Nekas nenoritēja pēc viņas plāna. Frensīnas ielūgumu viņa bija pieņēmusi tikai tāpēc, ka cerēja kādā brīdī palikt ar Ītanu divatā, lai visādi izrādītu dziļu nožēlu par savu agrāko uzvedību, izskaidrotu, ka tā bijusi briesmīgi mulsinoša kļūda; varbūt viņa sirdī tomēr atrastos vieta piedošanai? Jā, Kristīna visu bija izplānojusi smalki un akurāti.

“Bet ko es sastopu, kopā ar Ādamu ieradusies Ebersohā? Šo sasodīto Ellu Mūru! Vai tad tā ir tikai sagadīšanās? Nekādā gadījumā. Nevainīga sastapšanās rindā pie ēdienu veikala? Iestāstiet to kādam citam. Vai kāds patiešām spēj noticēt šādai pasaciņai? Cik akla gan ir Frensīna, ka neredz to, kas norisinās viņai deguna priekšā! Šī sieviete nudien ir muļķe. Bet varbūt viņa izplānojusi pati savu spēlīti? Varbūt viņa nojauš, kas Ītanam padomā, un izliek vīram lamatas? Pilnīgi iespējams, jo vairāk tāpēc, ka vienmēr bijis grūti noprast, ko īsti Frensīna domā, bet tagad, pēc tik iespaidīga injicētā botoksa daudzuma, viņas seja nepauž vispār neko. Tad varētu izskaidrot, kālab Frensīna piepeši tēlo perfektu namamāti un izrāda tādu interesi par Ellas vīrieti – turklāt kaitinošā kārtā mēģina sarunā par vīnu iesaistīt arī mani un Ādamu, savukārt ļaujot Ītanam brīvu vaļu tērzēt ar Ellu.” Kristīna nespēja noticēt savām ausīm, kad pirms mirkļa Ītans bija apvaicājies, vai Ella nevēloties patīksmināties par skatu, kas paveras no dārza otra gala. “Dieva dēļ, viņš tikpat labi varēja noplēst Ellai drēbes un uznest guļamistabā!”

Ja runā par šo noplukušo māju, ko nopircis Edvardsu pāris, tai būs nepieciešams kas vairāk par piekrāsošanu, lai taptu puslīdz pieņemams mājoklis. Tā vien šķita, ka šajā prastajā šveiciešu stila vasarnīcā nekas nav darīts gadiem ilgi. Ādams lēsa, ka Ītanam vajadzēs samaksāt vēl otrtik no pirkuma cenas, lai visu sakārtotu. It īpaši tāpēc, ka Frensīnas gaume nebija no lētajām.

Kristīna lēni iemalkoja vīnu un vēroja divus cilvēkus dārza galā. “Ko abi tik spraigi pārrunā? Itin kā es to nezinātu…”

– Man ļoti žēl, – Ītans atvainojās.

– Tā tu visu laiku apgalvo.

– Bet tu man netici, tiesa?

– Ītan, es nezinu, kam ticēt un kam ne, ja runa ir par tevi. Šī bija briesmīga iedoma.

– Tu varēji atteikties.

– Es mēģināju.

– Ja tas tev šķita tik nepieņemami, kāpēc nepamēģināji atteikties uzstājīgāk?

Ella klusībā nosprieda, ka tas ir labs jautājums. Ja viņa būtu strikti noraidījusi ielūgumu, Lorenss brīnītos, kāpēc viņa izturas tik strupi, varbūt atcerētos pirmo tikšanās reizi Ellas mājās un nodomātu, ka attiecības tomēr ir nopietnākas. – Bija vienkāršāk piekrist, – viņa beidzot atbildēja. – Man nepatīk, ka šī situācija piespiež mani justies vainīgai.

– Par ko tev vajadzētu justies vainīgai?

– Lūdzams, neliekuļo.

Ītans sabāza rokas kabatās un raudzījās uz jūru, kas mīlīgi vizuļoja maigajā vakara gaismā. Ūdens klaids šķita rāms un līdzens kā galds, savukārt Ellu bija pārņēmušas gluži pretējas izjūtas, proti, saspringts īdzīgums. Gribējās atkāpties no Ītana tālāk, tomēr bija skaidrs, ka viņš to nepieļaus. Vai nu jāatrodas viņam pietiekami tuvu, vai arī jāriskē, ka viņu sarunu var saklausīt pārējie.

– Tu vairs nedrīksti tā rīkoties, – Ella teica. – Patiesībā es nevēlos, lai tu jebkad sazinātos ar mani.

– Kāpēc? – Ītans strauji pagriezās.

