– Es vienmēr esmu bijis prātīgs, Ella.

– Tādā gadījumā tev ir savāda izpratne par šo vārdu. Kādu dienu ielūkojies skaidrojošajā vārdnīcā. Es esmu pārliecināta, ka jēdziens “prātīgums” neietver rīcību, kad cilvēks pataisa sevi par muļķi, kad piedzēries nakts vidū uzrīko dziesmu un deju priekšnesumu manā dārzā.

– Lūdzu, neatgādini man to.

– Ko tu man iesaki darīt? Aizmirst, ka tamlīdzīgs izlēciens vispār bijis?

– Tas būtu noderīgi.

– Noderīgi būs arī tas, ka tu liksi mani mierā. Man būtu ļoti neērti tiesas ceļā pieprasīt, lai tu netuvojies man.

Ītans aprauti iesmējās. – Man gribētos domāt, ka tas bija joks, tomēr pārjautāt nez kadēļ nav patikas.

– Tu esi gudrs cilvēks.

– Man prieks, ka tu beidzot to atzīsti. – Viņš palēnināja soli, uzlika plaukstu Ellas delmam un apstājās. – Man patiešām ļoti žēl. Pēdējais, ko es jebkad vēlētos darīt, būtu tevi aizkaitināt vai sadusmot.

Ella pavērās uz viņa plaukstu, tad lēni pacēla skatienu līdz vīrieša sejai. Acis bija saulē piemiegtas, ap tām vīdēja sīkas grumbiņas. Viņai gribējās sacīt, lai Ītans pārtrauc šo pieskārienu, bet nez kādēļ to nedarīja un apjauta, ka nespēj atrauties no viņa skatiena tumšajām dzīlēm. Zem acīm ēnojās tumši loki un uztūkums; tā vien šķita, ka viņš nekad kārtīgi neizguļas. Arī šoreiz Ellai radās iespaids, ka viņš ir novājējis.

– Tu droši vien negribi, lai es tev pieskaros, – Ītans secināja. – Tas pārkāpj vienu no taviem visstingrākajiem noteikumiem.

– Tas liek man justies neveikli, – Ella nočukstēja.

– Es saprotu. Ja es zinu, ka tu jūties neveikli, tas savukārt liek justies neērti arī man.

– Tādā gadījumā tev nevajag tā darīt.

– Tev bieži ir taisnība, droši vien arī šoreiz.

Visbeidzot Ellai izdevās novērsties. – Šajā gadījumā nav jālieto nedz “bieži”, nedz “droši vien”.

Ītans pasmaidīdams atvilka roku, un viņi gāja tālāk. Ella pamanīja plāksteri un sarunas uzturēšanas labad apvaicājās: – Kā tava galva? Megija man teica, ka tu esot pamatīgi sasities.

– Lūdzu, iztiksim bez līdzjūtības, citādi es sākšu raudāt. Tu taču zini, cik jūtīgs es esmu.

Tālumā uz takas parādījās nopietni noskaņotu soļotāju pāris. Saliekušies uz priekšu, viņi pārvietojās visai straujā gaitā; bija skaidrs, ka abi stingri apņēmušies pieveikt sazin cik jūdzes, jo bija apbruņojušies ar mugursomām un tādām kā slēpošanas nūjām un apģērbušies tā, lai pārgājienā pa kalniem nekaitētu it nekādi laikapstākļi. Garāmejot viņi uzsauca līksmu “hallo” Ellai un Ītanam, bet viņu sejas izteiksme nepārprotami pauda ko citu: “Paskaties, tiem abiem taču nav kājās kārtīgu zābaku!”

Kad viņi atkal bija palikuši vieni, Ella teica: – Tālāk neiesim, man nav daudz laika.

Ītans norādīja pa labi, kur atradās nopļautas zāles laukumiņš un daži sēdēšanai noderīgi akmeņi. – Kā būtu, ka mēs brītiņu pakavētos šeit?

Tiklīdz viņi apsēdās, Ella paziņoja: – Es gribu, lai tu apsoli, ka liksi mani mierā un nebūs vairs nekādu izlēcienu nakts vidū.

– Ja tas patiešām ir tas, ko tu vēlies.

– Vēlos gan. Es esmu atgriezusies pie Lorensa, atkal dzīvoju kopā ar viņu, tāpēc nebūtu piedienīgi, ja man tuvumā grozītos tāds draugs kā tu.

– Tu atkal lieto vārdu “piedienīgi”.

– Tāpēc, ka… tas ir vārds īsti vietā. Ceru, ka tu manis sacīto uztver nopietni.

