Nebija jēgas vaicāt, cik ilgu laiku prasīs jumta labošana, vai arī painteresēties, kāpēc Brenda nedodas pie Deiva brāļa ģimenes, kam taču ir lielāka māja; šis fakts Deivam un Megijai tika atgādināts ikvienā tikšanās reizē. “Lielīšanās viņiem ir dabiska. Tikpat dabiska kā fakts, ka Brenda Storma ir īsta govs.”

Garajā gājienā cauri visam rajonam Megija sastapa tikai dažus, kas bija tikpat neprātīgi, lai šādā laikā atrastos uz ielas. Petela kungs veltīja viņai savu draudzīgo smaidu; lai kādi būtu apstākļi, lai kas notiktu pasaulē, Petela kungs allaž izturējās tikpat mundri un pieklājīgi.

Aukstuma vitrīnā bija atlikusi tikai viena paka pilnpiena, un Megija atvieglota samaksāja par pirkumu. Ja viņa pārnāktu tukšām rokām, Brenda gremztos visu vakaru. Pusceļā uz mājām iepīkstējās Megijas mobilā tālruņa īsziņas signāls. “Kas tad nu atkal? Deivs ziņo par jaunām Brendas iegribām?”

Tomēr ziņu bija sūtījis Derils, nevis Deivs. Tā lika Megijai aizmirst gan Brendu, gan Velna Sidu. Atlikušo ceļu viņa veica ar platu smaidu sejā.

Ītanam gribējās sēsties automašīnā un braukt pie Ellas. Tomēr tad tiktu uzdoti jautājumi. Frensīna gribētu zināt, kurp viņš dodas; tā kā Ītanam nebija krājumā pārliecinoša iegansta pēkšņi vakarā triekties projām no mājām, nācās vien palikt.

Viņš pārlasīja nule uzrakstīto elektroniskā pasta vēstuli, kurā akceptēja torīt no Ķīnas saņemto auduma krāsu paraugus, un noklikšķināja ikonu “sūtīt”. Tad viņš ar tālvadības pulti uzgrieza skaļāk kompaktdisku atskaņotāju kabineta otrā malā un atslīga krēslā ērtāk. Nika Dreika debijas albums “Piecas atlikušās lapas” bija viņam visiemīļotākais. Ne pati uzmundrinošākā mūzika, tomēr dziesmu kristāliskā skaidrība, dziļums, patiesīgums un saldrūgtās skumjas bija tieši tas, kas viņam nepieciešams. Arī vārdi – “laiks man atklāja to, cik rets ieguvums tu esi, nemiera pilns glābiņš satrauktam prātam” – nevarētu rūgtāk un trāpīgāk atbalsoties viņa tābrīža dvēseles noskaņā.

Ella bija glābiņš viņa satrauktajam prātam, par to Ītans bija drošs. Prātojot par šo sievieti un draudzības piedāvājumu, kam viņa todien bija piekritusi, viņš izjuta neizskaidrojamu laimes uzplūdu. Ne jau viss bija izdevies kā iecerēts, bet šajos apstākļos citādi nemaz nevarēja būt. Tas, ka Ella nebija noraidījusi viņa draudzību, pildīja Ītana sirdi ar neizskaidrojamu optimismu. Nudien pārsteidzoši, ka tas spēja atstāt uz viņu tik dziļu iespaidu.

Vienīgā Ellas prasība bija nepārkāpt zināmas robežas. Ītans bija devis vārdu, ka tas nenotiks, un bija gatavs turēt šo solījumu. Viņš nevēlējās riskēt ar šādu attiecību trauslo līdzsvaru. Būtu neizturami ieraudzīt Ellas acīs vilšanos, ja viņš sagrautu labo priekšstatu par sevi.

Pareizāk sakot, labo priekšstatu par Ītanu Edvardsu, ko viņa, cerams, kādā jaukā dienā tomēr iegūs.

26. nodaļa

Atkārtojās gluži tas pats, kas Brendas viesošanās laikā Ziemassvētkos – nemitīga sūrošanās, kaprīzes un kritika.

Nekas, ko darīja Megija, viņai nešķita nedz pietiekami labi, nedz pareizi. Pielikts pārāk daudz vai maz sāls, ēdiens par pliekanu, pārāk īsu vai pārāk ilgu laiku gatavots, pasniegts te par agru, te par vēlu. – Vai tu patiešām domā, ka es ēdīšu nakts vidū? – viņa bija teikusi, kad Megija iepriekšējā vakarā pārradās mājās septiņos un tūdaļ stājās pie plīts. – Ja esi izsalkusi, vajag palūgt, lai Deivs tev kaut ko pagatavo, – Megija bija ieteikusi, kamēr ar mizotāju nikni atbrīvoja kartupeli no tumšajām acīm.

