Un piedevām pie tik brīnišķīga darba un dzīvesvietas viņai vēl bija Derils. Ik dienu viņš atsūtīja īsziņu vai piezvanīja, lai pateiktu, ka mīl Megiju un skaita dienas, kas atlikušas līdz brīdim, kad atkal būs kopā ar viņu. Derilu uztrauca vienīgi tas, ka viņa sagatavotais Fredija Merkūrija imitēšanas šovs publikai patīk tik ļoti, ka darbinieks, kas atbild par izklaidēm uz kuģa, vēloties noslēgt jaunu līgumu. Megija bija strikti ieteikusi nelaist garām tādu izdevību.

– Bet es vēlos būt kopā ar tevi, – viņš apgalvoja.

– Tev nepieciešams arī strādāt, turklāt darbs tev sagādā prieku, vai ne? Tāpēc turies pie tā, kamēr iespējams, un tad jau redzēsim.

– Tev taču nav uzradies kāds cits?

Megijs nosmējās un ieteica viņam neaušoties. – Daudz ticamāk, ka tev varētu uzrasties kāda cita, droši vien sievietes uz kuģa tev skrien pakaļ pulkiem vien.

– Neviena no viņām nevar līdzināties tev, Megija. Tici man.

Jocīgi, bet viņa ticēja. Gadiem ilgi Megija bija šaubījusies, vai ir mīlestības vērta, bet Derils vienmēr lika viņai justies īpašai un bez pūlēm izplaucēja viņas sejā smaidu. Megija bija pastāstījusi Derilam par to dienu, kad devās pie viņa, pa kajītes logu ieraudzīja gultā kailu sievieti, un šī iemesla pēc nosprieda, ka divreiz divi ir pieci. Tagad kļuva skaidrs, ka Derila draugs, kurš bija apsolījis pieskatīt viņa laivu un automobili, atļāvās arī šo to citu, ne tikai pārbaudīja, vai kāds nav ielauzies Derila īpašumā. – Tātad tu nāci, lai sastaptu mani? – Derils vaicāja. – Vai kāda īpaša iemesla pēc?

– Tāpēc, ka es ilgojos pēc tevis, – skanēja atbilde.

– Tas ir jauki.

– Nē, tas bija briesmīgi. Pēc vissliktākajām Lieldienām savā mūžā es pametu Deivu un nospriedu, ka tu esi vienīgais, kas varētu man palīdzēt, lai gan tas šķita aplami. Radās sajūta, ka es tevi tikai izmantoju.

– Man tas ne mirkli nebūtu ienācis prātā. Es būtu darījis visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Tomēr izskatās, ka tu esi lieliski tikusi galā pati.

– Man ļoti palīdzēja Ella. Tā bija viņa, kas sagādāja man jaunu darbu un dzīvesvietu. Nudien nezinu, vai es jelkad spēšu viņai to atlīdzināt. Turklāt tieši Ella bija tā, kura iedrošināja mani sazināties ar tevi.

– Tādā gadījumā man nav skaidrs, kā es spēšu jelkad viņai to atlīdzināt.

Megija joprojām gremdējās šajās pārdomās, kad ieraudzīja pie Belmontholas elektroniski veramajiem vārtiem novietotu kādu automobili. Viņai pamira sirds. Tas piederēja Deivam, un viņš balstījās pret tā spārnu. “Kaut nu nebūtu atklājusi, kur tagad dzīvo un strādā! Paldies Dievam, ka Hels pāris dienas pavada Londonā; ja nu Deivs saceļ traci un mani atlaiž? Tas nu būtu pēdējais, kas man vajadzīgs.” Megija izkāpa no sava transportlīdzekļa un tuvojās Deivam.

– Redzu, ka tev noņemts ģipsis. – Viņa palūkojās uz Deiva kāju.

Nelikdamies to dzirdam, Deivs jautāja: – Velns parāvis, kas tas? – Viņš iegrūda kādu vēstuli gandrīz viņai sejā.

– Un kā tu domā? – Megijai pietika aša skatiena. – Vēstule no mana advokāta. Tur rakstīts, ka es gribu šķirties.

– Izmet to no galvas, Megsa, tu nemaz negribi šķirties. Tu tikai esi par daudz noskaitusies. Tā ar jums, sievietēm, gadās. Tu pateici visu, ko domā, bet tagad pietiek muļķoties, pienācis laiks atgriezties mājās.

Megija papurināja galvu. – Tu vēl neko neesi sapratis, vai ne?

