Kamēr Ella nebija pieminējusi Ītana ārkārtīgi saasināto atbildības sajūtu, viņš pats par to nekad nebija domājis. Varbūt tāpēc, ka šādiem prātojumiem allaž pietrūka laika, jo viņš daudz un smagi strādāja, lai līdzinātos savam tēvam.

Agrā bērnībā Ītans bija dziļi pieķēries šim jautrības un smieklu pilnajam vīram. Viņš bija dievinājis tēvu, kurš dēvēja Ītanu par savu protežē. Bērnam bija šķitis, ka tēvs var un spēj visu, ir Supermens un Betmens vienā personā.

Protams, tēvs bija nevis supervaronis, bet tikpat neaizsargāts pret dzīves triecieniem kā jebkurš cits, un tas kļuva skaidrs, kad tēvs nomira, atstājis savu ģimeni pilnīgi izputinātu.

Tēvu pieveica plaušu vēzis. Viņš visu mūžu daudz smēķēja un neņēma vērā ārstu padomus. Atšķirībā no mūsdienām, tolaik smēķēšana netika uzskatīta par nežēlīgu slepkavu, tomēr viņš nebija uzklausījis gluži pamatotos brīdinājumus. Ītans nekad nebija aizrāvies ar cigaretēm, nebija pat mēģinājis ievilkt dūmu. Kad vien pusaudža gados kāds to piedāvāja, Ītans atcerējās tēvu slimnīcas gultā, iztēlojās viņa izkaltušo ķermeni un sakritušos vaigus, pelnu pelēko seju, ko sedz skābekļa maska, dzirdēja gārdzošo un svelpjošo elpu, kad viņš ar pūlēm bija piekodinājis Ītanam rūpēties par māti un māsu.

Tēvs izmisīgi vēlējās izdabūt no viņa šo solījumu.

Smēķēšana Ītanu nekad nebija vilinājusi.

Gluži aplamā kārtā šo netikumu drīz pēc bērēm piesavinājās māte, jo tas, raugi, nomierinot viņai nervus. Māte pēc tam itin kā nervu nomierināšanas labad bija darījusi vēl daudz ko citu. – Man jādzīvo, – viņa bija uzkliegusi Ītanam, kurš ielaidās ķildā par kārtējo vīrieti, ko atrada mātes gultā, no rīta posdamies uz skolu. – Tavs tēvs arī negribētu, lai es ieslēdzos četrās sienās un leju asaras par viņu, – māte bija teikusi un atgādinājusi Ītana solījumu rūpēties par ģimeni.

Ītans bija uzturējis māti un māsu līdz brīdim, kad apprecējās ar Frensīnu. Tad viss mainījās, jo sieva niknojās, kad uzzināja, cik daudz naudas viņš abām atdod. – Tagad tev ir citas prioritātes, – viņa sirdījās. – Izvēlies! Tava māte un māsa vai es.

Oficiāli viņš bija pārtraucis dot naudu, tomēr palaikam māte zvanīja un sūrojās par savām neveiksmēm, un Ītans nodrošināja viņu ar visu nepieciešamo, līdz atklāja, ka māte un māsa viņu apzog. Māsa bija viltojusi uz čekiem viņa parakstu. Ītans muļķīgā kārtā nebija pat pamanījis, ka čeku grāmatiņa pazudusi un abas gandrīz pilnīgi iztukšojušas viņa personisko bankas kontu. Frensīna sacēla traci un solīja iesaistīt lietā policiju. Kaut arī Ītanam tas bija briesmīgs trieciens – kā gan viņa tuvākie cilvēki spēja tā rīkoties pēc visa, kas bija darīts viņu labā? – viņš pierunāja Frensīnu nevērsties policijā, jo nevēlējās pakļaut māti un māsu tik smagam pārbaudījumam. Tas gluži vienkārši nešķita pareizi.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, un kopš tā laika Ītans zināja tikai to, ka abas devušās projām. Prātīgi jau tas nebija, tomēr palaikam Ītans joprojām jutās par viņām atbildīgs. “Ko par notikušo sacītu tēvs? Vai viņš uzskatītu, ka es neesmu izpildījis solījumu?”

Kad saldējums bija apēsts, viņš negribīgi piecēlās kājās. Frensīna gribēja lasīt savu žurnālu. Lai Dievs žēlīgs, ja kāds viņai lika pagaidīt!