– Man ne prāta nenāk lūgt Deivam kaut ko gatavot, ja viņš visu dienu bijis darbā, – Brenda neslēpa sašutumu. – Pietiek pavērties uz viņu, lai katrs redzētu, cik ļoti nabadziņš ir pārguris.

Megijas darbs Brendai bija tukša skaņa. Tas jau nekas, ka Deivs vienmēr pārradās mājās bez piecpadsmit sešos un nepakustināja ne pirkstiņa, tikai lasīja avīzi un gaidīja, kad pārnāks sieva un pagatavos vakariņas, bet paēdis devās uz krodziņu, kamēr trauki un virtuves piekopšana atkal palika vienīgi Megijas ziņā.

Palaikam viņa sapņoja, ka reizi par visām reizēm pieliek punktu sūdzībām un kritizēšanai. Cepamā panna, kas viņas iztēlē tik bieži atsitās pret Deiva galvu, šajās iedomās tika izmantota, lai aiztriektu Brendu ratā kopā ar viņas mopsi. Sasodītais plušķis bija nospriedis, ka aizgorīties līdz sētas puses durvīm ir par grūtu, tāpēc sāka celt resno pakaļkāju pie jebkuras iepatikušās mēbeles.

Izturēt Megijai palīdzēja vienīgi doma, ka redzēs Derilu, kaut arī joprojām lāgā nespēja noticēt, ka šis vīrietis vēlas viņu sastapt. Nespēja noticēt arī tam, ka piekritusi satikties, tomēr ikreiz panikas uzplūdā par savu pārdrošību prata sevi nomierināt ar viņa solījumu tikai draudzīgi patērzēt pie kafijas tases. “Tas taču nav aizliegts, vai ne? Un kas par to, ja Derils atsūta īsziņu, ka nespēj vien sagaidīt trešdienu un visu laiku domā par mani? Viņš gluži vienkārši izturas draudzīgi. Arī es tikai izrādu draudzīgumu, ja atbildu, ka arīdzan nepārtraukti domāju par Derilu.”

Bet pagaidām viņai vēl vajadzēja pagatavot brokastis. Deivs un Dīns jutās varen apmierināti ar dzīvi, jo Brenda uzstāja, ka vīrieši nedrīkst doties uz darbu, brokastīs iebaudījuši tikai grauzdiņu, kā tas notika līdz šim, tāpēc Megijai nācās ik rītu pasniegt maltīti, kas nākotnē draudēja izraisīt ēdējiem nopietnas sirdskaites. Brenda klāstīja, ka misters Storms – savu mirušo vīru viņa godāja tikai tā – nekad neesot izgājis no mājas bez kārtīgām angļu brokastīm vēderā. Kāds tur brīnums, ka pirms desmit gadiem šo vīru piecdesmit piecu gadu vecumā noveda kapā smaga sirdslēkme un viņš svēra divdesmit stounus. Bet pamēģini pateikt Brendai, kas brokastīs iebauda vienīgi nikotīnu, ka viņa ir nogalinājusi savu vīru tikpat droši, it kā būtu iegrūdusi viņam nazi sirdī.

– Kas tas? – Deivs jautāja, kad Megija lika galdā šķīvjus ar nāvējoši trekno ēdienu.

– Tavas brokastis.

Deivs saīga. – Par maz bekona. – Paķēris gaļīgajā rokā dakšiņu, viņš pabikstīja divas bekona šķēles uz sava šķīvja. – Kur tad pārējais?

– Vairāk nebija, – Megija savaldīgi atbildēja, ar pūlēm nomācot sevī vēlēšanos pagrābt šķīvi un triekt to pret sienu. – Tava mamma gribēja iedot divas bekona šķēles Sidam.

– Atceļā no darba tev jānopērk vēl, – Brenda piekodināja. – Pie reizes paķer man cigaretes, atlikušas tikai divas paciņas.

– Paklau, mamm, kur ir brūnā mērce?

Megija satvēra ciešāk pannas rokturi un devās pie izlietnes. – Piedod, Dīn, arī mērce ir beigusies, – viņa atbildēja, uzgriezusi muguru galdam.

– Deiv, es to esmu teikusi jau agrāk un teikšu vēlreiz. Es nudien nesaprotu, kā tu ar to samierinies! Vai tiešām šajā mājā nekas nenotiek pienācīgi?

– Tu taču mani pazīsti, mammu, man nepatīk celt traci.

“Tikai nevajag,” nodomāja Megija un atgrieza karstā ūdens krānu, lai mazgātu pannu, bet tūdaļ nosprieda: “Pie velna!” Viņa aizgrieza krānu un iemeta sūkli izlietnē. – Man jāiet, citādi nokavēšu.

