Diemžēl dažādu darba problēmu un Ķīnas apmeklējuma dēļ Ītans pēdējās nedēļās gandrīz nebija sastapis Ellu. Pārlieku bieži viņš pieķēra sevi prātojam par to, kā viņai klājas, kur viņa atrodas un ko dara. Secinājums viens – Ītanam pietrūka šīs sievietes, lai cik absurdi tas izklausītos. Patiesībā taču viņš Ellu nepazina tik labi, lai sāktu pēc viņas ilgoties. Loģika liecināja, ka tik īss viņas sabiedrībā pavadīts laiks ietekmējis viņu neproporcionāli spēcīgi un viņa nez kā bija pamanījusies uz palikšanu ieņemt vietu viņa domās, turklāt tik pamatīgi, kā tas līdz šim nebija izdevies nevienai sievietei. Patiesībā tam nudien trūka jebkādas loģikas.

Ītanam gribējās dalīties ar kādu savās izjūtās, bet tāda cilvēka nebija. Paradoksālā kārtā vienīgā persona, ar kuru viņš spētu būt pilnīgi atklāts un godīgs, bija Ella. Tikpat paradoksāli bija tas, ka vēlēšanās uzticēties šai sievietei šķita daudz bīstamāka par vēlēšos pārgulēt ar viņu. Ītanam uzticēšanās nozīmēja daudz būtiskāku intimitātes izpausmi.

Tādi kā Tonijs viņu nemūžam nesaprastu. Tonijam nevajadzēja sievieti, lai runātos ar viņu, sieviete kalpoja vienam vienīgam nolūkam. Ītanu sāpināja tas, ka vairumam cilvēku viņš liktos bāžams vienā maisā ar Toniju; viņi abi tiktu nosodīti par vienu un to pašu, proti, par nespēju būt uzticīgiem.

Ja būtu iespējams aizstāvēties, Ītans sacītu, ka allaž ir izturējies diskrēti, nekad nav lielījies ar savām daudzajām uzvarām un gadu gaitā cītīgi pūlējies uzturēt laimīgi precēta vīrieša tēlu. Tēlu, kura patiesīgumam ticēja gan Tonijs, gan visi pārējie.

Jautājums bija šāds: “Cik ilgi es vēlēšos dzīvot melos?”

Viņš pagrieza galvu, lai ielūkotos digitālajā pulkstenī uz naktsgaldiņa. Bija pusviens naktī. “Ko tagad dara Ella? Droši vien guļ dziļā nevainīga cilvēka miegā.”

Lorenss ar saviem garajiem pirkstiem vilka apļus uz virtuves galda, un tas liecināja par nervozitāti. Ellai vienmēr bija šķitis, ka viņam ir pianista rokas, ka viņa pirksti varētu slīdēt pār klavieru taustiņiem. Viņa atcerējās, kā šie pirksti savulaik bija glāstījuši viņas kailo muguru.

– Ir jau vēls, – Ella aizrādīja, – man laiks doties uz mājām.

– Nē, vēl ne, – Lorenss iebilda. – Es gribu tev kaut ko pasacīt, un bija vajadzīgs viss šis vakars, lai es saņemtu drosmi un sameklētu īstos vārdus.

Abi sēdēja Meifīldas nama virtuvē. Pēc vakariņām Lorenss bija ielūdzis Ellu uz kafiju. Viņi bija ieradušies gandrīz pirms divām stundām. Eliksija bija augšā savā gultā, mājā valdīja miers. Tagad klusums šķita ļaunu vēstošs, un Ella bažīgi gaidīja, ko Lorenss grasās viņai teikt.

– Bez tevis Meifīlda vairs nav tāda, kā bijusi, – viņš iesāka. – Te viss ir mainījies. Pati redzi. Kālab mēs nevarētu pamēģināt vēlreiz, Ella? Kāpēc nepiedāvāt sev otru iespēju, lai paraudzītos, vai šoreiz mums viss izdosies?

22. nodaļa

“Tas nudien ir smieklīgi. Pirkt māju Ebersohā? Nē, nudien, vai Frensīna tiešām nespēj izdomāt neko oriģinālāku?”

Tiklīdz viņa un Ādams izmeta, ka prātojot par brīvdienu mājas pirkšanu, Frensīna tūdaļ mēģināja viņus pārspēt. Īpašums nožēlojami vecmodīgajā Ebersohā – pludmales māja, kā Frensīna vairākkārt nodēvēja kroplīgo veidojumu ar sīkiem akmentiņiem sienu apmetumā, ko Kristīna bija aplūkojusi internetā, – bija neglābjama vakardiena.

