– Par garlaicību grēks sūroties. Un tavējais?

Ītans pagatavoja dzērienus un izlēma, ka Ellai pasniegs parastu tēju, bet pats iebaudīs kafiju. – Manējā gadās visādi brīži. Patlaban es balansēju uz naža asmens, lai noturētos līdz brīdim, kad ekonomika sāks atspirgt.

– Kā tu domā, vai tev izdosies?

– Ceru no visas sirds. – Ītans izņēma no ledusskapja piena paku. – Tiesa, pēdējā laikā man galvā lien bīstama doma, proti, kāda velna pēc? Lai viss izput. Lai krīze veic savu vismelnāko darbu.

– Un kā to uztvers tava ģimene?

– Tu gribi noskaidrot, kā mana sieva tiks tam pāri? – Ītans rūgti iesmējās. – Dievs vien zina. Man ir pateikts tikai tas, ka visu dabūs viņa, bet es palikšu ar to, kas mugurā.

– Jādomā, ka tas nu gan nav taisnība.

– Tici man, ka ir un kā vēl.

– Nu labi, bet… vai tam ir tik liela nozīme? Pats nupat teici, ka reizēm domā visam atmest ar roku.

– Jauki vārdi. Bet es esmu atbildīgs par to, lai spēlīte turpinās. Nav runa tikai par mani un Frensīnu, vēl jādomā arī par Valentīnas nākotni. Tāpat neaizmirsīsim cilvēkus, kuri strādā pie manis. Es nedrīkstu viņus pievilt. Piedod, es neatceros, vai tu liec pie tējas cukuru.

Ella papurināja galvu un satvēra pasniegto krūzi.

– Paldies, – viņa tencināja. – Ne jau man par to spriest, ja pati nekad neesmu bijusi precējusies, tomēr neizklausās, ka tev būtu izdevusies īpaši harmoniska laulība.

– Tagad tu izsakies pārāk piesardzīgi. Gan jau esi sapratusi, ka manā laulībā vispār nav nekā harmoniska. Ja būtu, vai es viņdien būtu tev atzinies, ka esmu krāpis Frensīnu?

– Es brīnos, kāpēc tu man to stāstīji. Tas taču bija risks.

– Proti, tu varētu izpļāpāties manai sievai?

– Kaut kas tamlīdzīgs.

– Vai tu spētu izpļāpāt kādam tik diskrētu informāciju? – Ella papurināja galvu, un Ītans turpināja: – Man arī tā likās. Parasti es nekļūdos savos spriedumos par cilvēkiem. Biskvītu gribi?

– Nē, pateicos. – Ītans apsēdās viņai pretī. – Beidz šādi skatīties uz mani, – Ella pēc brīža palūdza.

– Es nepamanīju, ka to daru.

– Visu laiku. Pārstāj, vai arī es atgriezīšos pie darba.

Viņš pasmaidīja. – Nedari to, vismaz ne tūlīt.

Aizritēja vēl brīdis.

– Vai es drīkstu tev uzdot jautājumu? – Ella pavaicāja.

– Pagaidām es neesmu manījis, ka tu neuzdotu jautājumus. Droši!

– Mani ieinteresēja tas, ko tu nupat teici, proti, ka tu esi atbildīgs, lai spēle turpinātos. Tātad tu uzskati, ka esi vienīgais atbildīgais, lai zemeslode turpinātu griezties ap savu asi? Tavs bizness, tava māja, tava ģimene?

Ītans apsvēra šo jautājumu. – Vai tu gribi sacīt, ka tas liecina par manu pārlieku uzpūsto paša nozīmības sajūtu?

– Ja es tā domātu, jautājums būtu cits. Vai tu jebkad esi izjutis kārdinājumu uzvilkt apakšveļu virs garajām biksēm? Nē, mani tas gluži vienkārši interesē. – Ella iedzēra malciņu tējas un apcerīgi vērās pa logu kaut kur dārza dziļumā. Tieši tajā brīdī Ītans ievēroja, ka sievietes sejai piemīt nevainojama sirdsveida forma, bet skropstas ir smalkas un garas. Seja bija bez kosmētikas, āda – svaiga un tīra. Viņš pamanīja arī to, ka acu klusinātajā zilumā tikko jaušami ieaudies pelēkums. Acis bija lielas un izteiksmīgas, to dzīlēs jautās gudrība un sirsnīgs patiesīgums. Kļuva skaidrs, ka tieši tā iemesla pēc viņam bija radusies vēlēšanās uzticēties šai sievietei un atklāt par sevi tik daudz. Piesaistīja Ellas nemākslotība, kas bija viņas rakstura neatņemama daļa.

