– Kāpēc to nevarētu pielaikot viena no jums?

– Neesi tik nejauka! Pati zini, ka mēs ar Pegiju nespētu iespīlēties pat četrpadsmitajā izmērā, nemaz nerunājot par divpadsmito.

– Palūdziet Kimberlijai lielāku izmēru.

– Es tevi brīdinu, Megija! Beidz gražoties, citādi dabūsi pļauku.

– Mamm, man ir trīsdesmit seši gadi, tu vairs nevari mani iepļaukāt!

– Pagaidi vien, tad redzēsi! Tagad dari, kas darāms, visi gaida. Tu mūždien sacel lieku jezgu.

Nekas cits neatlika, nācās padoties. Kad Megija beidzot bija iesprādzēta melnajā korsetē, Lū un Pegija aizvadīja viņu uz dzīvojamo istabu, kur jaunizceptā modele tika sagaidīta ar skaļiem svilpieniem un uzmundrinājuma saucieniem. Kimberlija pārņēma viņu savā ziņā un aizvadīja uz loga nišu. “Paldies Dievam, ka aizkari vismaz ir aizvilkti!” Megija saguma no vispārējās uzmanības smaguma. Šis nu patiešām bija viņas dzīves sliktākais brīdis. Vēl nekad viņa nebija jutusies tik pazemota un neaizsargāta, atsegta svešiem skatieniem.

Megija sajutās gluži vai kaila, un šķita, ka jebkuru mirkli varētu atskanēt smiekli.

– Vai zināt ko, dāmas? – Kimberlijas sejā rotājās varen plats smaids. – Manuprāt, Megija izskatās tik seksīga, ka iekārdinātu mani, ja vien es nebūtu tik stingri tradicionāli orientēta. Kā jums liekas?

– Viņa izskatās ļoti skaista, – iesaucās sieviete, ko Megija redzēja pirmo reizi. – Pakusties taču, apgriezies riņķī!

– Viņas puisim gan paveicies! – piebalsoja cita.

– Pagaidi vien, kad viņš tevi ieraudzīs šādā veļā, tad nespēs ne rokas novaldīt, un kas par to, ka blakus istabā guļ tā ragana vīramāte! – Megija pazina balsi un uzmeta mātei niknu skatienu.

– Es tādu gribu, ja tev ir krājumā lielāks izmērs, – pieprasīja cita sieviete.

– Es arī.

Kimberlija piemiedza Megijai ar aci. – Tu esi ideāla modele, kas visu darbiņu paveic manā vietā, – viņa pačukstēja. – Varbūt tu uzlaikotu vēl kaut ko? Man te ir ļoti skaists peņuārs, tajā tu izskatīsies satriecoša. – Viņa pāršķirstīja pakaramos uz viena no abiem stieņiem, atrada meklēto un parādīja kaut ko zemeņu saldējuma krāsā un tik caurspīdīgu kā tīkliņveida aizkars. – Ņem un tūlīt uzmet mugurā.

Megija purināja galvu un mēģināja atkāpties, bet tad atcerējās vienu no saviem solījumiem Jaunajā gadā, proti, izmēģināt kaut ko jaunu. Prātā ienāca arī vārdi, ko nesen par viņas ķermeni bija sacījis Derils – viņam patīkot tā maigie apaļumi. Viņš bija nodēvējis Megiju par kārdinošu. “Saldi kārdinošs kā nobriedis persiks,” tā viņš teica. Ja viņai pietika drosmes uzsākt mīlas dēku, tās pietiks arī tam, lai demonstrētu citām sievietēm peņuāru. Turklāt tas patiešām bija skaists. Vai arī seksīgs?

Viņa iztēlojās, ka uzvelk šo veļu Derilam par prieku, nevērīgi atlaižas viņa gultā un gaida, kad viņš… Šī doma lika saļodzīties ceļgaliem. Jā, noteikti peņuārs bija seksīgs.

Kimberlija turpināja čukstēt viņai ausī. – Tu dabūsi labu atlaidi, pērc, ko gribi. Uz priekšu, mazā, izdari to manis dēļ! Man bija pāris nelāgi tukšas nedēļas, tāpēc šajā vakarā jāizpilda norma, citādi mani patrieks.

– Labs ir, – Megija klusā balsī piekrita. – Esmu ar mieru.

Patiešām apbrīnojami, cik tālu viņa pavirzījusies dažos nieka mēnešos! Kurš to būtu domājis? Interesanti, kas gaidāms tālāk?

