Pārsteigta, tomēr arī glaimota Ella bija iedevusi Megijai savu mobilā tālruņa numuru un atļāvusi zvanīt ikreiz, kad sagribas papļāpāt.

Lorenss itin bieži bija apgalvojis, ka viņa prot klausīties, arī Ītans bija teicis to pašu, tikai nekad agrāk Ella nespēja iztēloties sevi uzticības personas lomā.

Līdz šim Ella un Ītans bija sastapušies vienīgi “Ceriņos”, bet pēdējā laikā viņš bija sācis sūtīt arī elektroniskā pasta vēstules. Parasti tas notika vēlu vakaros. Varēja viegli iztēloties Ītanu sēžam savā kabinetā, kamēr sieva jau atrodas stāvu augstāk gultā. Šī iztēles aina neviesa sirdī prieku, jo prātā tūdaļ pazibēja vārdi “nekrietns” un “slepenība”, tomēr nenotika itin nekas no morāles viedokļa apšaubāms.

Tikai daži netieši mājieni vai ķircinoši draiska izteiksme Ītana sejā.

Tikai fakts, ka Edvardsas kundze neko nenojauta par viņu draudzību.

Tomēr draudzība tā patiešām bija, turklāt nevainīga un platoniska draudzība. Ītans turēja doto vārdu un ne reizi nepārkāpa zināmas robežas; ar laiku Ella viņa sabiedrībā jutās aizvien brīvāk, aizvien nepacietīgāk gaidīja kārtējo tikšanos vai elektroniskā pasta vēstuli. Iepriekš palaikam piedzīvotos fiziskās vēlmes uzplaiksnījumus Ella bija pārvarējusi un ievietojusi šos vājuma brīžus zem saukļa “Nav pieejams” un apakšsaukļa “Nepaliec taču smieklīga!”, un tas palīdzēja stabilizēt viņu draudzību. Tikai retu reizi šīs nepiedienīgās izjūtas no zemapziņas dzīlēm iznira virspusē sapņa formā, tomēr beidzot Ella jutās absolūti pārliecināta, ka Ītanam viņa nepieciešama tikai kā draugs, tāpēc vairs nepievērsa uzmanību šai nekontrolējamai sapņu dzīvei.

Iepriekšējā nedēļā Ella bija pabeigusi apgleznot “Ceriņu” ēdamistabu. Kad kundzei bija labpaticies atzīt, ka darbs viņu apmierina, Ella tika uzaicināta pārveidot arī saimnieku guļamistabu. Nospriedusi, ka būs labāk vairs nerādīties “Ceriņos”, Ella pieklājīgi noraidīja piedāvājumu un aizbildinājās, ka tuvākajos mēnešos būs ļoti aizņemta ar citiem darbiem. Edvardsas kundze nebija tas cilvēks, kurš samierinātos ar noraidošu atbildi, tāpēc pašūpoja Ellas priekšā kārdinošu burkānu, proti, iespēju iegūt vēl citus pasūtījumus jaunajā Ebersohas īpašumā. Ellai darbs bija tikpat nepieciešams kā jebkurai citai pašnodarbinātai personai, bet šajā gadījumā viņa skaidri zināja, ka viņas piekrišana nozīmētu jaunus izdevumus Ītanam, kam tas nepavisam nebija vajadzīgs. Tiesa, pirms divām dienām viņš bija mudinājis Ellu tomēr uzņemties piedāvāto darbu. “Kur tad es varēšu ar tevi parunāties, ja savā mājā tu mani nelaid?” viņš bija rakstījis elektroniskā pasta vēstulē. Tad Ella bija dziļi ievilkusi elpu un atbildējusi: “Varbūt šajā jautājumā es varētu mainīt viedokli.” Iespēja vairs neredzēties ar Ītanu piespieda viņu apjaust, ka vairs nevēlas iztikt bez viņa nenoteiktās klātesamības savā dzīvē, tāpēc Ella grozīja domas par simt astoņdesmit grādiem un pavēstīja, ka viņš drīkst ierasties “Smaidu kotedžā”. Pavasara noskaņas pildīja sirdi ar pozitīvām un optimisma pilnām izjūtām, un Ella iegalvoja sev, ka šāds apciemojums taču nevienam nenodarīs neko ļaunu.

Tāpēc tajā sestdienā, kad Ītana sieva un meita bija aizbraukušas iepirkties Mančestrā, Ītans ieradās uz lenču. Ella cerēja, ka nav pieļāvusi kļūdu un šo lēmumu veicinājusi vienīgi vēlēšanās uzturēt viņu draudzību.

