– Ir gan, ja šāds brīdis tiek iegūts uz citu laimes rēķina.

Ītans atliecās, lai paraudzītos laukā pa logu uz Ellas dārzu, garu un šauru zemes strēmeli, ko vienā pusē ierobežoja žogs, bet otrā koki un krūmi. Dārza tālākajā galā uz dzeltenu narcišu fona vīdēja apaļš akmens galds ar četriem koka sēdekļiem, pa labi no galda slējās liels koka šķūnis; Ella bija teikusi, ka tur iekārtota viņas darbnīca. – Vai tu parādīsi man savu darbnīcu? – viņš jautāja.

– Tur nav nekā interesanta.

– Man tomēr gribētos to aplūkot.

– Tu esi savāds cilvēks, vai pats to zini? Turklāt tāds, kas ļoti lēni mazgā traukus.

Iesmējies Ītans pasniedza viņai slapju glāzi. – Vai tu patiešām uzskati mani par savādnieku?

– Tu katrā ziņā atšķiries no man pazīstamiem vīriešiem.

– Tu pazīsti daudzus? – Pietiekami daudzus.

– Tādā gadījumā es priecājos, ka esmu izcēlies pūļa vidū.

– Manuprāt, tas ir pašsaprotams fakts, un tu pats to lieliski apzinies, tāpēc nevajag zvejot komplimentus.

– Pasarg Dievs, lai tu man izteiktu kaut vienu, bet man nepatīk pat iztēloties, ka tu varētu apsūdzēt mani liekulībā.

– Es esmu pārāk pieklājīga, lai apsūdzētu tevi jebkādos grēkos.

– Ja neiebilsti, tavs pēdējais apgalvojums gan ir klaja nepatiesība. Kāpēc tev nav trauku mazgājamās mašīnas kā visiem normāliem cilvēkiem?

– Tev jau apnika jaunā pieredze, ko gūst no tik ikdienišķas nodarbes? Man vajadzēja saprast, ka tev tas šķitīs pārāk apgrūtinoši.

Ītans meta viņas virzienā ziepjainu putu sauju. – Tomēr trauku mazgājamā mašīna ir ļoti praktiska lieta, un tu esi viens no praktiskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.

– Varbūt tu to vēl neesi pamanījis, bet es dzīvoju viena. Trauku mazgāšana nav īpaši laikietilpīga, ja ēdējs ir tikai viens.

– Vai es nekļūdīšos, ja minēšu, ka tev patīk dzīvot vienai?

– Man noteikti patīk šādas eksistences vienkāršība.

– Kā arī iespēja pašai kontrolēt savu dzīvi?

– Jā, ciktāl tas vispār iespējams.

– Es tevi apskaužu.

Ella ierunājās tikai pēc brīža. – Ja tev tik ļoti nepatīk sava pašreizējā eksistence, kāpēc tu neko nemaini?

– Vai es pamanīju tavā balsī ērcīgumu? Tavuprāt, man vajadzētu nomainīt tematu vai apklust?

– Hmm… varbūt.

Ītans ar karstu ūdeni izskaloja lielo kastroli un nolika to uz žāvētāja. – Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai izprastu savas attiecības ar Lorensu, apzinātos, ka nekas nesanāks, un aizietu? – Nesaņēmis atbildi, viņš atvainojās: – Piedod, vai tas bija sitiens zem jostasvietas?

– Ne lielākā mērā, kā biju to pelnījusi. Tev taisnība, es to vilku garumā pārāk ilgi. – Tad Ella ierunājās gluži citā tonī: – Pastāsti kaut ko vairāk par savu māti un māsu! Mani interesē, kāpēc tava māte pati negāja strādāt, lai uzturētu ģimeni, bet vēlējās, lai to dari tu.

– Manuprāt, viņai pat prātā nenāca doma, ka varētu iet strādāt. Ja arī ienāktu, šāda iespēja tiktu acumirklī noraidīta.

– Vai tas tevi nesadusmoja?

– Nē, apgādnieka lomu es uzņēmos ar prieku. Skola mani garlaikoja, un es redzēju, kas darāms, gluži vienkārši ņēmu un darīju.

– Mūsdienās tava māte vairs tik viegli netiktu cauri, attiecīgās varas iestādes neliktos mierā.

– Vai tu patiešām tā domā? Es neesmu tik pārliecināts. Nudien, vai tad no viņas puses tas bija tik ļauni? Es mācījos būt neatkarīgs, paļauties uz savu saprātu un…

– Bet par kādu cenu? – Ella viņu pārtrauca. – Ko tas nodarīja tavai bērnībai?

