– Tātad tu gribi algot saimniecības vadītāju? – Ella precizēja.

– Tas izklausās pārlieku dižmanīgi. Es negribu, lai mani uzskata par vīzdegunīgu.

Tas lika Ellai pasmaidīt – kaut arī Hels dzīvoja vienā no lielākajiem īpašumiem šajā apvidū, viņa nepazina nevienu citu, kas tik ļoti vairītos no pompozitātes.

Ella jau grasījās pārtraukt savienojumu, kad Megija beidzot atbildēja. Vismaz jādomā, ka tā bija Megija, lai gan balss skanēja savādi, bija tikko sadzirdama un tāda kā apslāpēta. – Megija, vai tā esi tu? Zvana Ella. – Sekoja gara pauze, pēc tam skaņa, kas varēja būt vienīgi aizžņaugtas elsas. – Megija? – viņa mēģināja vēlreiz.

– Piedod, Ella, šis nav īstais brīdis sarunai.

– Kāpēc? Kas noticis?

– Tas ir… ir.. – Atkal apslāpētas elsas. – Nekas…

– Tā vis neizklausās. Vai es varu tev kaut kā palīdzēt? – Nedomāju, ka man kāds kaut ko var palīdzēt. Es esmu… esmu bijusi tāda muļķe.

Piepeši Ella atskārta, kas atgadījies. – Vai tam ir kāds sakars ar vīrieti, par kuru tu man stāstīji?

Megija klusēja.

To Ella uzskatīja par apstiprinošu atbildi un jutās neomulīgi, jo pati bija iedrošinājusi Megiju. Bija atgādinājusi, ka dzīve ir īsa, tāpēc jāizmanto iespēja kļūt laimīgai.

– Kur tu atrodies, Megij? Vai mēs varam satikties?

– Es esmu savā automašīnā un… nezinu, ko iesākt. Mans vīrs mani negrib… un Derils ne tik.

Ella dziļi ievilka elpu. “Tāds nu bija mans roku darbs. Man par to jāatbild. Jāsniedz Megijai visa iespējamā palīdzība. To es viņai esmu parādā.” – Skaidrs. Tagad klausies, ko mēs darīsim.

Ītans nebija pavisam zaudējis cilvēka seju – kā sacītu Valentīna –, bet skaidru prātu arī netika saglabājis, un tā bija Tonija Klārksona vaina. Ja šis cilvēks nebūtu tik neiedomājami apnicīgs un viņa sabiedrībā nevajadzētu justies tik neērti, Ītans neizjustu tik urdošu nepieciešamību dzert, kamēr pagaist vēlēšanās triekt dūri Tonija glūnīgajā, pašapmierinātajā, nejēdzīgi uzburbušajā sejā. Vakars vērtās naktī, katrai izdzertajai vīna glāzei sekoja divas dubultas viskija porcijas, un pamazām trulais apnikums mazinājās.

Tajā pēcpusdienā Tonijs bija ieradies Ītana firmas birojā. Pēc divām stundām, kas bija pavadītas, apspriežot ciparus un procentus, kā arī pārliecinot Toniju, ka viņam vienmēr tiks sagatavoti vislabākie noteikumi, jo viņu attiecības esot un vienmēr būšot īpašas, Ītans piekrita Tonija uzaicinājumam pavadīt vakaru viņa sabiedrībā.

“Daudz labprātāk es piekristu sirds operācijai,” Ītans bija nodomājis. – Lieliska ideja, – viņš atbildēja. Tonijs bija ierosinājis, lai Ītans paņem līdzi arī savu jauko sieviņu. Pēc Ebersohā pavadītajām Lieldienu brīvdienām “jaukā sieviņa” Ītanam bija apnikusi līdz kaklam, turklāt nešķita, ka Frensīna būs sajūsmā, ja vajadzēs uzturēties vienā telpā ar nicināmu vīrieti, kaut arī viņš ir viens no vīra nozīmīgākajiem klientiem, kas izrāda iedrošinoši lielu interesi par gultas pārklājiem, spilveniem, galdautiem un tiem pieskaņotām salvetēm, tātad produktiem, kurus Ītans dzīrās laist tirgū un kuru ražošanā bija ieguldījis ievērojamus līdzekļus. Ja iecere neizdosies, jārēķinās ar nopietniem zaudējumiem.

Pulkstenis jau rādīja pāri pusnaktij, un Ītans bija pietiekami piedzēries, lai izciestu šo vakaru līdz galam un parūpētos par Tonija aizgādāšanu uz viesnīcu, bet pietiekami skaidrā, lai saprastu, ka nedrīkst riskēt un savā automobilī atgriezties mājās. Bija jāņem taksometrs.

