– Tikai es! – uzsauca vīrietis. Soļi aizvien tuvojās. Paldies Dievam, tas bija Ītans Edvardss. Viņš apstājās durvīs. – Mmm… – Viņš paošņāja gaisu. – Kaut kas labi smaržo, un tā nav krāsa.

– Cāļa un puravu zupa no paciņas, – Ella paskaidroja. – Tātad nekas īpaši kārdinošs.

– Lāgiem visvienkāršākās lietas dzīvē sniedz vislielāko prieku un patiku. – Ītans pārlika pār roku novilkto mēteli. – Labu laiciņu neesam redzējušies. Kā jums klājas?

– Pateicos, labi, esmu ķērusies pie pēdējās sienas.

– To es redzu.

Viņš ienāca un nostājās tik tuvu, ka Ella piepeši skaudri izjuta šī vīrieša tuvumu. Viņš bija tērpies džinsos un kašmira svīterī sīrupa īrisu krāsā; šis tonis izcēla acu tumšo brūnumu. Ella līdz šim nebija ievērojusi viņa acu krāsu. Interesanti, kāpēc? Parasti tieši to viņa pamanīja vispirms.

Kamēr Ītans pētīja viņas veikumu, Ella izmantoja laiku, lai nopētītu viņu pašu. Nez kāpēc vīrietis šķita garāka auguma, nekā palicis atmiņā, seja atklātāka un vaļsirdīgāka. Varbūt tas tāpēc, ka todien viņš nevalkāja brilles. Viņam bija spēcīgs un apņēmīgs zods, augsti vaigu kauli, plata piere, ko izcēla skaidri iezīmēta uzacu līnija. Arī auguma apveids bija viscaur skaidri iezīmēts – platas krūtis un pleci, šauri gurni un garas kājas. Nekur nespruksi, šajā teju absurdi izskatīgajā būtnē virmoja bīstama vīrietiskas potences pārbagātība.

Iznirušas no apziņas tumšākajiem nostūriem, kur neskartas bija gulējušas vairākas nedēļas, sevi atkal atgādināja šokējošās atmiņas par sapni, kur viņa bija kopā ar Ītanu. Viņa tām pretojās, tomēr nekas nelīdzēja, jo atmiņas ritinājās vaļā kā kinolente, atklājot sapņa vissīkākās detaļas to kaunpilni erotiskajā lieliskumā. Ellai nācās vien samierināties ar šādu Ītana iespaidu, kam pretojās ikviena viņas dvēseles morālā šķiedriņa. Nudien neciešami, ka šis vīrietis spējis nostādīt viņu aci pret aci ar pašas vājumu.

– Vai esat apmierināta ar paveikto? – Ītans jautāja.

Viņš turpināja vērot gleznojumu, savukārt Ella aši pārslēdza domas ikdienišķā gultnē. – Esmu, bet svarīgi ir tas, vai apmierināts esat jūs un jūsu sieva.

Ītans virzījās tālāk gar sienu, kur ainavas dziļumā vīdēja dzirnavas un dīķis ar nereāli dzidru ūdeni. – Es negrasos izteikties savas sievas vietā, bet man pašam patīk. Atklāti sakot, sākumā es nedomāju, ka tā būs. Man likās, ka gleznojums izskatīsies mazliet bezgaumīgi.

– Es esmu dzirdējusi daudz jūsmīgākas atsauksmes par savu darbu, bet pamēģināšu uzskatīt jūsu vārdus par komplimentu. – Ella atcerējās par zupu un iedzēra malciņu.

– Piedodiet. – Ītans pameta uz viņu žiglu skatienu. – Es varēju izteikties jūsmīgāk, vai ne?

Ella paraustīja plecus, bet šis žests palika bez ievērības, jo viņš visu uzmanību atkal veltīja sienai. – Klienti drīkst sacīt visu, ko vēlas.

– Tādā gadījumā… Vai es drīkstu lūgt jums to, ko jau kādu laiku esmu vēlējies lūgt?

– Ja būs runa par nesaudzīgu kritiku manam līdzšinējam veikumam, es labāk atsauktu savu pēdējo piezīmi.

Visbeidzot vīrietis pagriezās, lai uzmanīgi ielūkotos Ellai sejā. – Tam nav nekāda sakara ar jūsu darbu. Lūgums ir personisks.

Viņa piesardzīgi pajautāja: – Vai man ir tiesības neatbildēt?

– Protams. Es nekad nemēdzu cilvēku piespiest darīt to, ko viņš nevēlas.

