Tāpēc, ka pārlieku izmisīgi vēlējās noticēt Derila piedāvātajam sapnim. Megija bija domājusi, ka viņas dzīve var mainīties, gluži tāpat kā tām sievietēm, par kurām bija lasīts romānos. “Es vairs nepiebāzīšu galvu ar tādām muļķībām. No šī brīža es lasīšu gluži citas grāmatas. Par slepkavībām. Jo asiņainākām, jo labāk. Varbūt dokumentālas kriminālhronikas? Nē, labāk es pati uzrakstīšu patiesu kriminālstāstu par sievieti, kas novesta tik tālu, ka nogalina savu ģimeni un vīrieti, kurš par viņu pasmējies. Tieši tā rodas sērijveida slepkavas; ja kādā dzīves brīdī par cilvēkiem cietsirdīgi izņirgājas, viņi kļūst par atriebības domu apsēstiem briesmoņiem.”

Spriežot pēc tā, ko Megija zināja par cietumiem, radās iespaids, ka dzīve tur būtu labāka, nekā viņas tābrīža eksistence. Cietumā viņa pieteiktos visos izglītības kursos. Iemācītos kādu svešvalodu. Lasītu gudras grāmatas, ko viņa bija redzējusi bibliotēkā, tikai nekad neuzdrošinājās atšķirt. Tomēr pazīstot viņas “veiksmi”, bija skaidrs, ka pirmajā ieslodzījuma dienā Megijai iespiestu rokā spaini ar lupatu un liktu uzkopt telpas. Mācības viņai gluži vienkārši nepienāktos!

Viņa piecēlās no aukstās flīžu grīdas. Kaut Vitvērtas kundze, ārste vietējā poliklīnikā, vismaz izskalotu vannu pēc tam, kad tajā mazgājusi savu suni! Megijai riebās tīrīt pretīgos netīrumus – spalvas, dubļus un sazin ko vēl.

Viņa nokāpa lejā pēc jaunas spodrināmās drāniņas. Kāpņu lejasgalā kabatā iedžinkstējās viņas mobilais telefons. Viņa atbildēja pēc trešā signāla, pat nepārbaudot, kas zvana, jo citādi varbūt pat nepaceltu klausuli.

– Megija, tas esmu es, Derils. – Viņa aizturēja elpu. – Megija? – Viņa neatbildēja. – Megija, vai tu mani dzirdi?

– Jā. – Īsais vārdiņš gandrīz iestrēga rīklē. Viņa pievēra acis un iztēlojās vulkāna izvirdumu, kad gaisā šļācas verdošas lavas straumes.

– Ak, paldies Dievam. Paklau, es saprotu, ka tu esi briesmīgi noskaitusies uz mani, vai ne?

Viņa joprojām iztēlojās sarkani oranžu lavu, kas sadedzina visu savā ceļā.

– Man ir ļoti žēl par vakardienu, – Derils turpināja, – bet… bet atgadījās kaut kas tik šausmīgs un…

– Jā, – Megija piekrita biedējoši rāmā balsī, – kaut kas šausmīgs patiešām notika, tev taisnība. Tu pataisīji mani par muļķi. Tu vispār negrasījies nākt uz satikšanos, vai ne?

– Lūdzu, tā nedomā, viss ir gluži citādi. Es patiešām priecājos, ka sastapšu tevi, par to vien domāju, bet tad…

– Kāpēc tu neatnāci? – viņa neļāva pabeigt teikumu. – Kāpēc nepaziņoji, ka neieradīsies? – Līnijas otrā galā iestājās klusums. Acīmredzot viņš mēģināja izgudrot ticamu aizbildinājumu, it kā nebūtu paguvis to izdarīt pirms tam. – Tev vajadzēja vien piezvanīt vai atsūtīt man īsziņu. Kāpēc tas nenotika? – Klusums ieilga, un tam sekoja kaut kādas neizprotamas skaņas. Piepeši Megija saprata, ka tie ir aizturēti smiekli. Derils smējās par viņu. Sasodīts, viņš visā galvā uzjautrinājās par Megiju! Viņa jau grasījās pilnā balsī izkliegt savas domas par viņu, bet pēkšņi apjuka. Derils nesmējās, viņš… viņš raudāja. Raudāja! – Deril, kāpēc? Kas noticis?

Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja izmocīt: – Manam labākajam draugam… – Bija dzirdams, ka Derils dziļi ievelk elpu. Megija apsēdās turpat uz kāpnēm. – Piedod, – viņš skaļi nošņaukājās un mēģināja vēlreiz. – Mana labākā drauga sieva vakar nomira. Mēs visi zinājām, ka tas gaidāms agri vai vēlu, viņa jau gadiem ilgi bija atkarīga no dialīzes procedūrām, tomēr tas bija briesmīgs šoks.

Arī Megija jutās briesmīgi un nožēloja gan visas ļaunās domas, ko veltījusi viņam pēdējo divdesmit četru stundu laikā, gan arī to, ko bija pateikusi šajā telefonsarunā. – Deril, man ir ļoti žēl.

– Serisa man bija kā māsa, – viņš turpināja. – es pazinu viņu gandrīz tikpat ilgi kā Metu. Nespēju noticēt, ka viņas vairs nav.

– Kā jūtas tavs draugs?

– Viņš ir kā pamiris. Pārmocījies. Tagad viņam vienam nāksies uzaudzināt trīs bērnus.

– Nabadziņš… – Abi apklusa, tad Megija ierunājās pirmā. – Man ļoti žēl, ka nupat izrunājos tik skarbi.

– Tas nekas, es saprotu. Tev bija visas tiesības niknoties, ja uzskatīji, ka es tīšām neesmu ieradies uz satikšanos.

– Vai es varu kaut kā palīdzēt? – Viņai nebija ne jausmas, kāda varētu būt šī palīdzība, tomēr gribējās darīt kaut ko, jebko, lai Derils justos labāk.

– Vai vēlāk tu esi aizņemta? – viņš jautāja.

– Es beidzu darbu sešos.

– Varbūt mēs varētu satikties? Baidos, ka šodien es nebūšu pati līksmākā kompānija, tomēr kopā ar tevi pavadīta stundiņa vai divas man ļaus domāt par kaut ko citu. Patlaban dzīve rādās gaužām tumšās un nelāgās krāsās.

Tā Ītanam bija nemierīga diena.

Vispirms nervus paplosīja tikšanās bankā, bet pēc tam viņš saņēma telefona zvanu no sava aģenta Ķīnā, kurš ziņoja, ka apkaimes fabrikās kāds pētnieciskās žurnālistikas pārstāvis esot uzodis par tur plaši izmantotu bērnu darbu.

Ītans vienmēr bija stingri uzstājis, lai rūpnīcas, ar kurām viņš sadarbojas, būtu ētiskā ziņa nevainojamas, bet vissvarīgākais nosacījums bija neizmantot bērnu darbu. Rūpnīcu īpašnieki skaidri zināja – ja atklāsies, ka ražošanā tiek nodarbināti bērni, Ītans bez vārda runas pārtrauks sadarbību ar viņiem. Savus draudus viņš bija īstenojis pērngad, kad atklājās, ka audumus griež un apvīlē desmitgadīgas meitenes. Par spīti problēmām, kas neizbēgami sekotu, Ītans nevilcinātos arī šoreiz. Viņa uzdevumā aģents pats bija ievācis ziņas; lai cik vēla stunda bija Ķīnā, viņš piezvanīja atkal, lai pavēstītu, ka bažām nav pamata.

Ar dziļa atvieglojuma sajūtu Ītans pabeidza darbu agrāk un brauca uz mājām. Šo brīdi viņš bija gaidījis kopš svētdienas, kad Frensīna pateica, ka divas dienas kopā ar vecākiem pavadīs Ebersohā. Vēl nekad Ebersohas pieminēšana nebija izklausījusies tik vilinoši, jo īpaši tāpēc, ka Frensīna nolēma pakaitināt Valentīnas skolas direktori un paņemt meitu sev līdzi.

“Divas dienas savā nodabā, tas nudien bija kaut kas. Varbūt Frensīna izlems palikt Ebersohā visu nedēļas nogali? Cerams.”

Frensīna bija teikusi, ka Ella strādā “Ceriņos”. Ītans ilgojās, kaut viņa vēl nebūtu devusies projām un viņam izdotos panākt, lai Ella pārtrauc darbu un mazliet patērzē vai, vēl labāk, dienas atlikušo daļu nestrādā. Ja viņa uzstās, ka darbs jāturpina, lai tā būtu, viņi parunāsies, kamēr Ella gleznos. Šī iespēja šķita ļoti tīkama, jo Ītanam patika vērot dziļās koncentrēšanās izteiksmi viņas sejā.

Kad auto iegriezās Ceriņu avēnijā un iestūrēja mājas piebraucamajā ceļā, kļuva skaidrs, ka vismaz viena viņa cerība ir piepildījusies. Novietojis savu spēkratu līdzās Ellas automašīnai, viņš paņēma savas lietas un atslēdza mājas durvis.