Viņš virzījās turp, kur vajadzēja atrasties taksometru stāvvietai, proti, netālu no vietējā uzdzīves centra, vienīgā Kingsmelfordas naktskluba “Noslēpumi”. Ītans zināja, ka Valentīna un Ketija slepus bieži apmeklē šo izpriecu vietu, kaut arī vēl nav sasniegušas atļauto vecumu. To viņam bija pastāstījis tehniskais konsultants Vorens, kurš klubu apmeklēja regulāri; Valentīnu kopā ar vairākām meitenēm viņš tur esot manījis ne reizi vien. Ītans bija iedevis Vorenam naudu un lūdzis šādos gadījumos pieskatīt meitu. Varētu jau pamēģināt Valentīnu nelaist klubam ne tuvumā, bet kāda tam jēga? Vorens apgalvoja, ka klubā esot droši, tas tiekot vadīts labi un kārtīgi. Kas attiecas uz nepilngadīgu personu neielaišanu klubā, tur būtu nepieciešama daudz stingrāka kontrole. “Savādi. Vai tad viņi neprasa uzrādīt identifikācijas dokumentu? Tomēr jāatceras, ka Valentīna, saposusies un uzkrāsojusies, izskatās daudz vecāka par saviem piecpadsmit gadiem, un viņai bez pūlēm var dot visus astoņpadsmit.”

Kad Ītans jau sēdēja taksometra aizmugures sēdeklī un sprakšķošā radio klausījās Coldplay dziesmu, viņam piepeši radās ideja. Ģeniāla ideja. Kāpēc doties taisnā ceļā uz mājām? Viņam taču bija ideāls iegansts to nedarīt, cik ilgi vien pats vēlas, jo Frensīna zināja, ka vakari ar Toniju nemēdz noslēgties agri.

Ītans paliecās uz priekšu un pavēstīja šoferim, ka viņa plāni mainījušies.

Viņš lika apturēt taksometru netālu no galamērķa, jo nevēlējās, lai pārsteiguma momentu sabojā nodevīgais motora troksnis.

Ītans sāka virzīties uz priekšu līdztekus ietvei, lai pārliecinātos, vai spēj noiet taisni. “Re, nemaz neesmu pilnā,” viņš lepni konstatēja, kad nodoms izdevās. Pēc mirkļa gan izrādījās, ka viņš bija tā koncentrējies šim uzdevumam, ka aizšāva garām mērķim. Ītans gāja atpakaļ, šoreiz gan izstiepis rokas uz sāniem kā virves dejotājs. Atradis īsto māju, viņš pazuda aiz tās stūra un grasījās atdarīt vārtiņu bultu; acis pamazām pierada pie tumsas. – Kušš, – viņš pārmetoši uzšņāca koka vārtiņiem, kad tie nakts klusumā spalgi iečīkstējās.

Mājā nemanīja gaismu nedz augšējā, nedz apakšējā stāvā, tiesa, logs gan bija atvērts. Kad Ītans ieņēma sākuma stāvokli uz terases, pēkšņi iedegās prožektors, kas reaģē uz kustību, un gaisma apžilbināja līdz aklumam. Atguvis spēju redzēt, Ītans pasmaidīja. “Lieliski. Prožektors ļaus pilnībā novērtēt manu priekšnesumu. Tam viņa nudien nespēs pretoties, vai ne?”

Viņa bija zinājusi, ka nespēs aizmigt, tāpēc saklausīja vārtiņu čīkstoņa un tūdaļ pielēca no gultas. Sirds skaļi sitās pret krūškurvi, un viņa steigšus pārlaida skatienu telpai, lai sameklētu piemērotu aizstāvēšanās ieroci. Nekā tāda tuvumā nebija, tikai prāva porcelāna bļoda uz tualetes galdiņa. Jāiztiek ar to pašu. Viņa paķēra šo trauku un virzījās tuvāk logam, kas bija atstāts vaļā; caur aizkariem ieplūda gaisma. Kad viņa grasījās tos atbīdīt tā, lai varētu palūkoties laukā, bet pati nebūtu saskatāma, kļuva saklausāms kaut kas dīvains, proti, dziedāšana. Ārā kāds dziedāja.

Pārlūkojusi spoži apgaismoto dārzu, viņa piedzīvoja lielāko pārsteigumu savā mūžā.

