– Vai tev patīk, tēt? – Eliksija gribēja zināt.

– Rāmītis ir ļoti skaists, meitiņ, – uzrunātais strupi atteica, zemu noliecis galvu. – Tomēr es uzskatu, ka tas būs vēl skaistāks, ja tajā ievietos citu fotogrāfiju. Sacīsim, tādu, kur nebūtu Ellas.

Istabā kļuva kluss kā kapā. – Tēt, tu taču joko, vai ne?

– Tobij, vai tad izklausās, ka es jokoju? – Lorenss pacēla galvu un paraudzījās uz Ellu. – Manuprāt, tev daudz labāk patiktu fotografēties ar kādu no saviem klientiem, vai nav tiesa?

– Lūdzu, nedari tā, Lorens, – Ella čukstēja. – Tas nav godīgi pret pārējiem.

– Tavuprāt, būs godīgāk, ja ļausim viņiem joprojām ticēt, ka mēs atkal varētu satuvināties, kaut arī tu vispār nedomā to darīt? Man pat nav skaidrs, kāpēc tu šodien esi šeit ieradusies.

– Tāpēc, ka tu mani ielūdzi.

– Pareizi, savukārt tu pataisīji mani par muļķi.

Istabā joprojām valdīja kapa klusums. Bija skaidrs, ka visu klātesošo skatieni pievērsti Ellai. Viņa gausi piecēlās kājās. – Lorens, man nav skaidrs, kas tev īsti uznācis, bet es neredzu ne mazākā iemesla vēl kaut mirkli ilgāk paciest tavu šausmīgo rupjību. – Viņa pavērās uz abiem Lorensa bērniem. – Piedodiet, bet būs labāk, ja es došos projām.

Tobija sarauktā piere liecināja par sāpēm un apjukumu. – Dieva dēļ, tēt, kas tās par sasodītām spēlītēm? Atvainojies taču Ellai.

– Tās nav spēlītes, – Lorens atcirta. – Ja kāds ir vainojams, tad tikai Ella. Pavaicā viņai par to vīrieti, ar kuru es viņu pieķēru vakar!

Dīrdre, Kīts un Džena mulsi čukstējās, bet pirmā ierunājās Eliksija, kuras vaigi bija pietvīkuši dusmās. – Ella, kā tu tā varēji? Kā tu varēji tā nodarīt mums pāri? Man likās, ka mēs tev kaut ko nozīmējam. Kā tu varēji tā sabojāt tēta dzimšanas dienu? Kā tu…

– Es neko neesmu nodarījusi nedz tev, nedz tavam tēvam. – Eliksijas monologu pārtrauca svelošs Ellas sašutuma uzplūds. – Viņa apsūdzības par manu nodarījumu nav nekas vairāk par viņa smieklīgi greizsirdīgo iedomu augli. – Viņa pievērsās Lorensam. – Es ceru, ka tagad tu esi apmierināts. Visu pēcpusdienu tu meklēji ķildu, lai tīši sabojātu savas dzimšanas dienas svinības, un tagad tev tas ir izdevies. Apsveicu!

– Gluži otrādi, – viņš salti izmeta. – Nevis sabojājis, bet gan krietni uzlabojis sev omu. Es neaizkavēšu tevi ilgāk un nepavadīšu. Cerams, ka tu pati atradīsi ceļu laukā.

32. nodaļa

Svētdienas pusdienas aizkavējās, jo Dīns bija pārradies mājās vēlu naktī un izkāpa no gultas tikai divos dienā. – Ak, lai taču nabaga mīļais puisēns paguļ, cilvēks ir jauns tikai reizi, – Brenda bija teikusi, kad Megija kāpa augšā, lai brīdinātu dēlu, ka pusdienas būs gatavas pēc stundas.

Brenda uzskatīja, ka Dīns, gluži tāpat kā Deivs, nespēj izdarīt neko sliktu vai aplamu. Nimbu ap viņa galvu nespēja aptraipīt nedz tas, ka viņš iestreipuļoja mājā trijos naktī, nedz tas, ka pamodināja Megiju, kad bija pamatīgi pievēmis vannasistabas grīdu.

– Es atceros, ka mūsu Deivs šajā vecumā uzvedās gluži tāpat, – Brenda klāstīja pie pusdienu galda. – Kas tu biji par brašu puisi! – viņa dūdoja. – Meitenes skrēja tev pakaļ kā trakas. Dieva dēļ, Megij, ko tu darīji ar šo liellopa gaļu, ka tā ir tik cieta kā veca pazole? – Viņa iedeva gaļas gabaliņu Velna Sidam, kas trokšņaini elsoja viņai klēpī. Suns oda tik nelabi, ka Megijai krampjaini sažņaudzās kuņģis.

