– Viņa bija patrāpījusies tuvumā, kad Ītanam palika slikti, un izsaukusi ārstu. – Frensīna pameta skatienu apkārt. Uzgaidāmajā telpā atradās tikai viņas abas, kā arī Ketija un Valentīna. – Viņa ir aizgājusi, bet sēdēja šeit vēl pirms īsa mirkļa. Es raidīju viņu projām, bet Megija iecirtās, ka pagaidīšot, kamēr būšot kaut kas zināms.

– Tiešām? Bet kāpēc viņa bija tuvumā…

– Edvardsas kundze? – aiz muguras ievaicājās sieviete.

Abas draudzenes pagriezās un ielūkojās jaunas medmāsas neveselīgi bālajā sejā. – Es esmu Edvardsas kundze, – Frensīna apliecināja. – Kāds ir mana vīra stāvoklis?

– Viņš ir aizvests no operāciju zāles, stāvoklis ir smags, bet stabils.

– Smags? Stabils? – atkārtoja Kristīna, kurai radās vēlēšanās sapurināt medmāsu, lai izkratītu no viņas laukā šo bezjēdzīgo nenoteiktību. – Ko tas īsti nozīmē?

Jaunā medmāsa jautājoši palūkojās uz viņu. – Es piederu pie ģimenes, – Kristīna pasteidzās apliecināt, iekams meitene iedomātos liegt viņai informāciju, ko drīkst saņemt tikai ģimenes locekļi. – Es esmu Edvardsas kundzes māsa. – Viņa uzmeta Frensīnai zīmīgu skatienu.

– Vai ne?

Frensīna pamāja ar galvu. – Lūdzu, skaidrā angļu valodā pastāstiet mums, kāds īsti ir mana vīra stāvoklis un kad mēs viņu varēsim redzēt.

– Es baidos, ka pacients vēl vairākas stundas atradīsies anestēzijas izraisītā miegā, bet operācijas laikā radās komplikācijas.

– Kādas komplikācijas? – jautāja Frensīna.

– Lielā zaudēto asiņu daudzuma dēļ jūsu vīra asinsspiediens bīstami pazeminājās, un tas izraisīja sirdsdarbības apstāšanos.

Kristīna strauji ierāva elpu un iesaucās: – Sirdsdarbības apstāšanos!

– Bet tagad briesmas vairs nedraud? – vaicāja Frensīna.

– Es jau teicu, ka šobrīd pacienta stāvoklis ir stabils, tomēr jums jāpatur prātā, ka viņš zināmu laiku būs ļoti vārgs. Viņam vajadzēja pārliet asinis, bet tagad nepieciešams miers. Es ierosinu, lai jūs dotos sameklēt sev kaut ko ēdamu. Lejasstāvā atrodas kafejnīca.

– Vai jums šķiet, ka mēs pašreizējos apstākļos spējam domāt par ēšanu? – Kristīna asi atcirta. – Vai ir iespējams izturēties vēl neiejūtīgāk?

– Es saprotu, ka jūs esat ļoti satrauktas, bet…

– Ticiet man, jums nav ne jausmas, kā mēs patlaban jūtamies.

Frensīna pieskārās Kristīnas delmam. – Varbūt mēs varētu uzēst kādu sviestmaizi, kaut vai tāpēc, lai īsinātu laiku.

Medmāsa aizgāja.

– Es apēstu kaut ko vairāk par sviestmaizi, – Valentīna atzinās, – jo esmu izbadējusies. Un tu, Ketij?

– Ak, ko nu vaicā, – Kristīna nespēja noturēties. – Skatīsimies patiesībai acīs! Ja ēšana būtu olimpiskā sporta disciplīna, Ketija izcīnītu zelta medaļu!

– Mammu!

– Dieva dēļ, vai šeit neviens neuztraucas par Ītanu? Vai jūs visas vairāk raizējaties par vēdera piepildīšanu nekā par viņu?

Frensīnas plauksta uzgūla draudzenes rokai ciešāk. – Kuš, Kristīna, cilvēki skatās.

– Lai skatās, man vienalga! – Viņas niknais skatiens izaicinoši pievērsās kādam pārim, kas nule apsēdās uzgaidāmajā zonā. – Ej un sameklē kaut ko ēdamu, Frensīna. – Kristīna dziļi ievilka elpu, jo apjauta, ka nepieciešams iegrožot pāri plūstošās emocijas. – Es pagaidīšu tepat, gadījumā, ja būs kādi jaunumi.

– Vai tu esi pārliecināta?

