– Pietiks, Frensīna, – visbeidzot iejaucās Ītans, pasniegdams apkārt stikla trauku ar maizītēm. – Pārrunāsim to citā reizē, nav godīgi nomocīt Ellu ar šādām runām. Viņa taču ir mūsu viešņa.

Sieva pavērās uz Ītanu tik neganti, it kā apvaldītu vēlēšanos paņemt maizīšu trauku un uzmaukt to viņam galvā. – Es vis neteiktu, ka darba piedāvājums būtu uzskatāms par cilvēka mocīšanu, – viņa spīvi izmeta. – Manuprāt, šajos grūtajos laikos Ella būtu pateicīga par jaunu pasūtījumu. – Viņa strauji pagrieza galvu. – Vai tā nav, Ella? Vai jūs nebūtu pateicīga?

Uzrunātā piespieda sevi iemānīt lūpās vislaipnāko smaidu. – Man ir ļoti paveicies, jo darbu kalendārs ir saplānots daudzus mēnešus uz priekšu. Gadu gaitā man izveidojies plašs klientu loks, kas regulāri atgriežas; cik ilgi vien tie vēlēsies iekārtot jaunus mājokļus vai esošajos ieviest jaunākās interjeru modes tendences, man nevajadzēs sūroties par bezdarbību. – Viņas smaids kļuva vēl platāks. – Man patiešām ir veicies.

– Ar veiksmi tam nav nekāda sakara, – iebilda Lorenss, kurš līdz šim nebija teicis gandrīz ne vārda un sēdēja sakrustotām kājām, nemierīgi šūpodams tikai kreiso pēdu. Ella zināja, ka tā nav laba zīme. – Tu esi cītīgi strādājusi, lai piesaistītu sev uzticamus klientus un iegūtu izcilu reputāciju, – viņš turpināja. – Mēs ļoti lepojamies ar tevi. Vai tiesa? – Pēdējais jautājums bija domāts Tobijam un Eliksijai. Kaut arī Ella būtu gatava vai apskaut Lorensu par atbalstu, bija grūti izlemt, kas izraisa lielāku neērtības sajūtu, viņa neveiklā aizstāvība vai abu bērnu paklausīgi piekrītošais galvas mājiens.

– Dieva dēļ, mainīsim taču tematu! – Ella iesaucās tēloti mundrā balsī.

– Nemainīsim vis, es gribu uzzināt kaut ko vairāk. – To sacīja Kristīna, kura ne tikai pastāvīgi apveltīja Ellu ar indīgiem skatieniem, bet arī būtu aprīkojama ar tīrskaņotāju, jo vēl neīstāk viņas sacītais nemaz nespētu izklausīties. Kad vien Ella uzdrošinājās paraudzīties uz šīs sievietes pusi, tūdaļ sastapās ar šīs būtnes ledaina nosodījuma pilnajām acīm. Šī bija tikai otrā abu sieviešu sastapšanās, bet, Ellai nezināmu iemeslu pēc, Kristīna Pekstone no sirds necieta viņu. – Mēs ar Ādamu protam novērtēt to, ka esat ļoti pieprasīta, tomēr mums gribētos, lai jūs uzņemtos vienu darbiņu arī mūsu mājās. Mēs vēlamies atsvaidzināt guļamistabu. Jūs drīkstat nosaukt savu cenu.

– Tikai uz priekšu, – attrauca šīs sievietes vīrs, – neļauj sevi izsist no sliedēm.

– Dārgais, neesi aplamnieks. – Kristīna pieliecās viņam tuvāk, lai noglāstītu roku ar pārspīlētu un mulsinoši seksuālu žestu. – Tu taču zini, ka mēs varam to atļauties.

Šī pāra meita izteiksmīgi palūkojās debesīs. Kāds gan tur brīnums? Toties nelga vīrs plati uzsmaidīja sievai, jo bija mīksts kā vasks viņas rokās. – Labi, ja jau tu tā vēlies.

– Vēlos gan, dārgais.

“Man tūdaļ kļūs nelabi,” nodomāja Ella. “Vēl mirklis, un šī manipulatīvā būtne piespiedīs vīru vārtīties uz muguras, lai varētu pakutināt viņa prāvo vēderu.”

– Vai kāds vēlas maizītes? – piedāvāja Ītans, kura sejas izteiksme liecināja, ka arīdzan viņu moka nelabums. – Vēl vienu alu, Tobij? – viņš laipni piedāvāja. – Šķiet, ka jums glāze tukša.

– Pateicos, viss kārtībā, – atbildēja nabaga Tobijs, kas droši vien jutās briesmīgi.

