Ella pavērās uz vīrieti un manīja, ka viņš gaida, tāpēc nokāsējās un teica: – Labi, saliksim visus punktus uz “i”. Jūs nevēlaties dabūt mani gultā, tikai runāties ar mani.

– Pareizi. Es gribu pavadīt laiku kopā ar jums, gribu… – Te ir visai daudz “gribu”, – Ella viņu pārtrauca. – Un es? Ko no tā visa iegūšu es? Ja neņem vērā to, ka man atvēlēta bezmaksas psihoterapeita loma?

– Man labpatiktos domāt, ka draudzība būs abpusēja un arī jums sagādās prieku mana sabiedrība. Kaut arī es neesmu lietpratējs šajā dzīves jomā, man radies iespaids, ka draudzība darbojas tieši tā.

– Nudien nezinu, – Ella novilka šaubu pilnā balsī.

– Vai jūsu sieva būs informēta par šo draudzību?

– Nē. – Atbilde sekoja bez mazākās vilcināšanās.

– Vai draudzība, par kuras eksistenci jūsu sieva pat nenojauš, nešķitīs bīstami aizdomīga?

– Es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, bet… Kāpēc mums tomēr nepamēģināt?

– Pamēģināt ko? Kas jums ir prātā? Es negrasos darīt neko tādu, kas dotu jūsu sievai iemeslu uzskatīt šīs attiecības par ārlaulības sakaru. Man nešķiet, ka viņa būtu īpaši saprotošs cilvēks. Neapvainojieties, bet, ja vēlaties dzirdēt manas domas, viņai piemīt latentas tendences līdzināties personai, kas dusmās draud izvārīt ģimenes mīluli trusīti.

– Protams, mums vajadzēs ļoti uzmanīties.

Ella nespēja izprast šo vīrieti. Viņš likās pārliecinoši vaļsirdīgs un patiess, runāja tik nopietni, it kā tas būtu gluži normāls lūgums. – Vai tad jūs nevarat atrast sev draugu, sacīsim, golfa klubā vai kur citur? – viņa pamēģināja vēlreiz. – Tas būtu daudz vienkāršāk.

– Es nespēlēju golfu.

– Un kā būtu ar kaimiņu, jūsu sievas draudzenes vīru?

– Labprātāk es nodurtos ar siena dakšām.

Šāda iztēles aina lika Ellai saviebties. – Skaidrs, tātad viņš neder, bet kādam taču jābūt.

– Nav. Turklāt es nerunāju par parastu draudzību, jo vēlos kaut ko īpašu.

– Atkal!

– Atkal?

– Jūs izmetat šādu frāzi un joprojām cerat, ka es noticēšu šādas draudzības platoniskumam?

– Jūs aplami iztulkojat manus vārdus. Ja neiebilstat, es teikšu, ka jums ir vienvirziena domāšana.

Ella apstulbusi uzlūkoja vīrieti. – Jūs nu gan esat nekauņa!

– Nepavisam. – Viņš iesmējās. – Es te mēģinu biedriski sadraudzēties ar jums, bet jūs nemitīgi jaucat klāt seksu. Ja jūs uz brīdi pārstāsiet aplidot mani, tad varbūt spēsiet dot sakarīgu atbildi.

Piepeši arī Ellai sagribējās smieties. Pēkšņi šī saruna šķita aplam jocīga. – Kāds bija jautājums? – viņa kokainu sejas izteiksmi pavaicāja.

– Vai jūs būsiet mans draugs? – Vīrieša sejā pavīdēja tik aizkustinošs un dvēselīgs lūgums, ka Ellai sažņaudzās pakrūtē un uzmācās vājums.

“Piesargies,” viņa brīdināja sevi jau otro reizi tās dienas laikā.

“Saki nē,” prāts deva padomu. “Saki kategorisku un nepārprotamu nē!”

Un tomēr, kad Ella būtu uzklausījusi padomus, vismazāk jau nu pašas veselā saprāta diktētos padomus?

25. nodaļa

Tās pašas dienas vakarā, kad Ella bija noklausījusies daudzās automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas un prātoja par karstu, atslābinošu vannu, atskanēja ārdurvju zvans. “Jācer, ka apmeklētājs neaizkavēs mani ilgi.” Pamazām pieņēmās spēkā galvassāpes, un viņa nebija tādā noskaņojumā, lai paciestu mēģinājumus ietirgot viņai kaut ko ne gribētu, ne vajadzīgu. Pēdējā laikā Ellu burtiski vajāja tā sauktie meistari ar treknu īru akcentu, kuri uzmācās ar piedāvājumiem uzlikt jaunu jumtu vai rekonstruēt asfaltu viņas miniatūrajā piebraucamajā ceļā. Ellu pamazām pārņēma paranoja. Viņasprāt, šie cilvēki uzbruka tikai vientuļām sievietēm, tomēr kaimiņš Fils apgalvoja, ka šie meistari siro visā apkaimē.