– Pilnīgi pārliecināta. Manā vietā gluži tāpat rīkotos ikviena laba draudzene. Ej, paņem meitenes līdzi un nesteidzies atpakaļ. Es pa to laiku sargāšu pozīcijas. Neraizējies.

Ella nepaklausīja Megijas ieteikumam un uzreiz nebrauca uz mājām, bet tā vietā atgriezās Belmontholā, lai iztīrītu un sakoptu virtuvi. Apdullusi un satriekta, viņa berza šaušalīgos nomelnējušo asiņu traipus. Dažus plankumus uz bufetes nebija iespējams iznīcināt, tāpēc vairākas durtiņas vajadzēs pārkrāsot.

Visbeidzot cieši aizslēgusi mājas durvis un ieslēgusi trauksmes signalizāciju, kā to bija ierādījis Hels, Ella brauca uz “Smaidu kotedžu”, lai pārģērbtos. Diezin vai būtu prātīgi pārrasties Meifīldā ar Ītana asinīm notraipītās drēbēs.

Piecas minūtes pirms tam, kad viņa sasniedza Meifīldu, iedžinkstējās mobilais telefons. Noskaidrojusi zvanītāja identitāti, viņa nobrauca malā.

– Te Megija. Vai vari runāt?

– Jā, kādi jaunumi? – Šķita, ka laiks ir apstājies, un Ella klusībā lūdzās, kaut viss izrādītos kārtībā.

– Operācija beigusies, viņš pārvests uz palātu, bet vēl nav pamodies no anestēzijas. Vienā brīdī ārsti dabūjuši pamatīgi trūkties, jo viņam apstājusies sirds.

– Nē! – Ellai šķita, ka apstājas viņas pašas sirds, un sāka drebēt rokas.

– Neuztraucies, tagad viss ir kārtībā.

– Tu esi pārliecināta? Pilnīgi pārliecināta?

– Tā teica ārsts.

– Vai tu runāji ar ārstu?

– Nē, bet laimīgā kārtā pēc viņa kundzes ierašanās es sastapu pazīstamu medmāsu; mēs kopā mācījāmies skolā. Viņa pievēra acis uz noteikumu, ka ziņas drīkst sniegt tikai tuviniekiem, un pavēstīja man visu vajadzīgo.

– Paldies Dievam, ka īstajā brīdī atrodas senas skolas draudzenes!

– Tiekamies rīt darbā?

– Jā. Un vēlreiz paldies, Megij. Tu biji lieliska.

– Nav par ko. Lai tev jauks vakars, mēģini atslābināties un atpūsties.

Meifīldā Ellu gaidīja viss cits, tikai ne jauks vakars. Lorenss un Eliksija sēdēja virtuvē. Drūmā izteiksme vīrieša sejā liecināja, ka atgadījies kaut kas nelāgs.

– Man ļoti žēl, ka ierodos tik vēlu, – Ella atvainojās. Varbūt tieši tas bija izraisījis tēva un meitas neapmierinātību?

Lorenss paspēra soli tuvāk. – Varbūt tu aizkavējies tāpēc, ka biji kopā ar savu mīļāko? – Viņš paķēra no galda savu mobilo telefonu, sameklēja vajadzīgo informāciju un pastiepa ekrānu pret Ellu.

Viņa notrīsēja, ieraudzījusi fotogrāfiju. – Tas nav tā, kā tu domā.

52. nodaļa

Viņš atradās peldošā laivā. Debesis bija zilas, ūdeņi rāmi. Vēja nebija. Viņš juta uz sejas un auguma saules karstumu. Līdzās gulēja Ella, viņas labās rokas pirkstgali viegli sadūrās ar Ītana kreisās rokas pirkstgaliem. Tikai viegls pieskāriens, bet ar to pietika. Tas bija viss, kas viņam vajadzīgs, proti, apziņa, ka Ella atrodas līdzās.

Laiva turpināja dreifēt rāmajos ūdeņos, saule turpināja apmīļot viņa nogurušo un smeldzošo ķermeni, bet piepeši šķita, ka tai priekšā aizgājis mākonis. Uz sejas krita ēna. Dažu centimetru atstatumā vīdēja Ellas seja. Viņa noskūpstīja Ītanu uz lūpām. Mute bija maiga un silta, un viņš aizmirsās skūpstā, vēlēdamies, lai tas nekad nebeigtos.