– Visa šī padarīšana ir pārāk garlaicīga. – Pielēca kājās Valentīna, kas valkāja melnu lencīšu krekliņu un driskainus džinsa svārciņus, kas bija tik īsi, ka teju vai pavēra skatienam biksīšu stakli. – Nāc, Ketij, lai pieaugušie turpina tādā pašā garā.

– Pagaidi, Valentīna, tas nav visai pieklājīgi. – Ītans sarauca pieri. – Bet Eliksija un Tobijs?

Meitene paraustīja plecus. – Viņi arī var nākt, ja grib. Tēlotā vienaldzība nespēja apmānīt Ellu. Četri jaunākie viesību dalībnieki nebija pārmijuši savā starpā ne vārda, tomēr Valentīna bija visai cītīgi pētījusi Tobiju. “Vari pat nesapņot,” nodomāja Ella, “viņš tev ir daudz par labu.”

– Kurp īsti jūs grasāties doties? – vaicāja Ītans.

– Hallo, mister Nezinīti, mēs iesim turpat, kur bijām vakar. Vēlāk tur tiek rīkota pludmales ballīte. Tad jūs nāksiet?

Jautājums tika uzdots Eliksijai, tomēr nepārprotami bija mērķēts Tobijam. Saskatījušies brālis un māsa piecēlās. Pēc tam saskatījās Lorenss un Tobijs; bija skaidrs, ka tas nozīmē vārdos neizteiktu piekodinājumu uzraudzīt māsu.

Ītana piere joprojām bija saraukta. – Jūs zināt noteikumu… Nekādu alkoholu! Vismaz jums, meitenes, vecums to nepieļauj.

Ādams Pekstons iesmējās. – Piebremzē, Ītan, bērniem nekas nenotiks. – Viņš pagramstījās pa bikšu aizmugures kabatu un izvilka dažas naudaszīmes. – Te būs, bērni, papriecājieties.

– Nekādu alkoholu, – Ītans stingri palika pie sava.

– Tēt! Vai tu vispār saproti, cik vecmodīgs tu esi?

– Man vienalga. Ja sajutīšu kaut mazāko alkohola smaku, kad tu atgriezīsies, sēdēsi mājas arestā, – viņš stingri pielika sarunai punktu.

– Labi. – Valentīna izpildīja tik izteiksmīgu acu pārbolīšanu pret debesīm, kas jebkuru līdzīgu Eliksijas priekšnesumu aizbīdītu ne vien ēnā, bet pat Mēness neredzamajā pusē. – Varētu domāt, ka jūs visi te būsiet skaidri kā stikliņš, kad mēs atgriezīsimies, – viņa izmeta. – Kā būtu ar mazu naudas pabalstiņu, tēt? – Sacīto papildināja pastiepta roka.

Meitenes nekaunība izraisīja vēlēšanos ar pļauku iemācīt viņai mazliet labākas manieres. Kas īsti apsēdis šīs pusaudzes?

– Nu tā, – Ādams ierunājās, kad tā saucamie pieaugušie bija projām, – ar ko nodarbojaties jūs, Deivid?

– Es esmu vīna importētājs, un mani sauc Lorenss, nevis Deivids.

Ādams iesita ar plaukstu sev pa pieri. – Piedodiet, es mūždien jaucu vārdus. Tātad vīna importētājs. Tas ir tāds kā sapņu darbs, vai ne? Iedosiet man savu kontaktinformāciju, jo katram noder savs piejaucēts vīna tirgotājs.

Lorensa saspringtā seja nebūt neliecināja par piejaucētību, gluži tāpat arī pēda, kas kustējās aizvien straujāk. Droši vien viņš brīnījās, kāpēc piekritis piedalīties tik nejaukās viesībās. “Tur lielā mērā vainojams Ītans,” Ella nodomāja. “Kas gan viņam bija uznācis? Ko viņš cerēja iegūt, šādi sapulcinot visus kopā?”

“Vai manu dieniņ,” nodomāja Ītans, kad devās uz virtuvi pēc nākamās vīna pudeles. Ielūgt Ellu nudien nebija izrādījusies pati veiksmīgākā no viņa idejām. “Tā man arī vajag par aplamo vēlēšanos pabūt Ellas tuvumā.”

Iepriekšējās dienas sastapšanās šķita teju sirreāla, tomēr radās sajūta, ka iejaucies pats liktenis. Tagad vismaz kļuva skaidrs, ka viņš nav tikai iztēlojies Ellas klātbūtni Ebersohā. Lai cik tas savādi izklausītos, Ītans nespēja izmest no prāta domu, ka viņus pastāvīgi saved kopā gan izdevības, gan sagadīšanās. Kā citādi izskaidrot to, ka pēc viņu savādās iepazīšanās Ītans bija pārradies mājās un atradis Ellu dejojam “Ceriņu” ēdamistabā? Atmiņas par viņas prieka un brīvības pilno deju modināja vēlēšanos iegūt sev tādu pašu brīvību.

