– Un tu par šo faktu, protams, informēji arī savu sievu. – Nesamaitā visu, Ella. – Ītans sarauca pieri un izdvesa apvaldītu nopūtu. – Man patīk būt kopā ar tevi. Mani priecē iespēja atrasties tavā sabiedrībā. Ja es zinātu, ka Frensīna spēj izprast mūsu draudzības gluži nevainīgo būtību, es būtu to viņai pastāstījis, bet viņa to nesaprastu, tāpēc labāk par to nerunāsim, ja?

Viņas skatiens ieurbās Ītana acīs kā ass, nokaitēts ierocis. Viņš pūlējās nesarauties, lai tādējādi nenodotu, ka nule melojis. Raugi, dažās viņa domās par Ellu nebija itin nekā nevainīga.

– Es gribu uzdot tev jautājumu, – Ītans teica pēc brīža, kad Ella šķita mazliet nomierinājusies un piedāvāja viņam otru jērgaļas porciju. – Kā tu domā, ko mēs meklējam un vēlamies iegūt no mīlestības? Drošību un ērtības, vai arī atbrīvotību un neizsakāmas pacilātības sajūtu?

Ella aprima rosīties un domāja par šo jautājumu. – Vai tā ir vispārēja interese, vai arī tu gribi zināt, ko no mīlestības vēlos es?

– Tu drīksti atbildēt, kā vien vēlies.

– Es teiktu, pa daļai no viena un otra. Jebkuru jaunu attiecību sākumposmā mūs sajūsmina to izraisītais īpašais pacēlums, un, protams, tam pievienojas arī neapvaldītu emociju elementi.

Viņš pamāja ar galvu. – Bet pēc tam viss mainās?

Ella turpināja likt galdā ēdienu. – Tam tā jābūt, mūsu ķermeņi nav ieprogrammēti eksistēt nebeidzamā adrenalīna pieplūdumā un hormonāli uzlādētā kaislē.

– Tātad pēc laika attiecības ievirzās ikdienišķākās sliedēs?

– Jācer, ka tomēr ne. Jācer, ka tās pārveidojas, dāvā lielāku apmierinājumu, iegūst lielāku dziļumu un noturīgumu.

– Kā tu domā, vai mīlestība dara mūs stiprākus vai vājākus?

– Tā dara mūs neaizsargātus, – Ella nevilcinoties atbildēja. – Biedējoši neaizsargātus. Mīlestība liek mums izturēties tā, kā agrāk ne prātā nav nācis. Tā izceļ dienas gaismā jebkuru mūsu vājību, šaubas, aizvainojumu, greizsirdību, privātīpašniecisku tieksmi paturēt otru cilvēku tikai sev. Visu to, kas pēc mūsu agrākajiem priekšstatiem nespētu mūs skart.

Ītans domīgi malkoja vīnu un rūpīgi apdomāja atbildi. – Tas izklausās pēc pieredzes diktētiem secinājumiem. Vai to visu tu esi piedzīvojusi attiecībās ar Lorensu?

– Jā, – Ella neizteiksmīgā tonī apliecināja.

– Tomēr tas nepavisam neizklausās pēc mīlestības, vismaz atbilstoši tavai definīcijai ne. Tu nupat apgalvoji, ka mīlestībai ar laiku jākļūst dziļākai, jāsniedz lielāks apmierinājums.

– Reizēm tas, ko cilvēks saka, ir pretrunā ar visu, ko patiesībā grib pateikt. – Ellas sejā atspoguļojās dziļš apjukums.

– Manuprāt, ar tevi tādas kļūdas negadās, tu vienmēr domā un runā ar apskaužamu skaidrību.

– Ņem vēl vienu kartupeli un apklusti. – Ellas sejas izteiksme kļuva pieļāvīgāka.

– Nē, pateicos.

– Vai tas nozīmē, ka tu neapklusīsi?

Ītans iesmējās. – Nemaz neceri. Man pārlieku patīk runāties ar tevi, lai es apklustu.

Ellas skatiens noslīdēja no Ītana sejas uz viņa plaukstu. Pats to neapzinādamies, viņš bija pasniedzies pāri galdam un pieskāries viņas rokai. Ļoti lēni un negribīgi viņš atvilka savu delnu un apjauta, ka šī bijusi pirmā reize, kad viņš pa īstam pieskāries Ellai.