Pavisam kas cits bija Sendbenksa Pūlā, un tieši tur Kristīna un Ādams grasījās ieguldīt naudu. Tā bija daudz modernāka un smalkāka par veco, garlaicīgo Ebersohu. Vēl svarīgāka šķita iespēja iegūt augstākas klases kaimiņus. Tagad viņi meklēja tur īsti elegantu mitekli. Tas nemaksās lēti, toties būs perfekts naudas ieguldījums.

Lai iebāztu Frensīnas nekaunīgajā degunā – nekaunīgs, tas vēl maigi teikts, patiesībā tas bija ass un smails, – cik noplukusi ir viņas lolotā “pludmales māja”, Kristīna izņēma no somas līdzpaņemto žurnālu, “Češīras Dzīves” Dorsetas līdzinieku, kas pilns ar satriecošu īpašumu pārdošanas sludinājumiem. Viņa atvēra iepriekš aizlocīto lappusi. – Atnesu tev to parādīt, Frensīna. Varbūt tu gribi apskatīties, kurp un ko mēs dosimies aplūkot šajā nedēļas nogalē.

Viņas atradās spa centrā, bija ietinušās baltos, mīkstos frotē halātos un zvilnēja pītos guļamkrēslos, pirms tam apstrādātas ar skrubi, vaksētas un masētas. Tagad abas atpūtās pirms manikīra. Uz stikla galdiņa starp viņu krēsliem atradās krūka ar augsti enerģētisku dārzeņu sulu, lai gan Kristīnai bija aizdomas, ka tās galvenā sastāvdaļa ir sasmalcināta zāle. Tas būtu aizvainojoši, ja ņem vērā cenu, kāda par šo dzērienu tika prasīta. Garša bija pretīga, tomēr efekts nenoliedzams, sula vienlaikus vairoja enerģiju un nomāca izsalkuma sajūtu.

Frensīna pastiepa roku pēc žurnāla. – Es joprojām uzskatu, ka jūs esat traki, ja grasāties pirkt īpašumu tik tālu no šejienes, it īpaši gadījumā, ja plānojat tur pavadīt vienīgi nedēļas nogales. Ebersoha ir daudz izdevīgāka un ērtāka.

– Ak, tu jau zini, kāds ir Ādams! Ja kaut ko ieņem galvā, tad grib visu vai neko. Ko tu domā par dzīvokli ar apaļo balto virtuvi? – Kristīna uzmanīgi vēroja emociju izpausmes otras sievietes sejā. Tiesa, lielais botoksa daudzums Frensīnai patiesībā neļāva pat saraukt pieri. “Paldies Dievam, ka, atšķirībā no Frensīnas, mana seja nav šaura un tai nepiemīt izteikta tieksme uz agrīnām krunkām. Laimīgā kārtā daba ir paglābusi mani no šāda likteņa un apbalvojusi ar lieliskiem, no mātes mantotiem gēniem un augstiem vaigu kauliem. Mana āda ir gluda un tāda saglabāsies vēl vairākus gadus.”

– Tādai cenai dzīvoklītis tā kā par mazu, vai ne? – ierunājās Frensīna. – Tikai divas guļamistabas.

“Turklāt apartaments ir tavām finansiālām iespējām tik nesasniedzams, ka tu no skaudības kļūsti tikpat zaļa kā šī pretīgā dzira,” Kristīna nodomāja un pūlējās apvaldīt vīpsnu. Sasniegusi mērķi pakaitināt draudzeni, viņa pagriezās, lai caur logu palūkotos uz baseinu. Ketija un Valentīna atradās tur, bet Kristīnu kaitināja tas, ka meita nevis peldēja, bet laiskojās džakuzi un tenkoja ar Valentīnu, kura drīkstēja atļauties slinkot. Ketija ne, viņai bija liekais svars, tātad steigšus vajadzēja kaut ko darīt.

Lai cik reižu Kristīna brīdināja meitu, dumiķe turpināja negausīgi mieloties ar kraukšķiem, šokolādi un saldinātajiem dzērieniem. Dievs vien zina, ko viņa ēda ārpus mājas. Visticamāk, picas, ceptus kartupeļus un citus pusaudžu iecienītus kārumus. Varēja uzskatīt teju vai par brīnumu to, ka viņas āda vēl ir tik labā stāvoklī. Meitai trūka pacietības un izturības, un tā bija īsta neraža. Viņa gan sāka ievērot Kristīnas rūpīgi piemeklētu diētu, bet divas dienas vēlāk ļāvās ogļhidrātu pārpilnībai. Ketija taisnojās, ka izsalkumu izraisot stress, jo skolā viņa esot pakļauta pārmērīgam spiedienam. Spiedienam! “Skuķis vispār neapjēdz šī vārda nozīmi.”