– Ko? Tu grasies atstāt traukus nemazgātus? Kur tas dzirdēts?

Megija norija siekalas, noskaitīja līdz trīs un pagriezās. – Brenda, ja tev pa dienu atliks kāda brīva minūte, varbūt tu varētu to izdarīt manā vietā?

Brenda nikni nodzēsa cigaretes nodeguli pārpildītajā pelnutraukā. – Tas nu ir par daudz! Es esmu viešņa tavā mājā, un tu sava slinkuma pēc gribi, lai es mazgāju traukus! Tu pārspēj pati sevi, Megija!

“Tu mani vēl nepazīsti,” Megija nodomāja.

Pabeigusi vienīgo tajā dienā ieplānoto uzkopšanu mājā, kuras saimnieki atradās darbā, Megija izmantoja lejasstāva tualeti, lai nomainītu darba drēbes pret jauno apģērba komplektu – melnām biksēm un sudrabaini pelēku džemperi ar augstu apkakli – un melniem zābaciņiem ar daudz augstāku papēdi nekā ierasts. Pēc tam Megija rūpīgi izsukāja matus, ko pirms stundas bija uztinusi uz prāviem ruļļiem; viņa pūlējās rīkoties tāpat kā to bija darījusi friziere pēc jaunā griezuma izveidošanas. Visbeidzot viņa ķērās pie jaunās dekoratīvās kosmētikas. Parasti Megija izmantoja tikai drusciņu skropstu tušas vai lūpu spīdumu, bet todien lika lietā arī pūderkrēmu un vaigu sārtumu. Kosmētiku Megija uzklāja skopi, jo bažījās, ka citādi izskatīsies pēc padauzas vai, vēl ļaunāk, pēc savas mātes, kas visu triepa uz sejas gandrīz vai ar ķelli un vienmēr bija uzkrāsojusies par daudz.

Megija atkāpās no spoguļa, pagriezās sāniski un strauji pagrieza galvu, mēģinot notvert savu atspulgu dabiskā kustībā. Manevrs tika atkārtots vairākas reizes, bet pēc tam viņa pētīja sevi ilgi un rūpīgi. “Ir labāk,” viņa izlēma. “Jā, noteikti labāk, bet ne pārāk atšķirīgi no agrākā tēla.” Viņa nevēlējās krasu pārmaiņu, bet gribēja izskatīties tā, lai būtu redzams, ka viņa pūlējusies un tomēr nav pārcentusies. Spoguļattēls pauda, ka viņa joprojām ir tā pati senākā Megija, tomēr iekšēji juta sarosāmies sevī jauno un pašpārliecināto “es”.

Viņa ieradās bibliotēkā piecas minūtes pirms norunātā laika. Kad automātiskās durvis ar šņākoņu aizvērās, Megija dziļi ievilka elpu, lai nomierinātu kuņģi, kas šķita sameties cietos mezglos. “Es nedaru neko sliktu,” viņa sev atgādināja, aizlavījusies garām letei un bibliotekāra palīdzei, kas aiz tās šķiroja nodotās grāmatas. “Nav nekādas vajadzības tā slēpties,” viņa sev teica, “es taču nāku šurp ik nedēļu. Šodien es šeit satikšos ar draugu, lai patīkami patērzētu. Neko vairāk.” Viņa iztēlojās sevi kā jaunu un uzlabotu Megiju. Pašpārliecinātu Megiju, kura sagrābs dzīvi aiz skausta un visbeidzot izpurinās no tās mazliet prieka.

Megija virzījās gar plauktu rindām un nupat grasījās pagriezties pa labi uz kriminālromānu un romantiskās literatūras nodaļu, kad pazīstama balss iztrūcināja viņu tā, ka paspruka izbaiļu sauciens. – Paskat, kā tu esi uzcirtusies! Es tevi gandrīz nepazinu, cālīt!

– Mo, – Megija attapusies bilda. – Tā taču esi tu, Mo, vai ne?

Mo bija paslēpusies aiz saulesbrillēm un sārtas beisbola cepurītes, kas novilkta zemu pār acīm. – Jā, tā esmu es. – Viņa pabīdīja augstāk cepurītes nagu un apdomīgi noņēma saulesbrilles. Megija saviebās. Mo izskatījās tik nelāgi, it kā būtu desmit raundus cīnījusies boksa ringā ar daudz lielāku un spēcīgāku pretinieku. Āda ap acīm bija zila un uztūkusi, arī pārējā seja neizskatījās daudz labāk, turklāt āda visās zilumu noiešanas nokrāsās šķita nostiepta tik stingri, ka Megijai saskrēja asaras acīs. – Es nupat biju izņemt šuves. – Mo norādīja uz acīm, tad pacēla matus virs labās auss. – Re, tur redzams, ka skavas vēl ir savā vietā.