Piepeši Ītanu pārņēma savāda sajūta. Jocīgā kārtā pēc ierašanās Ebersohā tas notika jau otro reizi. Skaidrs, ka tā bija tikai iztēles rotaļa. Vēlmes izraisīta iztēles rotaļa, jo gribējās, lai Ella atrastos līdzās, tāpēc gluži svešai sievietei tika piešķirti viņas vaibsti. Tomēr attālāk pie ūdens malas stāvēja sieviete, kam piemita kaut kas vairāk par gaistošu līdzību Ellai, te bija runa par viņai vien raksturīgo stāju un kustībām.

36. nodaļa

Viņi bija atgriezušies no pludmales.

Eliksija, šī muļķa meitene, bija atteikusies lietot sauļošanās krēmu, jo apgalvoja, ka šajā gadalaikā saule vēl neesot tik karsta, bet tagad žēlojās, ka mugura un pleci smeldz. Ādas piesārtums liecināja, ka ļaunākais vēl bija priekšā.

– Varbūt tu ieietu dušā, bet es pēc tam ieziestu tevi ar pēcsauļošanās losjonu, – Ella ierosināja, bet apvaldīja vēlēšanos piebilst: “Ko es tev teicu?” Tobijs gan nedomāja klusēt.

– Tu nu gan esi čīkstule, Eliksij. Vai tad Ella tev nepiedāvāja pretapdeguma krēmu? – Tobijs piedūrās māsas plecam. – Au! – Viņš uzpūta pirkstam, it kā būtu apdedzinājies.

– Nepieskaries man! – Eliksija uzkliedza.

Puisis pasmīnēja. – Es tikai vēršu uzmanību uz to, kas pat muļķim skaidrs. Tu nekad neuzklausi prātīgu padomu. Bet… vai tad tas ir kāds jaunums?

– Neesi cietsirdīgs, Tobij, – Ella saudzīgi noteica.

– Liec māsu mierā, viņai sāp.

– Kuram šeit sāp?

Jautājumu uzdeva Lorenss, kurš tobrīd nāca lejā pa priežkoka pakāpieniem, kas veda tieši mājas dzīvojamā un virtuves zonā.

– Tobijam. – Eliksija iezvēla brālim un, izvairījusies no viņa rokas, izmijās ar tēvu kāpnēs. – Es iešu dušā! – viņa uzsauca. – Un izlietošu arī Tobija daļu karstā ūdens!

– Ģimeniska saskaņa, ko citu piebilst, – Tobijs teica, kad Eliksija bija trokšņaini skrējusi augšā. – Ko mēs šovakar ēdīsim, tēt?

– Kā būtu ar zivi un kartupeļiem? Džontijs un Fiona teica, ka ciematā esot atvērta jauna un laba tirgotava.

– Tas der.

– Ella, ko tu par to saki? – apvaicājās Lorenss, kurš nemitīgi izrādīja gādību un visvisādi centās izpatikt Ellai.

– Neko labāku es nespēju ne iedomāties, – viņa atbildēja.

– Lieliski, tātad izlemts. – Lorenss šķita atvieglots, itin kā nule būtu veiksmīgi izlēcis caur vēl vienu degošu stīpu. Ellai gribējās teikt, lai viņš nomierinās un pārstāj raizēties par viņas labsajūtu. Radās iespaids, ka Lorenss pastāvīgi mēģina atvainoties. Viņš bija atzinis, ka pēc savas nejēdzīgās uzvedības dzimšanas dienā viņam esot ļoti daudz iemeslu nožēlai.

Tobijs bija ierosinājis, lai Ella un Lorenss pirms vakariņām dodas kaut ko iedzert. Pēc ierašanās Ebersohā šis bija pirmais brīdis, ko viņi pavadīja divatā.

Kamēr Lorenss devās pēc dzērieniem, Ella ieņēma pēdējo brīvo galdiņu uz krodziņa terases, no kuras pavērās skats uz ciemata galveno ielu. Laiks joprojām bija pārsteidzoši silts, un bija patīkami sēdēt laukā, lai baudītu vakara sauli. “Izmantot jauku laiku briti prot vislabāk,” viņa nodomāja. “Mēs grābjam ciet katru saulainu brītiņu un izbaudām to līdz pēdējam. Tieši to patlaban dara visi, kas atrodas uz pārpilnās terases, ja spriež pēc saules nobrūninātajām sejām, smiekliem un tērzēšanas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc netvert laimes iespēju, kad vien rodas tāda iespēja? Vai to patlaban nedaru arī es?”

Pēc tam, kad bērni bija lūguši piedot tēvam un viņa apsolīja padomāt, Lorenss atsūtīja neprātīgi izšķērdīgu ziedu pušķi. Tas bija tik liels, ka kurjerei nācās komiski nopūlēties, lai to noturētu rokās, bet Ella ar grūtībām iedabūja puķes iekšā pa ārdurvīm.

