– Man nepieciešams apdomāties, – Ella teica, un vīrieša seja acumirklī sadrūma. Droši vien viņš bija tik ļoti saņēmies, lai tiktu galā ar savu uzdevumu, ka nebija pat ieprātojies, ka var saņemt negatīvu vai nenoteiktu atbildi. – Es nesaku nē, – Ella tūdaļ piebilda, – tikai uzreiz netieku skaidrībā ar savām izjūtām.

– Es saprotu, – Lorenss atbildēja.

Tagad savā darbnīcā, klājot uz Luija Piecpadsmitā stila krēsla lapiņu zeltu, Ella šaubījās, vai viņš patiešām saprata. Nākamajā dienā Lorenss bija atsūtījis puķes ar zīmīti, kas vēstīja: “Nesteidzies, domā, cik ilgi gribi.”

Vai viņa bija pārāk jūtīga, ja manīja zīmītes tekstā tādu kā nepacietību? Vēlreiz prātā sarosījās sīks aizkaitinājums.

“Kas viņš tāds bija, lai uzstādītu noteikumus vai dotu atļauju, cik ilgi es drīkstu apsvērt tik būtiski svarīgu jautājumu kā pašas nākotne? Vai varbūt es izturos gluži kā ietiepīgs bērns, kas nedēļām ilgi dīcis pēc rotaļlietas, bet, saņemot kāroto, nepateicīgi nosviež to malā? Vai es esmu nepateicīga? Vai tad es neilgojos tieši pēc šāda iznākuma? Bet tagad, kad man tiek piedāvāta otrā iespēja, turklāt ar acīmredzamu garantiju, ka Lorenss un Eliksija ir mainījušies, kālab es jūtos tik nervoza un nepārliecināta?”

Ella mēģināja atbrīvoties no šaubām, atgādinot sev, cik daudz viņai bija nozīmējis šis vīrietis. Prātā nāca abu kopīgie sapņi, ka vienā jaukā dienā viņi Toskānā nopirks īpašumu ar zemi, lai Lorenss varētu īstenot savu ieceri un pats iekopt vīnadārzu.

Viņa kavējās šajās atmiņās, iztēlojās sevi un Lorensu Itālijas saulē. Nervozitāte mazinājās, toties pārliecība pieauga. “Vai mēs patiešām iespēsim atgūt pazaudēto un atkal lolosim kopīgus sapņus?”

Telefona zvans lika viņai satrūkties, un tas nebija nekas labs tādā brīdī, kad jādarbojas ar tik trauslu un dārgu materiālu. Ella vispirms rūpīgi novietoja atpakaļ nule no aizsargpapīra izņemto zelta plāksnīti un piegāja pie darbgalda, kur starp krāsām, lupatām, zīmējumiem un mākslas grāmatām atradās arī telefons.

– Sveiks, Tobij, sen neesi dzirdēts, – viņa teica, pazinusi mundro balsi līnijas otrā galā.

– Jā, piedod, biju ļoti aizņemts.

– Cerams, ka aizņemts ar cītīgām studijām.

Puisis iesmējās. – Sacīsim, ka pietiekami cītīgām, un pieliksim tematam punktu. Es nupat uzzināju jaunumus par tevi un tēti. Cik brīnišķīgi, ka viņš beidzot ir nācis pie prāta!

Ella pavilcinājās. – Hmm… un tieši kādus jaunumus tu uzzināji?

– Ka jūs ar tēti atkal esat kopā.

– Vai to tev pateica tētis?

– Nē, Eliksija. Viņa man piezvanīja pirms brīža.

– Un pavēstīja, ka mēs ar Lorensu patiešām atkal esam kopā?

– Tieši tādiem vārdiem. Kāpēc tu jautā? Vai tas nav tiesa? Ak, sasodīts, tikai nesaki, ka tās ir manas ķertās māsas kārtējās iedomas!

– Eliksija ir mazliet pārsteigusies, – viņa paskaidroja. – Tas gan tiesa, ka mēs ar tavu tēvu tagad saprotamies labāk un viņš uzaicināja mani atkal pārcelties uz Meifīldu, bet…

– Bet tu neesi pārliecināta, neesi vēl izlēmusi, vai ne?

– Tieši tā.

– Vai es kaut kā varu palīdzēt, lai pārliecinātu tevi?

– Tobij, ja vien tas būtu tik vienkārši! – Ella nopūtās.

– Tas varētu būt vienkārši.