Ītans bija sajūsmā. Dziedādams, cik skaļi vien spēja, un vicinādams rokas, viņš brīnījās, ka nav iedomājies to darīt jau agrāk. “Kā gan vēl skaidrāk izpaust savas jūtas pret Ellu, ja ne dziedot un dejojot viņai par prieku? Jo īpaši tāpēc, ka patlaban es izpildu vienu no Ellas mīļākajām dziesmām.”

Dziesmas vārdus viņš lāgā neatcerējās, bet to kompensēja ar skaļumu un dedzību. Ītans uzstājās no sirds. Ella bija to pelnījusi. Viņš sāka griezties riņķī, bet piepeši manīja, ka zaudējis līdzsvaru un krīt.

Tūdaļ galva atsitās pret kaut ko cietu. Nudien, pret kaut ko ļoti cietu.

Šāds pavērsiens neietilpa Ītana ģeniālajā plānā.

43. nodaļa

– Edvardsa kungs, vai jūs mani dzirdat? – šo jautājumu Megija atkārtoja jau trešo reizi un tikpat reižu paguva nobrīnīties par to, kādas īsti ir Ellas un šī vīrieša attiecības. Visbeidzot atskanēja kluss vaids, un viņš sakustējās.

– Paldies Dievam, – Megija atvieglota noteica.

– Vai tā esi tu, mana mīļā, dārgā Ella? – Vīrieša balss bija piesmakusi un neskaidra, viņš pamatīgi oda pēc alkohola un nepavisam nelīdzinājās glītajam un akurātajam Edvardsa kungam, kādu Megija pazina līdz šim.

– Tā esmu es, Megija.

– Es dziedāju tev, Ella. Vai tev patika? Vai tev patika mana deja? Es dejoju tev? Megija? Kas tā par Megiju?

– Megija Storma, tā pati, kas tīra jūsu māju. Mēģiniet atvērt acis, Edvardsa kungs.

Viņš tās atvēra. Aizmiglotais skatiens labu brīdi nespēja fokusēties, tad acis noskaidrojās. – Megija? Ko jūs šeit darāt?

“Drīzāk jau es varētu vaicāt, ko šeit dara viņš.” – Es šeit pagaidām dzīvoju.

– Kopā ar Ellu? Kur viņa ir?

– Viņas šeit nav. Viņa… hmm, nav svarīgi… Pamēģināsim tikt iekšā, lai es varu paraudzīties, kas noticis ar jūsu galvu. Jūs nogāzāties ar pamatīgu blīkšķi. Gan tas, gan arī jūsu dziedāšana droši vien uzmodināja visu apkaimi. Cerēsim, ka neviens nav izsaucis policiju. – Tiklīdz tas bija pateikts, kaimiņu mājā atvērās durvis. – Vai viss kārtībā? – uzsauca vīrietis.

– Paldies, viss ir labi, – Megija atbildēja. Droši vien jautātājs bija Ellas kaimiņš Fils, kuram esot pateikts, ka viņas mājā pagaidām apmetīšoties draudzene.

Megija mēģināja uzdabūt misteru Edvardsu kājās, bet sākumā viņš šļuka atpakaļ kā smags maiss. Par laimi, pēc brīža viņa ķermenis šķita atmostamies, un vienlaikus sāka darboties arī smadzenes. Piecēlies viņš apjucis uzlūkoja Megiju. – Droši vien jūs tagad brīnāties, ko es te daru, vai ne?

– Tā nav mana darīšana, Edvardsa kungs. – Megija ieveda Ītanu virtuvē un nosēdināja krēslā pie galda, tad apskatīja viņa pakausi un saviebās. – Tā jau es domāju! Jūs esat nejauki pārsitis galvu. Nē, labāk neaiztieciet brūci, – viņa brīdināja, bet Ītans tomēr pieskārās pakausim.

– Man tek asinis, – viņš nočukstēja, uzmetis skatienu savai rokai, un šķita tikpat izbrīnīts kā mazs puisēns, kam pirmo reizi gadījies iegriezt sev pirkstā.

– Kas nu ir, tas ir, Edvardsa kungs. Es gan neko daudz no tā nesaprotu, tomēr man izskatās, ka jums būs nepieciešams uzlikt kādu šuvi.

– Labāk jau ne.

– Arī drošības dēļ ne?

– Šī būtu otrā reize viena gada laikā, kad esmu spiests apmeklēt traumpunktu. Labākajā gadījumā ļaudis domās, ka es mūždien iekļūstu negadījumos kā tāds nelaimes putns, bet sliktākajā tikšu uzskatīts par bīstamu vājprāti. Varbūt jūs varētu iztīrīt brūci un uzlipināt plāksteri? Manuprāt, ar to vajadzētu pietikt.