Pa ceļam uz ārdurvīm Ellai skanēja galvā vārds “paranoja”. “Vai es izturējos paranoiski šajā traki savādajā pēcpusdienas sarunā ar Ītanu, kad iztēlojos, ka viņu interesē tikai sekss? Hm, manā vietā ikviena sieviete reaģētu gluži tāpat, vai nav tiesa?”

Garastāvokli neuzlaboja vēl viens ilgs un uzstājīgs zvans, un viņa nepacietīgi atrāva vaļā durvis. – Lorens? – Ella pārsteigta iesaucās. – Ko tu te dari?

Viņš nelikās dzirdam jautājumu un tūdaļ pārkāpa slieksni. – Man jau likās, ka tu nekad neatvērsi. Nelāgs vakars, gāž kā ar spaiņiem. – Kad viņš nopurināja no pleciem mēteli, arī Ella samanīja slikto laiku, jo viņu trāpīja ūdens pilienu šalts. Lorenss pakāra slapjo mēteli uz kāpņu margu balsta, tad pagriezās pret Ellu, lai priecīgi pasmaidītu un noskūpstītu viņu uz vaiga. – Man līdzi ir vīns. Vai atkorķēt pudeli?

Lorensa pašpārliecība, ka viņam ir visas tiesības tā rīkoties, piepeši uzjundīja aizkaitinājumu. Todien šajā pašā grēkā Ella bija apsūdzējusi Ītanu, kurš strikti iebilda, ka viņa to izpratusi aplami. Savādi gan, ka viņas nodevīgā prāta tumšākajos nostūros perversā kārtā sarosījās vilšanās, ka ne jau Ītans piedāvā kopīgi baudīt vīnu.

– Es vēl neesmu ēdusi, – viņa teica. – Pārrados mājās pirms neilga brīža. Diezin vai es būšu tev patīkama kompānija, jo man sāp galva.

– Tādā gadījumā es esmu ieradies tieši laikā. Tev nepieciešams kāds, ar kuru kopā atslābināties.

“Drīzāk vajadzētu izspert tevi laukā,” Ella nikni nodomāja. “Tu pat nemēģini iejusties manā noskaņojumā.” Te nu nekas nebija mainījies, līdzīgi vairumam vīriešu, viņš šajā ziņā nekad nebija izcēlies ar iejūtību. Arī tad, kad viņa bija sadusmojusies līdz baltkvēlei par tām vai citām Eliksijas izdarībām un atradās tuvu nervu sabrukumam, Lorenss turpināja dzīvot svētlaimīgā neziņā.

Lorenss jau bija paēdis, tāpēc viņa pagatavoja vienas no savām iecienītajām ātrajām vakariņām – spageti ar sardīņu konserviem – un jau iepriekš skaidri zināja, ko viņš par šādu izvēli sacīs.

– Es nekad neesmu sapratis, kā tu spēj apēst kaut ko tādu, – Lorenss nosodoši aizrādīja, kad bija ielējis divās glāzēs vīnu un uzcienājies ar gabaliņu Stilton siera; Ella bija nometusi viņam priekšā vairākas sieru šķirnes. – Ahā, tu esi saņēmusi puķes, – Lorenss piezīmēja un devās uzmest acis pušķim, kas bija nevērīgi nomests uz ēdienu gatavojamās letes, joprojām celofāna iesaiņojumā un jau apvītis, jo visu dienu tika atstāts automašīnā.

– Jā. Paldies. – Ella nezināja, ko vēl varētu te piebilst. Kad spageti bija izvārījušies, viņa apsēdās iepretī Lorensam un mielojās pārspīlētā kārē. “Kālab šis apciemojums izraisa manī tik urdīgu nepatiku? Kas notiek? Kāpēc es nepriecājos tikties ar Lorensu?”

