No augšstāva atplūda putekļsūcēja dūkoņa. Ja vien aparātu nedarbina izskatīgais vīrs vai meita, kas izpalīdz mātei mājas darbos, Edvardsas kundze algo apkopēju. Šis fakts izskaidroja to, kāpēc mājas piebraucamajā ceļā atrodas vecs, noskrambāts Fiat Panda auto, aiz kura Ella bija novietojusi savu spēkratu. Protams, tik plašam namam ir nepieciešama apkopēja. Varbūt pat mājkalpotāja uz pilnu slodzi un dārznieks. Vēl citi kalpotāji, kuriem uz laiku pievienosies arī Ella. Viņai nebija ilūziju par to, kāda izturēšanās sagaidāma Edvardsu namā – Ella šeit nebūs nekas vairāk par svešu, necilu amatnieci.

Tomēr tas nebija nekas jauns, turklāt ne tikai darba ziņā vien. Ellas septiņus gadus ilgušās attiecības visbeidzot bija neglābjami izirušas viena neapstrīdama fakta dēļ – viņa nekad netika īsti atzīta un pieņemta. Vienai īpašai personai viņa bija ne tikai svešiniece, bet pat ienaidniece.

“Stulba, stulba, STULBA es biju, aplamā kārtā iemīlēdamās vīrietī, kas reiz jau bijis precējies! Ne tikai precējies, bet arī palicis atraitņos.” Ella sāpīgu pārdzīvojumu ceļā bija uzzinājusi, ka nav nekā bīstamāka par vīrieti, kas nesen zaudējis dzīvesbiedri. Draudi, ko jaunām attiecībām rada šķirtā sieva, ir sīkums, jo dzīvai sievietei iespējams stāties pretī, savukārt mirusi ir daudz bīstamāka – viņa paliek laulībā mūžīgi, tiek padarīta nemirstīga un svēta, viņas neaizskaramais un cietsirdīgais spēks izjauc visu. Pat no kapa mirusī pastāvīgi atgādina savai pēctecei, ka tā nemūžam netiks novērtēta tik augstu kā viņa.

Vienkāršā patiesība ir tā, ka Sievai Numur Viens gluži vienkārši nevar būt aizstājējas, ja viņa traģiskā kārtā mirusi no krūts vēža, kad visa dzīve vēl priekšā. Ja viņa līdz pēdējam varonīgi cīnījusies ar nāvējošo slimību, jo nespējusi samierināties ar to, ka nāksies šķirties no savas mīļās ģimenes. Ja piedalījusies maratonos, lai tādējādi palīdzētu vākt līdzekļus vietējai nedziedināmo slimnīcai, kur beigu beigās pati zaudējusi cīņu par palikšanu dzīvajos.

Kura gan spētu sacensties ar šādu svēto? Ella noteikti ne. Tas kļuva skaidrs jau pirmajā reizē, kad Lorenss uzaicināja viņu uz ģimenes māju Meifīldā, lai iepazīstinātu ar saviem diviem bērniem. – Viņi tevi iemīlēs, – Lorenss bija apgalvojis, kad Ella ieteica nesteidzināt notikumu gaitu. Lorensa sieva Ebigeila taču bija mirusi tikai pirms gada. – Viņi tevi iemīlēs tāpēc, ka es tevi mīlu, – Lorenss neatlaidās. – Bērni grib, lai es kļūstu laimīgs, un tu dari mani ļoti laimīgu. – Iztēlodamās sevi kā saldu un sārtu Mr. Kipling zīmola karameli, Ella piekāpās. Lorensa dēls Tobijs, tolaik divpadsmit gadus vecs puisis, izrādīja atturīgu pieklājību, nedroši pasmaidīja un nopietni sarokojās ar Ellu. Lorenss bija stāstījis, ka Tobijs esot kluss, domīgs un bikls bērns, kas spēj dziļi just. Ellai Tobijs iepatikās uzreiz, turklāt tik ļoti, ka modās grūti pārvarama vēlēšanās viņu apskaut un apsolīties netaupīt pūles, lai šī zēna dzīve atgrieztos normālās sliedēs.

