– Nav runa par manu vēlēšanos kādu pārmācīt, – Ella iebilda, – drīzāk jājautā, vai mēs joprojām mīlam viens otru.

– Tu viņu mīlēji, es zinu. Kas ir mainījies?

Tobija sejas izteiksme bija tik nopietna, tik aizkustinoši sāpīga, ka Ella bija spiesta novērsties. “Mainījies ir itin viss,” viņa domāja. Tad viņa piespieda sevi atkal paraudzīties uz Tobiju un piepeši redzēja savā priekšā nevis jaunu, atlētiska auguma vīrieti, bet to bēdīgo puisi, kāds viņš bija pirms septiņiem gadiem. Trauslu, labsirdīgu puisi, par kuru Ella bija solījusi rūpēties un kuru nozvērējās sargāt no visām sirdssāpēm, ja vien tas būs viņas spēkos.

Eliksija, paklausījusi brālim un nolikusi presi, atkrita dīvānā blakus Ellai un tad noliecās pie savas audekla plecu somas, kas bija pamesta uz grīdas. Parakņājusies tajā, viņa izņēma laukā sainīti tādā pašā papīrā kā Lorensa dāvana.

– Šī domāta tev, – viņa teica. – Es gribēju pateikties par… tu jau zini, par tavu palīdzību, kad man tā bija nepieciešama. Tu to nebūtu darījusi, ja tev nerūpētu tas, kas notiek ar mani. – Viņa pameta mulsu skatienu uz brāli, tad no jauna pievērsās Ellai. – Ir jau labi, Tobijs visu zina. – Eliksija iespieda sainīti Ellai rokās. – Ver vaļā! Es ceru, ka tev patiks, – viņa mudināja.

Ella rūpīgi attina iesaiņojuma papīru un ieraudzīja pašdarinātu fotogrāfijas ietvaru, tieši tādu pašu, kādu Eliksija bija uzdāvinājusi tēvam. Tajā ievietotais attēls bija klasisks ģimenes uzņēmums – Lorenss un Ella, Tobijs un Eliksija. Nesmaidīja vienīgi meitene. Ella atcerējās, ka fotografēja Lorensa tēvs Meifīldas nama dārzā un meitene bija sūrojusies, ka nespējot smaidīt, ja saule žilbina acis.

Saviļņojumā Ellas acis pieplūda asarām. Abi Lorensa bērni bija ieradušies, jo mīlēja savu tēvu un vēlējās, lai viņš būtu laimīgs. Viņi no sirds ticēja, ka Ella spēj darīt Lorensu laimīgu. Pavisam vienkārši.

“Ja nu viņiem taisnība, ja nu es patiešām spēju darīt Lorensu laimīgu un tādējādi iegūt laimi arī pati?”

35. nodaļa

Bija Lielā piektdiena. Ebersoha un tās apkārtne bija cilvēku pilna, visi ieradušies pavadīt te Lieldienu brīvdienas. Ceļi bija pārblīvēti pilnpiedziņas automašīnām, kas lepojas ar personalizētām numura zīmēm un treileriem, kas ved šurp laivas un ūdensslēpes. Kad spēkrati nokļuva līdz pludmalei un stāpelim, sāka virmot kaislības, jo uztrauktas sievietes, kam uz acīm ir saulesbrilles ar pārāk lieliem stikliem, bet kājās dizaineru zīmolu gumijas sandales, bezcerīgi neapjēdza aizkaitināto vīru izkliegtas pavēles, kam vajadzēja palīdzēt iedabūt peldlīdzekļus ūdenī. Šo izrādi vēroja gan tie pašapmierinātie ļaudis, kas jau bija tikuši galā ar minēto uzdevumu, gan Ītanam līdzīgie, kam nebija laivu, ar ko dižoties, bet kuri gluži vienkārši cerēja gūt piekrastē mazliet miera un klusuma.

“Diemžēl cerības ir vājas,” Ītans nodomāja, iedzinis zemē pēdējo kārti košam aizslietnim, kura uzdevums bija aizsargāt viņa sievu un meitu no postoša, kaut arī neesoša vēja. Frensīnai allaž bija grūti izlaipot starp vēlēšanos pasargāt sevi no apgrūtinošiem dabas elementiem un būt saskatāmai, jo te taču bija Ebersoha, izslavēta arī kā Češīra pie jūras, kur izmet enkuru grāfistes sabiedrības krējuma eskadras. Līdz šim Ītans bija pamanījis piecas attāli pazīstamas ģimenes – divu Valentīnas skolasbiedru vecākus, viņas ortodontu ar sievu un divus pārus, kuru vārdus nebija iespējams atcerēties, bet sejas šķita kaut kur redzētas.