– Tu vismaz varētu izlikties, ka priecājies mani redzēt. – Protams, es priecājos tevi redzēt, – Megija meloja, kamēr viņas vīramāte aizkūpināja nākamo cigareti. Uz dīvāna līdzās Brendai tusnīja Velna Sids, visneglītākais suns, kāds jebkad rējis un pacēlis pakaļkāju. Dzīvnieks bija divus gadus vecs smirdīgs mopsis, tik resns, ka teju vai nespēja paiet; Brenda bieži staipīja šo neradījumu uz rokām. Elsodams un sēkdams – droši vien dzīvniekam vismaz četrdesmit reizes dienā nācās ieelpot saimnieces cigarešu dūmus –, Velna Sids atieza pret Megiju zobus un ierūcās. “Skaidrs, ka nav aizmirsis pēdējo apciemojumu Ziemassvētkos!” Toreiz Megija atklāja, ka suns ir pieslapinājis uz kāpņu laukumiņa paklāja, un slepus iečukstēja tam ausī: “Tas ir melots, ka suņi parasti nodzīvo visu tiem atvēlēto mūžu.”

– Tu neizskaties priecīga par manu apciemojumu, – Brenda nerimās. Viņas balss bija piesmakusi, elpa tikpat sēcoša kā mopsim. – Viena saīgusi dāmiņa!

– Es esmu nogurusi, tas arī viss, – Megija skaidroja. – Man bija grūta diena.

– Grūta diena! Nesmīdini mani. Manā laikā gan bija grūtas dienas. Uzkopšana nav nekas grūts, to spēj katrs muļķis, izņemot tevi. Tev vajadzētu kaunēties par to, kāda izskatās mana istaba. Ja vien es to gribētu, putekļos uz skapja būtu iespējams uzrakstīt savu vārdu.

“Ko gan šī vecā sikspārnene domā, grābstīdamās pa skapjaugšu?” – Ja es būtu zinājusi, ka tu ieradīsies, es būtu kārtīgi uzkopusi rezerves guļamistabu, – Megija rāmi atteica.

– Par to es nešaubos! Tu darīsi visu, lai slēptu to, kāda nevīža patiesībā esi. Es parādīju mūsu Deivam tos putekļus un teicu, ka tāda ir alga par viņa iecietību. Viņš taču ļautu sievai izsprukt pat no soda par slepkavību!

Nekad šī slepkavības pieminēšana nebija tik ļoti vietā un tik vilinoša. – Vai vēlies, lai es pagatavoju tev tasi tējas? – Megija apvaicājās, bet domās cukura vietā iemaisīja dzērienā divas karotes žurku indes. Tiesa, vienlaikus viņa atgādināja sev Jaunā gada apņemšanos nezaudēt savaldību. “Bet es bija nosolījusies arī nepieļaut, lai citi kāpj man uz galvas, vai ne?” Aci pret aci ar Brendu tas šķita vieglāk pasakāms, nekā izdarāms.

– Man jau likās, ka tu nekad to nepiedāvāsi, kaut gan es teju slāpstu nost. Tikai pielej klāt pietiekami daudz piena. Tu mūždien skopojies. Un nemuļķo mani ar tiem pa pusei nokrejotajiem mēsliem. Es gribu pie tējas treknu pienu. Tev taču tāds atradīsies, vai ne?

– Nopirkšu rīt no rīta.

Brenda dziļi ievilka plaušās dūmus, acis piemiedzās šaurās spraudziņās, iekritušie krunkainie vaigi nostiepās pār bojāto zobu atliekām pretīgi lipīgajā mutē. – Stūra veikals taču vēl ir vaļā, vai ne? – viņa izmeta.

Nebija grūti izšķirties starp gājienu lietū un nepārtrauktajiem Brendas apvainojumiem.

Megija priekšnamā uzvilka mēteli un paķēra lietussargu, pateica Deivam, kas tobrīd runāja pa telefonu, ka dodas nopirkt pienu Brendai, un aizcirta aiz sevis durvis. Lietus gāza kā spaiņiem, lāses atlēca no ietves tā, ka Megijas kājas drīz izmirka un slapjums iesūcās arī apavos, tomēr viņai tas bija vienalga. Viss bija labāk, nekā elpot Brendas saindēto gaisu.

Pēc brīnumaini laimīgās dienas, kad viņa bija runājusi ar Derilu un vienojusies par tikšanos, Megija pārradās mājās un ieraudzīja priekšnamā daudzas smagas ceļasomas. – Mamma atbrauca padzīvot šeit, – Deivs paskaidroja. – Viņas mājā tek jumts, un es teicu, lai paliek pie mums, kamēr pašvaldība tiks galā ar remontiem.