29. nodaļa

Megija pavadīja visjaukāko sestdienas pēcpusdienu savā mūžā. Nupat viņa bija baudījusi vislabāko seksu dzīvē, turklāt ne vienu, bet divas reizes. Divas reizes! Megija skaļi iesmējās, bet tūdaļ uzvilka segu pāri galvai, lai apslāpētu smieklus. “Padomā tikai – Džeks Potss bažījās, vai tikai Derils nav homoseksuāls. Es varētu Džekam pavēstīt labus jaunumus!” Kā izrādās, Derils nebija apsievojies pavisam vienkārša iemesla pēc – darba dēļ visu laiku atrodoties ceļā, viņam tā arī neatlika laika sastapt savas dzīves īsto sievieti. Viņš tikai nesen bija izlēmis apmesties uz pastāvīgu dzīvi Kingsmelfordā, kad turp pārcēlās viņa tēvocis. Derils pastāstīja Megijai, ka abi allaž bijuši ļoti tuvi, jo Derils jau agri zaudējis abus vecākus un Džeks viņam bijis kā tēvs.

Otrā nodalījuma pusē Derils tobrīd dziedāja “Lielo viltnieku”. Viņam bija brīnišķīga balss. Tik seksīga balss, ka pietiktu ar to vien, lai izģērbtu pat mūķeni. Kad Outsas kundze nodēvēja Derilu par estrādes mākslinieku, tā bija tikai puse patiesības. Derils spēja nodziedāt jebkuru dziesmu, kas vien kādam ienāca prātā, bet jo īpaši viņam padevās Fredija Merkūrija imitēšana. Viņš uzstājās visā valstī gan klubos, gan krodziņos. Derils bija parādījis Megijai savus skatuves kostīmus. Viņam pat bija kronis un sarkans apmetnis ar baltu kažokādas apmali. Skatuves tērpus un aksesuārus viņš glabāja atjautīgi iebūvētā skapī laivas otrā galā. Palūdz Derilam izpildīt jebkuru, ne tikai ansambļa Queens dziesmu, un viņš to izdarīs apbrīnojami talantīgi. Derils bija stāstījis viņai, ka dziedājis arī sava drauga sievas bērēs un baznīcā neviena acs nav palikusi sausa. Viņš izpildījis vienu no nelaiķes iemīļotajām dziesmām “Varbūt tā ir paradīze”. Megijai gribējās, kaut viņa būtu atradusies tur un dzirdējusi viņu dziedam. Viņa tad būtu jutusies ārkārtīgi lepna.

Kad Derils stāstīja, ka mitinoties kanālmalā pietauvotā laivā, viņa bija iztēlojusies viscaur mitruma piesūcinātu šaurību un saspiestību, bet “Bohēmiešu rapsodija” bija burvīga kanāla barža, platumā tikai nedaudz pāri diviem metriem, toties garumā tāda, ka tajā atradās vieta gandrīz visam, kas nepieciešams normālā mājā, – dušai, tualetei, nelielai virtuvītei ar kārtīgu plīti un plauktu ēdiena uzsildīšanai, izlietni un ledusskapi. Bija arī veļas mazgājamā mašīna, žāvētājs un televizors ar satelītantenu, bet vislabākā bija cietā kurināmā krāsns, kas izplatīja salonā tik omulīgu siltumu. Paskat, Megija pat zināja, kā dēvēt šo baržas daļu! Kopš iepazīšanās ar Derilu viņa bija iemācījusies ļoti daudz.

“Lielā viltnieka” melodija ieskanējās skaļāk. Viņa novilka segu no sejas un ieraudzīja šaurajā durvju ailā Derilu. Viņš bija kails un rokās turēja paplāti. Dziesma aprāvās. – Grauzdiņi ar sieru un tēja pasniegta, godātā kundze, – viņš pasludināja. – Un tēja ir tieši tāda, kādi vīrieši jums tīk, karsta un stipra!

Megija iesmējās un pavirzījās tā, lai atbrīvotu vietu arī viņam. – Man nešķiet, ka pasaulē atrastos kāds vēl laimīgāks cilvēks par mani, – viņa atzinās un piecēlās sēdus, kautrīgi piesegdama kailumu. Derils jau varēja droši rādīt savu nevainojamo augumu, bet par savējo gan viņa nejutās tik droša.

– Aplam, – viņš iebilda, – jo es esmu vēl daudz, daudz laimīgāks. – Derils noliecās noskūpstīt Megiju un vienlaikus novilka viņai nost segu. – Pārstāj slēpt sevi, – viņš smaidīdams teica. – Bet tagad ķeries klāt, kamēr grauzdiņi nav atdzisuši.