Kristīna tā arī nespēja izlemt, vai meitai šī draudzība ar Valentīnu nāk par labu. Prātā atkal un atkal pazibēja doma, ka patiesībā Ketija tiek izmantota un atrodas līdzās tikai tāpēc, lai tēlotu ne tik pievilcīgas draudzenes lomu un izceltu Valentīnas spozmi. Un Valentīna nudien bija īsta zvaigzne. Kājas kā krievu tenisistei, nevainojami plakans vēders un krūtis, kas jau piecpadsmit gadu vecumā ļāva nojaust, ka saglabāsies nevainojami tvirtas vismaz vairākas desmitgades. Turpretī Ketijas figūru varētu pieklājīgi raksturot kā piemīlīgu. Krūtis bija daudz lielākas nekā Valentīnai, turklāt jau mazliet noļukušas. “Ketijai derētu vairāk sēdēt pie grāmatām – skaidrs, ka ar izskatu vien viņa tālu netiks.”

Tas nebija nekas jauns, ka skaistule draudzējas ar neglīteni, lai tādējādi glaimotu savam ego, bet, godīgi jāatzīst, ka Kristīnas meita nebūt nebija neglīta – viņas izskats likās samērā ikdienišķs. Tiesa, meitene pati nedomāja piepūlēties un kaut ko darīt lietas labā. “Marš uz tredbānu!” Kristīnai gribējās kliegt, kad vien viņas spa centrā ieradās kopā. “Nokrati tās dažas mārciņas, kas velk tavu ķermeni pie zemes!” Pietika tikai pieminēt salātus, lai Ketija acumirklī sāktu sūroties un apvainotu māti, ka tā grib padarīt viņu par anorektiķi. “Tas diez vai būtu iespējams!”

Ādams iebilda, ka sieva izturoties pārāk stingri, jo meita nespēj pārveidot gēnus, ar kādiem piedzimusi. Citiem vārdiem sakot, Ādama apšaubāmos smagnējas pēcpuses gēnus, tomēr Kristīna atļāvās tam nepiekrist. Ja piedzimst ar putnubiedēkļa gēniem, jāpapūlas cītīgāk, lai saglabātu pievilcīgu izskatu. Jebkurā gadījumā, viņa nedarīja neko tādu, ko bērnībā nebūtu piedzīvojusi no savas mātes. Nudien žēl, ka Ādama māte nebija izturējusies stingrāk. Ja viņa būtu iemācījusi dēlam mērenību ēšanā un dzeršanā, varbūt Ādama ķermenis vairāk līdzinātos Ītana augumam.

“Ai, Ītans…”

Lai cik rūpīgi Kristīna novēroja visus, kas nāca un gāja “Ceriņu” mājās, nekas neliecināja, ka Ītana un Ellas Mūras attiecības turpinātu attīstīties, tiesa, Frensīna bija stāstījusi, ka vīrs labu laiciņu bijis projām. Kristīna nebija manījusi, ka viņa auto stāvētu pie mājas agrā pēcpusdienā, un gluži tāpat Ellas Toyota vairs ne reizes neizstūrēja no “Ceriņu” piebraucamā ceļa vēlu vakarā. Tomēr varēja gadīties, ka viņi satiekas citur, varbūt pat Ellas mājās.

Kristīna bija apņēmusies nemocīt sevi ar iztēles ainām, ko Ītans dara vai nedara. Tā vietā viņa piespieda sevi gaidīt un vērot. Viņa izdarīs savu gājienu tikai tad, kad būs absolūti pārliecināta, ka pienācis īstais brīdis.

Lorenss bija Ellai teicis, ka Meifīlda bez viņas vairs neesot tāda kā agrāk, ka viņa esot piederīga šai vietai.

Ella necieta, ja kāds izteica tamlīdzīgus spriedumus par to, kur viņa piederas vai nepiederas; kad Lorenss bija beidzis savu atzīšanos, sevi lika manīt tāds kā sīks aizkaitinājums. Viņa saprata, ka ierosinājums ir labi domāts, tomēr nevarēja noliegt, ka izjūt vieglu neveiklību. Saruna bija notikusi pirms trim dienām, bet atbildei viņa nebija tikusi tuvāk ne par matu kā tajā brīdī, kad abi sēdēja pie virtuves galda un pulkstenis rādīja visagrāko rīta stundu. Lorenss bija gaidījis no viņas ļoti daudz, proti, acumirklī un uz vietas pieņemtu pozitīvu lēmumu. “Vai Lorenss iedomājas, ka es spēju tik viegli pārkāpt visam bijušajam?”