Megija negribīgi paklausīja. Patiesi, kad asinis bija notīrītas, brūce nešķita pārāk bīstama. – Jums paveicies, – Megija atzina, aizdarīdama pirmās palīdzības aptieciņas kārbu, ko bija sameklējusi augšstāva vannasistabā. – Varēja būt daudz ļaunāk.

– Paldies, Megij, – tencināja Ītans. – Liels, liels paldies.

Pēc tam iestājās neveikls klusums, un Megija pēkšņi apjauta, ka viņai mugurā ir tikai naktstērps. Tas nešķita nedz pareizi, nedz saprātīgi, bet pēdējās divdesmit minūtēs piedzīvotajam vispār nebija nekāda sakara ar saprātīgumu. – Kā būtu ar tasi kafijas, lai… – Megija grasījās teikt “lai pārietu skurbulis”, bet tas izklausītos pārāk nekautrīgi, tāpēc viņa izvēlējās maigāku teicienu. – …lai jums noskaidrotos galva.

– Ak Dievs, vai tad ir tik skaidri redzams, ka es esmu briesmīgi piedzēries?

– Ticiet man, es esmu redzējusi vīriešus daudz pamatīgākā reibumā.

Pagāja laiciņš, kamēr Megijai izdevās sameklēt visu vajadzīgo, tomēr drīz abi sēdēja pie galda ar šķīstošās kafijas krūzēm priekšā.

– Protams, tagad es jūtos ārkārtīgi neērti, – Ītans klusi atzina.

– Laikam gan, – Megija piekrita.

– Hmm… vai drīkstu cerēt, ka tas paliks starp mums? Manai sievai nav jāzina, ka… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Es neteikšu ne pušplēsta vārdiņa, bet… kā jūs izskaidrosiet pārsisto galvu?

Viņš paraustīja plecus. – Teikšu, ka mani vēlreiz aplaupīja.

– Un kas būs ar Ellu?

– Ar Ellu?

– Patiešām žēl, ka viņa neredzēja jūsu priekšnesumu. Es esmu pārliecināta, ka tas viņai būtu paticis. Vai jūs viņai pastāstīsiet par to?

– Nezinu gan. Varbūt vēlāk, kad vairs nejutīšos tik muļķīgi.

Megija pasmaidīja. – Jūs mani nobiedējāt gluži stīvu.

– Man ļoti žēl. Skaidrs, ka es necerēju jūs šeit sastapt.

– Laikam gan ne, – Megija piekrita vēlreiz.

Ītans iedzēra malciņu kafijas. – Vai neiebilstat, ja pavaicāšu, ko jūs šeit darāt? Protams, man tur nav nekādas daļas.

– Tas ir garš stāsts. Īsi sakot, man vairs nebija vietas, kurp iet, un Ella atļāva padzīvot šeit, kamēr es izlemšu, ko iesākt tālāk.

– Es nezināju, ka jūs abas esat tik labas draudzenes. Kur viņa ir? Vai devusies kaut kur strādāt?

– Viņa pārvācās atpakaļ pie sava vīrieša.

Edvardsa kungs nolika krūzi un raudzījās pretējā sienā. – Tas vīrietis ir tik truls, ka mušas sprāgst, – viņš norūca.

– Par to es nemāku spriest, – Megija apdomīgi noteica un turpināja vērot Edvardsa kungu, kurš malkoja kafiju un šķita dziļi iegrimis domās.

– Man likās, ka jūs esat precējusies, Megij, – viņš beidzot ierunājās atkal.

– Tas tiesa.

Viņš nopētīja Megiju. – Kādēļ jūs neatrodaties mājās kopā ar Storma kungu?

– Es… man piepeši vairs nebija neviena iemesla tur palikt.

– Man ļoti žēl to dzirdēt. Vai jūsu attiecības jau kādu laiku bija šķobījušās?

– Tā varētu sacīt.

– Vai tur bija kaut kas līdzams?

– Es nezinu. Neesmu pārliecināta, vai…

– Tātad jūs aizgājāt, bet jums nebija, kurp doties, – viņš secināja. – Tas bija vai nu ļoti drosmīgs, vai arī pārdrošs solis.

– Man nevajag atgādinājumu, ka esmu rīkojusies stulbi, – Megija sabozās.

Viņš paslēja roku. – Piedodiet, es izrunājos aplam. Turpiniet, es jūs pārtraucu.

