Ītans vēlreiz paraustīja plecus. – Es esmu vainojams par gandrīz visām savā dzīvē pieļautajām aplamībām, tālab varbūt man patiešām nepieciešams piepūst vaigus un papūlēties saturēt šo dzīvi kopā.

– Proti, savu laulību?

– Pa daļai arī to. Tomēr es neesmu tik liels altruists;

ja es aizeju, bet Frensīna dabū firmu, man vairs nepaliks itin nekā.

– “Nekas” reizēm nozīmē arī dvēseles mieru.

– Ak, tam es esmu atmetis ar roku jau pirms daudziem gadiem.

Kad viņi pēc stundas iznāca no Ellas darbnīcas un Ītans ieminējās, ka viņam laiks doties projām, Ella saklausīja aizcērtamies auto durvis. Pēc mirkļa atvērās vārtiņi līdzās mājai, un dārzā ienāca Lorenss; pēdējā laikā viņam bija ieviesies paradums izmantot sētas puses, nevis parādes durvis.

“Sasodīts,” Ella nodomāja, bet abi vīrieši ar aizdomām uzlūkoja viens otru.

30. nodaļa

Kopš pašas pirmās tikšanās reizes Brenda un Lū necieta viena otru. Gadu gaitā tas izraisīja neskaitāmas problēmas, un Megija visiem spēkiem centās neradīt apstākļus, lai abas mātes satiktos.

– Es iekodīšu mēli zobos tikai tevis dēļ, Megij, – Lū mēdza teikt, ja tuvojās radu saieti, no kuriem nebija iespējas izvairīties. Tieši pirms Ziemassvētkiem Lū bija piezvanījusi Megijai. – Ja tā kuce atvērs savu nešķīsto rīkli, lai kritizētu tītara cepeti, izmetīs kaut vienu indīgu piezīmi vai veltīs man savu dzēlīgo skatienu, es viņai tā iesitīšu pa muti, ka izbirs visi viņas atlikušie zobi!

Brenda allaž bija uzsvērusi to, ka ir smalka dāma, kamēr Lū līdzinās plukatai. Pērn viņa bija raksturojusi Lū kā sievieti, kas savus apģērbus pērk Tarts R Us veikalā. Skaidrs, mamma bija uzposusies mirdzošā, apspīlētā topiņā un pupurkrāsas legingos, apāvusi baltus plastikāta zābaciņus uz platformas, bet jāatceras taču, ka tā bija Leģiona rīkota balle septiņdesmito gadu stilā un itin visi bija tērpušies tikpat nejēdzīgi. Izņemot Brendu, kura nebija pūlējusies sameklēt kaut ko tematikai atbilstošu, tikai likusi lietā pensionārēm ierasto šampūnu un uzkasījusi Margaritas Tečeres frizūru. – Man vismaz nav pakaļai līdzīgs ģīmis kā tavam ķēmīgajam sunim, – Lū bija atcirtusi. – Padomā tikai, – viņa nerimās, – runā taču, ka saimnieki bieži vien esot līdzīgi saviem krančiem, vai ne?

Brenda sevišķi sparīgi izpūta cigaretes dūmus. – Vēl ļaudis mēdz sacīt: “Kāda māte, tāda meita.” Tāpēc es laikus brīdināju mūsu Deivu nepīties ar padibenēm un neprecēt tavu meitu.

– Neiedrošinies tā runāt par manu Megiju! – Lū iešņācās. – Meitene ir daudz par labu tavam dēlam, kurš ir slinks kā maiss! – Tad viņa piešķieba savu glāzi un uztecināja persiku šņabi Brendas frizūrai, salakotai cietai kā kartons.

Kad Brenda iespiedzās un draudēja, ka likšot Lū apcietināt par uzbrukumu, abām ķildniecēm palūdza atstāt balli. No tā vakara uz Megiju vislielāko iespaidu atstāja tas, ka māte viņu aizstāvēja. Droši vien tas bija pats jaukākais, ko Lū jebkad paveikusi savas meitas labā.

Abu sieviešu attiecības bija tik saspīlētas, ka tovakar Megija bija lūgusi māti nenākt iekšā, bet pagaidīt automašīnā. Pārģērbjoties sieviešu ballītei, Megija prātoja, kālab gan māte, kura nebūt nebija augstās domās par Deivu – “slinks kā maiss,” viņa apgalvoja –, tomēr izrādīja tādu sašutumu, kad viņas meita nesen atzinās, ka nemīl savu vīru. Vēl vairāk, Megija esot ielūgta uz šo “Apakšveļas ballīti” tikai tāpēc, lai iedvestu jaunu elpu viņas un Deiva attiecībām guļamistabā. “Kālab mamma tik ļoti vēlas, lai es saglabāju laulību, kurā es jūtos pavisam nožēlojami?”