Viņa noskaņojums bija tik pacilāts, ka būs grūti neapsveicināties ar skūpstu. Nenozīmīgu skūpstu. Viņa lūpas liegi pieskartos sievietes vaigam gluži draudzīgā garā. Tik nevainīgu skūpstu drīkst sniegt un saņemt bez mazākās aizdomu ēnas. Skūpstu, ko viens draugs sniedz otram.

Protams, viņš to nedarīja, bet ierasti nostājās ēdamistabas durvīs, ar plecu atbalstījies pret aplodu. – Sveika, – viņš ikdienišķā tonī noteica. Vai vismaz tik ikdienišķi, cik spēja. Viņi nebija tikušies kopš pēdējās tepat notikušās sarunas, un Ītans piepeši bažījās, kā tiks sagaidīts.

Šoreiz Ella neklausījās mūziku savā aifonā, tālab noteikti bija dzirdējusi viņu ienākam mājā. – Sveiks. – Ella nepagriezās. – Kā tev liekas? – Viņa norādīja uz sienu, pie kuras tobrīd strādāja. – Šodien es esmu paveikusi krietni daudz.

Ītanu pārņēma vilšanās. “Darbs drīz būs pabeigts, un Ellai vairs nebūs nekāda iemesla ierasties te.” Šī doma šķita nomācoša, un viņš spēja tikai atzīt, ka gleznojums izskatās lieliski. – Jā, nudien lieliski, – viņš atkārtoja.

Ella iesāņus cieši palūkojās uz viņu. – Tas neizklausās visai pārliecinoši.

Pirmo reizi Ellas klātbūtnē Ītans jutās smieklīgi nedrošs, varbūt pat drusciņ bikls, un tūdaļ apjauta, ka tā ir pirmā reize, kad kādas sievietes tuvumā viņam trūkst vārdu un uzmācas biklums. Abi, šķiet mūžību palika stāvam saspīlētā un neveiklā klusumā, itin kā izmisīgi pūlētos izturēties normāli un patiešām būtu draugi, nevis mēģinātu tādi būt. Tā kā Ītanam nenāca prātā nekas gudrāks, viņš izlīdzējās ar veco labo standartfrāzi: – Vai tu gribi kaut ko iedzert?

– Paldies, tēja būs īsti laikā.

– Vai gribēsi kādu īpašu tēju? Earl Grey? Piparmētru? Parasto?

– Tase neparastas tējas būtu jauki.

Ītans pamanīja sievietes mutes kaktiņos rotājamies tādu kā ķircinoša smaida atblāzmu, un viņa saspringums atslāba. Piegājis klāt, viņš izņēma no Ellas rokām otu un paleti, lai apdomīgi novietotu abus priekšmetus uz darbgalda. – Nāc līdzi. Es neriskēšu atstāt tevi šeit, lai tu man aiz muguras varbūt smietos.

– Kāpēc lai es to darītu?

– Pati zini.

– Vai tiešām zinu?

– Tu kaitini mani.

– Tiešām?

– Jā, un pārstāj uzdot tik daudz jautājumu.

– Vai tu nekad nelieto vārdiņu “lūdzu”?

– Lūdzu. Jā, es zinu, ka tev izspruka vēl viens jautājums.

Virtuvē Ītans iekārtoja Ellu uz viena no augstajiem ķebļiem pie brokastu letes, kamēr pats piepildīja un ieslēdza tējkannu, tad novilka žaketi – par godu bankas menedžerim manāmi apvalkātu –, atraisīja kaklasaiti un atpogāja krekla augšējo podziņu.

– Tu taču negrasies novilkt vēl kaut ko? – Ella jautāja.

Ītans sarauca pieri, jo atskārta, ka atkal tiek ķircināts.

– Tu esi mani redzējusi vēl trūcīgākā apģērbā.

– Tas tiesa.

– Ja tu vēl prāto par to reizi… Es to nedarīju ar nolūku. Tu patiešām tajā rītā pārsteidzi mani nesagatavotu.

– Neraizējies, tas atgadās bieži. Viens no klientiem, kas bija iedevis man atslēgu, aizmirsa pabrīdināt, ka pārbrauks mājās dienu agrāk, nekā iecerēts. Kad es iebrāzos viņa guļamistabā, lai pabeigtu tur iesākto darbu, viņš gultā nebija viens. Un nebija arī aizmidzis.

– Interesants darbs.