Turpretī Tonijs, kam piederēja divdesmit veikalu ķēde visā valsts teritorijā, joprojām dzīvoja uz zaļa zara. Un kamēr tā bija, Ītans nolēma darīt visu, lai nezaudētu šo klientu, kaut vai uz vēdera rāpot cauri mīnu laukiem. Viņš pat bija ar mieru uzklausīt Tonija neķītrās valodas un nemitīgo dižošanos ar varoņdarbiem seksā. Ja ticētu šim lielībniekam, Anglijas ziemeļos neatrastos neviena sieviete, kas nav paviesojusies viņa gultā. Precējies ar divdesmit gadus jaunāku otro sievu, viņš bija tēvs diviem pieaugušiem dēliem un uzturēja šķirto sievu – tipisks padzīvojis vīrs, kas ticis uz augšu saviem spēkiem un nelaiž garām nevienus brunčus. Tā vien šķita, ka Tonijs krāso matus gluži tāpat kā Silvio Berluskoni, un tie viņa vecumam likās pārāk tumši. Ne pārāk padevies augumā, viņš valkāja kurpes ar paaugstiem papēžiem. Visā visumā pret Toniju bija iespējams izjust vienīgi nicinājumu.

– Nu, pastāsti, kā klājas tavai skaistajai, mazajai sieviņai! – Tonijs apvaicājās, atgrūdis iztukšoto sieru plati.

– Pateicos, labi. – Ītans pūlējās nesaviebties, iztēlojoties Frensīnas reakciju par tamlīdzīgu raksturojumu.

Tonijs paaicināja klāt viesmīli, meiteni no Austrumeiropas, kam bija nācies paciest gan Tonija skatienus, kas šķita iztaustām viņas augumu collu pa collai, gan pieskārienu, kad viņš aplika roku meitenei ap vidukli, gan arī veselu gūzmu banālu un neveiklu jautājumu. “Kāpēc tik skaista meitene strādā šeit?”, “Kad tu beidz darbu?”, “Varbūt pēc tam dosimies kaut ko iedzert?” Protams, meitene bija nenoliedzami glīta, toties tik jauna, ka varētu būt Tonija mazmeita.

– Kad tev sanāk, mīļā, atnes mums divas glāzes brendija. – Tonijs teica un mēģināja ieskatīties meitenei acīs, bet viņa nepacēla galvu un žigli aizsteidzās projām. – Nudien nezinu, Ītan, – Tonijs paguris sacīja, – vai tiešām es zaudēju iemaņas? Vai arī dabūt meitenes gultā mūsdienās kļūst aizvien grūtāk?

– Vainojama ir krīze, – atjokoja Ītans. – Tā trāpa cilvēkiem visdažādākajos veidos.

Tonijs skaļi iesmējās un atmeta galvu. Gumijai līdzīgā atplestā mute atklāja skatienam gan tukšumus zobu rindās, gan daudzas zelta plombas. Viņš nudien bija pretīgs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Tonija ego jo īpaši bija pastiprinājis pamatīgs izdzertā sarkanvīna daudzums. Pēkšņi viņš aprāva smieklus, paliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret galdu. – Es vienmēr esmu tevi apskaudis, Ītan.

“Tā tikai vēl trūka,” nodomāja uzrunātais. – Kāpēc? – Tev ir viss. Veiksmīgs bizness, jauka meita, skaista sieva, kura tevi mīl.

– Tev tieši tāpat, – Ītans izgudrēm atbildēja.

– Lika pagaidīt! Man ir sieva, kura neatļauj sev pieskarties, un divi dēli, kas ir par slinku, lai atbildētu uz telefona zvanu, kur nu vēl ierastos mani apciemot. Ikviens tev pateiks, ka viņiem ir kauns no manis. Pēc tā visa, ko esmu viņiem devis! Labākās skolas, brīvdienu ceļojumi, automašīnas, tiklīdz dēli kļuva septiņpadsmit gadus veci, un ne jau kaut kādas vecas grabažas, bet Porsche. Velns un elle! Domā, ka man bija Porsche septiņpadsmit gadu vecumā? – Padzīvojušais vīrs nikni purināja galvu. – Piecpadsmit gados es ik rītu cēlos četros un izvadāju pienu, septiņpadsmit gados atvēru savu pirmo stendu tirgū. Zini ko? Es pat nopirku šiem nepateicīgajiem ķēmiem dzīvokļus Londonā. Viņi vienmēr ir dabūjuši visu, ko sirds kāro, un to nodrošināju es. – Viņš vēlreiz pašūpoja galvu. – Nudien nezinu… reizēm pašam brīnums, kamdēļ man tas viss vajadzīgs. Kāda tam jēga? Visu mūžu nopūlies kā tāds suns, un kāda velna pēc? Jēziņ, tagad es varētu kādu nomiegt cigāra dūma dēļ. Ļaunākais, ko šī valsts jebkad ir nodarījusi, ir smēķēšanas aizliegums restorānos.