Lorensa gudrā un pārmērīgi agri attīstījusies meita Eliksija bija gluži citāda. Kaut arī mazajai bija tikai deviņi gadi, tūdaļ kļuva skaidrs, ka rūpes par mājas saimniecību uzņēmusies viņa. Neveiklajā iepazīstināšanas brīdī uzmetusi Ellai tikai paviršu skatienu, Eliksija sāka izrīkot tēvu, pārmeta, ka viņš torīt aizmirsis parakstīt skolas dienasgrāmatu, aizrādīja, ka mājā izbeidzies veļas pulveris un viņš apsolījis aizvest Eliksiju uz veikalu, kur viņa iegādātos dūnu segu savai gultai. “Tu to apsolīji,” meitene uzsvēra. “Solījumus vajag turēt.” Mazā to teica visai zīmīgā tonī un raudzījās uz Ellu, vienlaikus ieslidinādama plaukstu tēva rokā. Ella bija gatava vai apzvērēt, ka nemaldīgi uztvērusi viņai domāto vēsti: “Mans tēvs apsolīja manai mammai, ka mīlēs viņu mūžam. Nemaz neceri, ka viņš spēs iemīlēt kādu citu.”

Kad Lorenss apvaicājās, vai Eliksija vēlas uzvest viešņu augšā, lai parādītu savu istabu – atstāt mūs abas divatā bija nepiedodama kļūda, Lorens! – meitēns izmantoja izdevību un nepārprotami lika Ellai saprast, kā viss šajās mājās bijis un būs. Apsēdusies uz gultas malas, Eliksija paņēma no naktsgaldiņa ierāmētu mātes fotogrāfiju, lai parādītu to Ellai, un pēc tam nocēla no plaukta albumu. Kļuva skaidrs, ka meitene uzskata sevi par galveno savas mātes piemiņas glabātāju. Vēl ļaunāk, viņa sāka tēlot Denversas kundzi Ellas Rebekai. – Jūs taču zināt, ka mans tētis ļoti mīlēja mammu un mīl joprojām, – viņa klāstīja. – Viņš bieži teica mammai, ka nespēšot iemīlēt nevienu citu. Tētis nekad nemīlēs jūs. Pa īstam ne. Viņš tikai izliekas, ka mīl.

Var jau būt, ka meitenei bijusi taisnība, jo beigās Lorenss ne īpaši dedzīgi centās panākt Ellas palikšanu Meifīldā. Ja nu viņš gan Ellai, gan sev tikai tēloja, ka mīl?

Tagad Ellai bija trīsdesmit astoņi. Aizlaisti vējā septiņi dzīves gadi, visticamāk, arī iespēja pašai kļūt par māti. Par bērnu no Lorensa nevarēja būt ne runas, jo pēc Eliksijas pirmās dzimšanas dienas viņš bija veicis vazektomiju un izlikās nedzirdam ierosinājumus atjaunot savas vairošanās spējas ar attiecīgu operāciju. Tomēr Ella sev godīgi atzinās, ka izšķirties par bērna laišanu pasaulē būtu bezatbildīgs risks, jo bija bail pat iztēloties, ko Eliksija “nejauši” varētu nodarīt bezpalīdzīgam zīdainim.

Negadījums vannošanās laikā… klupiens uz kāpnēm… apdegums no verdoši karstas tējas.

Visbeidzot vadzis bija pilns, un Ella padevās, jo vairs nespēja turpināt tādu dzīvi. Ironiskā kārtā viņa bija izrādījusi tikpat lielu apņēmību un rakstura stingrību kā Ebigeila, kura ilgu laiku cīnījās pret ļauno slimību. Tikai Ellas gadījumā būtiskā atšķirība bija tā, ka viņas ļaunā, dzīvību apdraudošā slimība bija Eliksija. Ella vismaz pameta šo kaujas lauku dzīva, lai gan atsevišķos brīžos doma par atdusu zem velēnām bija ieguvusi zināmu pievilcību.

Ella pameta Lorensu pirms pusgada; šķiršanās joprojām smeldza – par spīti veselā saprāta apsvērumiem un atvieglojumam, ka beidzot viņa atkal kļuvusi par savas dzīves saimnieci un nav spiesta pastāvīgi pielaikot kompromisa bruņas. Uzreiz pārstāt kādu mīlēt nav iespējams; paiet laiks, iekams notrulinās zaudējuma sajūta. Tieši dziļā mīlestība pret Lorensu bija piespiedusi Ellu atkal un atkal atkārtot neauglīgos mēģinājumus lauzt Eliksijas pretestību. Ellas draugi un ģimene jau sākumā brīdināja, ka tas, ko viņa uzņemas, nebūs viegli. Tomēr mīlestība un maldīgā ilūzija, ka šīs jūtas vienmēr uzvar, bija padarījušas Ellu par muļķi, kas akli tic nepieciešamībai darīt visu iespējamo, lai sadziedētu Lorensa salauzto sirdi un kliedētu viņa bērnu skumjas par smago zaudējumu. Domājams, ka tikai un vienīgi šī iemesla dēļ Eliksija izturējās pret Ellu tik cietsirdīgi, vai ne?