Ella bija pārliecinājusi arī Lorensu, ka pagaidām spēj piedāvāt viņam tikai draudzību. Vīrieša nomāktā sejas izteiksme pārlieku skaidri pauda vilšanos par Ellas nevēlēšanos sniegt kaut ko vairāk, tomēr viņam nācās samierināties vai vispār palikt tukšā. Ella drīzāk bija gaidījusi, ka sevi liks manīt vīrieša lepnums un Lorenss nevēlēsies gaidīt, līdz Ella tiek ar sevi skaidrībā, tomēr viņa samierināšanās un solījums nesteidzināt sniedza atvieglojumu. Puķes vairs netika sūtītas, toties viņi regulāri devās vakariņās. Ella pamanīja, ka šajās tikšanās reizēs sarunas ir vienpusīgas – Lorenss runāja, viņa klausījās.

Varbūt tas gluži vienkārši ir raksturīgi diviem cilvēkiem, kas pamazām iepazīst viens otru, bet, atšķirībā no Lorensa, Ītans izrādīja ievērojami lielāku interesi par Ellas domām un uzskatiem. Jo īpaši viņu interesēja Lorensa vēlēšanās panākt Ellas atgriešanos Meifīldā, kā arī tas, kādā ceļā viņa cer nonākt līdz izšķirošajam lēmumam. Bija vērtīgi pārrunāt šo jautājumu ar objektīvu cilvēku no malas, jo savai ģimenei Ella par notiekošo neuzdrošinājās bilst ne vārda.

Tagad Lorenss bija aizņemts ar problēmām darbā, tomēr vienlaikus nemitīgi bažījās, ka Eliksija, viņa paša vārdiem runājot, ir “izsitusies no sliedēm”. Iepriekšējā sestdienā viņa esot pārradusies mājās ar nelielu tauriņa tetovējumu uz rokas locītavas, un viņš baidoties, ka tas esot beigu sākums.

Rīt bija Lorensa dzimšanas diena, un Ella bija ielūgta pievienoties ģimenes svinībām Meifīldā, kur ieradīsies arī Lorensa vecāki – Kīts un Džena, kā arī Dīrdre, atraitnēs palikusī sievasmāte. Nedēļas nogali mājās pavadīs arī Tobijs. Tas būs interesants saiets, jo Ella nebija sastapusi Dīrdri, Kītu un Dženu kopš dienas, kad vairs nedzīvoja kopā ar Lorensu.

Īsu mirkli pēc tam, kad Ītans pārkāpa “Smaidu kotedžas” slieksni, iezvanījās telefons. Kamēr Ella runāja, viņš izmantoja izdevību aplūkot viņas mājokli.

Māja bija jauka – kompakta, tomēr nepārblīvēta un bez saspiestības. Kā jau tas bija gaidāms, Ellas gaume mēbeļu un greznojumu izvēlē bija nevainojama, viss šķita acij tīkams. Ītans klīda pa dzīvojamo istabu, aplūkoja piebāztos grāmatplauktus, gleznas pie sienām, mākslas priekšmetus, ierāmētās fotogrāfijas – vienā no tām Ella bija apskāvusi skumīga izskata puisēnu. Droši vien tas bija viņas bijušā partnera dēls.

Jo vairāk Ītans uzzināja par Lorensu, jo lielāku netīksmi izjuta pret šo vīrieti. Protams, Ellai viņš to neteica, tomēr uzskatīja, ka viņa būtu neprātīga, ja atgrieztos Meifīldā. Toties Ītans bija pietiekami godīgs, lai kaut vai klusībā atzītu, ka šis viedoklis pamatojas uz parastu savtīgumu un greizsirdību. Viņam gluži vienkārši nepatika doma, ka Ella būtu kopā ar citu vīrieti, kur nu vēl tādu, kas monopolizētu viņu un nepieļautu viņas draudzību ar Ītanu.

Viņš turpināja aplūkot istabu. It visā jautās Ellas mākslinieciskais talants. Tas izpaudās gan zeltītajā aplocē, kas ieskāva arku uz virtuvi un ēdamistabu, gan blāvas krēmkrāsas iebūvētajās bufetēs abpus kamīnam un tām pieskaņotā kafijas galdiņa izvēlē. It visā jautās nesamākslots vieglums, kas priecēja aci; istaba šķita ērta un omulīgi apdzīvota. Intīmo vides mājīgumu pasvītroja arī gardās ēdiena smaržas no virtuves. Ītans te nudien jutās kā mājās.