“Mani dziļi sāpina tas, ko es tev pateicu,” vēstīja klāt pieliktajā kartītē Lorensa uzmestie vārdi. “Es esmu sevi neiedomājami apkaunojis. Vai būs iespējams to kaut kā vērst par labu? Saki, un es visu izdarīšu.”

“Pārstāj sūtīt man puķes!” Ellai gribējās uzrakstīt atbildi, bet tā viņa, protams, nerīkojās. Vakarā viņa piezvanīja Lorensam un ierosināja nākamajā dienā vakariņot kopā, lai visu pārrunātu. Lorensa balsī ietrīsējās trausla cerība, ka viss vēl nav zaudēts, ka joprojām pastāv iespēja izpelnīties piedošanu. Vārgā cerība izpaudās arī vīrieša saspringtajā sejā, kad viņi sēdēja viens otram pretī pie restorāna galdiņa, un tāpat neveiklajos mēģinājumos uzsākt sarunu. Viņa pārdzīvojumi neaizkustinātu tikai tādu, kam sirds vietā akmens, tāpēc Ella, nespēdama ilgāk izturēt viņa ciešanas, paliecās uz priekšu un pieskārās vīrieša delnas locītavai. – Lorens, ir jau labi, vairs nemoki sevi. Es neierados tāpēc, lai liktu tev justies vēl ļaunāk. Ir skaidrs, ka tu nožēlo izdarīto, tāpēc izliksimies, ka nekas nav noticis, ja vien tu apsoli vairs nekad neizturēties pret mani tik cietsirdīgi.

Lorenss uz mirkli pievēra acis, tad pirmo reizi ieskatījās viņai tieši sejā. – Es neesmu tevi pelnījis.

– Tas tiesa, neesi. – Ella smaidīja. – Tāpēc izturies jauki pret mani. – Viņa runāja vieglā tonī, kas kontrastēja ar sāpīgo piesmakumu Lorensa balsī.

Viņš pasniedzās pāri galdiņam un satvēra Ellas plaukstas savējās. – Varbūt mani pēdējā gada laikā ir nomocījusi pusmūža krīze, un tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es spēju piedāvāt, lai izskaidrotu savu nejēdzīgo uzvedību, bet es tevi mīlu, Ella. Es mīlu tevi no visas sirds un nekad vairs nevēlos būt šķirts no tevis. Piedod, ka man bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to apjēgtu.

Ellas sirdī uzbangoja spējš maigas mīlestības vilnis, un viņa atbildēja vīrieša roku spiedienam. – Es priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis, – viņa klusi noteica.

Tagad viņi bija ieradušies brīvdienās, gluži kā senajos laikos, tikai šī reize bija daudz labāka. Eliksijas viedoklis par Ellu bija diametrāli mainījies, un tas izteica visu. Ja Eliksija pirms septiņiem gadiem būtu samierinājusies ar tēva iemīlēšanos, viņi varētu dzīvot ļoti laimīgi. Tomēr veci paradumi ir grūti iznīdējami, un Ellai bieži vien lika saspringt viens otrs Eliksijas skatiens vai izmests vārds, un viņa teju vai aizturētu elpu gaidīja, ka sekos ierastās dzēlības. Nekas nenotika, un Eliksija patiešām šķita mainījusies.

Ella joprojām nebija pārcēlusies atpakaļ uz Meifīldu, pat ne reizes nebija nakšņojusi pie Lorensa, tomēr tur zināmā mērā bija vainojams viņas darbs. Nedēļu nostrādājusi Kenterberijā, Ella izmantoja izdevību apciemot savus vecākus Safolkā, bet pēc tam aizbrauca paviesoties savas māsas jaunajā mājā Linkolnā, uz kurieni nesen darbā bija pārcelts viņas vīrs Endijs. Ella bija neplānoti pagarinājusi viesošanos, jo Ketrina lūdza piešķirt pēdējo slīpējumu nesen pārkrāsotajai virtuvei. Ella patīkami pavadīja laiku māsas sabiedrībā, pat saņēma drosmi un pastāstīja viņai par pēdējiem notikumiem ar Lorensu. Ketrinas reakcija bija paredzami sāja, bet piepeši viņa smaidīdama pavēstīja, ka arī pašai esot lieliska ziņa – viņa un Endijs nesen uzzinājuši, ka ģimenē gaidāms pieaugums. Ellai tas tika pavēstīts pirmajai. Šī ziņa izdevīgā kārtā aizbīdīja Ellas jaunumus otrajā plānā.