Ja Megijas kuņģis pirms tam bija nervozi savilcies kamolos, tagad tas šķita atslābis, toties uzmācās tāds kā nelabums. – Kā klājas manai mammai? – Vai Lū izskatījās tikpat briesmīgi kā Mo? – Viņa teica, ka es drīkstēšot viņu redzēt tikai tad, kad pazudīs zilumi un uztūkums.

– Ak, ar viņu viss ir kārtībā. Tev vajadzēja braukt kopā ar mums. Mēs izsmējāmies uz nebēdu. Kad lidojām atpakaļ, Pegija iestrēga lidmašīnas tualetē, jo nekādi nevarēja atvērt durvis. Tas tik bija jautri! Man jāsaka, ka tu gan izskaties labi, cālīt. Jau agrāk teicu, ka es gandrīz tevi nepazinu. Vai tu esi uzlikusi pūderkrēmu? Nekad agrāk es neesmu redzējusi, ka tu to lietotu.

– Hmm… nē, tas ir konsīlers, man uz sejas kaut kādi izsitumi.

Mo pieliecās tuvāk un pamatīgi nopētīja Megijas seju. – Tādā gadījumā tas ir brīnumains konsīlers. Es saskatu tikai nevainojamu ādu. Pastāsti, kas tā par marku, jo tāds noderētu arī man, kamēr seja atgūst normālu izskatu. Turklāt vēl burvīga frizūra. Zvēru, ka tu izskaties par desmit gadiem jaunāka nekā tad, kad mēs redzējāmies iepriekšējo reizi.

– Paldies. – Kaut nu Megija varētu to pašu pateikt Mo. Viņa pārlaida bažīgu skatienu telpai. Derils drīz būs klāt, ja nav jau ieradies, un Megija nevēlējās, lai Mo izpļāpā Lū, ka sastapusi varen uzcirtušos un uzkrāsojušos Megiju un bibliotēkā tajā pašā brīdī gadījās būt tam puisim apspīlētajos džinsos. Divi plus divi, un rezultātā nepatikšanu vesels vezums, tāpēc Megija teica: – Piedod, es ilgāk nevaru tērzēt, jāpaspēj uz nākamo darbu pēc pusstundas. – Viņas slepenās pēcpusdienas vairs nebūs slepenas, ja Mo izpļāpāsies mammai.

– Tu taču negrasies nodarboties ar uzkopšanu šajās drēbēs? Tās ir tik smalkas, ka bail.

– Ak, tās ir jau vecas, – Megija nevērīgi atsvieda. – Tad uz redzīti, pasveicini mammu, kad nākamreiz viņu sastapsi!

– Iesim kopā. – Mo uzlika saulesbrilles. – Es jau dabūju vajadzīgo. – Viņa pavēcināja plānu brošūriņu. – Reklāma par kantrī mūzikas un vesterna tematisko vakaru rātsnama zālē nākamajā mēnesī. Tev derētu nākt mums līdzi, cālīt. Būs jautri.

“Jautri gan,” nodomāja Megija, kura bija spiesta pamest bibliotēku kopā ar Mo, visu laiku ar bažīgu skatienu meklējot Derilu. “Tā tas notiek, ja spēlējas ar uguni, iet slepenās gaitās un izliekas, ka nedara neko aplamu,” viņa satriekta prātoja. Agrākā pašpārliecība sašķīda drumslās, un Megija piepeši bija tuvu asarām par to, ka Derilam izdevies pierunāt viņu uz šādu soli. “Kā gan es varēju piekrist? Kāpēc iedomājos, ka tikšu cauri sveikā? Kas ļāva domāt, ka es esmu pelnījusi mazliet prieka dzīvē? Brenda noteikti atgādinātu, ka man tas ir liegts.”

Doma par Brendu un viņas ļauno mēli piespieda sasparoties. Jaunā, pašpārliecinātā Megija nepiekāptos un neļautu, lai Brenda izturas pret viņu rupji. Viņa nepieļautu, ka laiskais vīrs un dēls tiek cauri tik viegli. Nekā nebija, jaunā, pašpārliecinātā Megija gan viņiem pateiks, kurp iet un ko darīt. Un ne tikai to! Viņa pati pārmaiņas pēc rīkosies tā, kā pašai patīk, un pie velna ar šādas rīcības sekām!

Kad abas sievietes bija pagājušas garām Oxfam veikalam, Megija pieņēma lēmumu. – Piedod, Mo, es nupat atcerējos, ka esmu atstājusi bibliotēkā savu lietussargu.