Bet pakāpeniski viņas mutes spiediens pastiprinājās un sāka smacēt. Pietrūka elpas, un viņš mēģināja aizgriezt galvu, tomēr ķermenis neklausīja, itin kā būtu paralizēts. “Pārstāj,” viņam gribējās teikt. “Lūdzu, pārstāj.” Viņš negribēja, lai Ella skūpsta viņu šādi. Glāstā trūka maiguma. Ar piepūli dabūjis vaļā acis, viņš ieraudzīja nevis Ellu, bet Kristīnu. Riebumā sarāvies, viņš mēģināja sievieti atgrūst, bet ķermenis pat nepakustējās; rokas un kājas šķita kā svina pielietas. Tagad Kristīna smaidīdama teica, lai viņš neraizējas, ka viss būs labi un viņa noteikti par to parūpēšoties, jo ļoti, ļoti mīlot Ītanu. Viņam gribējās saukt pēc palīdzības, raidīt šo sievieti projām, pieprasīt, lai liek viņu mierā, bet apkārt viss izplūda, un viņš juta, ka atkal ieslīd siltenās tumsas dzīlēs.

Kristīna glāstīja Ītana vaigu. – Guli, mīļais, – viņa čukstēja. – Guli mierīgi un ļauj man parūpēties gan par tevi, gan mūsu nākotni. Gluži vienkārši visu atstāj manā ziņā.

Ellas sirdī mutuļoja pretrunīgu emociju gūzma. Lāgiem viņa niknojās uz Ītanu, lāgiem uz Lorensu, kurš bija izrādījies tik īsredzīgs, tomēr lielākoties dusmas tika vērstas uz sevi.

Brīžos, kad palaimējās domāt saprātīgi, Ella sev apsolīja, ka notikušājā nevainos Ītanu, bet pagaidām… Tikko Eliksija bija atsūtījusi kārtējo apsūdzošo īsziņu, un niknumā Ellai bija skaidrs, ka vainojams ir tieši viņš. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš bija atbildīgs par notikušo. Tā bija viņa vaina. Viņa dēļ Ellai tagad jāpacieš tāds nicinājums. Viņa dēļ Ella tagad tiek uzskatīta par meli, krāpnieci un nodevēju. Pat Tobijs, citkārt viņas stingrais un uzticamais balsts, bija novērsies pēc tam, kad Eliksija papūlējās nosūtīt brālim fotogrāfiju no Lorensa mobilā telefona. Ko citu Tobijs varēja iesākt, ja ne domāt par Ellu ļauni, jo fotogrāfija taču nemelo, vai ne?

Viņa vairākkārt bija skaidrojusi Lorensam, cik nevainīgs patiesībā ir attēlā iemūžinātais mirklis un kā viss notika, bet viņš atteicās tam noticēt. Beidzot, kad viņas galva, tēlaini runājot, bija kļuvusi zili melna, sitoties pret Lorensa aklo dusmu mūri, Ella gluži vienkārši padevās, sakravāja savas mantas un pameta Meifīldu. Šoreiz uz visiem laikiem.

Tas bija noticis pirms divām dienām, bet ikreiz, kad domas atgriezās pie Lorensa nepielūdzamās atteikšanās Ellu uzklausīt, kad atmiņā uzpeldēja Eliksijas naidpilnā seja un ausīs ieskanējās dziļā vilšanās Tobija balsī – cik briesmīgi, ka viņa ir zaudējusi šī jaunā cilvēka cieņu, – Ella nodomāja: “Paldies tev, Ītan Edvards! Paldies, ka izpostīji manu dzīvi. Paldies, ka padarīji mani par vainīgo, kaut arī es tāda nebūt neesmu.”

Tiesa, viņas nevainībai bija visai ļodzīgs pamats. “Liekule!” sauca sirdsapziņas balss. “Paštaisnā liekule!” Kaut arī viņai ļoti gribējās noticēt savai taisnībai, tas neizdevās, ja Ella atcerējās savas izjūtas, kad slimnīcā Ītanu aizveda uz operāciju zāli. Tajā brīdī nepārprotami atklājās viņas patieso jūtu dziļums. Ellu bija pārpludinājusi vēlme apskaut šo vīrieti, apliecināt, ka viņa atradīsies līdzās, kad viņš modīsies no anestēzijas. Doties projām no slimnīcas, kad vēl nebija skaidrs, vai Ītans izdzīvos, šķita visgrūtākais, ko viņa jebkad bija nācies darīt.

Ella atradās savā darbnīcā, kad iedžinkstējās mobilais telefons. Droši vien Eliksija vēlējās izgāzt savu naidu vārdos. Tomēr aparāts neuzrādīja numuru. “Varbūt zvana kāds klients?”

– Tas esmu es, Ītans.

– Ītan! Kā tu jūties? Kur tu atrodies?