“Nē, kur nu,” nodomāja Ella, “tikai tu pierunā cilvēkus darīt ko tādu, no kā citkārt viņi atteiktos.” – Turpiniet, – viņa savaldīgi teica.

– Man gribētos jūs iepazīt labāk.

Ellai bija nācies dzirdēt visu ko, bet šī frāze bija kaut kas jauns. – Kāpēc?

Vīrieša skatiens kļuva vēl ciešāks. Tā spraigums lika Ellai justies neaizsargātai un aplūkojamai kā uz delnas. Viņa ieēda vēl malciņu zupas un apbruņojās ar nesatricināmi pašpārliecinātu izskatu.

– Man patīk būt kopā ar jums, – Ītans teica. – Jūs liekat man izjust daudzas lietas un parādības pavisam atšķirīgi. – Viņš izdvesa garu nopūtu un paberzēja skaustu. – Turklāt es pats lāgā nesaprotu, ko ar to gribu teikt. Zinu tikai to, ka pēc mūsu iepazīšanās man radās vēlēšanās jūs tuvāk iepazīt.

– Jūs esat precējies, – Ella strupi izmeta.

– Jā, protams.

– Man tas nozīmē to, ka jūsu piedāvājums nav pieņemams.

– Bet… vai jūs saprotat, ko īsti es jums piedāvāju?

– Jūs vēlaties dēku, – viņa skarbi izgrūda. – Nu labi, jūs ietērpāt to citos vārdos, tas izklausījās citādi, pat respektējami, bet būtība ir tā, ka jūs vēlaties spert sānsoli.

Dziļāk jūs nespētu mani apvainot.

– Jūs maldāties. – Ītans papurināja galvu. – Briesmīgi maldāties. Es vēlos cilvēku, ar kuru sarunāties. Es… sasodīts, tas izklausīsies dīvaini, bet es gribu iegūt draugu. Vai šāda vēlēšanās ir tik aplama?

– Tādā gadījumā piezvaniet uz pareiza laika numuru, – Ella atcirta. – Tur jums pateiks visu, ko vēlēsieties, veltīs jums vai katru pasaules sekundi.

Viņa mutes kaktiņus satrīsināja draiskulīgs smaids. – Nedomāju vis, ka operatore būs tikpat interesanta kā jūs.

– Jūs gribat teikt, ka viņa nereaģēs uz jūsu šarmu un nepadosies.

– Nepadosies kam?

– Piedāvājumam likties ar jums gultā, protams.

Ītans piešķieba galvu. – Vai tad es šajā un mūsu iepriekšējās sarunās būtu devis kaut vai netiešu mājienu, ka vēlos likties ar jums gultā? Varbūt tieši jūs esat kā apmāta ar vēlēšanos nokļūt gultā ar mani?

Ella spīvi iesmējās. – Nemāniet sevi, jūs neesat tik seksīgs. – “Dievs, piedod man melus!” viņa klusībā piebilda.

– Es neatceros, ka būtu apgalvojis kaut ko tamlīdzīgu.

– Nē, tādiem vīriešiem kā jūs tas nav nepieciešams.

– Vai jūs esat pazinusi daudzus man līdzīgus vīriešus?

– Jūs piederat pie noteikta tipa.

– Ko neteiksiet! Turpiniet, es esmu ieintriģēts.

– Labi, šis būs īss kopsavilkums. – Ella nolika zupas krūzi uz darbgalda un ar labās rokas rādītājpirkstu uzsita pa kreisās rokas rādītājpirkstu, iezīmējot pirmo punktu. – Pirmkārt, jūs uzaugāt pārliecībā, ka pasaule griežas ap jums; droši vien tur vainojama jūsu māte, jo viņa jūs izlutināja un iedrošināja apzināties savu vienreizību. – Viņa pabungoja pa vidējo pirkstu. – Otrkārt, šāda audzināšana attīstīja uzpūstu pārliecību, ka jums viss ir atļauts; tiklīdz jūs kaut ko vēlējāties, tūdaļ to dabūjāt. Un, treškārt… – Viņa pabungoja pa zeltnesi. – Jūs vēl neesat atbrīvojies no šīs pārliecības. Nu, kā ir? Vai pazīstat sevi šajā aprakstā?

Vīrietis sakārtoja pār roku uzmesto mēteli. – Aplamāk jūs vairs nevarētu spriest, – viņš gausi noteica. – Līdzīgi daudziem citiem, kas gadu gadiem veidojuši par mani tikpat aplamus pieņēmumus. Es saprotu, ka jums ir grūti tam noticēt, tomēr man ļoti gribētos iepazīstināt jūs ar savu patieso “es”.