– Es nedomāju, ka gaļai nāk par labu atrasties uz uguns tik ilgi, kamēr Dīns izdomā beidzot piecelties, – Megija teica, bet viņas iztēlē pazibēja aina, kur Velna Sids tiek iešauts mēreni uzkarsētā cepeškrāsnī. – Vai kāds vēlas vēl porciju Jorkšīras pudiņa? – viņa piedāvāja.

– Kā tad, padod tik uz šo pusi, – Deivs atsaucās. – Es esmu tā izsalcis, ka notiesāšu vēl kādu gabalu tās liellopa gaļas.

– Man arī vēl rostbifu un gaļas mērci, – Dīns pilnu muti pieprasīja. – Saki, ko gribi, vecomāt, bet mammas gatavotajiem rostbifiem nav nekādas vainas. Viņai tie sanāk visgaršīgāk.

Brenda nicīgi nošņācās, un viņas izskats pauda, ka vainu varētu atrast bezgalīgi daudz. Bet – vai Megija nebija pārklausījusies? Vai tiešām nupat kāds ģimenes loceklis bija veltījis viņas pavārmākslai komplimentu? Megija devās uz virtuvi un nosprieda, ka šo vārdu dēļ gandrīz vai ir gatava piedot Dīnam naktī piecūkoto vannasistabas grīdu. Cik netaisnīgi, ka viņam nav ne mazāko paģiru! Viņa atminējās, cik nelāgi pati bija jutusies nākamajā dienā pēc sava lielā bingo laimesta. Ik pa laiciņam Megija ieprātojās par slepenajā uzkrājumu kontā noguldīto naudu un iztēlojās, ka izmanto šos līdzekļus, lai aizbēgtu. Noderēs vilciena biļete vienā virzienā, bet vislabāk vienvirziena aviobiļete, kas ļautu viņai aizkļūt tūkstošiem jūdžu tālu, turklāt tai vietai nemaz nevajadzēja būt karstai un saulainai. Kaut arī tā būtu auksta, mitra, sniegaina un vējaina, tam nebija nekādas nozīmes, lai tikai viņai vairs nekad nevajadzētu ne acīs redzēt Brendu.

Ar pamatēdiena papilddevu uz servējamā šķīvja Megija grasījās atgriezties ēdamistabā, kad saklausīja īsziņas signālu savā rokassomā, kas bija pakārta uz āķa pie virtuves durvīm. Viņa steigšus nolika šķīvi un sameklēja aparātu, klusībā cerēdama, ka ziņu sūta Derils.

Tā arī bija!

“Vai vakar nopirki kaut ko jauku? XXXX.”

Pirksti kustējās ar skaņas ātrumu. “Šo un to. XX.” Megija ieslidināja aparātu somā un atgriezās ēdamistabā, mēģinādama apvaldīt smaidu. Tur viņa grasījās apsēsties, kad pēkšņi sajuta visu klātesošo skatienus. – Kas ir?

Deivs pašūpoja galvu. – Nezinu gan, Megsa. Pēdējā laikā tu lidinies kā pa mākoņiem. Kur tad palika mūsu kartupeļi un pudiņš?

Pietvīkusi no ausīm līdz kāju pirkstgaliem, viņa metās atpakaļ uz virtuvi, bet tur saklausīja, ka tālrunis iedūcas vēlreiz. “Kad tevi satikšu?” vēstīja Derila īsziņa. Megija neuzdrošinājās atbildēt, negribīgi pārslēdza aparātu klusuma režīmā un atgriezās pie pārējiem, rokās nesdama ēdiena šķīvi un mērces trauku. – Piedodiet, laikam drīz kaut kur aizmirsīšu pati savu galvu, – viņa atvainojās.

– Varbūt tas menopauzes dēļ. – Brenda noņirdza un aizkūpināja kārtējo cigareti.

– Menopauze? – Megija kā apstulbusi atkārtoja.

Kur tu to ķēri? Man ir tikai trīsdesmit seši.

– Vai nu menopauze, vai arī tu jūc prātā.

– Ja es jūku prātā, mana trakuma iemesls atrodas tieši acu priekšā, – Megija mundri atcirta un raudzījās tieši uz Brendu.

Brenda pārsteigumā pavēra muti. – Piedošanu?

“Tu labi dzirdēji, nožēlojamā vecā govs.” Tā Megija būtu vēlējusies atbildēt, bet patiesībā teica gluži ko citu. “Piedošanu, mani izsita no sliedēm īsziņa, ko atsūtīja mans slepenais un ļoti seksīgais mīļākais.” Nē, protams, ka viņa nepateica arī to. – Patlaban es daudz domāju par savu darbu, – Megija meloja.