– Tāpēc, ka es atkal esmu kopā ar Lorensu. Pilnīgi iespējams, ka tu, atšķirībā no manis, lāgā neizproti jēdzienu “uzticība partnerim”, tāpēc es nevēlos darīt neko tādu, kas varētu bīstami sašūpot mūsu kopdzīves laivu, it īpaši pēc visa tā, ko jau esam pārdzīvojuši.

– Tātad draudzība ar mani var sašūpot jūsu laivu?

– Jā.

Iestājās ilgs klusums. – Tātad tu atkal mīli Lorensu? – Tonis bija nepārprotami izsmējīgs.

– Ja tā nebūtu, vai tad es piekristu atgriezties?

– Pasaki tos vārdus.

– Kādus vārdus?

Ītana satumsušais skatiens ieurbās viņas acīs. – Ka tu mīli Lorensu.

– Protams, ka tā ir.

– Tad kāpēc tu nespēj to izteikt skaļi? Tas taču ir gana vienkārši, vai ne?

– Es mīlu viņu, – Ella apņēmīgi sacīja. – Vai tagad tu esi apmierināts?

– Mani interesē tas, vai apmierināta esi tu, Ella. – Ītans nenolaida skatienu. – Vai Lorenss patiešām atbilst visām tavām prasībām? Pirms īsa laiciņa tā nepavisam nebija. Kas starp jums ir mainījies?

– Lai kas būtu mainījies mūsu attiecībās, tev tur nav nekādas daļas.

– Tu zini, ko es pret tevi jūtu, tāpēc man ir svarīgi saprast, vai tu būsi laimīga. Gluži vienkārši atbildi… Vai tev ir sajūta, ka saule spīd vienīgi jums, kad tu esi kopā ar Lorensu? Vai viņš modina tevī kaislību? Vai viņš liek tev vēlēties noraut drānas un… – Ītans pagriezās, lai paraudzītos uz liedagu, kas atradās krietni zemāk. – Vai viņš izraisa tevī alkas uzmeklēt klusu līcīti, lai mīlētos saulrietā?

Ellai kaklu aizžņaudza kvēls sašutums. – Tev nav itin nekādu tiesību dot šādus mājienus.

Ītans atkal pievērsās viņai, uzacis uzrautas tēlotā nevainībā. – Kādus mājienus tad es dodu?

– Ka Lorenss nav… – Tomēr Ella nespēja saņemties un izrunāt to, ko gribēja teikt. – Tu ļauj noprast, ka blakus tev mani gaida ievērojami spilgtākas izjūtas.

Vīrieša sejā pavīdēja tikko jaušams smaids. – Ko tu saki par mīlēšanos saulrietā?

– Bet… – Ella norija siekalas. – Kas es tev būtu, ja ne banāls vienas nakts piedzīvojums?

Viņš paspēra soli tuvāk. – Es apsolu, ka mūsu mīlēšanās saulrietā nepavisam nebūs banāla vai garlaicīga.

Ella soli atkāpās. – Tu esi iedomīgs nelietis! Un es vēl raizējos par tevi!

– Tiešām? Kālab?

– Ak, aizmirsti, tas nebija nekas svarīgs, – viņa salti atcirta.

– Kāpēc tu tā dusmojies uz mani?

– Tāpēc, ka… – Atbilde iestrēga rīklē. Viņa mēģināja vēlreiz. – Tāpēc, ka tu vispār neklausies.

– Vai tas ir vienīgais iemesls?

– Kāds cits tas vēl varētu būt? – Ella acumirklī nožēloja savu jautājumu, jo baidījās no Ītana iespējamās atbildes un savas reakcijas uz to. – Vari neko neteikt. – Spēcīga pulsēšana deniņos brīdināja Ellu, ka nekavējoties jāpārtrauc šī saruna. – Mums jāatgriežas pie pārējiem, citādi viņi brīnīsies, kas mūs tā aizkavē.

– Šajā ziņā vari neraizēties, Frensīna man lika visiem līdzekļiem panākt, lai tu maini savu lēmumu un uzņemies šīs mājas interjera pārveidošanu. Ja tas nenotiks, ies vaļā tīrā elle. Ja tu vispirms piekritīsi Pekstonu piedāvātajam darbam, manai dzīvībai būs graša vērtība.

– Tā nav mana darīšana.

Ella pagriezās un apņēmīgi soļoja atpakaļ, lai paglābtu Lorensu.

39. nodaļa

Visi bija šokā. Tik dziļā šokā, ka to nespēja atvieglot nekas, pat liels daudzums tējas ne. Nekas nespēja mainīt arī faktu, ka pie vispārējā šoka ir vainojama Megija. Vainojama! Sasodīts, tam nudien bija grūti noticēt!