Puiša saspringtajā balsī Ella saklausīja cerību, un viņai sagribējās cieši apskaut Tobiju. Zinot, cik laimīgu tas viņu darītu, gandrīz vai radās kārdinājums noslāpēt savas bažas. Tomēr, tikpat labi kā jebkurš dzīves viļņos izdzīvojušais, arī Ella zināja, ka tā ir vienīgi jaunības priekšrocība – nelokāmi ticēt, ka dzīve var būt tik vienkārša. Bēdīgā kārtā gadi un pieredze cilvēkam iemāca kaut ko citu.

23. nodaļa

Pēc nedēļas tika piegādāts vēl viens ziedu pušķis, un tas notika tieši tajā brīdī, kad Ella devās uz darbu.

Viņa steigšus stūrēja laukā no sava piebraucamā ceļa, jo pamatīgi kavējās. Jauna kliente bija ilgi aizkavējusi Ellu telefonsarunā, lai sīki apspriestu dekupāžas tehnikā atjaunojamu tualetes galdiņu, tāpēc viņa tikai paķēra pušķi no kurjeres rokām un nevērīgi nosvieda uz pasažiera sēdekļa, bet nepūlējās izlasīt klāt pielikto zīmīti, jo tāpat bija skaidrs, ka šis Lorensa žests nozīmē pamudinājumu visbeidzot pieņemt lēmumu.

“Ceriņus” Ella sasniedza ar pusstundas nokavēšanos, un kundze sagaidīja viņu ar granītcietu seju. – Manuprāt, es pietiekami skaidri piekodināju, ka jums jāierodas deviņos divdesmit, jo man jādodas projām, bet Megija ieradīsies vēlāk, kad būs izņēmusi drēbes no ķīmiskās tīrītavas.

– Piedodiet, mani aizkavēja telefona zvans, – Ella atvainojās.

– Tā nav mana darīšana. Mani interesē tikai tas, lai jūs ierastos noteiktajā laikā un iespējami drīz pabeigtu darbu, par kuru es jums maksāju.

“Varbūt manu darbu apmaksās tavs vīrs?” Ellai gribējās atcirst. – Man ļoti žēl, ka sagādāju jums neērtības. Šodien es pastrādāšu ilgāk, lai atlīdzinātu zaudēto pusstundu, – viņa teica ar tik padevīgu pieklājību, ka pašai kļuva nelabi. Tad viņa nolēma izmēģināt laimi. – Varbūt būtu vienkāršāk, ja jūs iedotu man atslēgu?

– Atslēgu? – namamāte teica tādā balsī, kā varētu runāt nejaukā lēdija Breknela, Vailda lugas personāžs. – Atslēgu? – viņa atkārtoja gadījumam, ja nu Ella nav uztvērusi, cik rupji apvainota kundze jūtas.

– Tā rīkojas daudzi mani klienti, – Ella paskaidroja. – Tas ļauj bez pūlēm izvairīties no šādām situācijām. Man nudien var uzticēties. Es apliecinu, ka atslēga pie manis atradīsies pilnīgā drošībā.

– Par to nevar būt ne runas. Es necietīšu, ka šeit pēc patikas nāk un iet kaut kādi tomi, diki vai hariji. Tagad man patiešām jādodas projām, jau tā es pamatīgi kavējos.

Uz atvadām Ellai tika dots rīkojums ielaist Megiju, kad viņa ierodas. “It kā es būtu tik stulba un pati neiedomātos to izdarīt…” Ella sodījās.

Megija izskatījās citāda – to Ella tūdaļ pamanīja. Viņas pelēcīgie mati bija nevis savilkti ierastajā zirgastē, bet glīti apgriezti frizūrā. Gludās un spīdīgās šķipsnas pie katra galvas pagrieziena mundri nošūpojās gar pleciem. Tomēr izmaiņas pauda ne tikai daudz veiksmīgākais matu griezums. Sievietes sejā staroja līksms gaišums. Viņu gaitas “Ceriņos” nebija krustojušās vairākas nedēļas, tomēr bija skaidrs, ka šajā laikposmā ar Megiju kaut kas bija atgadījies. Tā vairs nebija agrākā rūpju sagrauztā Megija; tā bija laimīgā Megija, kas likās daudz jaunāka.

– Tu izskaties ļoti pacilāta, – Ella atzina, kad abas ierasti, bet neatļauti baudīja kafiju virtuvē.

– Es arī jūtos pacilāta. – Megijas smaids darīja viņas seju vēl gaišāku.

– Ak tā? Vai tam ir kāds īpašs iemesls?

Megija pavilcinājās tikai sekundes simtdaļu. – Kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, es esmu ieguvusi bingo lielo laimestu.