– Tūliņ es pateikšu to, ko saprotu… Es allažiņ esmu gādājis par tevi, uz galda bija ēdiens, virs galvas jumts. Labs ir, nav mums tik smalkas mājas kā Vērnonam un Šellijai, bet katram jau tāda nevar būt. Es esmu darījis, ko varēju, Megsa. Ko vēl vajag, lai tu būtu apmierināta? Ja nu mēs paplašinātu māju un iebūvētu tualeti arī lejā?

Ja vien Deivs neizskatītos tik aizkustinoši nopietns, Megija smietos. – Deiv, tualete apakšstāvā neglābs mūsu laulību. Ja tu domā citādi, tas tikai lieku reizi apstiprina, ka es esmu rīkojusies pareizi. Un iegaumē! Ne tikai tu biji tas, kam pateicoties mums bija ēdiens galdā. Es ne tikai gatavoju visus sasodītos ēdienus, ko cēlu tev priekšā, bet arī lielu daļu produktu pirku par savu nopelnīto naudu. Tu nekad neesi novērtējis to, ko es darīju. “Ak, Megsa ir tikai apkopēja,” es reiz dzirdēju tevi sakām kādam pudeles brālim krodziņā.

Deivs piepeši pārlaida skatienu apkārtnei, itin kā tikai tagad pamanījis, kur atrodas, tad caur vārtu režģiem nopētīja iespaidīgo namu, kas slējās garā piebraucamā ceļa galā. – Pie velna, ko tu te dari, Megsa? Tā nav īstā vieta tādiem kā mēs.

– Tev varbūt ne, bet es šeit visnotaļ jūtos kā mājās.

– Un ko tu šeit dari? Kalpone esi, vai? Istabene? Vai tev jātaisa kniksis, kad tevi uzrunā kāds švītīgs āksts? – Deivs ielika balss tonī visu iespējamo nicinājumu.

– Es esmu saimniecības vadītāja. Mana darba dēļ mani šeit ciena. Man maksā algu un pienācīgi novērtē to, ko es daru. Vai tev tas kaut ko izsaka? Droši vien ne, jo mūsu laulības laikā tu mani neesi nedz cienījis, nedz pienācīgi novērtējis. Tev es vienmēr esmu bijusi tikai bezmaksas kalpone. Tavai mātei arī.

– Tev vienmēr ir bijis zobs uz manu mammu, vai ne? Viņa domā, ka tu esi greizsirdīga.

– Tu runā muļķības, Deiv. Labāk brauc uz mājām un rīt sameklē sev advokātu. Tev tāds būs nepieciešams.

– Es negribu šķirties. Es gribu atpakaļ savu sievu tur, kur viņai ir īstā vieta.

– Un kur tieši? Vai virtuvē?

– Mamma un Šellija domā, ka tu guli ar kādu puisi.

Es viņām teicu, ka tas nevar būt.

– Kāpēc ne? Vai tāpēc, ka, tavuprāt, neviens prātīgs cilvēks neuzskatītu mani par pievilcīgu?

– Nerunāsim par to, bet paskaties uz sevi, Megsa! Tu taču neesi nekāda Jordānijas Ranja.

– Liels paldies! Cik mīļi, ka iegriezies, lai apvainotu mani.

– Es tikai saku patiesību. Padomā pati! Tu nepiederi pie tām, kam gadās dēkas. Tev pat nepatīk un neinteresē sekss.

– Ko tu zini par to, kas man patīk vai nepatīk?

– Es tevi pazīstu, Megsa. Tu esi mana sieva jau… – Viņš piepeši aprāvās.

Bija teju vai saklausāms, ka viņa smadzenēs šņirkstēdami sāk griezties zobratiņi, kamēr Deivs rēķināja, cik ilgi viņi bijuši precēti. Vēl brīdis, un viņš sāktu skaitīt uz pirkstiem.

– Oktobrī būs astoņpadsmit gadi, – Megija izpalīdzēja. – Vai zini ko? Es pavadītu cietumā īsāku laiku, ja būtu noslepkavojusi, nevis apprecējusi tevi. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ka man varbūt nepatīk sekss ar tevi? Ka tu neesi labs gultā, bet ar īsto vīrieti es varētu būt pilnīgi traka pēc seksa? – Deivs no brīnumiem pavēra muti, bet Megija turpināja: – Jā, tas ir tiesa, Deiv. Tagad es zinu, ko nozīmē patiešām labs sekss. Nē, aplam. Tagad es zinu, kas ir lielisks sekss. Šoreiz tavai mātei un Šellijai taisnība, es patiešām esmu satikusies ar citu vīrieti. Ar tādu vīrieti, kurš mani patiešām novērtē. Un tagad brauc uz mājām un meklē advokātu, jo šķiršanās ir neizbēgama. Ja tas tev ļauj justies labāk, par šķiršanās iemeslu tu drīksti minēt visu, ko vien vēlies. Man tas ir vienalga, ja tikai es kļūstu brīva, lai nodzīvotu atlikušo mūžu jēdzīgāk.