– Kāpēc? Jūs mani gandrīz nepazīstat. Mēs esam tikpat kā svešinieki.

– Varbūt tieši tas man zināmā mērā šķiet pievilcīgi.

– Ak, aiztaupiet, lūdzams, banalitāti par noslēpumaino svešinieci! Labāk atcerēsimies, ka jums ir sieva. Vai es nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka jūs neesat viņai pārāk uzticīgs vīrs?

– Es nezinu, kāpēc jūs tā uzskatāt.

– Labi, sauksim to par ticamu pieņēmumu.

– Vai tam, ko es ierosinu, mana uzticība vai neuzticība ir būtisks faktors?

Ella pavīpsnāja. – Es sacītu, ka ir gan. Tomēr skaidrības labad… Ja jau jūs vēlaties, lai es iepazīstu jūsu patieso būtību, atzīsim, ka ārlaulības sakari nav jums neierasta lieta.

– Es tos nesauktu par sakariem.

– Tādā gadījumā tie ir vienas nakts piedzīvojumi. Vai tas labāk atbilst patiesībai?

Viņš pamāja ar galvu. – Vairāk vai mazāk.

– Un jūsu sieva zina, kas notiek viņai aiz muguras?

– Noteikti ne.

Platām acīm Ella raudzījās uz vīrieti, šokēta par viņa salto nekaunību. – Tad kāpēc jūs tā rīkojaties? – viņa aizkaitināta vaicāja. – Tāpēc, ka to spējat un tas glaimo jūsu ego? Vai man taisnība?

– Tas ir tikai mēģinājums bēgt un paglābties. – Viņa balss bija klusa, skatiens vairs tik cieši neurbās Ellai sejā.

– Tas ir vai nu pats nožēlojamākais, vai arī skumjākais skaidrojums, ko man jebkad nācies dzirdēt.

– Ja godīgi, jums ir pilnīga taisnība.

Atbilde pārsteidza. – Tad kāpēc jūs neko nemaināt?

– Tieši to es patlaban grasos darīt.

– Aplidojot mani? Tas nudien nav labākais risinājums.

– Man netīk nemitīgi labot jūsu maldīšanos, tomēr atkārtošu, ka es nebūt nevēlos to darīt. Es gluži vienkārši gribu iepazīt jūs labāk, lai mēs kļūtu draugi.

– Jums taču noteikti ir īsti draugi, kuri gatavi jūs uzklausīt.

– Man nav draugu.

Ella jau grasījās atzīt, ka tā ir otra visnožēlojamākā vai skumjākā lieta, ko viņai nācies dzirdēt, bet prātā ienāca atskārta par pašas situāciju. Ja neskaita ģimeni, ar ko vēl viņa varēja runāt tajā dzīves posmā, kad tas patiešām bija nepieciešams? Dzīvojot kopā ar Lorensu, Ella bija kā apsēsta ar iedomu, ka spēs izveidot noturīgas attiecības, un neapzināti bija norobežojusies no senajiem draugiem, kuri savukārt virzījās dzīvē uz priekšu, precējās un dibināja ģimenes. Kad Ella visbeidzot iznāca no asiņainā Meifīldas cīņu lauka sakauta un izmocīta, draugiem vairs nebija laika, ko veltīt viņai. Ja daži tomēr laiku atrada, tikšanās kļuva par sāpīgu atgādinājumu, ka viņiem savulaik bijusi taisnība, bet kļūdījusies Ella. Viņi to nekad nepateica skaļi, tomēr neizteiktie vārdi šķita vienmēr klātesoši un plaisa aizvien padziļinājās. Kādu laiku Ella izlikās, ka viņai tas vienalga, bet tad kļuva skaidrs, ka patiesa draudzība nevar balstīties uz izlikšanos un nepatiesību, tāpēc labāk būs nesatikties vispār. Vismaz godīgāk noteikti.

Varbūt tieši tāds šajā sarunā bija Ītans Edvardss, proti, atklāti un brutāli godīgs? Viņš bija atzinies savos sānsoļos, bet kurš gan vainotu viņu, ja mājās ir tāda sieva? Tomēr Ella brīdināja sevi, ka tas nav galvenais. Ja atceras, cik dziļi šis vīrietis viņu ietekmē pat zemapziņas līmenī, iesaistīšanās kaut vai tikai draudzīgās attiecībās varētu izraisīt veselu gūzmu problēmu. Kāpēc lieki sagādāt sev nepatikšanas?