– Kas īsti tevi interesē? – Ītans jautāja, ieinteresējies arī pats.

Ellas domīgais skatiens no jauna pievērsās viņam. – Tu atstāj iespaidu, ka esi cilvēks, kurš tikai izliekas dzīvojam, it kā tev pašam būtu liegta jebkāda izvēles brīvība.

– Kāpēc tu tā saki?

Viņa paraustīja plecus. – Iepriekšējā reizē tu stāstīji, ka guli ar citām sievietēm, lai tādējādi paglābtos. Kāpēc tev jāglābjas? Varbūt tāpēc, ka viss, ko tu dari, ir vienīgi tavas pienākuma sajūtas diktēts?

– Vai tas nav raksturīgs itin visiem?

– Zināmā mērā, bet tavā gadījumā ir jūtams kaut kas tāds, kam ir daudz dziļākas saknes.

Tāds vaļsirdīgs vērojums tik ļoti pārsteidza, ka Ītans nezināja, ko atbildēt. Atstājis kafijas krūzi uz letes, viņš nostājās pie stiklotajām durvīm uz dārzu un nervozi paslēpa plaukstas bikšu kabatās. Vai tad viņš nebija vēlējies tieši to, proti, runāt ar Ellu atklāti un godīgi? Tad kāpēc tas piepeši šķita pārlieku sāpīgi?

– Man ļoti žēl, – aiz muguras ierunājās Ella. – Es negribēju tevi aizkaitināt.

Ītans pagriezās. – Tu to neizdarīji. Gluži vienkārši es tik ļoti esmu pieradis pie bezjēdzīgām un paviršām sarunām, ka tava smalkā uztvere izsita mani no līdzsvara.

– Tāds nebija mans nodoms. – Viņa noslīdēja no augstā ķebļa. – Es ņemšu tēju līdzi un atgriezīšos pie darba.

– Ja tas tevi netraucēs, vai es drīkstu skatīties, kā tu strādā?

Ella sarauca pieri. – Vai tad tev nav nekā labāka, ko darīt?

– Man patīk skatīties, kā tu glezno.

Viņa iesmējās. – To man vēl neviens nav teicis.

– Tad es priecājos, ka esmu oriģināls vismaz šajā ziņā. Nebūtu labi, ja tu uzskatītu mani tikai par tādu atvasinājumu.

28. nodaļa

Šķietami nebeidzamais ziemas un pavasara cīniņš visbeidzot bija noslēdzies. Pavasaris bija uzvarējis un tagad ļāva izjust savu senilgoto klātbūtni.

Gaidīdama, līdz no tostera izlēks gatavais grauzdiņš, Ella stāvēja pie loga un vēroja pelēku vāveri, kas agrajā rīta saulē skraidīja pa žogu, tad ielēca krūmā un šāvās pāri zālienam, līkumojot starp saulaini dzeltenu narcišu puduriem, kamēr beidzot pazuda aiz viņas darbnīcas, kur dārzs nolaideni aizstiepās līdz mežainam nogabalam un dzelzceļa līnijai.

Ellai vienmēr bija paticis marts, kas šķita atnesam tik daudz cerību un apsolījumu. Cerības allaž izrādījās pārsteidzīgas, jo tūdaļ pēc pirmo senilgoto narcišu uzziedēšanas sāka pūst vēji orkāna spēkā, kas izpostīja trauslos ziedus. Kaut arī martā pavasaris vēl bija tikai ilūzija, Ella vienmēr bija ļāvusies šai cerībai un labpatikai, ko viņas sirdī viesa šis gadalaiks. Iespējams, šo sajūtu dēļ, kā arī optimistiska pacēluma brīdī, kad viss šķiet paveicams un viss slēpj sevī neskaitāmas iespējas, viņa visbeidzot bija piekritusi Ītana lūgumam, ko strikti noraidīja, kad tas tika izteikts pirmo reizi.

Par spīti sarežģītajiem apstākļiem, viņu tā sauktā vienošanās bija izvērtusies par kaut ko ļoti līdzīgu patiesai draudzībai. Ella aizvien nepacietīgāk sāka gaidīt tikšanās reizes, viņu sarunas allaž bija interesantas, reizēm nopietnas, reizēm humora iekrāsotas, reizēm pārsteidzoši atklātas.