– Bet visā, ko tu dari, tev taču ir smaidījusi veiksme, vai ne? – Ītans ierunājās, kad viesmīle bija atnesusi pasūtīto brendiju un žigli aizsteigusies. – Tava darbība aizvien nostiprinās un paplašinās. – Dievs žēlīgs, vai tiešām šis pretīgais tips savā apskurbumā tūdaļ izpļāpās, ka arī viņa bizness sācis buksēt?

Tonijs ieurbās sarunu biedrā ar smagu spīvumu, kaut gan vajadzīgo iespaidu mazināja dzēruma izraisītās grūtības fokusēt skatienu. – Ītan, dzīvē eksistē arī šis tas cits bez tā sasodītā biznesa. Tiesa, es esmu izdzīvojis un pārcietis krīzi veiksmīgāk par daudziem konkurentiem, tomēr man nepieciešams kaut kas vairāk, proti, pacēlums, uzbudinājums. Es vēlos sev gūt tādu kā hipijisku brīvību, vai? – Viņš pieliecās tuvāk un pieklusināja balsi. – Vai tu esi mēģinājis eksperimentēt ar narkotikām?

Ītans jutās šokēts. – Nē. – Iztēlē pazibēja baisā iespēja, ka Tonijs tūdaļ ierosinās kādā klusākā vietā iešļircināt narkotikas.

– Es arī ne. – Tonijs nopūtās. – Mana narkotika ir sekss. Daudz seksa. Ja vien esi gatavs maksāt, to var dabūt papilnam. Bet kāpēc es stāstu tev to visu? Tev nav jāmaksā par seksu, ja tava Frensīna tāpat dara tevi laimīgu. Kad pirmo reizi viņu sastapu uzdzīvē, ko rīkoju pirms daudziem gadiem, es uzreiz nodomāju, ka Ītans nu gan noķēris sev pirmšķirīgi seksīgu sieviņu. Varu derēt, ka viņa gultā zina, ko dara. – Tonijs paslēja plaukstu. – Piedod, izrunājos kā nevajag. Aizmirsti to.

– Tas nekas, – Ītans saspringti atteica. – Mēs esam veci draugi, tu vari sacīt man visu, ko vēlies.

Viņi pameta restorānu pēdējie, kad tā darbinieki jau pieklājīgā kārtā mēģināja tikt vaļā no šiem apmeklētājiem. Lai atvainotos par Tonija izturēšanos, Ītans grasījās atstāt viesmīlei īpaši bagātīgu dzeramnaudu, tomēr pārdomāja, jo tad nabaga meitene varbūt nospriestu, ka tādējādi viņai tiek samaksāts par neķītro apgrābstīšanu. Iesēdinājis grīļīgo Toniju taksometra aizmugures sēdeklī, Ītans tumsā palika stāvam uz ietves un tīksmi ieelpoja salti dzidro gaisu, itin kā attīrīdams sevi no nule pārciestā vakara, kas šķita viņu aptraipījis.

Viesnīcu Ītans sasniedza pēc pusnakts. Viņš daudz labprātāk pēc vakariņām uzreiz būtu braucis uz mājām, tomēr drošības labad bija pasūtījis sev istabu, jau iepriekš nojaušot, ka Tonija sabiedrībā būs spiests izdzert krietni daudz alkohola.

Ītans novilka mēteli un žaketi, iekāra apģērbu skapī un notvēra spogulī savu atspulgu. Izskats liecināja par nogurumu. Nav brīnums, jo diena bijusi gara un nogurdinoša, piedevām kuņģis šķita degam kā ugunī. Par daudz trekna ēdiena. Par daudz alkohola. Varbūt pat izdzerts pārāk daudz kafijas. Nesen viņš bija pamanījis šo likumsakarību. Maltītes sākumā pašsajūta vēl bija ciešama, bet noslēgumā vai drīz pēc tās kļuva daudz ļaunāk. Ja atliks vairāk laika, viņš padomās par šo problēmu, varbūt pat apmeklēs ārstu, lai gan tāpat bija skaidrs, ko mediķis sacīs. Proti, jāsamazina apgriezieni, jāizturas pret sevi saudzīgāk. Diezin vai tas jebkad izdosies. Pēdējo nedēļu laikā problēmas krājās cita uz citas, ieskaitot pamatīgu jucekli vienā no rūpnīcām Ķīnā; vajadzēs lidot turp pašam, lai atrisinātu sarežģījumus.