– No visas sirds, jo nespēju iztēloties nevienu, kas drauga lomai būtu vēl nepiemērotāks par mani. Es taču esmu sagājies ar Bin Lādenu, Radovanu Karadžiču un leiboristu politiķi Pīteru Mendelsonu. Vai es drīkstu tev kaut ko pavaicāt?

– Tas atkarīgs no tā, ko tu vaicāsi.

– Ja atkal nebūtu uzradies Lorenss, vai tu priecātos palaikam satikties ar mani, lai kaut ko iedzertu vai kopā ieturētu maltīti?

– Paklau, man vienmēr ir sagādājis problēmas tas apstāklis, ka tu esi precējies, un tas nosaka arī visu pārējo.

– Tomēr tā nav atbilde uz manu jautājumu, vai ne? Vai ir bijušas tādas reizes, kad tev sagādāja prieku mana sabiedrība?

– Jā, – Ella apstiprināja pēc pailga klusuma brīža. – Bija gan, un šī iemesla pēc es vairs nevēlos tevi sastapt.

– Tātad es nekļūdos. Mūsu attiecībās valdīja savstarpējs pievilkšanās spēks.

– Tā es neteicu.

– Toties vienmēr to izjuti un mēģināji noliegt.

Ellai mute palika vaļā. – Tava iedomība lāgiem nudien ir satriecoša.

– Nav runa par iedomību, tas ir fakta konstatējums. Vai es drīkstu tev pavaicāt vēl kaut ko?

Viņa nopūtās. – Itin kā noliedzoša atbilde spētu tevi aizkavēt…

– Ja es nebūtu precējies un tavā dzīvē nebūtu Lorensa, vai mēs varētu kļūt ne tikai par draugiem?

– Man nekad nav patikuši hipotētiski jautājumi, tie ir tukši un bezjēdzīgi.

– Nepiekrītu. Manuprāt, atbildes uz šādiem jautājumiem atklāj ļoti daudz.

– Labi, tad es uzdošu vienu hipotētisku jautājumu tev. – Ella pagriezās, lai uzlūkotu Ītanu. – Ir pilnīgi skaidrs, ka tu piederi pie tiem vīriešiem, kuri pieraduši no sievietēm allaž gūt sev vēlamo. Ja es būtu pārgulējusi ar tevi šo aplamību virknes sākumā, vai tagad tu liktu mani mierā?

Vai, panācis savu, tu sameklētu citu sievieti, ko tracināt? Viņš sarauca pieri. – Tad tā tu par mani domā? Ka es esmu seksuāli uzmācīgs tips?

– Atbildi uz manu jautājumu.

– Varbūt agrāk es esmu uzvedies tā, ka nemūžam neizpelnītos titulu “Gada labākais precētais vīrs”, tomēr pazemīgi apgalvoju, ka apzīmējums “seksuāli uzmācīgs tips” ir pamatīgs pārspīlējums. – Viņš ar kurpes papēdi iespēra pa akmeni, uz kura sēdēja. – Varbūt izklausīsies, ka es stāstu pasaciņas, bet man jāatzīst, ka esmu mainījies kopš sastapšanās ar tevi. Iepazinis tevi tuvāk, es atskārtu, ko īsti esmu meklējis visus šos gadus, proti, cilvēku, kuram es varētu justies īsteni tuvs. Draugu, uzticības personu un, jā, arī mīļoto. Tik ilgi es nebiju izbaudījis patiesas emocijas, ka sākumā pat nesapratu, ko esmu sācis izjust. Tu ļāvi tam notikt, es atkal jūtos kā dzīvs cilvēks. Man ļoti žēl, ja tas tevī izraisa aizvainojumu vai netīksmi, tomēr tā ir taisnība un mani pašu tas izbrīnī vairāk par jebkuru citu. Šī iemesla pēc es Ebersohā izturējos tik nelāgi. Biju traks no greizsirdības, ka tu esi kopā ar citu vīrieti. Tas piespieda mani apjēgt, cik spēcīgas patiesībā ir manas jūtas. Ella… – Ītans pagriezās pret viņu. – Es esmu tevī iemīlējies.

Ella skaļi norija siekalas. – Nudien nezinu, ko sacīt.

Ītans lēni pašūpoja galvu, viņa pleci saguma. – Ņemot vērā visus apstākļus, nedomāju, ka te būtu kaut kas sakāms ne tev, ne man. Ja nu vienīgi… – Ītans negaidīti pasmaidīja. – Ja tev ar Lorensu nekas nesanāks, vai es drīkstēšu būt sarakstā pirmais?

Arī Ella smaidīja. – Tu nudien esi neiespējams.