49. nodaļa

– Nepieciešamas vēl divdesmit dienas Tad man būs nauda, ko tev samaksāt. Ītan, mēs taču esam pazīstami ne pirmo dienu, un tu zini, ka man var uzticēties. Tavā labā es darīšu visu, tikai šomēnes iet sasodīti slikti ar naudu. Ja man būtu pie rokas vajadzīgā summa, skaidrs, ka tu to dabūtu.

– Kolin, man arī ir spiedīgi ar finansēm.

– Tādā gadījumā atvēli man piecpadsmit dienas. Es zvēru, ka pēc tam samaksāšu. Es taču neprasu daudz, tikai piecpadsmit dienas! Tu zini, cik smags man bijis šis gads, un nav runa tikai par biznesu.

Bija grūti strīdēties ar vīru, kura sievai ap pērnajiem Ziemassvētkiem tika konstatēts smadzeņu audzējs un kuram vismaz pagaidām veselība vēl turējās, tāpēc Ītans negribīgi piekrita gaidīt piecpadsmit dienas un, licis nodot vissirsnīgākos laba vēlējumus Kolina sievai, pabeidza sarunu.

Tad viņš ilgi raudzījās uz priekšā novietoto papīra lapu. Piecus skaitļus labajā pusē uzrakstītajā stabiņā viņš bija atzīmējis ar zvaigznīti, to kopējā summa bija simt pieci tūkstoši mārciņu. Nauda, ko klienti bija Ītanam parādā, un nebija cerību, ka tuvākajā nākotnē tā varētu parādīties viņa bankas kontā. Saruna ar Kolinu bija pēdējā tajā rītā, ko Ītans veltīja parādnieku apzvanīšanai un mudinājumiem norēķināties. Katra saruna lielākā vai mazākā mērā sākās un beidzās vienādi. “Savādi, ka tu tā uzstāj, Ītan, es jau grasījos tev zvanīt… man radušās nelielas problēmas ar naudu… nepieciešams vairāk laika.”

“Ko gan citu es varēju darīt? Vajadzēja pagarināt naudas atmaksas termiņus. Rīkoties skarbi ar šiem klientiem, kā to pastāvīgi ieteica Frensīnas tēvs? Tādā gadījumā viņi pārtrauks sadarboties ar mani, kad atgriezīsies labie laiki.”

Tajā rītā pirmais zvans bija no bankas. Menedžeris līnijas otrā galā izrādīja iejūtību, tomēr lika noprast, ka obligāti jāpapildina konts, turklāt drīz. Kad Ītans bija paskaidrojis, ka viņam nāksies uz laiku palielināt overdrafta apjomu, lai šajā mēnesī izmaksātu saviem darbiniekiem algu, menedžeris uzaicināja viņu ierasties bankā, lai apspriestu šo lietu sīkāk. Tikšanās bija norunāta nākamajā rītā.

Pa to laiku Frensīna turpināja uz nebēdu tērēt neesošo naudu, lai izdaiļotu māju Ebersohā. Viņa bija atteikusies no domas algot Ellu un interesējās par citiem līdzīgas ievirzes speciālistiem. Reiz iepazinusi smalko dekoratīvās glezniecības pasauli, viņa vairs negrasījās apmierināties ar pakalpojumiem, ko sniedz parasti krāsotāji, kas gluži vienkārši uztriepj krāsu vai uzlīmē tapetes. Ja Ītanam būtu laiks, viņš aizbrauktu uz Ebersohu un izkrāsotu māju savām rokām!

Starp citu, viņš uzkoptu “Ceriņus”, ja vien tam atliktu laika. “Pasarg Dievs, lai Frensīna atlicinātu kādu brītiņu no savas drudžainās iepirkšanās un spa apmeklējumiem un izdarītu to pati!” Ītanam gadījās atrasties virtuvē brīdī, kad piezvanīja Megija, lai pavēstītu Frensīnai, ka pārtrauc darbu. Frensīna pārskaitās un izturējās šokējoši skarbi. Ītans nespēja noticēt tam, kādiem vārdiem sieva paziņoja Megijai, lai viņa nemaz necer uz rekomendācijām. – Vari pat nesapņot, ja vien nevēlies, lai tavs potenciālais darba devējs uzzina, ka tu esi ne vien neuzticama, bet arī neiedomājami rupja.