Viņas sirdi bija nolaupījis ne tikai Lorenss, bet arī Tobijs, kuru Ella nespētu mīlēt vairāk arī tad, ja viņš būtu miesīgs dēls. Tobijs viņas dzīvē bija skaidra, nesamākslota prieka avots, un Ella apzinājās, ka tieši viņa palīdzējusi zēnam atgūties no sāpīgā zaudējuma. Tagad Tobijam bija deviņpadsmit, puisis pirmo gadu studēja Daremas universitātē un joprojām bija nozīmīga viņas dzīves daļa. Tobijs regulāri zvanīja un sūtīja īsziņas, dalījās ar jokiem, uzticēja savus noslēpumus un vēlējās būt drošs, ka pēc šķiršanās no Lorensa Ellai klājas labi. Allaž rūpēdamās par Tobija sirdsmieru, viņa tomēr nevēlējās melot, tālab nebija viegli izlaipot tā, lai pārliecinātu Tobiju, ka viss patiešām ir kārtībā.

“Šovakar mēs satiksimies atkal,” Ella sev atgādināja. Viņa nepacietīgi vēlējās uzzināt visus jaunumus. Tobijs bija pavadījis Ziemassvētkus Meifīldā, Jauno gadu sagaidījis citur kopā ar draugiem, tagad vēl dažas dienas padzīvos mājās un tad atgriezīsies Daremā, kur drīz sāksies nākamais studiju semestris. Kad puisis bija pavēstījis Ellai par saviem plāniem, viņa tūdaļ piedāvājās sagaidīt viņu stacijā un aizvest uz Meifīldu. – Es varu paņemt taksometru, – viņš bija iebildis.

– Vari gan, tomēr ir jaukāk sagaidītāju vidū ieraudzīt pazīstamu seju. Turklāt es ļoti priecāšos tevi sastapt, – viņa bija palikusi pie sava. Tobijs padevās un ne pirmo reizi nosūkstījās par tēvu, kas tik muļķīgā kārtā bija izpostījis attiecības ar Ellu. Klusībā viņa tam piekrita, bet nekad neatļāvās kritizēt Lorensu, viņa bērniem dzirdot.

Kad viņi iepazinās, šajā vīrietī jautās kaut kas aizkustinoši neaizsargāts. Ja divpadsmit gadus vecais Tobijs Ellas sirdī bija modinājis vēlēšanās darīt puiša pasauli labāku un laimīgāku, līdzīgas jūtas pirms tam izraisīja arī viņa tēvs. “Tā ir tava pirmā lielā kļūda,” apgalvoja Ellas māsa, kura nekad nevilcinājās paust savu viedokli. Ketrinasprāt, nākamā kļūda bija neievērot nepārprotamās brīdinājuma zīmes, ko spēja saskatīt ikviens, tikai Ella ne. “Priekšā briesmas! Ne soli tālāk! TŪLĪT atpakaļ!”

Tomēr Ella vienmēr pati visu zināja labāk un vadījās tikai no sava impulsīvā rakstura. Noslāpējot ģimenes un draugu bažas, viņa bija turpinājusi uzsākto ceļu savā ierasti aplamajā pārliecībā, ka saprot, ko dara.

Vai Ella apjauta, ka ar savu lādzīgo raksturu bijusi visnotaļ izdevīga Lorensam, kurš ļāva viņai pazust no savas dzīves, kad manīja, ka bērniem vairs nav nepieciešama mātes aizstājēja? Gluži tāpat viņš atteiktos no vairs nevajadzīgas auklītes pakalpojumiem.

Vai Ella jutās izmantota?

Un kā vēl!

Pašpārliecināta papēžu klaboņa – “Es esmu boss, es esmu boss, to tu neaizmirsti” – izrāva Ellu no šīm domām un piespieda atgūt lietišķumu. Tobrīd vajadzēja atstāt pārliecinošu iespaidu uz potenciālo klienti.

– Nu? – uzstājīgi jautāja Edvardsas kundze, atbalstījusi plaukstas pret saviem pretīgi šaurajiem gurniem. – Vai jūs spēsiet paveikt šo darbu vai ne?

Ella iemānīja sejā savu lišķīgāko smaidu, tādējādi apliecinot, ka ir gatava pakalpot. – Es to darīšu ar prieku.

3. nodaļa

Pavērsis seju pret karstām un spēcīgām ūdens strūklām, Ītans Edvardss stāvēja dušā un mēģināja aizskalot projām iepriekšējo stundu.

Bija trešais janvāris, un viņš jau bija paguvis pārkāpt savus labos nodomus un Jaunā Gada Apņemšanos.