– Ar mani tā nebija, – tiepās Lorenss.

Ella vēlreiz iesmējās un noskūpstīja viņu. Lorenss patiešām šķita satriekts. – Neraizējies, gan jau tu drīz pārvarēsi šoku, – viņa ieteica.

Kad vien Lorenss netika ar kaut ko galā un savā apjukumā šķita gluži neaizsargāts, Ella mīlēja viņu visvairāk. Arī tajos brīžos, kad pati sevī juta visvairāk spēka un pārliecības. Dabiskā vēlme darīt Lorensa pasauli labāku, darīt viņu laimīgu sākumā radīja pārliecību, ka viņa spēs pavadīt kopā ar šo vīrieti visu mūžu. Šādas izjūtas viņas sirdī nebija modinājis neviens cits vīrietis. Apziņa, ka esi nepieciešama un spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, patiešām nes ļoti spēcīgu emocionālo lādiņu.

Ella novietoja savu auto uz ielas pie “Smaidu kotedžas”, jo piebraucamo ceļu aizņēma Megijas transportlīdzeklis, tad izslēdza motoru un ieprātojās par priekšlikumu, ko Lorenss izteica pie brokastu galda – proti, viņas māju vajadzētu izsludināt pārdošanā. Ella tūdaļ attrauca, ka vēl neesot gatava māju pārdot. – Kāpēc labāk nepagaidīt, kamēr nekustamo īpašumu tirgus atspirgst pēc krīzes? – viņa iebilda. – Pa to laiku es varu māju izīrēt.

Joprojām ar grauzdiņu rokā, Lorenss garāmejot bija noskūpstījis Ellas galvvidu un grasījies doties uz darbu. – Dari, kā uzskati par vajadzīgu. Māja ir tava, es tikai izteicu ierosinājumu. Eliksija, – viņš sauca uz otro stāvu. – Šis ir pēdējais brīdinājums! Ja tu nebūsi lejā pēc divām sekundēm, varēsi iet uz skolu kājām.

– Manuprāt, viņa joprojām saldi guļ, – Ella bija teikusi. – Ir taču Lieldienu brīvdienas, vai neatceries?

Lorenss skaļi novaidējās. – Nu tu pati redzi, ka bez tevis es patiešām esmu kā bez rokām. – Viņš noskūpstīja Ellu vēlreiz, šoreiz uz lūpām, atstājot uz tām drupačas un asu citrusaugļu marmelādes garšu.

Megija atvēra ārdurvis, iekams Ella paguva izkāpt no auto. No vienas puses, tas bija viesmīlīgs žests, bet, no otras puses, rosināja pārlieku savādas sajūtas, jo lika Ellai justies kā viešņai pašai savās mājās. Tās padziļinājās, kad Megija pavēstīja, ka tējkanna nupat uzvārījusies, un pajautāja, ko Ella vēloties – tēju vai kafiju.

Tomēr tas viss drīz tika aizmirsts, jo Megija, vēlreiz patencinājusi par iespēju kādu laiciņu padzīvot “Smaidu kotedžā”, turpināja: – Vakarnakt te kaut kas atgadījās, un es domāju, ka tev tas jāzina.

Megiju bija mocījušas divējādas izjūtas. Ītans nevēlējās, lai par notikušo uzzina sieva, bet nebija teicis, ka to nedrīkst izstāstīt Ellai. Jebkurā gadījumā viņa priekšnesumu redzētu pati savām acīm, ja būtu atradusies mājās.

– Tu joko, – Ella čukstēja, plati iepletusi acis. – Lūdzu, atzīsties, ka pajokoji.

– Piedod, bet tas patiešām notika. – Megija papurināja galvu. – Patiesībā izskatījās diezgan jocīgi. Protams, tikai ne tas, ka viņš pārsita galvu. Es jau nobijos, ka viņš varbūt ir miris.

– Vēl viens tamlīdzīgs izlēciens, un es nositīšu viņu pati!

– Ai, tā nerunā.

– Sasodīts, kas tā viņam bija par iedomu?

Megija smaidīja. – Manuprāt, tā bija serenāde sievietei, kuru viņš mīl.

– Tam vīrietim par mīlestību nav ne mazākās nojēgas. Goda vārds, es varētu… varētu savām rokām nožņaugt šo idiotu! Interesanti, ko viņš dziedāja? Varu derēt, ka tas bija kaut kas neizturami banāls.

