Ītanu šokēja ne tik daudz sievas teiktais, cik viņas balss tonis. Ellai taisnība – Frensīna izturējās tik nicīgi, it kā Megija būtu tikai kāju pamesls.

Kad viņš pēc tam taujāja, kāpēc sieva apvainojusi apkopēju rupjībā, viņa atcirta: – Pavaicā Kristīnai. Megija ir izturējusies ārkārtīgi aizskaroši. Tā ir mūsdienu nelaime, ka šie ļautiņi nezina savu vietu. Tu dod viņiem iespēju, bet viņi tevi atstāj ar garu degunu.

Bija neiespējami noticēt, ka sieviete, kura parūpējās par Ītanu tajā naktī, kad viņš uzstājās ar nožēlojamo priekšnesumu, un pēc tam atveda viņu uz mājām, vispār spēj izturēties rupji un aizskaroši. Daudz vieglāk bija iztēloties gluži pretējo, proti, tieši Kristīna bijusi rupja un agresīva pret Megiju. Nemaz nerunājot par frāzi, ka mūsdienās katram pieklātos zināt savu īsto vietu,– tas nu bija gluži neticams apvainojums.

Frensīnas uzvedība Ītanu tā satrauca, ka viņš slepus uzmeklēja sievas adrešu grāmatiņā vajadzīgo numuru un nākamajā dienā piezvanīja, lai atvainotos. Šis zvans Megiju pārsteidza. Vispirms apvaicājusies, vai galva sadzijusi, viņa pastāstīja, ka uzsākusi darbu jaunā vietā un sastopot Ellu gandrīz katru dienu. – Es priecājos, ka jūs piezvanījāt, – viņa pēc tam atzinās. – Jo gribēju pateikties par to, ka iedrošinājāt mani atkal sazināties ar Derilu. Vai zināt ko? Toreiz uz laivas kopā ar citu sievieti atradās nevis Derils, bet gan viņa draugs.

Ītans miglaini atminējās Megijas stāstu par aiziešanu no vīra. Nez kā tur bija iejaukts vēl viens vīrietis, bet savu padomu gan viņš neatcerējās nemaz. – Vai tas nozīmē, ka jums viss nokārtojies? – viņš vēl pavaicāja.

– Ir krietni brīnišķīgāk. – Megija līksmi iesmējās. – Es nekad neesmu bijusi laimīgāka un jūtos tik labi, it kā dzīve man būtu piešķīrusi šo apbrīnojamo otro iespēju, un es negrasos to laist garām. Jūs abi ar Ellu man ļoti daudz palīdzējāt.

“Tātad Ella bija devusi Megijai tādu pašu padomu? Līdzīga domāšana un tā tālāk?”

Nākamajās dienās Ītans bieži prātoja par neslēpto prieku Megijas balsī un frāzi: “Es nekad neesmu bijusi laimīgāka.” Viņš apskauda šo sievieti. Ne tikai par pagriezienu dzīvē un veiksmi, bet arī par drosmi mainīt savu status quo. Ne visi izšķiras par šādu soli. Pārāk daudzi, līdzīgi viņam, stieg aizvien dziļāk un dziļāk savas nožēlojamās dzīves plūstošajās smiltīs, kamēr zūd pēdējā iespēja izrauties. “Ak Dievs, cik ļoti es ienīstu sevis žēlošanu!”

Piepeši šķita, ka iekšējos orgānus sāk svilināt lodlampa, it kā sevis žēlošana būtu slimība, kas ieperinājusies un uzzēlusi viņam kuņģī. Ītans atrāva vaļā rakstāmgalda augšējo atvilktni un skaļi novaidējās. “Sasodīts, antacīdu preparātu krājumi ir beigušies! Arī nākamajā atvilktnē bija tukšs.”

Ītans ar šausmām gaidīja sāpju pastiprināšanos. Tas notika tik neganti intensīvi, ka nācās sažņaugt plaukstas dūrēs. Palicis bez elpas, nelabuma mocīts, viņš pēkšņi sāka svīst karstus sviedrus, tad pievēra acis un kā no liela tāluma saklausīja, ka sekretāre Peta šaurajā kabineta priekštelpā atbild uz telefona zvaniem. Reibstošu galvu Ītans mēģināja atgūt elpu. Padusēs un starp lāpstiņām krājās sviedri. “Katrā ziņā nepieciešams doties pie ārsta. Tā vairs nedrīkst turpināties.”

Beidzot sāpes pierima, toties uzgūla dziļš nogurums. Iepriekšējā naktī Ītans nespēja aizmigt, jo galvā drūzmējās satrauktas domas un sirds neganti sitās, toties tagad pārņēma tāds izvārgums, ka viņš varētu nogulēt vai nedēļu no vietas.