Gan Lū, gan pārējās Jautrās Māsas uzskatīja, ka sievietei pietiek uzvilkt kaut ko kruzuļainu un polsterētu krūšturi piedevām, lai puisim būtu prātā tikai viena doma un viņš sievietes rokās kļūtu mīksts kā vasks. – Mums viegli piemirstas, cik vīrietis var būt nedrošs, – Pegija teica. – Spēlē uz vīrieša vājībām un tu dabūsi no viņa tieši to, ko vēlēsies.

Ne mamma, ne viņas draudzenes nezināja, ka Megija piekritusi piedalīties šajā sieviešu saietā tikai tāpēc, ka tas, ko viņa varbūt nopirks, iepriecinās Derilu, nevis Deivu. “Starp citu, vai šim vakaram vispār būs kāda jēga? Ja es esmu kopā ar Derilu, nekāda intīmo attiecību uzsvaidzināšana nav vajadzīga.” Viņas sirdī iedūrās sīks vainas apziņas dzelksnītis, prātojot par to, kas todien piedzīvots. Tā bija pirmā reize, kad viņi mīlējās, bet vainas apziņa izrādījās par vārgu, lai Megija nevēlētos to piedzīvot vēl. Tad vēlreiz. Doma par visu, ko šis vīrietis spēja izvilināt no viņas ķermeņa, šķita gluži vai neizturama. Nē, izturama, bet tikai tādā gadījumā, ja viņa bija viena.

Uz atvadām Derils bija teicis, ka nevēloties, lai Megija nožēlo notikušo. Vēl daudz ko citu arī, un viss sacītais pastiprināja Megijas vēlēšanos palikt kopā ar šo vīrieti viņa laivā. Viņu kopā būšanas brīžos radās sajūta, ka izdevies aizbēgt no visa, kas slikts un netīkams. Kopā ar Derilu dzīve šķita jauna un brīnišķīga.

Deivs jau ilgu laiku nemēģināja tuvoties viņai gultā, un tā bija sudraba maliņa tumšajam milzu mākonim, proti, tam, ka blakus istabā guļ viņa māte. Tekošā jumta problēma Brendas mājai bija izvērsusies par kaut ko nopietnāku, tika konstatēta ēkas nosēšanās, un pašvaldība oficiāli paziņoja, ka visas mājas šajā ielā uzskatāmas par dzīvošanai nedrošām. Iedzīvotājiem piedāvāja pagaidu mājokļus, kamēr tiek veikti kapitāli remontdarbi, bet Brenda iecirtās. Viņa nepieļaušot, lai viņu iebāž kaut kādā noplukušā trešā stāva dzīvoklī, kur kaimiņos mitināsies palaistuves un narkotiku tirgotāji, bet palikšot pie Deiva un Megijas, kamēr atkal drīkstēs atgriezties savā mājā.

Pusastoņos, kad Megija bija pabeigusi mazgāt traukus un izpildījusi Dīna lūgumu izgludināt viņa labākos džinsus, jo tovakar esot jāpiedalās snūkera sacensībās, no ielas atskanēja Lū autotaures signāls. Megija nebija skaidrojusi, kurp īsti dodas, tikai pateikusi, ka pavadīs vakaru kopā ar māti un viņas draudzenēm. Nebija grūti iztēloties, cik neslēptu pretīgumu izrādītu Brenda, ja zinātu patiesību.

Paķērusi žaketi un rokassomu, Megija pabāza galvu dzīvojamās istabas durvīs. – Es nu iešu. – Neviens neatbildēja, pat nelūkojās uz viņu, jo pārāk aizrautīgi skatījās talantu šovu televīzijā. Vienīgi Velna Sids pameta uz Megiju īgnu skatienu un atkal sāka laizīt savu pēcpusi.

Mo dzīvojamā istabā bija saspiedušās piecpadsmit ļoti skaļas sievietes, un telpā virmoja tik varena enerģija, kas spētu apgādāt pat valsts elektrotīklu. Bija iznestas laukā dažas mēbeles, bet ienesti sēdekļi gan no virtuves, gan ēdamistabas, lai visām viešņām iznāktu vieta. Megija sēdēja starp māti un Pegiju, visas cienājās ar vīnu, gaļas pīrādziņiem un kraukšķiem. Šī bija pirmā iespēja novērtēt Polijas brauciena rezultātu, un Megija nebija īsti pārliecināta, ka iznākums uzskatāms par izcili veiksmīgu. Sieviešu gludi nostieptajām sejām piemita kaut kas nedabisks, bet jo īpaši dīvaini izskatījās āda ap Mo acīm. Tiesa, varbūt vēl bija pāragri spriest.