Sev par pārsteigumu Ella manīja, ka sāk Ītanam uzticēties, pat samērā detalizēti stāsta par savām attiecībām ar Lorensu, jo īpaši pakavējoties pie apstākļiem, kuru dēļ no tām nekas labs nebija iznācis. Savukārt Ītans pastāstīja, ka zaudējis tēvu desmit gadu vecumā un pēc tam viņa bērnība dramatiski mainījusies. Ģimene, kurā palika tikai Ītans, viņa māsa un māte, agrāk bija dzīvojusi itin turīgi, bet pēc vīra un tēva nāves attapās bez graša kabatā. Kā izrādījās, tēvs bija aizņēmies naudu, lai noturētu virs ūdens savu inženiertehnisko darbu biznesu, bet pēc viņa nāves ieradās kreditori un pievāca visu līdz pēdējam.

Ītana māte bija divdesmit septiņus gadus jaunāka par vīru un – te Ella nojauta arī nepateikto – bez reālām praktiskām iemaņām vai nodoma iestāties darbā, lai nodrošinātu sev un bērniem jumtu virs galvas, bet tā vietā izmantoja divas savas lielākās priekšrocības, proti, jaunību un skaistumu. Viņa vēlējās atrast citu vīru un apgādnieku, tomēr neprata izvēlēties īstos vīriešus, tāpēc virzījās no vienām postošām attiecībām uz nākamajām, un ikreiz Ītanam un viņa jaunākajai māsai nācās mainīt dzīvesvietu. Četrpadsmit gadu vecumā viņš bija praktiski pametis skolu, jo apmeklēja tikai minimālu skaitu stundu, lai par kavējumiem atbildīgais darbinieks neceltu traci, un, paklausot mātes uzstājībai, uzņēmās atbildību par ģimenes uzturēšanu un strādāja trīs nepilna laika darbos. Agros rītos Ītans iznēsāja laikrakstus, nedēļas nogalēs palīdzēja tirgus stendā un piecus vakarus nedēļā lielveikalā krāva plauktos preces. Katras nedēļas beigās viņš atdeva nopelnīto mātei.

Tieši tajā stāsta brīdī mājās no skolas pārradās Valentīna, tālab Ellai neizdevās uzdot jautājumu, kas jau atradās mēles galā, proti, kāda velna pēc viņa māte negāja strādāt, lai pati uzturētu ģimeni?

Ellas agrākais priekšstats, ka Ītans ir bijis izlutināts memmesdēliņš, kas iztēlojas, ka visa pasaule griežas ap viņu, izrādījās pilnīgi aplams. Nav brīnums, ka šim vīrietim piemīt tik izteikta pienākuma un atbildības sajūta, ja reiz šīs īpašības attīstītas no agras bērnības. Un ko vēl Ella būtu izpratusi aplam? Tas savukārt lika atgriezties pie vairākkārt prātā ienākušās domas, proti, Ītanam patiešām visvairāk ir nepieciešams draudzīgi noskaņots uzklausītājs, uzticības persona.

Lai cik neticami tas liktos, Ella bija kļuvusi par uzticības personu arī Megijai.

Kopš Megija pirms mēneša bija lūgusi Ellas padomu itin kā precētai draudzenei, kuru aicina uz satikšanos pievilcīgs vīrietis, viņas pārvērtības turpinājās. Viņa bija kļuvusi pašpaļāvīgāka, zaudējusi svaru un izskatījās daudz laimīgāka.

Kādas rīta kafijas laikā “Ceriņos” Megija atklāja to, ko Ella bija zinājusi no paša sākuma, proti padoms bijis vajadzīgs pašai Megijai. – Tiešām? – Ella bija nopietnu seju pārvaicājusi, bet tūdaļ sāka smieties, un smējās arī Megija.

– Es apzinos, ka ir nepareizi rīkoties tā, kā es to daru, – Megija turpināja, – bet… es nekad neesmu jutusies laimīgāka. Tu droši vien domā, ka es esmu briesmīgs cilvēks, vai ne?

Ella steidzās apliecināt, ka nedomājot neko tamlīdzīgu. – Dzīve nav tik vienkārša, kā mums sākumā šķiet.

– Vai tev nav iebildumu, ja es par to runāju? Redzi, man nav neviena cita, kam uzticēties, – Megija turpināja. – Turklāt tu labi proti klausīties. Patiešām.