– Saki, vai tagad viss ir kārtībā? Vai tu man piedosi, ja es apsolīšu mats matā izpildīt tavas prasības un nerādīšos tev ne tuvumā?

– Jā, es tev piedodu. – Tieši to pašu viņa iepriekšējā vakarā bija teikusi Lorensam.

– Rau, to es esmu sapratis tikai pēc iepazīšanās ar tevi, – Ītans turpināja. – Mīlot kādu cilvēku, tu vēlies, lai viņš ir laimīgs. Ella, ja tevi dara laimīgu tas, ka tu mani vairs nekad neredzēsi, lai tā būtu. – Viņš piecēlās un pastiepa Ellai pretī abas rokas. – Nāc, mums abiem jāatgriežas pie darba. Kur tu šobrīd strādā?

– Lielā īpašumā. Belmontholā.

– Es zinu to namu, tas ir milzīgs. Atceros, ka pērn tas bija izsludināts pārdošanā. Vai jaunie īpašnieki ir klienti, kas uzvedas piedienīgi?

– Īpašnieks ir tikai viens, un viņš uzvedas nevainojami. – Ella mēģināja piemēroties Ītana tonim. Viņš spēja vienā acumirklī izrādīt smeldzīgi dziļu atklātību, bet nākamajā risināt gluži ikdienišķu sarunu. – Es ceru, ka tur atradīsies darbs arī Megijai, – viņa piebilda.

– Tiešām? Viņai būs jāpasvīst, lai saviem spēkiem vien uzkoptu tik lielu māju. Tas varētu līdzināties putekļu slaucīšanai no Fortas tilta.

– Var gadīties, ka tas kļūst par Megijas pilna laika darbu.

– Man netīk to dzirdēt. Frensīna nebūs sajūsmā, ka jāzaudē Megija.

– Tādā gadījumā viņai vajadzēja izturēties laipnāk un neuzskatīt Megiju par pameslu.

– Vai viņa tā rīkojās?

– Izbeidz, Ītan! Tas tev nevarētu būt absolūts jaunums.

Viņš paraustīja plecus. – Laikam gan ne.

– Paklau, tu taču nevari visu atlikušo mūžu nodzīvot kā strauss, kas paslēpis galvu smiltīs.

– Diezin vai es esmu tik drosmīgs, lai dzīvotu kaut kā citādi.

– Tu taču tā nemaz nedomā.

Viņi bija nonākuši pie šosejas, kur pagaidīja, kamēr garām aizbrāžas kravas automobilis, un tad šķērsoja ceļu. Stāvlaukumā tagad rindojās visdažādākie braucamie, tostarp gan traktors, gan visai uzkrītošs Mercedes firmas sporta auto, kura dzinējs klusi dūca. Šis nevainojami elegantais sudrabkrāsas transportlīdzeklis spilgi izcēlās uz pārējo fona, bet tumši tonētie stikli vedināja Ellu uz domām par pārmērīgi dāsni apmaksātiem futbolistiem.

Ītans pavadīja viņu līdz automobilim. Kad Ella atvēra durvis, viņš pavaicāja: – Laikam jau šīs ir atvadas, vai ne?

– Laikam gan.

– Žēl gan, ka sajūta ir tik nelāga.

Ella pasmaidīja un noskūpstīja Ītanu uz vaiga; šis žests viņai šķita gluži dabisks un pieļaujams. – Sargi sevi, norunāts?

– Tu arī. – Viņa balss bija tik tikko sadzirdama.

Abi mirkli raudzījās viens otrā, un tad Ītans pavisam liegi noskūpstīja Ellu uz lūpām. Viņa mutes pieskāriens bija teju nemanāms, skūpsts ilga tikai sekundi, bet Ella to izjuta kā divtūkstoš voltu stipru strāvas triecienu. Viņa uz mirkli pievēra plakstus, tad atvēra un attapās lūkojamies tik dziļu skumju pārņemtā sejā, ka piepeši aizrāvās elpa.

– Paliec sveika, – Ītans noteica. – Es patiešām ceru, ka Lorenss dara tevi laimīgu.

Aizbrauca Ella neatskatījusies.

Pēc piecām minūtēm, kad Ella jau bija labā gabalā, Ītans sekoja tajā pašā virzienā.

Divas minūtes vēlāk stāvvietu pameta arī sudrabainais Mercedes. Pie stūres sēdēja sieviete ar akmeņaini stingu seju. Kurš to būtu domājis, ka jaunākā Mercedes modeļa izmēģinājuma brauciens un lišķīgā, gados jaunā pārdevēja Ārona ierosinājums pārbaudīt auto uz šosejas, kas ved uz krodziņu “Kaķis un vijole”, sagādās viņai šādu atklājumu?