– Tā bija tā Coldplay dziesma Viva… kaut kas tamlīdzīgs. Kad es vedu viņu uz mājām, automašīnā Edvardsa kungs teica, ka tev patīkot dejot pie šīs dziesmas un tieši tāpēc viņš esot to izvēlējies.

Ella sarauca pieri, bet tūdaļ manīja, ka sejā ielīst sārtums un bargā izteiksme atmaigst. – Ko lai es ar viņu iesāku?

– Prasi kaut ko vieglāku. Es zinu tikai vienu, proti, es atdotu nezin ko, lai Derils izdara kaut ko tamlīdzīgu manis dēļ.

– Varbūt viņš to izdarītu, ja zinātu, ka tu atkal esi ieinteresēta atjaunot attiecības.

Megija papurināja galvu. – Es nespēju izdzēst no atmiņas to ainu ar sievieti viņa gultā.

– Un tavs vīrs? Vai viņš ir mēģinājis sazināties ar tevi? – Nē. Grib pierādīt, ka viņam par mani nospļauties, piedod par izteicienu.

– Nevajag atvainoties. – Ella smaidīja. – Tev jāzina, ka tu drīksti šeit palikt, cik ilgi vien tev tas būs nepieciešams.

– Paldies tev, bet es grasos drīzumā sakārtot savu dzīvi. Pietiek birdināt asaras. Rīt es sākšu meklēt nelielu īrējamu dzīvokli. Mans bingo laimests ir droši noguldīts uzkrājumu kontā, tātad gluži bez naudas es neesmu. Starp citu, kāpēc tu man vakar zvanīji?

Ellai nācās brīdi domāt. – Ak debess! – viņa iesaucās. – Pavisam aizmirsu, jo biju pārāk nobažījusies par tevi. Tomēr tā varbūt ir īstā atbilde uz tavām lūgšanām.

– Tiešām? Man ļoti noderētu kāda laba ziņa.

– Vienam manam klientam nepieciešams cilvēks, kas rūpējas par viņa mājas dzīvi, proti, tāda kā neoficiāla saimniecības vadītāja, kas iepērkas, gatavo ēdienu un dara visu to, kam viņš pats neatrod laiku. Tikai es brīdinu, ka māja ir ļoti liela, tāpēc tev varbūt vajadzēs samazināt citu darbu apjomu.

– Kļūt par viņa kalponi?

– Nedomāju, ka viņš pats to uztver šādi.

– Kāds viņš ir?

– Lielisks. Jauns, neprecējies, viens no taktiskākajiem cilvēkiem, pie kuriem esmu strādājusi. Bet vislabākais ir tas, ka īpašumā atrodas arī atsevišķa dzīvojamā platība, tāpēc tu varēsi dzīvot uz vietas, ja vēlēsies. Ko tu par to saki?

– Nudien nezinu. Es vēl nekad neesmu darījusi kaut ko tamlīdzīgu. Un kas būs ar citiem maniem darbiem?

– Grūti spriest. Tev vajadzētu satikties ar šo potenciālo darba devēju un pārrunāt gan prasības, gan arī algas jautājumu. Var gadīties, ka ir iespējams strādāt tikai pie viņa.

Megija domāja. – Tad man vairs nevajadzēs sastapt ne Edvardsas kundzi, ne Pekstones kundzi, – viņa klusi noteica. – Ar to pietiek, lai būtu vērts mēģināt.

Kad Ella atgriezās Meifīldā, Lorensu nekur nemanīja, bet Eliksija bija virtuvē un kaut ko maisīja lielā Pyrex bļodā. Šī klasiskā mājīguma aina darīja līksmāku jau tā lielisko Ellas garastāvokli.

Arī Megiju viņa bija atstājusi daudz labākā noskaņojumā nekā iepriekšējā vakarā. Tagad viņai bija iespēja nodoties daudz pozitīvākām domām un prātot par labi apmaksātu darbu Belmontholā. Ella bija pārliecināta, ka Hels neskoposies ar samaksu. Tiesa, Ella bija mazliet aizsteigusies notikumiem priekšā, jo Hels nebija runājis par cilvēku, kas pastāvīgi dzīvotu viņa īpašumā, tomēr tas būtu tikai prātīgi.

– Ko labu tu gatavo? – Ella apvaicājās.

– Šokolādes kēksiņus, – Eliksija atbildēja. – Es izdomāju, ka man nepieciešams pabarot smadzenes, lai labāk veiktos mācīšanās eksāmeniem.

– Labākā ideja, ko man nācies dzirdēt. Kur tavs tētis?

– Spēlē skvošu ar Džontiju.