“Priežu kotedža” bija nopirkta pirms trim nedēļām, un šī bija pirmā reize, kad ģimene ieradās atpūsties savā jaunajā īpašumā. Frensīnas iznīcinošā tērēšanās kāre negrasījās apsīkt, gluži otrādi, tā nevaldāmi pieņēmās spēkā. Viņa jau bija samaksājusi veselu bagātību par mēbelēm un, viņasprāt, pamatvajadzībām, kā arī sameklējusi arhitektu, kuram bija uzdots uzsvaidzināt šo jaunieguvumu. Dievs vien zina, kur viņa grasījās atrast naudu iecerētajām pārbūvēm.

It kā ar to visu vēl nepietiktu, sievas vecāki dzīvoja tikai divsimt jardus tālāk, bet pēcpusdienā viesos ieradīsies Pekstoni. Tovakar Frensīna rīkoja jautru zivju un ceptu kartupeļu ballīti. “Dīvaini gan, mājās viņa labāk upurētu aci, nekā mielotos ar tik parastu ēdienu, toties Ebersohā viņai tas šķita gluži pieņemami. Varbūt viņai likās interesanti atdarināt Mariju Antuaneti, kam Versaļas dārzos patika tēlot zemnieci?” Ītans iztēlojās sievu iesaucamies: “Ak, cik jocīgi ir ēst vienkāršo cilvēku pārtiku!” Tā nebija tikai sagadīšanās, ka Frensīna mainīja savu nostāju, jo veikals, kurā tirgoja šīs maltītes, piederēja kādam pārbēdzējam no Česteras un bija pieminēts žurnālā “Češīras Dzīve”, kad ieguva godalgu par šajā apvidū vislabākajām zivīm ar kartupeļiem. Cik nu Ītans zināja, cenas veikalā bija tik astronomiski augstas, ka neviens saprātīgs vietējais tur neiepirkās.

Izpildījis savu pienākumu un uzstādījis aizslietni, Ītans atlaidās sauļošanās krēslā. Šī visnotaļ tradicionālā mēbele bija izgatavota no koka un svītraina audekla; līdzīgus krēslus viņš atcerējās no bērnības. Kaut arī dizains bija tik nepretenciozs, ka pat atsauca atmiņā neskaitāmus puikas gadu kautiņus, tā rāmis bija taisīts no cietkoksnes, bet audekla daļas no nebalinātas kokvilnas, un šī iemesla pēc veikals, kurā Frensīna bija tos iegādājusies, atļāvās prasīt par krēslu gandrīz deviņdesmit mārciņas. Nekaunība – deviņdesmit par sauļošanās krēslu! Pasaule patiešām juka prātā.

– Ītan, es esmu atstājusi automašīnā savu žurnālu.

“Un ko tu gribi no manis?” Ītans klusībā attrauca un pat nepakustējās.

Tad Frensīnas balsī ieskanējās glaimīgi toņi; viņasprāt, tas līdzēs panākt savu. – Lūdzu, varbūt tu varētu man atnest to žurnālu? Laikam es atstāju to uz sēdekļa.

Sākumā Ītans grasījās iedot viņai auto atslēgas, bet tad pārdomāja. “Labāk taču ar dibinātu ieganstu paklaiņot apkārt, nevis sēdēt šeit un izlikties, ka nepavisam negarlaikojas līdz nāvei.”

– Ja jau esmu piecēlies, varbūt varu atnest vēl kaut ko? – viņš apvaicājās. – Valentīna, vai tu neko neesi aizmirsusi? Varbūt gribi saldējumu?

Pēc Frensīnas skatiena varēja nospriest, ka Ītans nule piedāvājis ierakt savu meitu smiltīs. – Vai tu vispār apjēdz, cik daudz kaloriju ir saldējumā?

– Tādā gadījumā es to uzskatu par atteikšanos. Valentīna? Tu arī skaiti kalorijas?

Meita neatbildēja. Viņa manīgi sakārtoja savu bikini un vēroja puskailu, pinkaini noaugušu puisi ar rugājiem klātu zodu, kas tobrīd veikliem soļiem pagāja viņiem garām. Jaunekļa šorti sniedzās krietni zem ceļgaliem, un viņš atgādināja idiotisko personāžu no “Skūbija Dū” filmām, tikai augums likās veidots mazliet labāk.

“Vai šo Valentīna uzskatītu par labu ķērienu? Tādu ķērienu, kas izdaiļotu viņas dienu? Toties neko nekait uzņemt kalorijas no pārspīlēti dārgām zivīm un kartupeļiem, kas pirkti modernā ēdienveikalā,” Ītans prātoja, kamēr pa liedagu un smilšu kāpām soļoja turp, kur bija atstājis savu auto.