Tomēr nogurumu izraisīja ne tikai darba problēmas. Viņš bija noguris arī garīgā līmenī. Tonija sabiedrība allaž atstāja uz Ītanu depresīvu iespaidu, bet par šo vakaru to varēja teikt jo īpaši. “Vai Tonijis ir spogulis, kurā var redzēt manu nākotni? Vai laika gaitā es pārvērtīšos par vēl vienu Tonija Klārksona versiju? Par pretīgu, piedauzīgu večuku, kurš joprojām uzskata, ka spēj savaldzināt jaunas meitenes? Nē, es drīzāk došu celibāta zvērestu, nekā dzīves nogali pavadīšu tā.”

Prātā atausa diena, kad Tonijs Jorkas zirgu skriešanās sacīkstēs iepazinās ar viņa sievu Frensīnu. Tonijs bija sarīkojis bagātīgas viesības – atsevišķā teltī ar pirmklasīgu lenču un šampanieša straumēm. Gods kam gods, Frensīna bija nevainojami tēlojusi savu iejūtīgas sievas lomu, smējusies par Tonija jokiem, pat mazliet flirtējusi ar viņu, plivinājusi skropstas, pieskārusies pie rokas; tobrīd Tonijs bija šķīries no pirmās sievas, tālab mīļuprāt pieņēma šādus uzmanības apliecinājumus. No Frensīnas puses viss bija godīgi, viņa skaidri zināja, kas likts uz spēles.

Ītans izģērbās un atlaidās gultā. Pēc brīža viņš nomazgāsies, bet tagad vajadzēja domāt. Piepeši bija radusies nepārvarama vajadzība atbildēt uz jautājumiem, kas pēdējā laikā nedeva un nedeva mieru.

“Kurp virzās mana dzīve? Kurp es vēlos to virzīt? Kas nav kārtībā ar manu pašreizējo eksistenci? Un cik ilgi es spēšu virzīties caur dzīvi kā palēninātā filmā?”

Tonijs bija teicis, ka vēloties dzīvē pacēlumu, hipijisku brīvību, bet par sevi Ītans to nevarēja teikt. Viņš gribēja iegūt tieši pretējo, ilgojās pēc miera savā dzīvē. Vēlējās no rīta pamosties un… lai cik banāli tas izklausītos, pasmaržot rozes.

Diemžēl dzirnakmeņi, kuros viņš bija iekļuvis, nepieļāva neko tamlīdzīgu. Nebija laika sevis iepriecināšanai. Par spīti Ītana stingrajai pretestībai, Frensīna tomēr bija izteikusi piedāvājumu pirkt māju Ebersohā. Mīļais Papucītis liks galdā naudiņu ar nosacījumu, ka Ītans parādu atdos, kad ekonomika atkal būs atspirgusi.

Jaunā māja vismaz kļūs par izklaidējošu vaļasprieku Frensīnai, varbūt pat darīs viņu laimīgu, un tādējādi Ītana dzīve kļūs vieglāka. Sieva jau bija pilnīgi zaudējusi interesi par ēdamistabas apgleznošanu un sāka izrādīt nepacietību, ka darbs vēl nav pabeigts, tomēr vairākas reizes bija ieminējusies, ka gadījumā, ja tā sasodītā sieviete – Frensīnas, nevis viņa apzīmējums – spētu neslinkot un izrādīt lielāku cītību, varbūt derētu panākt, lai viņa pieliek roku arī jaunās mājas izdaiļošanā.

Ironiskā kārtā pārvērtības ēdamistabā tagad vairāk interesēja Ītanu. Pēc grūtas darba dienas viņam patika ieliet sev glāzi vīna un vienatnē apbrīnot Ellas uzgleznotās ainavas. Fantāzijas pasaule iedarbojās nomierinoši un palaikam ļāva gremdēties laimīgā aizmirstībā. Gleznojuma stils atgādināja ilustrācijas pasaku krājumā, kas viņam bija piederējis bērnībā. Tēva uzdāvinātā grāmata bija viņam vismīļākā. Ītans reti domāja par savu bērnību, kur bija maz gaišuma, tālab viss, kas to atgādināja, tika instinktīvi atraidīts, tomēr Ellas uzburtā pasaku ainava piespieda atcerēties to, kam viņš domās nebija pievērsies ļoti ilgu laiku.