Mo pavērās vispirms skaidrajās, zilajās debesīs, pēc tam uz Megiju. – Vai tu domā, ka šodien līs, cālīt?

– Tu taču mani pazīsti. Labāk nodrošināties, nekā vēlāk nožēlot. Uz redzēšanos. – Pirms nebija zudusi apņēmība, viņa aiztraucās turp, no kurienes nupat bija nākusi.

Kad bibliotēkas durvis aizvērās vēlreiz, viņa ielūkojās pulkstenī un konstatēja, ka nokavējusi tikšanos par stundas ceturksni. Sirdij pukstot paātrinātā tempā, Megija pārlūkoja plauktu rindas, galdus, krēslus. No Derila nebija ne vēsts. “Viņš droši vien pārstājis gaidīt un aizgājis. Vai arī kavējas pats.”

Megija tvērās pie šīs idejas. Vēl varēja cerēt, ka Derils piezvanīs un teiks, ka ir ceļā uz bibliotēku.

Viņa nogaidīja desmit minūtes.

Un vēl desmit.

Ik pa brītiņam viņa ielūkojās mobilajā telefonā un muļķīgā kārtā vienreiz pat sakratīja aparātu – ja nu gadījumā tas nedarbojas.

Visbeidzot nācās atzīt, ka Derils uz satikšanos nav ieradies. Vēl ļaunāk, viņš pat nav domājis to darīt. Tik izskatīgs vīrietis var dabūt jebkuru sievieti, kādu vien vēlas. Megija sajutās kā muļķe. “Nemūžam nevajadzēja noticēt Derilam!”

Šī situācija izvērtās gluži tāda pati kā reiz skolas laikos, kad Megijai patika Edijs Lenders, viens no populārākajiem zēniem, kurš nez kā bija uzzinājis par viņas jūtām. Kad Edijs aicināja viņu kopā doties uz Maija gadatirgu banku brīvdienā, Megija nespēja noticēt savai veiksmei. Edijs piekodināja gaidīt viņu pie hotdogu stenda, bet pats neieradās. Vēlāk skolā Megijai kļuva skaidrs, ka skolasbiedri zinājuši par šo izjokošanu, bet Edijs nemaz nav grasījies pildīt norunu. Visi zināja, ka Megija viņu gaidījusi divas stundas. Kopš tā laika viņa vairs nebija ņēmusi mutē nevienu hotdogu.

27. nodaļa

Attiecības ar Lorensu bija nepārprotams pierādījums tam, ka Ella, reiz kaut ko ieņēmusi galvā, pieķeras tam kā dadzis un mēģina par katru cenu panākt savu. Šaubas un svārstīšanās nebija viņas garā.

Tiesa, piekritusi Ītana Edvardsa savādajam priekšlikumam, nākamajās dienās Ella mocījās nopietnās šaubās par šo soli. Septiņus gadus veciem bērniem ir tik vienkārši un pašsaprotami atbildēt uz draudzības piedāvājumu, bet izdarīt to pašu, ja draudzību lūdz laulības dzīvē vīlies vairāk nekā četrdesmit gadus vecs vīrietis, ir gluži kas cits. Nemaz nerunājot par viņas visai aizdomīgajām izjūtām pret šo vīrieti. Tālab apgalvot, ka Ellu māc bažīgas nojausmas, būtu nepateikt tikpat kā neko.

Kopš neparastās sarunas Ella nebija nedz sastapusi, nedz runājusi ar Ītanu, un ar katru nākamo dienu vairojās aizdomas, ka viņš jau paguvis nožēlot visu, ko atklājis par sevi. Ja ņem vērā, ka viņu pazīšanās bija visnotaļ pavirša, varbūt atzīšanās par sānsoļiem bija pārlieku drosmīga rīcība. Kurš varēja zināt, vai Ella nedosies taisnā ceļā pie viņa drausmīgās sievas, lai gluži vienkārši sagādātu viņam nepatikšanas? Kur nu vēl iespēja, ka Ītans uzsācis spēlīti, kas tīkami glaimo viņa ego – vispirms ieinteresēt Ellu par sevi, izraisīt vēlamo reakciju, tad nevērīgi nostumt viņu malā.

“Cik reižu es biju domās izspēlējusi šos scenārijus?” Ella ērcīgi nopūtās. Tas sāka tracināt. Daļu rūgstošā īgnuma uzjundīja tas, ka viņa bija ļāvusi apstākļiem ņemt pārsvaru pār savu veselo saprātu. “Vai tad es nebiju sev nozvērējusies vairs nekad nepieļaut kaut ko tamlīdzīgu? Saglabāt kontroli pār savu dzīvi, tāda bija mana apņemšanās.”