Ītans izvilka aizbāzni un vēroja ziepjaino ūdeni, kas aizplūda notekā. – Es uzskatu, ka man bija lieliska bērnība.

– Tomēr es varu saderēt, ka Valentīnai tu vēlējies sniegt vairāk. Viņai tu gribēji nodrošināt ideālu bērnību.

– Labi, es atzīstu, ka tev taisnība. – Ītans gausi nosusināja rokas līdzās izlietnei pakārtajā dvielī. – Saki, vai, spriežot no tām dažām tikšanās reizēm, tu liktu roku uz sirds un apgalvotu, ka manai meitai nācis par labu viss, ko viņai devu, bet kā nebija man pašam?

– Piedod, ne man par to spriest, es meiteni gandrīz nepazīstu.

– Tu zini pietiekami. Viņa ir līdz nejēdzībai izlutināta savas mātes meita. Valentīna uzskata, ka tā ir vardarbība pret bērnu, ja es atsakos pirkt viņai kurpes par trim simtiem mārciņu. Ja es ierosinu, lai meita uzņemas kādu nepilna laika darbiņu, sacīsim, bērnu pieskatīšanu, lai tādējādi iepazītu nopelnītās naudas vērtību, viņa ķer mobilo telefonu un grasās zvanīt uz Bērnu uzticības līnijas numuru.

– Es esmu pārliecināta, ka tu pārspīlē.

Ītans nopētīja Ellu. – Savukārt es esmu tikpat pārliecināts, ka tu lieliski zini pretējo.

– Kad tavā dzīvē viss aizgāja greizi? Nevar taču būt, ka vienmēr ir bijis tik slikti, vai ne?

– Tev taisnība. – Ītans atbalstījās pret ēdienu gatavošanas leti. – Pēc kāzām mums ar Frensīnu klājās labi, un abiem bija vienots skatījums uz dzīvi. Patiesībā tas bija laiks, kad es uzskatīju, ka esmu ieguvis visu kāroto, gan aizvien plaukstošu biznesu, gan sievu, kura tic maniem spēkiem.

– Un kas mainījās?

– Es nepiedodami kļūdījos savos spriedumos. Pavērās izdevība paplašināt biznesu, pārpirkt vairākas firmas, kas nodrošinātu man lielāku tirgus daļu, kā arī plašāku un izdevīgāku pārdošanas tīklu. Bēdīgā kārtā nekas neizdevās kā iecerēts, un es zaudēju milzum daudz naudas. Zaudēju gandrīz visu, un būtu izputējis pilnīgi, ja Frensīnas tēvs nebūtu mani paglābis, bet ar vienu noteikumu, proti, turpmāk firma tiks pārrakstīta uz meitas vārda. Piekrišanu šim lēmumam es esmu nožēlojis kopš tās pašas dienas, bet toreiz tas bija pēdējais salmiņš, un es pieķēros tam ar abām rokām.

– Kas notika pēc tam?

– Pēc tam es pats visu padarīju vēl tūkstošreiz ļaunāku. Es neaizbildinu un neattaisnoju savu rīcību, bet… Sacīsim tā… Mans ego bija dziļi aizskarts, tālab radās nepieciešamība atjaunot dzīvē līdzsvaru.

– Tikai nesaki, ka tur bija iejaukta cita sieviete!

– Ne viena vien, bet tas nebija nekas nozīmīgs, līdz es izdarīju kļūdu un ielaidos attiecībās ar kādu sievieti, kura pēc dažiem mēnešiem pavēstīja, ka esot stāvoklī, un izvirzīja pretenzijas.

– Izvirzīja pretenzijas?

– Tā viņa teica, un man nebija iemesla neticēt.

– Un kādas tam bija sekas?

– Kad es atgādināju mūsu vienošanos, ka tā būs tikai dēka, nevis ilgstošas attiecības, tāpēc par bērnu nevar būt ne runas, viņa ietiepās, ka mīlot mani un gribot saglabāt grūtniecību. Sākās pat runas, ka mēs varētu apprecēties. Es strikti paliku pie sava, ka nedomāju pamest savu sievu. Un kā gan es to drīkstētu, ja esmu tik pateicīgs viņas ģimenei par grūtā brīdī sniegto palīdzību? Tad viss pasliktinājās.

– Tu nokļuvi starp divām ugunīm?