– To viņš šorīt man nepateica. Vai tu esi paēdusi?

– Pirms laiciņa es pagatavoju sev olu kulteni un grauzdiņu. Pēc skvoša spēles tētis dosies uz krodziņu kaut ko apēst. Var gadīties, ka viņš atgriežas vēlu. Tu jau zini, kā tas notiek, kad tētis satiekas ar Džontiju. Ak jā, viņš piekodināja, lai pasaku tev, ka viņš sarunājis nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu, lai rīt apskata tavu māju. Ja nemaldos, ap pusdienas laiku.

“Te nu bija mana māja, ar kuru es varu rīkoties, kā vien atrodu par vajadzīgu.” – Neesmu pārliecināta, ka tas būs ērtākais brīdis. – Labā oma pagaisa, to nomainīja kaut kas tāds, kam Ella lāgā neatrada īsto vārdu. Viņa piegāja pie ledusskapja. Olu kultenis arī viņai likās īsti piemērots ēdiens vakariņām.

– Es ceru, ka tu nemeklē olas, – Eliksija teica. – Pēdējās es izlietoju kēksiņu mīklai. Tualetes papīrs arī gandrīz beidzies; rīt jums abiem ar tēti jāiegriežas lielveikalā.

Ella vīlusies aizvēra ledusskapi.

– Kāpēc tev rīt ap pusdienas laiku nebūs ērti satikties ar aģentu? – Eliksija pajautāja, tad ielēja bļodas saturu nepielīpošā cepamajā pannā, vienā no tiem silikona veidojumiem, ko Ella nekad nemēģināja lietot, jo tas nezināmu iemeslu dēļ uzdzina viņai nervozitāti.

– Rīt es atkal strādāšu Belmontholā, – viņa paskaidroja, – un tas ir patālu no manas mājas, tātad vajadzētu tērēt pārāk daudz dārgā laika, lai satiktos ar aģentu.

– Varbūt tētis var to izdarīt tavā vietā.

Burzīdama rokās notraipītu trauku dvieli, kas nosviests uz galda, kur Eliksija ar nazi izlīdzināja mīklu, Ella manīja, ka sirdī iezogas nemierpilns aizkaitinājums. “Kāpēc tā jāsteidzas pārdot manu māju? Kāpēc visi tik pakalpīgi mēģina to sekmēt? Tā ir mana māja. Es to pārdošu, kad būšu gatava šādam solim.” Viņa vēroja, kā Eliksija atver cepeškrāsni un ievieto tajā pannu – gumijai līdzīgu pannu, kas izaicina dabiskos cepšanas likumus. “Šādai pannai taču vajadzētu izkust un uzliesmot, vai ne?”

Droši vien būtu uzliesmojusi pati Ella, ja iepriekšējā naktī atrastos mājās, kur Ītans sniedza savu komisko dejas un dziesmas priekšnesumu. “Patiešām, ko gan šis vīrietis domāja, tā rīkodamies?”

Tomēr atceļā uz Meifīldu Ella bija sākusi saskatīt arī Ītana izlēciena jocīgo pusi, vai, pareizāk sakot, iztēlojās, cik smieklīgs bijis mirklis, kad viņš aptvēris, ka priekšnesumu vērojusi nepavisam ne tā persona, kam tas veltīts. Tas nu gan bijis šoks, kad Ītans ieraudzīja Megiju.

Paldies Dievam, Megija bija apsolījusi, ka nevienam nestāstīs par naksnīgo apmeklētāju. Ellai – un droši vien arī Ītanam – nepavisam nebija vajadzīgs, lai kāds izkladzina visai pasaulei, ka viņš jūk prātā Ellas dēļ. Vārdi “jūk prātā” nudien izteica būtību.

“Vajadzēs aprunāties ar Ītanu. Vajadzēs nepārprotami paziņot, ka man nāksies spert soļus, ja viņš nespēj uzvesties kā normāls cilvēks. Tiesa, man nav ne jausmas, kas tie par soļiem, ko vajadzēs spert, tomēr Ītanam ir jāsaprot, ka viņš nedrīkst atļauties tik pārspīlētus izlēcienus.” Ellai ne vienu reizi vien bija ienācis prātā, ka Ītans sen būtu viņu aizmirsis un pievērsies citai sievietei, ja viņa pašā sākumā būtu ļāvusies šī vīrieša valdzinājumam un gulējusi ar viņu. Tagad Ītans demonstrēja visas tāda vīrieša bērnišķības, kurš apsēsts ar kaut ko iekārotu, bet neiegūtu.