– Nez, kas tik svarīgs tur varētu būt? – Brenda nosprauslājās. – Tu taču nevadi valsti, vai ne?

“Nē, tikai dienām un naktīm appuišoju jūs visus,” nodomāja Megija. – Vai piedāvāt vēl kaut ko? – Viņa pasniedza piedevu trauku Brendai, bet vienlaikus aplēsa, vai kāds no ceptajiem kartupeļiem būtu tieši īstajā izmērā, lai aizbāztu vecajai raganai rīkli un liktu viņai apklust vismaz līdz vakariņu beigām.

Brenda dziļi ievilka cigaretes dūmus. – Tu taču zini, ka es knābāju kā zvirbulis, bet es paņemšu vēl gabalu tās briesmīgās liellopa gaļas Sidam.

Kad pēc stundas bija nopelts arī Megijas gatavotais augļu un drumstalu deserts – tas esot pārāk skābs, savukārt olu krēms sanācis kunkuļains –, bija īsts atvieglojums pazust virtuvē un netraucēti nomazgāt traukus. Šoreiz viņa priecājās, ka drīzāk marsieši nosēdinās kosmosa kuģi viņu dārzā, nevis kāds nāks viņai palīgā. Uzgriezusi muguru savai rokassomai, viņa apvaldīja kārdinājumu pārbaudīt, vai Derils atsūtījis vēl kādu ziņu. Vajadzēja izdomāt, ko atbildēt par nākamās satikšanās laiku. Ja notiktu pēc Megijas prāta, viņi tiktos jau tovakar.

Bet kā? Kā aizlavīties projām, lai netiktu uzdoti jautājumi? Megija jau iepriekšējā vakarā bija dabūjusi dzirdēt pietiekami daudz, kad Lū atveda viņu uz mājām. Paslēpusi savus pirkumus zem mēteļa, Megija uzlavījās augšā, lai nobāztu tos kaut kur tālāk no acīm, tad ielūkojās dzīvojamā istabā, kur Deivs un Brenda skatījās televīziju. – Vai kāds vēlas kaut ko dzeramu? – viņa apvaicājās tik ikdienišķi, it kā vispār nebūtu bijusi projām.

– Deivs jau uztaisīja mums tēju, – Brenda apsūdzošā tonī izmeta. Kad pirms gulētiešanas abas sievietes sastapās kāpņu laukumiņā, Brenda bija teikusi: – Es nudien nesaprotu, kā Deivs piecieš to, ka tu visu laiku pazūdi no mājām izklaidēties. Kārtīgai sievai ne prātā nenāktu pamest savu vīru vienu. Tu uzprasies uz nepatikšanām. Viņš joprojām ir labs ķēriens, un rindām vien sieviešu būtu gatavas šķirties no saviem dzerokļiem, lai tādu dabūtu sev.

“Laipni lūgtas, ņemiet tik ciet,” Megija nodomāja, sākdama slaucīt traukus. “Lai patur arī dzerokļus, zobi būs vajadzīgi sakošanai, kad viņas apjēgs, ka Brenda būs šādas savienības neatņemama daļa.”

Kad virtuve bija sakopta, Megija visbeidzot atļāvās pārbaudīt telefonu. Sirds mazliet salēcās, jo patiešām bija pienākusi vēl viena ziņa. Derils rakstīja: “Vedu Džeku pie Mērijas. Varbūt iegriezīsies?”

Ziņa bija atsūtīta pirms trim stundas ceturkšņiem. Kājām gandrīz neskaroties pie zemes, Megija uzbrāzās augšā, lai paraudzītos pa guļamistabas logu. Derils bija tur, pie Outsas kundzes mājas stāvēja viņa auto! Megija ielūkojās tualetes galdiņa spogulī. “Šausmas! Derils nedrīkst mani ieraudzīt šādā izskatā!” Viņa izlēma paturēt kājās džinsus, bet steigšus norāva veco, noplukušo topiņu, kura vietā izvēlējās piekļāvīgāku un augumam glaimojošāku apģērba gabalu, tad paķēra suku un mēģināja paveikt brīnumu ar saviem matiem. Visbeidzot Megija lika lietā mazliet lūpu spīduma, uzšļāca kaklam smaržas un dziļi ievilka elpu.

“Labi, tagad atliek tikai tiem diviem lejā pavēstīt, ka es pārskriešu pāri ielai pie kaimiņienes.” Viņa paķēra no naktsgaldiņa līdz pusei izlasītu grāmatu un kāpa lejā, kur pat nepūlējās pabāzt galvu dzīvojamā istabā. – Es aizeju uz brītiņu, – Megija priekšnamā uzsauca, – tikai atdošu Outsas kundzei grāmatu.