Lai cik reižu viņa atkārtoja, ka dziļi nožēlo izdarīto, visi uzskatīja Megiju par slepkavu. Brutālu slepkavu, kas nogalina nevainīgus suņus. Vērnons un Šellija apgalvoja, ka viņa reaģējusi pārspīlēti, jo varējusi iegāzt ar lāpstu Bebai pa pēcpusi, nevis pa galvu. Viņi apsūdzēja Megiju tīšā suņa nogalināšanā. Viņi vienmēr esot zinājuši, ka Megijas dvēselē slēpjas kaut kas ļauns un sadistisks. Vēl vairāk, neesot nekāds noslēpums, ka Megija viņus apskauž un šī nu bijusi viņas atriebība. Katrs Šellijas izkliegtais apsūdzības vārds bija tik skaļš un spalgs, ka uzmodinātu pat mirušos. Tiesa, Bebu gan ne.

Bija aizritējušas gandrīz astoņas stundas, un daži tās pavadīja slimnīcā, daži veterinārajā klīnikā. Megija aizveda Deivu un Vērnonu uz traumpunktu, bet Šellija, vaimanādama kā trauksmes sirēna, aizgādāja Brendu un abus suņus pie vetārsta. Megija bija likusi Dīnam braukt līdzi – ja nu viena vai abas sievietes galīgi zaudē sajēgu. Deivs bija ne tikai apdedzinājies, kad uzkrita virsū grilam, bet arī lauzis potīti. Vērnons tika cauri gandrīz sveikā – bija sastiepis plaukstas locītavu. Šis fakts gan nekavēja viņu pa ceļam uz slimnīcu žēloties tik neganti, it kā nāve stāvētu uz sliekšņa.

Turpretī Deivs automašīnā nepateica ne vārda, sēdēja nobālējis kā palags. Ārsts vēlējās paturēt viņu slimnīcā pa nakti, bet Deivs, kā apdullis no pretsāpju līdzekļiem, iecirtās, ka nekad neesot pavadījis nakti citur, kā vien paša gultā, un negrasoties to darīt arī tagad. Lai neietu zudumā bezmaksas gultas un nakšņošanas piedāvājums, Megija mīļuprāt pati paliktu slimnīcā un riskētu saķert bīstamu daudzumu stafilokoku, nevis brauktu uz mājām, kur būs jāsastop Šellija.

Šī persona ar visai slepkavniecisku izteiksmi sejā bija atvērusi pārbraukušajiem durvis. Arī pēc stundas, kad Beba jau bija ietīta segā un ievietota auto bagāžniekā – viņi vēlējās apglabāt suni savā dārzā –, Šellijas izturēšanās joprojām radīja iespaidu, ka viņa gatava ņemt rokā to pašu lāpstu un gāzt Megijai pa galvu.

– Tu nositi manu mazulīti, – Šellija izgrūda, kad Megija atkal piedāvāja uzlikt vārīties ūdeni tējai. Šos vārdus Šellija atkārtoja kā monotonu piedziedājumu: – Tu nositi manu mazulīti, tu nositi manu mazulīti, tu nositi manu mazulīti.

Bažīdamās, ka vēl vienas atvainošanās vietā var pasprukt kaut kas pavisam aplams, kaut vai “man nemaz nav žēl”, Megija patvērās virtuvē, bet tur sēdēja Brenda – acis bija izspiedušās, viņa viscaur trīcēja no nikotīna pārdozēšanas, jo kopš negadījuma bija smēķējusi cigareti pēc cigaretes. Uz grīdas savā groziņā atradās tas, kas bija atlicis no Velna Sida.

Vismaz tā tas izskatījās, jo nabags bija pamatīgi sakosts. Vetārsts bija sašuvis un apsaitējis cietušo, cik nu labi mācēdams, un ierosinājis atstāt Velna Sidu pa nakti veterinārajā klīnikā. Brenda strikti atteicās un pārveda suni mājās. Pagaidām dzīvnieks vēl gulēja anestēzijas līdzekļu izraisītā miegā, un atlika vienīgi minēt, kas notiks, kad tas pamodīsies. Tomēr Sids vismaz bija dzīvs, lai gan nešķita, ka šis fakts sniegtu Brendai īpašu mierinājumu.

– Tu varēji nosist arī nabaga Sidu. – Brenda aizkūpināja nākamo cigareti pie izsmēķa, ko nikni izdzēsa pārpilnajā pelnutraukā.