Ītans attaisīja pudeli un paostīja korķi. “Nebūtu prātīgi pasniegt nelāgu vīnu Ellas vīrietim, vai ne? Interesanti, ko Ella viņā ir saskatījusi. Ar savu uzsvērti precīzo runas manieri viņš nudien šķiet ārkārtīgi garlaicīgs tips. Augstprātīgajā sejā ir teju vai lasāma lepošanās ar dārgā privātskolā iegūtu izglītību. Visticamāk, rakstīta latīniski. Nu labi, latīniski ne, jo tad taču es to nespētu izlasīt. Man skolā latīņu valodu nemācīja, pēc tās nebija nekādas vajadzības. Un kāpēc lai būtu, ja mani un pārējos klasesbiedrus gaidīja darbs fabrikās vai iestāšanās armijā. Vareni! Kas var būt labāks par vienu otru šķirisku pretrunu, lai cilvēkā izgaismotu visu to labāko,” Ītans sāji nodomāja un atgādināja sev, ka Valentīna arī mācās latīņu valodu savā dārgajā un smalkajā skolā. Viņaprāt, atestāts labu manieru pārzināšanā viņai būtu daudz noderīgāks.

– Pasarg Dievs, Ītan, kur tu kavējies ar vīnu?

Frensīna atgādināja negaisa mākoni. – Atkārtošu to, ko es esmu tev teikusi jau neskaitāmas reizes… Kas tev bija uznācis, ka tu ielūdzi šos cilvēkus? Mēs taču negrasāmies saieties ar viņiem arī pēc atgriešanās mājās, vai ne?

– Savukārt es tev jau neskaitāmas reizes paskaidroju, ka gluži vienkārši izturējos draudzīgi. Tobrīd ielūgums šķita gluži dabisks.

– Tad kāpēc tu tagad neliec lietā savu draudzīgumu? Ja Kristīna pierunās Ellu un es nedabūšu viņu šurp uz Ebersohu, Pekstoniem draud nepatikšanas. Lielas nepatikšanas.

– Ko tu no manis gribi?

– Lai tu pievērs uzmanību Ellai un panāc, ka viņa maina domas un piekrīt manam piedāvājumam.

Mēģinādams novaldīt smaidu, Ītans raudzījās uz sievu tik apjucis, it kā viņa būtu pavēlējusi tam saskaldīt atomu. – Tu tiešām uzskati, ka es to spēšu?

– Kāpēc gan ne? Tu taču proti apieties ar sievietēm, pareizi? – Balss tonis svilināja kā skābe. – Es zinu, ka šī Ella nav tavā gaumē, tomēr pamēģini viņu savaldzināt. To taču tu spēsi, vai ne?

Saglabāt nopietnību nupat šķita gandrīz neiespējams uzdevums. – Hmm, neesmu gan drošs. Viņa…

– Ak, Dieva dēļ, Ītan! Kāpēc tu nevari manis dēļ mazliet papūlēties? Kāpēc man vienmēr jāstrīdas ar tevi?

– Mēs taču nestrīdamies, vai ne?

Frensīna cieši saknieba spīdīgās lūpas, tad pavēra tās. – Netēlo pārgudro, Ītan. Aprunājies ar Ellu vienatnē, kamēr es mēģināšu tērzēt ar viņas draugu. Tikai Dievs vien zina, ko ar šo tipu varētu pārrunāt.

– Pamēģini runāt par vīnu, – Ītans ieteica. – Dod viņam iespēju demonstrēt savas apjomīgās zināšanas. Manuprāt, tādiem kā viņš tas parasti patīk.

– Laba doma. Un ko tu vēl gaidi? Nes ārā to pudeli, citādi viņi sāks brīnīties, ko mēs te tik ilgi darām.

– Manuprāt, viņi nodomās, ka mēs te baudām romantisku brītiņu divatā.

– Tu visu dienu esi ļoti savādā omā. – Frensīna pētoši uzlūkoja vīru. – Kas ar tevi notiek?

– Nav brīnums, te ir par daudz jūras gaisa. – Ītans aiznesa uz terasi vīna pudeli un ķērās pie uzdevuma izpildes. Kurš gan spētu nepakļauties Frensīnas oficiālam rīkojumam?

Kristīna nejutās apmierināta. Ne mazākajā mērā.