– Ardievu, mana diēta! – Lū skaļi iesmējās un paņēma gaļas pīrādziņu. Megija malkoja vīnu un apvaldīja vēlēšanos sameklēt suku un liekšķeri, lai saslaucītu kārtainās mīklas plēksnes, kas nevīžīgi krājās uz paklāja.

Kad visām sievietēm rokās bija pa glāzei, Mo pieprasīja uzmanību un uzticēja vakara turpmāko vadīšanu sievietei, kura stāvēja loga nišā starp diviem spīdīgi hromētiem statīviem, kur bija sakārti dažādi apakšveļas gabali. – Sveiki! – sieviete ierunājās pārspīlēti mundrā tonī. – Man vārds ir Kimberlija. Dāmas, sasparojamies, mūs gaida jautrs vakars! – Visas sievietes iesmējās, un Megija nosprieda, ka tik pacilātā garastāvoklī viņas būtu smējušās arī par vakara ziņu pārraidi. Kad jautrība pierima, Megija piepeši atcerējās, ka šī Kimberlija pirms dažiem gadiem bija strādājusi vietējā Superdrug veikalā, tiesa, tad viņa bija brunete, bet tagad kļuvusi par pinkainu blondīni ar tumši ataugušām matu saknēm. Pieaudzētie nagi pēc formas atgādināja lāpstiņas.

Pēc piecām minūtēm priekšnesuma, kas izklausījās atkārtots jau neskaitāmas reizes, Kimberlija aicināja pieteikties brīvprātīgas apakšveļas demonstrētājas. Lū iebikstīja meitai sānos. – Uz priekšu, Megija, iepriecini mūs visas un padižojies ar saviem daiļumiem!

– Nemuļķojies, mamm.

Kimberlijas spilgti uzkrāsoto acu skatiens apstājās pie Megijas. – Vai tu piesakies, mīļā?

– Nē! – Megija iepīkstējās.

– Šajā tu savam vīrietim būsi īpaši gards kumosiņš. – Kimberlija parādīja sarkanu mežģīņotu korseti ar zeķu gumijām.

Megija papurināja galvu, piesarkusi gandrīz tikpat koši kā minētais veļas gabals.

– Nevajag kautrēties, šovakar te sapulcējušās tikai draudzenes. Kā tevi sauc, mīļā?

– Viņas vārds ir Megija, – iesaucās Lū.

– Klau, Megij, kā būtu ar kaut ko melnu? – Kimberlija smaidīja. – Varbūt tev labāk patiktu šis? – Viņa pāršķirstīja uz stieņa sakārto veļu. – Tepat ir, turklāt tavs izmērs, vidējais. Tev taču ir divpadsmitais, vai ne?

– Un vēl šis tas piedevām, – nospurcās Lū.

Megija pamāja. Tā bija atbilde uz Kimberlijas jautājumu. Aplami darīts, jo Kimberlija to uztvēra kā piekrišanas zīmi. Lū un Pegija tāpat, jo viņas tūdaļ pielēca kājās un sāka mudināt Megiju augšā no krēsla. – Nē! – viņa iepīkstējās vēlreiz. – Es nevaru. Ļaujiet man apsēsties. – Tomēr abas vecākās sievietes neklausījās. Pārējās dāmas uzmundrināja šīs divas, un Megija ne attapties nepaguva, kad jau atradās Mo ēdamistabā un tika izģērbta.

– Tu esi ievērojusi diētu, – Lū pārmetoši bilda un ieknieba meitai viduklī. – No tevis nekas daudz nav pāri palicis!

– Sasodīts! – izsaucās Pegija. – Tavai mammai taisnība. Kāds ir tavs noslēpums? Kā tev izdevās tik jūtami zaudēt svaru, ja mēs abas ar tavu mammu pastāvīgi ievērojam diētu, bet nespējam atbrīvoties pat no nieka unces?

– Lūdzu, lūdzu, nelieciet man rādīties citām šajā… šajā mantiņā.

– Šī mantiņa, kā tev labpatika izteikties, – Lū bargi atcirta, – ir korsete, un pilnīgi iespējams, ka tā spēs glābt tavu laulību. Nevelc laiku garumā, met nost krūšturi!