– Nav nekā daudz, ko teikt. – Megija viegli paraustīja plecus. – Es aizgāju. Iesēdos auto un aizbraucu. Tieši tik vienkārši. Pāris naktis pārgulēju pie mammas, bet pie viņas dzīvo nesen uzradies vīrietis, es viņiem traucēju, tāpēc nospriedu, ka varētu… – Megija aprāvās. Kāpēc viņa stāsta to visu Edvardsa kungam?

– Un ko īsti nospriedāt? – viņš paskubināja.

Megija nopūtās un pastāstīja šim vīrietim to pašu, ko bija stāstījusi Ellai.

– Tas ir skarbi, – viņš atzina, kad stāsts bija galā. – Tomēr… varbūt ir vērts sazināties tieši ar Derilu? Varbūt viņš iepazinās ar kādu citu tāpēc, ka vēlējās novērst domas citā virzienā? Tas nudien būtu cilvēka dabā.

– To pašu teica arī Ella.

Piepeši viņš pasmaidīja un atkal daudz lielākā mērā līdzinājās izskatīgajam vīrietim, ko Megija pazina. Viņa sejā pamazām atgriezās sārtums. – Ja tā teica Ella, tas ir tiesa.

Savas atklātības dēļ Megija uzskatīja, ka nav iemesla neuzdot Edvardsa kungam dažus jautājumus. Godīga apmaiņa nekādā ziņā nav laupīšana, vai ne? – Sakiet, kādas ir jūsu attiecības ar Ellu? – viņa pavaicāja.

– Nekādas. Absolūti nekādas.

– Tā vis nešķiet, ja jūs no visas sirds dejojat un dziedat viņas dārzā. – Megija smaidīja.

Viņš vilcinājās atbildēt, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, tad atkal to aizvēra, pastiepa roku un vilka ar pirkstu ap trauku paliktni. – Tas paliks tikai starp mums, norunāts?

– Protams.

– Patiesība ir tā, ka attiecībās ar Ellu nenotiek nekas, un ne jau tāpēc, ka es nemēģinātu, bet Ella ir darināta no izturīgāka materiāla, nekā mēs abi. Viņa spēj pretoties kārdinājumam, tas aizslīd viņai pāri, it kā viņa būtu no teflona.

Megija iesmējās. – Varbūt viņa jūs gluži vienkārši nemīl, Edvardsa kungs? Vai tas jums nav ienācis prātā?

Arī viņš iesmējās. – Pastāstiet, kā īsti tas ir!

– Man to vajadzēja izdarīt jau sen.

– Jūs runājat par Storma kungu?

– Viņu un viņa nejēdzīgo ģimeni. Visi viņi ir vienādi.

– Cik ilgi jūs jau uzkopjat mūsu mājokli?

– Aptuveni četrus gadus.

– Jūs droši vien par mūsu ģimeni zināt daudz vairāk nekā jebkurš cits, – Ītans domīgi bilda.

Megija pamāja ar galvu. – Tā ir daļa no mana darba. Tīrot un uzkopjot uzzina visu ko, tikai nedomājiet, ka es jebkad esmu speciāli okšķerējusies.

– Nekādā gadījumā. – Ītans pabeidza tukšot kafijas krūzi un piecēlās. – Man jādodas projām, ir vēls.

– Jūs taču neatbraucāt šurp ar savu auto, vai ne? – Megija pavaicāja, ielūkojusies pulkstenī; tas rādīja gandrīz trīs. Iespējams, ka trieciens pa galvu bija šo vīrieti atskurbinājis, bet pirms tam viņš atradās pamatīgā skurbulī. Bail pat iedomāties, ka viņš būtu sēdies pie stūres.

– Nē, es atbraucu ar taksometru.

– Es ļoti šaubos, vai tik vēlā stundā šeit tāds būs atrodams. Kā jūs tiksiet mājās?

– Jā… – viņš novilka. – Labs jautājums. Patīkami, ka vismaz viens no mums domā.

– Jūs varētu pārnakšņot šeit, tomēr es nezinu, ko par to teiktu Ella. Ja gribat, es jūs aizvedīšu uz mājām.

– Abas iespējas liek nonākt pie secinājuma par nelietīgu otra cilvēka laipnības izmantošanu.

Beigu beigās Megija apģērbās un aizgādāja viņu uz “Ceriņiem”. Ītans palūdza, lai viņu izlaiž uz avēnijas stūra, tad vai simto reizi patencināja Megiju, bet viņa ilgi noraudzījās viņam nopakaļ ielas laternu gaismā – vīrieša pleci bija sagumuši, galva noliekta.