31. nodaļa

Bija svētdienas pēcpusdiena Meifīldā, un Ella jutās tik savādi, it kā atrastos ārpus visa notiekošā. Tas šķita netīkams atgādinājums par tiem laikiem, kad viņa te visnotaļ bieži bija jutusies atstumta.

Tomēr atšķirībā no iepriekšējā dzīves posma, kad viņa bija emocionāli saistīta ar šo ģimeni, todien atstumtība deva iespēju vērot Lorensu un viņa tuviniekus brīdī, kad visi cītīgi izpilda uzdevumu pienācīgā kārtā svinēt namatēva dzimšanas dienu. Cik Ella varēja spriest, tas bija diezgan grūts uzdevums, pat piepūle. Notiekošajā jautās griezīgs neīstums – smaidi un bezrūpīgā tērzēšana šķita mākslota un tukša, itin kā visi klātesošie vēlētos pārliecināt Lorensu, ka lieliski pavada laiku. Var jau būt, ka viesi mēģināja pārliecināt sevi, ka lieliski pavada laiku. Tomēr Ellai bija nepārprotami skaidrs, ka Lorenss, kurš dzēra daudz vairāk nekā parasti, ir pavisam tālu no dzimšanas dienas svinību izbaudīšanas. Varētu pat sacīt, ka viņš gluži vienkārši uzmetis lūpu. Varbūt Eliksija šajā ziņā bija atdarinājusi tēvu? Septiņi gadi pavadīti kopā ar Lorensu, bet Ella pat nebija zinājusi, ka viņš prot tik iespaidīgi īgņoties.

Radās dibinātas aizdomas, ka Lorensa sapīkumam ir sakars ar Ellu, pareizāk sakot, ar to, kas bija atgadījies vakar, kad viņš negaidīti ieradās “Smaidu kotedžā”. Labi apzinoties Ītana apciemojuma delikāto raksturu, Ella bija reaģējusi pārspīlēti – to gan pati apjauta tikai vēlāk –, un tādējādi situācija izskatījās vēl aizdomīgāk. Pat nemēģinot iepazīstināt abus vīriešus, viņa bija pastūmusi Ītanu uz viņa auto pusi; viņš taču vēlējās doties projām, vai ne? Ītans uzjautrināts un izbrīnīts raudzījās uz Ellu, kamēr viņa pavēstīja, ka piezvanīs, kad būs aplēsusi piedāvātā darba izmaksas, savukārt Lorenss mēroja abus ar neuzticības pilnu skatienu.

– Vai tagad tu pret visiem saviem klientiem izturies tikpat neceremoniāli? – viņš vaicāja, kad Ītans bija projām.

– Tikai pret tiem, kuri ierodas sestdienas pēcpusdienā un traucē mani, kad esmu aizņemta, – viņa bija nevērīgi atsviedusi. Nešķita, ka Lorensu tas pārliecinātu. Ella ieaicināja viesi mājā un vedināja uz virtuvi. Pēkšņi uzmācās panika, jo nāksies taču skaidroties, kad kļūs redzams, ka te ieturēta maltīte divatā. Tomēr viss bija kārtībā, jo Ītans taču tik uzstājīgi bija vēlējies nomazgāt traukus. Paldies Dievam, ka viņš nebija ņēmis par pilnu Ellas iebildumus! Kaut arī nevainojami sakoptā virtuve neradīja nekādas aizdomas, Lorenss ļāva vaļu neapvaldītam greizsirdības izvirdumam, turklāt tikpat neloģiskam kā apgalvojums, ka divreiz divi ir pieci. – Tu man meloji, – viņš paceltā balsī uzbruka Ellai. – Es tev jautāju, vai esi sastapusi citu vīrieti, un tu atbildēji noliedzoši, bet tagad man ir skaidrs, kāpēc tu nevēlies pārcelties atpakaļ uz Meifīldu! Tikai nav skaidrs, kāpēc tu nevarēji teikt patiesību. Vai varbūt tu nodrošinies, kamēr izvērtē, vai šis otrs vīrietis būs labāka partija nekā es? Cik ilgi tu vēl grasies turēt mani īsā saitītē?

Ella sakopoja visu iespējamo pacietību. – Lorens, tu dziļi maldies. Šis vīrietis ir mans klients. Tici man, mūsu attiecības nepavisam nav tādas, kā tev liekas. Bet stāsti, kāpēc tu ieradies! Vai sakarā ar rītdienu?

– Nē, – viņš strupi atcirta. – Vai jābūt kādam īpašam iemeslam, atskaitot vēlēšanos redzēt tevi?