– Tikpat kā, jo tā sieviete uzradās visnegaidītākajos brīžos, parasti pie manis darbā, bet kādu vakaru viņa atnāca uz mājām un izstāstīja visu Frensīnai. Gods kam gods, mana sieva izrādījās lieliska aktrise, jo atbildēja, ka zinot visu par maniem sānsoļiem un šī nebūt neesot pirmā, kas nāk pavēstīt par gaidāmo bērnu.

– Aukstasinīga būtne.

– Bīstami aukstasinīga. Kad nu viss bija kā uz delnas, tostarp arī mana noziedzīgā laulības pārkāpšana, Frensīna piespieda mani apsolīt, ka nekas tamlīdzīgs neatkārtosies, jo pretējā gadījumā viņa atņems man firmu, kas jau tāpat oficiāli pieder viņai. Nākamais noteikums bija pašiem laist pasaulē bērnu. Pēc gada piedzima Valentīna, kam vajadzēja atjaunot mūsu laulībā saskaņu.

– Hmm… bērns kā plāksteris reti palīdz.

– Uz laiciņu kļuva labāk, bet tad notika neizbēgamais. Kamēr es visiem spēkiem nopūlējos dabūt savu biznesu atkal uz ceļa, Valentīnu pēc sava ģīmja un līdzības veidoja viņas māte un vecāmāte. Man viņas dzīvē bija ierādīta tikai apgādnieka vieta.

– Gluži tāpat kā tajos laikos, kad tu pats vēl biji bērns, vai ne?

Ītans paraustīja plecus. – Es nekad neesmu raudzījies uz to no šāda skatupunkta. Es tikai darīju to, kas man jādara.

– Kas notika ar to sievieti? Vai viņa dzemdēja? Vai tev kaut kur aug vēl kāds bērns?

– Nē. Viņa man uzrakstīja naidpilnu vēstuli un pauda cerību, ka tagad es varot priecāties, jo viņa veikusi abortu. Es viņai neesot atstājis citu iespēju, kā vien nogalināt mūsu bērnu.

– Droši vien tev ne reizi vien nācās brīnīties, ko gan tu sākumā esi saskatījis šajā sievietē.

– Es vienmēr sliecos uzskatīt, ka viņas uzvedību diktē dusmas, tātad izjūtas, kas reizēm pārvērš cilvēku līdz nepazīšanai. Turklāt arī es neizturējos pret viņu visai smalki, vai nav tiesa?

– Piekrītu. Vai Frensīna patiešām bija zinājusi par tavu neuzticību?

Ītans papurināja galvu. – Nē. Sākumā viņa bija satriekta, un drīz šīs izjūtas pārvērtās dusmās. Manuprāt, viņa kopš tā brīža niknojas uz mani bez mitas.

– Kāpēc tava sieva grib saglabāt laulību? Kāpēc viņa toreiz neizmeta tevi laukā un neaplaupīja līdz pēdējam?

– Pats esmu prātojis par to gadiem ilgi. Viņa apgalvoja, ka mīlot mani, ka mēs esot lieliski dzīves partneri, bet lāgiem man rodas aizdomas, ka viņa grib saglabāt šo laulību tikai tāpēc, lai nepārtraukti sodītu mani. Turklāt pēc Valentīnas piedzimšanas runa vairs nebija tikai par mums diviem. Frensīna nemūžam nevēlētos, lai meita uzaug ar tādu kā zīmogu, ka viņa nākusi no izjukušas ģimenes. Saglabāt ārējo pieklājību Frensīnai ir ļoti svarīgi, viņa nevēlas būt šķirtene. Visi viņas draugi uzskata, ka mums ir ideāla laulība, un viņa vēlas saglabāt šādu priekšstatu. Lai cik tas aplami izklausītos, viņai sagādā prieku fakts, ka draugi mūs apskauž. Tas nodrošina viņai itin kā izņēmuma stāvokli. Vēl vairāk, tas, ka Frensīna ir perfekta laulāta pāra daļa, sniedz viņai stabilu identitātes sajūtu. Man šķiet cietsirdīgi atņemt to viņai pēc visa tā, ko esmu jau nodarījis. – Ītans nopūtās un izslējās taisni. – Tu esi pirmais cilvēks, kuram es to visu stāstu.

– Tiešām?

– Patiešām gan. Droši vien tavas domas par mani nokritušās rekordzemā līmenī, vai ne?

– Tā vis nevarētu teikt. Toties mani satriec tavā dvēselē tik dziļi ieēdusies pienākuma apziņa. Pat tādā gadījumā, ja tu neesi tieši atbildīgs par attiecīgo situāciju, tu uzskati par savu pienākumu rīkoties pareizi un vērst visu par labu, vai ne?