“Nabadziņš! Viņam jāatgriežas pie tās kuces, kas skaitās viņa sieva. Savādi, ka viņš nav vienaldzīgs pret Ellu. Lai kā es lepotos ar māju saimnieku iepazīšanu, par Edvardsa kungu un Ellu man nebija modušās ne mazākās aizdomas. Ella prata glabāt noslēpumus, tas nu jāatzīst.”

Atpakaļceļā Megija prātoja par to, ko bija teikusi gan Ella, gan Edvardsa kungs. “Vai viņiem taisnība? Vai man vajadzētu sazināties ar Derilu?”

44. nodaļa

Ella bija novēlojusies. Viņa apsolīja, ka iegriezīsies pie Megijas, kad abas būs beigušas darbu, tomēr viņai tik ļoti gribējās pabeigt karnīzes apzeltīšanu Belmontholas dzīvojamā istabā, ka zuda laika izjūta. Noruna atausa atmiņā tikai pēc tam, kad istabā ienāca Hels, kurš nostājās pie sastatnēm, lai apbrīnotu viņas veikumu, un ieminējās, ka esot jau vēls. Ella žigli sasaiņoja savus darbarīkus, atstāja Megijas tālruņa balss pastā atvainošanos un brauca uz mājām.

Tā kā Ella bija atgriezusies Meifīldā tikai pirms divām dienām, par mājām viņa domās joprojām uzskatīja “Smaidu kotedžu”. Iedzīve vēl nebija pārvesta, nemaz nerunājot par sarežģīto uzdevumu aizgādāt uz Meifīldu visu, kas atradās darbnīcā, bet piano, piano jeb pamazām, pamazām, kā itālieši mēdz teikt.

Lorensam nepatika viņas lēmums ielaist savā mājā Megiju. – Tu lāgā nepazīsti šo sievieti. Kurš zina, kādās nepatikšanās viņas dēļ iespējams iekļūt? – Ellai bija aizdomas, ka Lorensa attieksmi lielā mērā nosaka šķiras apziņa. Viņa acīs Megija bija tikai apkopēja, tātad cilvēks, kas nevar būt līdzvērtīgs, nevar būt draugs. Ar garo virkni sieviešu, kas gadu gaitā rūpējās par Meifīldas uzkopšanu, viņš sazinājās, atstājot rakstiskus rīkojumus un samaksu par paveikto darbu.

Ellai nekad nebija šķitusi svarīga cilvēka piederība tam vai citam sabiedrības slānim, jo uzskatīja, ka visi ir nākuši pasaulē, pateicoties Dieva žēlastībai. Viņas vecāmāte četrpadsmit gadu vecumā bija sākusi strādāt par trauku mazgātāju, bet pēc tam uzkalpojusies par virēju. Viņa aizgāja no darba, kad apprecējās ar tvaika katlu meistaru, un pēc gada laida pasaulē savu pirmo bērnu – Ellas māti.

Turpretī Lorenss bija uzaudzis gluži citā vidē, tālab Ella netiesāja viņu pārlieku bargi par principiem, kas viņam bija iegalvoti kopš agras bērnības. Lorenss piederēja pie vidusšķiras augstākā slāņa, bija apmeklējis privātskolu, politikā pieslējās labējiem, bet ne tik krasi noskaņotiem labējiem, lai liktu ieskanēties Ellas iekšējiem trauksmes zvaniem. Attiecību sākumposmā Ellu pastāvīgi uzjautrināja Lorensa itin kā pa jokam izmestie vārdi, ka viņš drīz vien izārstēšot Ellu no viņas aplamās noslieces uz sociālismu, gluži kā to savulaik esot izdarījis arī ar Ebigeilu. Viņa allaž atbildēja, ka tas nenotiks, drīzāk Lorenss esot tas, kuram derētu pārņemt Ellas uzskatus.

Tajā dienā, kad Tobijs pārgāja uz sesto klasi un paziņoja, ka vēloties būt Leiboristu partijas biedrs, Lorenss bija stāvās šausmās. Tikpat labi dēls varētu pavēstīt, ka grib iestāties sātana pielūdzēju sektā. Lorenss tūdaļ apsūdzēja Ellu, kura esot sekmējusi šādas Tobija noslieces. Viņa bija smējusies, ka nu gan Lorenss runājot aplami. – Ko gan citu tu varēji gaidīt no sava tik gudrā un saprātīgā dēla? Viņa vecumā ir tikai normāli pieslieties kreisiem uzskatiem.