Ella norāpās no kāpnītēm, lai pārvietotu tās tālāk, tad vēlreiz iekārtojās pašā augšā. Viņa atkal atradās “Ceriņu” namā, kur neapgleznota bija atlikusi vēl trešdaļa pēdējās sienas. Kā parasti, māja bija pilnīgi viņas rīcībā. Edvardsas kundze torīt bija atvērusi durvis un pavēstījusi, ka tuvākās dienas kopā ar meitu pavadīs Ebersohā, bet Ellu mājā ielaidīšot Edvardsa kungs.

Ītans nebija vienīgais, kurš izcēlās ar savu nelikšanos zinis par Ellu, bija pazudis arī Lorenss. Vairs nebija rādījies pēc tā vakara, kad viņš ieradās pie Ellas ar vīna pudeli un visai rožainām cerībām – tas gan atklājās vēlāk. Ella bija ievainojusi viņa lepnumu, jo atteicās pārgulēt. – Nedrīkst vainot vīrieti, ja viņš ir mēģinājis, – atraidītais rūgti noteica, kad bija izdarījis savu gājienu, bet Ella nepadevās un iebilda, ka nevēloties spert šādu soli, iekams netikšot pilnīgā skaidrībā, vai tas būs pareizi darīts. – Protams, piedod man, – Lorenss tūliņ atvainojās. – Bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu atgriezīsies Meifīldā, tāpēc man grūti iztēloties, ka tavas izjūtas varētu būt citādas.

– Man nepieciešams vairāk laika, Lorens, – viņa bija atbildējusi. – Tu mani agrāk esi tik dziļi sāpinājis, ka vēlreiz es nespēšu to izturēt.

– Es apsolu, ka tas vairs neatkārtosies.

Tomēr Ella zināja, ka solījumi nenozīmē neko, tos bija viegli dot un viegli pārkāpt. Solījumi ir tikai vārdi, nekas vairāk.

Jau grasīdamies doties projām un vilkdams mugurā mēteli, Lorenss bija vaicājis, vai Ellai ir cits vīrietis. Varbūt tāpēc šīs šaubas? Bija redzams, ka Lorenss nožēlo šo jautājumu, tiklīdz tas bija izskanējis. Ella apliecināja, ka bažām nav pamata, neviena cita viņai neesot.

Tomēr atlika vienīgi minēt, kādas būtu Lorensa domas par draudzību, ko Ella noslēgusi ar Ītanu Edvardsu.

Tā diena Megijai bija viena no tām, kad gribējās izkliegt visus zināmos neķītros lamuvārdus.

Niknums par sastrēgumiem, rindām un lielveikala iepirkumu ratiņiem, niknums par ieilgušām telefonsarunām, sasistu kāju, nespēju uzreiz iedarbināt auto un nespēju atrast vajadzīgo – arī tad, ja saliktu to visu kopā, tas ne tuvu neatbilstu viņas izjūtām.

Zemestrīces, atombumbas, vulkānu izvirdumi, NASA palaistās raķetes – ja saliktu to visu kopā, tur nesanāktu ne puse tās eksplozīvās enerģijas, kuru Megija visiem spēkiem pūlējās apvaldīt.

Vēl viena aizskaroša piezīme no Brendas.

Vēl viena izteiksmīga acu izbolīšana no Deiva.

Vēl viena prasība pēc tīra krekla no Dīna.

Vēl viens rūciens no Velna Sida.

Tikai viens piliens vairāk, un viņa vairs neatbildēs par asinsizliešanu, kas te sāksies. Pār viņu galvām nāks lielākā Megijas uzkrātā niknuma daļa, bet piedevām viņi dabūs arī Derila Deleinija tiesu. Jā! Arī to daļu, ko pelnījis šis nelietis ar lunkano mēli!

Bija aizritējušas divdesmit četras stundas kopš tā brīža, kad Derils bija pazemojis Megiju, un joprojām no viņa nebija ne vārda. Neviena atvainošanās vārda. Vispār nekā. Kāds brīnišķīgs joks! Viņam tik viegli bija izdevies piemuļķot Megiju. Kāda vientiese viņa bijusi! Nožēlojama idiote, kas vienu apmātības mirkli iztēlojusies, ka ir kaut kas īpašs. Tas sāpināja visvairāk. Derils bija ļāvis viņai domāt, ka tik sevišķam cilvēkam dzīvē pienākas kaut kas labāks. Kā gan viņa varēja būt tik stulba un lētticīga?