Ella pūlējās kliedēt Lorensa ērcīgumu, bet tas nenācās viegli. – Paldies, tas… tas ir ļoti jauki no tavas puses.

– Jauki? – viņš atkārtoja. – Vai tas ir viss, ko es tev nozīmēju?

Lai ko Ella sacītu, nekas nebija Lorensam pa prātam, tāpēc atlika vien ierosināt, lai viņš dodas projām, iekams abi nav pateikuši viens otram ko tādu, kas vēlāk būs jānožēlo. Viņš pārlieku steidzīgi piekrita un tūdaļ aizbrauca – saspringtu seju, sakumpušiem pleciem. Vēlu vakarā, kad Ella gatavojās doties pie miera, Lorenss piezvanīja, lai atvainotos. – Piedod, man ļoti žēl, – viņš bija teicis. – Pats nesaprotu, kas man uznāca, es uzvedos kā idiots. Man šķiet neizturami, ka mēs neesam kopā, un es baidos, ka varu tevi zaudēt uz visiem laikiem. Vai tu man piedosi?

– Protams.

– Rīt tu atbrauksi, vai ne? Visi patiešām priecājas, ka atkal sastaps tevi. It īpaši es.

– Es būšu.

Un nu viņa atradās sarežģītās Lorensa ģimenes klēpī. Ebigeilas māte Dīrdre bija īpaši rosīgā garastāvoklī, drudžaini plivinājās no viena temata pie nākamā, kā arī kopā ar Eliksiju, savu dievināto mazmeitu, rūpējās par dzērieniem un cienastu, tostarp izrīkojot visus uz nebēdu – arī pašu gaviļnieku. Šī sieviete bija nedabiski uzbudināta, un Ella nemaz nebrīnītos, ka viņa iedzer kādu ķīmisku preparātu ikreiz, kad izšaujas laukā no dzīvojamās istabas. Turklāt viņa nemitīgi par vismaz trim teikumiem atpalika no vispārējās sarunas.

Turpretī Kīts un Džena pārstāvēja gluži pretējo izturēšanās modeli, it kā būtu lietojuši prozaku. Abi izteicās lakoniski un bija apstājuši Tobiju, jo vēlējās sīki un smalki iztincināt viņu par dzīvi Daremā. Ella manīja, ka puiša pacietīgās laipnības mērs ir tuvu izsīkšanai.

Savukārt Lorenss, kurš telefonsarunā bija atvainojies un izrādījis nožēlu, tagad, krietni daudz izdzertā sarkanvīna uzkurināts, demonstrēja sarkastisku kareivīgumu. Pirms brīža, pārējiem par neizpratni, viņš bija divas reizes apvaicājies, vai Ellu pirms došanās uz Meifīldu ir apciemojis kāds klients. Nebūtu iespējams piešķirt šim vārdam vēl ciniskāku nokrāsu.

– Laiks pasniegt dāvanas! – Eliksija piepeši sasita plaukstas un pielēca kājās. Balss tonis atsauca atmiņā pārlieku aizrautīgu bērnudārza audzinātāju. Viņa izrāva no tēva rokām grāmatu, ko viņš bija lasījis jau desmit minūtes, cītīgi ignorēdams Ellu. – Tēt, atver manu dāvanu vispirms. Es varu derēt, ka tev patiks. – Viņa pavērās uz Ellu. – Tev arī.

Nabaga meitene – vēl aplamāk iztulkot situāciju nemaz nebūtu iespējams. Attinot melnbalto iesaiņojuma papīru, Lorensa rokās nonāca ar roku apgleznots foto rāmītis. – Pati darināju, – Eliksija lepni paziņoja un izņēma rāmīti no tēva rokām, lai parādītu visiem pārējiem. – Paskaties, Ella! Es to izkrāsoju ar trafaretu, kā tu man vienreiz iemācīji. Vai atceries?

– Jā, – Ella klusi noteica. – Rāmītis ir ļoti jauks, tu esi krietni papūlējusies. – Tiesa, nebija nekā jauka Lorensa sejas izteiksmē, kad viņš bija lūkojies uz rāmītī ievietoto attēlu, proti, Lorensa un Ellas dubultportretu. Viņa atcerējās, ka to bija fotografējis Tobijs aizpērnajos Ziemassvētkos, un nebija aizmirsusi arī to, cik grūti bija iemānīt sejā smaidu, jo Eliksija pirms kadra uzņemšanas atkal bija izturējusies neiedomājami rupji, kārtējo reizi novedot Ellu teju vai līdz bezspēcīgu dusmu asarām.