Ironiskā kārtā pats savējās gan viņš pastāvīgi jutās kā svešinieks. “Ceriņi”, kur valdīja viņa sievas gars un gaume, bija salts un bezpersonisks mājoklis, kas pārlieku atgādina pārdošanas reklāmai domātu mājas paraugu, kur viss allaž atrodas savā vietā. Pat ēdamistaba, kurā Ella bija tā nopūlējusies, šķita bezpersoniska, un tas tikai pierādīja to, ka ēku par mājām padara cilvēki, kas tajā dzīvo. Ellas māja, kam dots tik jocīgs nosaukums, katrā ziņā bija mājas, tās centrā pukstēja dzīva, sirsnīga un silta sirds. Nevis akmens sirds.

Ella, kura joprojām runāja pa tālruni arkas otrā pusē, uzmeta viesim skatienu, kas pauda atvainošanos, un bez skaņas izveidoja vārdu “klients”, savukārt Ītans uzsmaidīja un lika manīt, lai viņa dēļ nesteidzas. Viņš vēroja Ellu, kura kaut ko pierakstīja un pieklājīgi mēģināja noapaļot sarunu, bet vienlaikus Ītans prātoja, vai kaut kas paša uzvedībā būtu nodevis viņa patiesās izjūtas. Raugi, viņš vairs nespēja nedomāt par Ellu, un dvēseli pārņēma aizvien spēcīgāka vēlme gulēt ar šo sievieti. Ītans vēl nebija lāgā izpratis, ar ko viņa spēj tik cieši piesaistīt, tomēr, lai būtu kā būdams, nevēlējās to visu izbeigt. Bija skaidrs, ka Ella nelolo līdzīgas izjūtas pret Ītanu, tikpat skaidrs bija arī tas, ka viens viņa aplams solis liktu Ellai pārtraukt jebkurus kontaktus. Tiesa, drīz kļuva skaidrs, ka fiziskās vēlmes apvaldīšanai piemīt arī tīkams aspekts, proti, tas agrāk nekad neizjustā mērā paspilgtināja alkas pēc šīs sievietes.

– Piedod, – Ella atvainojās, pabeigusi sarunu.

– Viss kārtībā, tas deva man iespēju savā nodabā palūkoties apkārt.

Viņa sarauca pieri. – Vai uzgāji kaut ko interesantu? Ītanam gribējās atzīties, ka viss, kas saistīts ar Ellu, viņam šķiet interesants, tomēr norādīja uz fotogrāfiju, kur viņa skāva skumīgo puisi. – Tava bijušā dēls?

Viņa pamāja ar galvu. – Tolaik Tobijam bija divpadsmit; patlaban viņš ir deviņpadsmit gadus vecs jauneklis un izskatās pavisam citāds. Maltīte gatava, iesim uz virtuvi.

– Vai es varu kaut ko palīdzēt? – Ītans sekoja namamātei.

– Nē, viss ir gatavs. Gluži vienkārši apsēdies un jūties kā mājās. Ja gribi, ielej vīnu, pudele jau atkorķēta.

Viņš paklausīja, bet ar acs kaktiņu vēroja Ellu, kas klusējot kustējās no plīts līdz galdam un atpakaļ. – Vai ar tevi viss kārtībā? – Ītans pavaicāja, kad vairākas minūtes bija valdījis klusums. – Man izskatās, ka tu esi tāda kā saspringta.

– Jērgaļa medus mērcē ar aprikozēm. – Ella nolika viesa priekšā sakarsētu šķīvi ar ēdienu.

– Vai nu tev pēdējā laikā raksturīga selektīva dzirde, vai arī tu nožēlo, ka esi mani uzaicinājusi.

Ar apslāpētu būkšķi sasitusi kopā virtuves cimdos paslēptās plaukstas, Ella uzpūta atrisušām matu šķipsnām, kas šūpojās deguna priekšā. “Ne tikai saspringta, bet pamatīgi uztraukusies,” viņš nosprieda. – Paklau, es būšu atklāta pret tevi, – viņa iesāka. – Es gaidīju tavu apciemojumu, bet tagad man vairs nešķiet, ka tā bija laba ideja. Beigu beigās, šo situāciju var aplami iztulkot. Ja tava sieva zinātu, ka tu atrodies šeit, viņai katrā ziņā tur būtu savs vārds sakāms.

Ītans novilka Ellai virtuves cimdus un pakāra tos vietā, kur viņa tos bija paņēmusi. – Iesaku nedomāt par manu sievu.

Ellas sejas izteiksmē kaut kas uzzibsnīja, tad saspringa atkal. – Tu varbūt to spēj, bet es gan ne.

– Mēs taču nedarām neko sliktu. Divi draugi gluži vienkārši ietur kopā maltīti.