– Paklau, tas ir brīnišķīgi, apsveicu! Vai esi domājusi, kā tērēsi naudu?

– Es jau nopirku sev dažus jaunus apģērba gabalus un aizgāju safrizēties, bet pārējo noguldīšu krājkontā.

– Tas ir prātīgi. Starp citu, ļoti jauka frizūra.

– Tu patiešām tā domā? – Megija bikli pieskārās matiem. – Es biju pie friziera tikai vakar, pati vēl neesmu pieradusi. – Viņa mazliet papurināja galvu, un spīdīgie mati iemirdzējās blāvajā februāra saulē, kas ielūkojās caur logu.

– Tikai nepārproti, bet šī frizūra dara tevi jaunāku.

Megija staroja. Patiešām staroja. Ella savu mūžu nebija redzējusi, ka cilvēks var tā pārvērsties, itin kā viņam iekšpusē degtu spuldze. – Vai tu to nesaki tāpat vien?

– Nē. Goda vārds, tu izskaties lieliski.

Viņas apklusa un turpināja malkot kafiju. Tad ierunājās Megija. – Vai drīkstu tev kaut ko jautāt? Runa būs par… par manu draudzeni.

– Protams.

– Ko tu darītu, ja patiešām izskatīgs puisis, ko tu pazīsti pavisam īsu laiciņu, pēkšņi nostātos uz tava sliekšņa un pasniegtu šokolādes kārbu, kam piestiprināta zīmīte ar telefona numuru un lūgumu piezvanīt?

Ella smējās. – Tas atkarīgs no viņa izskatīguma. Vai mēs runājam par kaut ko Klūnijam līdzīgu?

– Ai, viņš ir vēl skaistāks par Džordžu Klūniju!

– Oho, tad gan būtu pavisam aplami, ja tava draudzene nepaklausītu viņa lūgumam, vai nav tiesa? – Ella smaidīdama teica.

– Bet… hmm… ja nu mana draudzene ir… ir precējusies?

“Re kā,” nodomāja Ella. – Jā, šis fakts mazliet saduļķo ūdeņus. Tādā gadījumā tas varētu būt atkarīgs no tā, cik izdevusies… ir tavas draudzenes laulība. Vai viņa ir laimīga?

– Hmm… patiesībā ne.

– Ja viņa nopietni apsver iespēju zvanīt šim vīrietim, vispirms derētu pilnīgi skaidri saprast, kālab to vajadzētu darīt. Varbūt viņa jūtas vientuļa un vēlas patērzēt ar jauku cilvēku? Vai arī viņai… šis vīrietis patīk?

Megija vairs nelūkojās Ellai acīs, viņas skatiens kā pielipis kavējās pie krūzes malas. – Manuprāt, pa daļai gan viens, gan otrs, – viņa klusi teica.

– Es domāju, ka īstais padoms tavai draudzenei būtu šāds… Pirms saistīties ar kādu citu, viņai vajadzētu izprast, kālab viņa nav laimīga savā laulībā.

Vilšanās Megijas sejā bija tik nepārprotama, ka Ellai gribējās, kaut viņa nebūtu sniegusi vecas krustmātes cienīgu garlaicīgi prātīgu padomu. Kurš gan uzklausa saprāta balsi, kad runā sirds? – Vai tas vīrietis, kuru vēl nav lāgā iepazinusi tava draudzene, jau zina, ka viņa ir precējusies? – Ella mēģināja mazināt postu, ko nejauši bija nodarījusi.

– Sarunā tas nav pieminēts, bet viņam tomēr vajadzētu to zināt.

– Tādā gadījumā tavai draudzenei derētu izprast, kādi ir viņa nolūki. Laulības postītāji visumā nav uzskatāmi par krietniem cilvēkiem. Iesaku tavai draudzenei saglabāt apdomību.

– Nešķiet, ka viņš būtu laulības postītājs. Vismaz spriežot pēc draudzenes stāstītā, – Megija steigšus piebilda.

Ella pabeidza dzert kafiju un piegāja pie izlietnes nomazgāt savu un Megijas krūzi. – Diezin vai no maniem padomiem bija kāda jēga, – viņa teica, kamēr Megija slaucīja krūzes, dziļi iegrimusi domās. – Varbūt tu savukārt varētu palīdzēt man, – Ella ierunājās možākā tonī un cerēja, ka spēs atjaunot Megijas līksmo garastāvokli, ja mazliet dalīsies ar viņu savās problēmās. – Vai tu atceries vīrieti, par kuru es stāstīju? To, kura dēļ es atteicos no dzīves Itālijā?