Prātodams, vai būtu iespējams aizvērt kabineta durvis, lai paslepus nosnaustos, Ītans atminējās, ka bija iedūcies viņa mobilais telefons tobrīd, kamēr Kolins lūdzās pagarināt maksājuma termiņu. Viņš sameklēja aparātu uz krēsla atzveltnes uzkārtās žaketes kabatā. Bija pienākusi īsziņa. ‘”Lūdzu, piezvani man. Steidzami! Ella.”

Ella atradās Belmontholā. Neparasti, bet mājā šoreiz valdīja klusums. Neklaudzēja āmurs, neviens neko neurba un nezāģēja. Arī Hels bija projām; tiesa, viņš mājā nekad nesacēla troksni. Kopā ar Megiju steigšus ieturējusi lenču, Ella atgriezās dzīvojamā istabā, bažīgi gaidīdama Ītana atbildi uz īsziņu.

Nostājusies sastatņu kāpņu augšgalā, Ella mēģināja sakopot uzmanību, lai tiktu galā ar apzeltījamu griestu rozes fragmentu pašā telpas vidū. Tomēr darbs nevedās, jo domas visu laiku aizklīda sānis.

Gan tajā rītā, gan teju bez miega pavadītajā naktī Ella bija mēģinājusi izlemt, kā vajadzētu rīkoties. Sākumā viņa nosprieda, ka tiks galā pati, gluži kā tas notika vienmēr. Lūgt palīdzību vai pulcināt sev atbalsta komandu nebija viņas garā, tomēr šis gadījums skāra ne tikai viņu. Rīkojoties aplami, Ella var iegrūst Ītanu nepatikšanās, kaut arī nepatikšanas savā ziņā izraisījis viņš pats, tāpēc var vainot vienīgi sevi, ja sekas izrādīsies nepatīkamas.

Tomēr vairāk Ella uztraucās par sevi. “Kas notiks, ja Kristīna Pekstone izlems iegrūst nelaimē mani, sazinoties ar Lorensu? Tikpat būtisks un neizprotams ir iemesls, kura dēļ šī sieviete tik ļoti necieš mani. Kas slēpjas aiz viņas uzstājības? Jādomā, ka viņa negrasās mani šantažēt, vai ne? Varbūt šī Kristīna cerēja, ka šādi piespiedīs mani strādāt pie viņas par velti? Un kas tā par interesantu fotogrāfiju, ko pieminēja Kristīna Pekstone? Fotogrāfija, kurā esot nevainojami iemūžināts kāds īpašs mirklis. Vai tas brīdis, kad mēs ar Ītanu stāvējām pie auto un es uz atvadām gluži nevainīgi noskūpstīju viņu uz vaiga? Vai arī fotogrāfijā redzams, ka Ītans noskūpsta mani uz lūpām?” Nedz tobrīd, nedz vēl jo vairāk tagad tas nebūt nešķita tik nevainīgi. “Kā izskaidrot šo skūpstu? Un kā Kristīna tikusi pie šāda attēla? Vai viņa ir sekojusi man? Vai varbūt Ītanam? Bet kāpēc? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Ko šī Kristīna vēlas panākt?”

Lai kas risinājās šīs sievietes galvā, Ella apzinājās, ka nepieciešams aprunāties ar Ītanu. Nebija iespējams vienpersoniski izlemt, kā rīkoties un ko atbildēt Kristīnai, jo notiekošais vienlīdz lielā mērā skāra abus, tāpēc vajadzēja darboties saskaņoti.

Ļaunu priekšnojautu mocīta, Ella ielūkojās pulkstenī. Pēc divām stundām viņu gaidīs Ceriņu avēnijā.

Mobilā tāruņa signāls liks Ellai satrūkties. Visbeidzot zvanīja Ītans. Paldies Dievam!

50. nodaļa

Situācija bija izvērtusies līdzīga filmai, kur emocionāli nestabila un bīstami atriebīga sieviete draud izvārīt bijušā drauga trusīti. Sirsnīgs paldies, Maikl Duglas un Glena Klouza!

“Sasodīts, ko lai iesāk ar šo Kristīnu? Ko šī sieviete vēlas no manis? Ko īsti viņa zina vai vismaz domājas zinām?”

Braucot pie Ellas, Ītans neviļus atcerējās Koleti, ar kuru viņam bija mīlas dēka un kura kļuva nejauka, kad viņš izbeidza ieilgušo sakaru. Sievieti, kura bija ieriebusi Ītanam, pastāstot Frensīnai, ka ir stāvoklī no viņas vīra. Kopš tā laika viņš izrādījās kļuvis par gūstekni savā laulībā. “Neizturami pat iztēloties, kas notiks šoreiz, ja Kristīna uzvedīsies tikpat ļaunprātīgi.”

