsies trīs nedēļas. Bija tikai pirmdiena, viņam piekodināts piebiedroties atpūtniecēm piektdienas vakarā, tātad gaidāma vilinoši mierīga nedēļa.

Ītans atradās savā birojā pirmo dienu pēc slimošanas. Lai nepārpūlētos, viņš nodarbojās ar dokumentu kārtošanu. Bija tik savādi būt atpakaļ! Viņš izjuta tādu kā atsvešinātību, itin kā viss, kas agrāk šķita svarīgs, tagad nenozīmētu neko, ja ir samērots ar lielāku plānu. Kamēr Ītans piespiedu kārtā atveseļojās mājās, Kriss regulāri pavēstīja visus jaunumus. Pārsteidzoši daudzi klienti bija zvanījuši un rakstījuši, lai nodotu viņam laba vēlējumus, bet mazāk pārsteidza fakts, ka joprojām nebija samaksāti iespaidīgie parādi par saņemtajām precēm.

Pagriezis krēslu, Ītans paraudzījās laukā pa logu. Skaistā vasaras diena spētu uzlabot pat visdrūmāko garastāvokli. Pat viņa garastāvokli. Ārsti bija brīdinājuši, ka var gadīties pēcoperācijas depresijas uzliesmojumi, tas neesot nekas neparasts, it īpaši gadījumos, kad pastāvējuši letāla iznākuma draudi. Ītanam nešķita, ka viņš ciestu no depresijas, tomēr noskaņojums varēja būt līksmāks. Tiesa, to viņš vēlējās jau daudzus gadus.

Slimnīcā Ītans bija uzzinājis, ka čūla nebūtu plīsusi, ja viņš apmeklētu ārstu, tikko radās problēmas ar kuņģi. Ķirurgs skaidroja, ka šāds gadījums mūsdienās esot visai reta parādība, jo vairums saprātīgu cilvēku dodas pie sava iecirkņa ārsta, tiklīdz pamana pirmās saslimšanas pazīmes.

Lai atveseļošanās noritētu sekmīgi, Ītanam bija stingri aizliegts lietot alkoholu un piekodināts izvairīties no kofeīna, kā arī ieteikta diēta ar pazeminātu tauku saturu. Šad un tad vakaros sagribējās iedzert glāzi laba vīna, bet nopietni viņam pietrūka tikai kafijas.

Vērdamies pa biroja logu uz zilajām bezmākoņu debesīm, Ītans nolēma doties uz mājām, kur varētu iekārtoties uz terases un pabeigt papīru kārtošanu svaigā gaisā.

Pēc atgriešanās no slimnīcas viņš ne reizi nebija uzdrošinājies vienatnē uzturēties dārzā, baidoties ka tuvumā gadīsies Kristīna. Viņš nejutās drošībā arī iekštelpās; kad mājās nebija neviena cita, Ītans paranoiskā cītībā slēdza ciet gan ārdurvis, gan durvis uz dārzu. Kad Frensīna devās uz spa vai iepirkties, viņš tūdaļ pārliecinājās, vai mājā nevar iekļūt Kristīna. Bieži vien pie ārdurvīm zvanīja, vai arī atskanēja klauvējieni pie durvīm uz dārzu, bet Ītans vienmēr palika augšstāvā, nedodot uzmācīgajai sievietei iespēju saskatīt viņu caur logiem.

Paranojas iedīgļi slēpās šaušalīgajā sapnī, kas atkārtojās jo bieži. Gandrīz ik nakti viņš sapņoja, ka atkal guļ slimnīcas gultā, nespēdams pakustēties, bet Kristīna viņu skūpsta un čukst ausī, ka mīl Ītanu un parūpēsies par viņu. Reizēm viņas roka glāstīja seju. Ītans vienmēr pamodās ar stindzinošu sajūtu, ka nosapņotais patiešām ir noticis, ka Kristīna bijusi palātā, kamēr viņš vēl atradies anestēzijas iespaidā. No prāta neizgāja doma, ka šī sieviete viņam kaut ko ir nodarījusi. Tas uzdzina šķebīgumu un urdīja prātu, tāpēc bija skaidrs, ka reiz nāksies Kristīnu iztaujāt. Bet ne tūlīt, jo gribējās atrasties no viņas pēc iespējas tālāk. Kristīna bija bīstama un apzināti izpostīja Ellas un Lorensa attiecības. Kurš zina, kāds izrādīsies viņas nākamais gājiens? “Cerams, ka vismaz šodien būs miers.” No Frensīnas Ītans bija uzzinājis, ka Kristīna kopā ar Ādamu devusies uz Dorsetu, tātad viņam būs ļauts baudīt mieru un klusumu paša dārzā.

Ītans bija pavadījis dārzā tikai nepilnu pusstundu, klausīdamies grupu U2 pa atvērtajām terases durvīm, kad izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā.

No savas mājas puses viņam tuvojās Kristīna ar šampanieša pudeli un divām glāzēm rokās. Viņa bija tērpusies priekšā pogājamā baltā linu kleitā; augšējās podziņas bija atstātas vaļā tik zemu, lai būtu saskatāms mežģīņotais krūšturis, bet no apakšas attaisītas tik augstu, ka teju vai atklāja skatienam kājstarpi. Varen neuzbāzīgs gājiens, nav vārdam vietas!

– Sveiks, Ītan, – viņa ierunājās. – Es ieprātojos, ka tev varbūt sagādās prieku mana sabiedrība, ja reiz Frensīna tevi pametusi gluži vienu.

– Es domāju, ka jūs abi ar Ādamu esat devušies meklēt īpašumu Pūlā, – viņš nepiecēlies teica.

Kristīna smaidīja. – Tā es sastāstīju Frensīnai. Ādams patiešām ir Pūlā, bet tu redzi, ka es gan visnotaļ esmu šeit. – Nelikdamās zinis par klēpjdatoru un rūpīgi sašķirotajiem dokumentiem uz stiklotā galdiņa, viņa teju nosvieda savu nesamo tā vidū. – Gribi atvērt pudeli pats vai atstāsi to manā ziņā?

Ītans piespieda sevi saglabāt mieru un neizrādīt pretīgumu, ko izraisīja šī sieviete. – Ļoti laipni no tavas puses, ja iedomājies par manu vientulīgumu, – viņš sacīja. – Tomēr tu pati redzi, ka man pietiek darāmā.

Viņa apsēdās līdzās. – Ak, nemuļķojies, tik skaistā dienā neviens nestrādā. Atver šampanieti, dārgais, un mēs varēsim parunāties. Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš neesmu tevi sastapusi!

Uzruna “dārgais” lika viņam nepatikā sarauties. – Atvaino, bet es nedrīkstu dzert šampanieti. Man aizliegts lietot alkoholu.

– Cik garlaicīgi. Toties es drīkstu dzert, tāpēc atver pudeli, piepildi man glāzi un pastāsti, kā tu tagad jūties. Vai zini ko? Man jau šķita, ka es nekad neatgūšos no briesmīgā šoka, kad ieraudzīju tevi slimnīcas gultā. Es sēdēju līdzās, kamēr tu izgulēji anestēzijas izraisīto miegu. Frensīna pameta tevi vienu un aizgāja meklēt kaut ko ēdamu. Es nespēju noticēt, ka tā iespējams rīkoties. Toties es atrados tev blakus, Ītan, lai uzticīgi gaidītu tavu pamošanos.