Tagad stāvvieta bija transportlīdzekļu pārpildīta. Kāds tur brīnums, ja meteorologi vienā mutē solīja karstas Lieldienu brīvdienas. Šoreiz prognozes bija trāpījušas desmitniekā. Šī iemesla pēc visa pasaule un Ītana sieva bija traukusies uz tuvāko pludmali. Atgriešanās mājās gan kļūs par īstu murgu, jo šosejas būs pārblīvētas līdz nejēdzībai.

Kaut kāds nevērīgs stulbenis bija novietojis savu bezgaumīgi spilgti izkrāsoto dzīvojamo furgonu tik tuvu Ītana auto, ka bija velnišķīgi grūti atvērt pasažiera puses durvis. Ar pūlēm aizsniedzies līdz Frensīnas žurnālam, mājas iekārtošanas tematiem veltītam glancētam izdevumam, viņš atkal aizslēdza auto.

Atpakaļceļā Ītans piepeši gausināja soli. Kāpēc tā steigties? Viņš piegāja pie kioska un nopirka dubultlielu saldējuma porciju ar šokolādes pārslām, tad aiz pludmales būdām uzmeklēja augstāk kāpās mierīgu vietiņu un apsēdās saules sakarsētā zāles laukumiņā, nometa no kājām audekla kurpes un tīksmi izbaudīja šo brīdi. Attālāk saulē vizuļoja jūra, gaisu pildīja asa sāls smarža. Ītanam vienmēr bija paticis uzturēties pie jūras. Viņu priecēja plašums, ūdeņu dāvātā brīvības sajūta un bezgalīgi dziļās debesis.

Kāpās viņa tuvumā nemanīja neviena cilvēka, tikai virs galvas skaidrajās debesīs riņķoja kaijas. Bija labi. Ne pirmo reizi pēdējā laikā prātā ienāca doma: “Kā tas būtu – gluži vienkārši pazust un sākt jaunu dzīvi citā vietā, pieņemt sev citu identitāti? Vai tas būtu ļoti grūti?”

Droši vien pat pārāk grūti. Viņš domāja par to pāri, kas bija inscenējis vīra bojāeju kanoe braucienā. Viņš tā nerīkotos, jo nespēja nelikties zinis par saviem pienākumiem. Šo viņa rakstura šķautni Ella bija uzminējusi nemaldīgi.

Viņš nebija sastapis Ellu kopš “Smaidu kotedžā” pavadītās pēcpusdienas. Divas dienas pēc tam Ītans bija lidojis uz Pakistānu, lai tur iepazītos ar kādu rūpnīcu, kas varētu piegādāt pledus un spilvenus ziemas kolekcijai. Tomēr šis ceļojums izrādījās neauglīgs, jo tuvējā viesnīcā notika teroristu uzbrukums, un Ītans nosprieda, ka risks ir pārāk liels, lai tur veidotu biznesu. Lai visu padarītu vēl ļaunāku, atpakaļceļā viņš bija saķēris nejauku vēdera vīrusu un atlikušo nedēļas daļu pavadīja gultā. Būtu gan vajadzējis saņemties un apmeklēt ārstus, tomēr Ītans jutās pārāk nelāgi un piedevām vēl bija zaudējis vairāk par sešiem kilogramiem svara. Tomēr viņš atlaba tieši laikā, lai apmeklētu tirdzniecības izstādi Herogeitā.

Ītans bija prātojis, ka derētu uzaicināt sev līdzi Ellu – viss būtu gluži nevainīgi, atsevišķas istabas, pat atsevišķas viesnīcas, ja viņa tā vēlētos, – tomēr pietrūka drosmes izteikt šādu priekšlikumu. Turklāt tirdzniecības izstādes aprija milzum daudz laika, un kopā pavadītie brīži būtu gaužām skopi. Atgriezies Ītans bija aizsūtījis īsziņu un saņēmis atbildi, ka viņa atrodas Kenterberijā, lai izpildītu pasūtījumu pastāvīgajam klientam, kas nesen pārcēlies turp no Češīras. Sekoja Ītana nākamā īsziņa: “Man tevis pietrūkst.” Ella neatbildēja. Laikam jau viņš bija atklājis pārāk daudz tajā vakarā, kad viņi tērzēja tiešsaistē. Tobrīd Ītans apzinājās risku, tomēr jutās spiests to darīt, jo vēlējās, lai Ella zina, cik nozīmīga viņam kļuvusi.