Tikai… “Ko gan Kristīna varētu pastāstīt manai sievai? Es neesmu nodarījis neko ļaunu. Mana vienīgā vaina ir sapņošana par Ellu, bet domas vien nav sodāms nodarījums, citādi šādu pārkāpēju rinda nudien izstieptos pārāk gara.”

Kaut arī Ītans prata veiksmīgi attaisnoties savās acīs, bija skaidrs, ka viņa nodarījumu ir daudz vairāk un Frensīna to saprastu. Viņa ticēs visam, ko stāsta labākā draudzene. Turklāt eksistēja kompromitējoša fotogrāfija, vismaz tā Kristīna bija teikusi Ellai. “Ja nu viņa gluži vienkārši melo un nekādas fotogrāfijas nav?” Tomēr stindzinoši ļauna nojausma vēstīja, ka draudi par fotogrāfiju nav blefs.

“Kāpēc tas viss tiek darīts? Vai tā būtu sievietes atriebība par noraidījumu?” Prātā ienāca tā reize, kad kaimiņu pāris ieradās uz vakariņām un Kristīna virtuvē mēģināja viņam tuvoties, bet Ītans bija strikti atteicis. “Tad Kristīna bija brīdinājusi mani, vai ne? Apgalvojusi, ka es izdaru briesmīgu kļūdu.”

Ļaunākais bija tas, ka šajā nelaimē viņš bija ievilcis arī Ellu. Gluži saprotams, ka telefonsarunā viņas balss skanēja visai saspringti, jo Ella bažījās, vai Kristīna nemēģinās sagādāt nepatikšanas arī viņai un Lorensam. “Nabaga Ella, kura nudien nav to pelnījusi, jo nav taču spērusi nevienu aplamu soli! Kaut nu būtu iespējams paglābt viņu no šīs situācijas…”

Ne pirmo reizi Ītans nobrīnījās, kālab Kristīna bija zvanījusi Ellai, nevis viņam. “Vai tas bija gājiens viņas uzsāktajā spēlē? Nudien jāsāk domāt, ka šī sieviete varētu būt psihiski nelīdzsvarota. Ja nu Kristīna ir tik dziļi apsēsta ar vēlēšanos iegūt mani, ka gatava nodarīt ļaunu otrai sievietei, kura, viņasprāt, nav man vienaldzīga? Tā būtu iespēja pamatīgi atriebties, vai ne? Vienīgais prettrieciens, ko es spētu dot, būtu draudi atklāt Frensīnai, ka Kristīnai šķiet absolūti pieņemami slepus tīkot pēc savas labākās draudzenes vīra. Tikai – kas nu tas par prettriecienu! Muļķīgi pat iedomāties, ka Frensīna noticēs man. Ja arī noticēs, ko tas dos? Ja eksistē fotogrāfija, kurā esmu redzams kopā ar Ellu, kā to izskaidrošu?”

Ītans saviebās un ievaidējās, kad mokošs sāpju vilnis atkal sagrāba orgānus. Bija tik ļauni, ka nācās nobraukt ielas malā un apstāties.

Kad Ītans atkal spēja vadīt automobili, viņš iedarbināja motoru un turpināja ceļu uz Belmontholu.

Vienatnē ar Ītanu – Hels atgriezīsies no Londonas tikai rīt, savukārt Megija bija devusies uz lielveikalu – Ellu pārbiedēja viņa izskats. Ītans šķita izmocīts, viņa seja rādījās pelnu pelēka, zem acīm vīdēja tumšas ēnas, kas atgādināja zilumus. Ellu tā satrauca viņa nelāgais izskats, ka nešķita pareizi tūdaļ uzbrukt ar pārmetumiem par neapskaužamo situāciju, kurā Ītans viņu iegrūdis. Viņa ieveda Ītanu virtuvē un grasījās piedāvāt kaut ko dzeramu, kad piepeši viņš skaļi ierāva elpu un saliecās uz pusēm, it kā būtu saņēmis spērienu pakrūtē.

– Ītan? – Viņš neatbildēja. Ella satraukta pieskārās vīrieša plecam. – Ītan, kas tev notika?

Ītans mazliet iztaisnojās un sāka klepot, aizsedzis muti ar plaukstu. Šķita, ka viņš smok nost. Ella šausmās ieraudzīja, ka starp viņa pirkstiem sūcas asinis. Ītans aizgrīļojās līdz izlietnei un noliecās pār to. No mutes izšļācās asinis. Ella nekad nebija piedzīvojusi kaut ko tamlīdzīgu.