Kāri mielodamās, viņa nosprieda, ka labs sekss vairo izsalkumu, un aizmirsa par savu kailumu. – Man gribētos gan zināt, ko es tādu labu esmu izdarījusi, lai būtu pelnījusi tevi.

Derils pasniedza viņai tējas krūzi. – Kāpēc tu sevi mūždien noniecini? Vai tev nešķiet, ka tieši es neesmu pelnījis tik īpašu cilvēku, kāda esi tu?

– Bet es taču neesmu nekas īpašs. Parasta sieviete.

– Tev derētu biežāk ielūkoties spogulī. Tu esi skaista.

Manuprāt tev tas nav sacīts tik bieži, lai tu pati to pamanītu vai tam noticētu.

– Tev nudien nav visi mājās.

Viņš paraustīja plecus. – Gluži vienkārši tā ir patiesība. Vai esi pārliecināta, ka šovakar netiksi paklausīties mani?

– Es nevaru, Deril, kaut arī ļoti gribētu, bet…

– Vīrs pamanīs, ka tu neesi mājās, – viņš pasteidzās pabeigt teikumu, – jo galdā nebūs vakariņu.

Megijai nepavisam negribējās tērēt runām par Deivu nedaudzās stundas, ko viņiem izdevās pavadīt kopā, bet Derils piespieda viņu to darīt. Viņam riebjoties, ka vīrs Megiju uzskata par pašsaprotamu piedevu savai eksistencei.

– To nevar noliegt, – viņa atzina, – bet šovakar man paredzams kaut kas cits, proti, esmu ielūgta uz ballīti.

– Uz ballīti? Tas man nepatīk! Tur tu vari sastapt citu puisi.

“Kā tas var būt,” Megija brīnījās. “Derils ir greizsirdīgs? Kurš tam ticēs?” – Apsolu, ka tas nenotiks, – viņa mierināja, – tā nebūs tāda ballīte, kā tu domā. Sāksim ar to, ka tur nebūs neviena vīrieša.

Viņa aizdomas tas neizkliedēja. – Vai tā patiešām būs sieviešu ballīte? Tādās es esmu uzstājies ne mazums, tāpēc zinu, cik tās ir bīstamas.

Megija pietvīka. – Runa ir par “Apakšveļas ballīti”, ko rīko manas mammas draudzene.

Derila seja atplauka. – Vai tiešām? Pastāsti kaut ko vairāk!

– Es nekad tādā saietā neesmu bijusi, un man nav ne jausmas, kas tur notiks.

– Tu esi aizkustinoši nevainīga. – Viņš smējās. – Tomēr man ļoti gribētos redzēt, ko tu nopirksi.

Viņa pameta biklu skatienu pār tējas krūzes malu.

– Un kam tu īpaši dotu priekšroku?

– Man vislabāk patīk, ja tev mugurā nav nekā, tomēr man nav iebildumu arī pret glītu iesaiņojumu. Ar noteikumu, ka tevi no tā izsaiņoju es.

Maltīti viņi bija pabeiguši pirms laba laiciņa, un viesis uzstāja, ka Ellas vietā nomazgās traukus. Ķircinošais skatiens, ko Ītans jau bija paguvis tik labi iepazīt, ļāva noprast, ka viņai tas šķiet varen uzjautrinoši. – Tevi laikam satrauc tas, ka es esmu vīrietis, kas ne augšu no apakšas neatšķir, kur nu vēl prot mazgāt traukus. Vai taisnība?

– Ne gluži. – Ella ar trauku dvieli rokās grozījās līdzās modra kā vanags.

– Tādā gadījumā izrādi nelielu uzticēšanos vīrietim, ej un apsēdies. Mēģini atslābināties. To tu droši vien nedari pietiekami bieži.

– Un tu?

– Punkts tavā labā.

Viņš bija nomazgājis visus šķīvjus, kad Ella pacēla skatienu no slaukāmā. – Tas šķiet tik savādi.

– Kas tieši?

– Tas, ka es nespēju pat iztēloties, kā tava sieva novērtētu to, ko mēs te darām. Diezin vai es justos vēl vainīgāka, ja mūs pieķertu gultā.

– Man likās, ka mēs norunājām Frensīnu atstāt ārpus spēles. Ļauj man uz brīdi justies laimīgam. Vai tas tiešām ir prasīts par daudz?