19. nodaļa

Ella izlēma tajā vakarā nestrādāt “Ceriņos” tik ilgi. Tam nebija nekāda sakara ar iespēju vēlreiz palikt divatā ar šo klientu, viņa gluži vienkārši bija pārgurusi. Tiklīdz viņa sāka vākt vienkop savus darba piederumus, vērās ārdurvis. “Sasodīts,” viņa nodomāja.

Tomēr tā bija tikai Valentīna, kura atgriezās no skolas. Pusaudze pabāza galvu ēdamistabas durvīs un pavēstīja, ka visa māja ožot pēc krāsas. – Smird briesmīgi, – viņa novilka savā iestudēti garlaikotajā balsī un sarauca degunu.

Ja Valentīnai trūka labu manieru, par Ellu to nevarēja teikt. Viņa laipni pasmaidīja un apvaicājās: – Kāds bija vakardienas koncerts?

Valentīna paraudzījās uz viņu. – Kas tad te būs, pratināšana vai?

– Tavs tēvs pieminēja koncertu, un es gluži vienkārši gribu zināt, vai tu labi pavadīji laiku.

– Hmm, diez kas jau nu nebija.

Ella neturpināja sarunu un pabeidza saiņot savus darba piederumus.

Pēc iepirkšanās lielveikalā pārbraukusi mājās, viņa ieraudzīja pie savām durvīm pazīstamu auto, un šis skats acumirklī pildīja sirdi ar ļaunām priekšnojautām.

Priekšnojautas viņu nepievīla. Tiklīdz Ella izslēdza dzinēju un atvēra auto durvis, viņai tuvojās ļoti saniknots vīrietis. – Sasodīts, ko gan tu domāji, tā rīkodamās? – viņš tūdaļ metās uzbrukumā.

– Jauki tevi atkal sastapt, Lorens. Vai tev nejauši gadījās braukt garām?

– Neuzdrīksties izrādīt man visžēlīgu augstprātību!

Vīrietis kūsāja dusmās, bija saniknojies līdz baltkvēlei. – Lūdzams, nekliedz uz mani mājas piebraucamajā ceļā, – viņa rāmi sacīja. – Ja tev kaut kas uz sirds, nāc iekšā un izrunājies.

Lorenss nepalīdzēja ienest mājā iepirkumu somas, un Ella nemudināja to darīt. Viņa vēl nekad nebija redzējusi Lorensu tik niknu un mēģināja izkliedēt dusmas, piedāvājot viņam dzērienu.

Viņš atteicās, jo nebija atbraucis pēc nomierināšanas. Viņš vēlējās sadursmi. – Kas devis tev tiesības noklusēt man kaut ko tik svarīgu? – viņš kūsāja sašutumā. – Nu, stāsti! Velns un elle, kas tev īsti bija prātā?

– Cik noprotu, runa ir par Eliksiju. – Ella nezaudēja mieru.

– Protams! Kālab vēl lai es atrastos šeit?

– Patiešām, kālab vēl? Katrā ziņā ne jau tāpēc, lai apvaicātos par manu veselību un apmainītos ar dažām laipnībām.

– Ko tad tas nozīmē?

– Ak, aizmirsti. Arī to, ka es vispār eksistēju. Ko es ar to gribu teikt? Tu to esi paveicis, vai ne? Nudien brīnums, ka tu vispār atcerējies, kur es tagad dzīvoju. Rakņāšanās pa atmiņu tevi noteikti sanervozēja.

– Es nespēju atcerēties, vai tu jebkad esi izturējusies tik dzēlīgi.

– Tas tāpēc, ka tu nekad neesi mani pazinis. Man bija gara un grūta diena, es esmu nogurusi, tāpēc, lūdzams, pāriesim pie tava apmeklējuma mērķa. Tu gribi zināt, kāpēc es palīdzēju Eliksijai un pēc tam nesteidzu to pavēstīt tev?

– Tieši tā. Tev nebija tiesību tā rīkoties. Viņa tik tikko sasniegusi vecumu, kad drīkst likumīgi nodarboties ar seksu. Pirms dažiem mēnešiem tā skaitītos izvarošana!

– Te nebija nekā tamlīdzīga, un tu to zini. Es palīdzēju Eliksijai tāpēc, ka viņa to lūdza un viņai nebija neviena cita, kas varētu palīdzēt.

– Tas gluži vienkārši nav tiesa. Viņai esmu es. Vienmēr vajadzības brīdī es esmu bijis viņai sasniedzams. Manā dzīvē nav nekā svarīgāka par meitas labklājību.

– Vai tu tiešām gribi, lai es izsakos par šo jautājumu?

Uz mirkli Lorenss apjuka, bet ātri atguvās. – Nekas, ko tu sacītu, nesatricinās manu pārliecību, ka es esmu viņai labs tēvs.

– Tādā gadījumā tev derētu pavaicāt sev, kālab meita vajadzības brīdī nelūdza palīdzību tev. Un kāpēc tu tik ļoti dusmojies, ka viņa to nav darījusi?

Šķita, ka Lorenss saņēmis pļauku. – Es… es nezinu… es… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Pie viena tu varētu arī drusciņ palauzīt galvu par to, kāpēc tik ļoti dusmojies uz mani, – Ella turpināja.

– Uz to ir viegli atbildēt. Tu nemūžam nedrīkstēji noklusēt man kaut ko tik svarīgu. Tas ir nepiedodami! Vēl ļaunāk, tev vispār nebija tiesību iejaukties.

– Ak, labāk nolaidies no saviem augstumiem un ielūkojies patiesībai acīs. Tu niknojies uz Eliksiju, bet nedrīksti viņai to izrādīt, tāpēc vienīgais cilvēks, uz kuru iespējams izgāzt dusmas, esmu es. Lorens, agrāk es esmu samierinājusies ar daudz ko, bet tagad tā vairs nebūs. Tagad es būšu tik godīga un skarbi atklāta, kādai man vajadzēja būt jau mūsu kopdzīves laikā. Jau pirms gadiem man vajadzēja tev pateikt, ko īsti es domāju.

– Un proti?

– Ka tu un Eliksija esat uzcēluši viens otru uz pjedestāla un atsakāties atzīt, ka abi esat tālu no ideāla. Meita nespēja pastāstīt tev par savu neveiksmi, jo saprot, ka tu viņu uzskati par perfektu, ideālu būtni un ar atzīšanos par seksu bez izsargāšanās tik agros gados liks tev briesmīgi vilties. Jūsu gadījumā tēva un meitas attiecības bīstamā kārtā kļūst daudz ciešākas, nekā tas skaitās normāli. Ja viņai bijis sekss, tu to faktiski uzskati par savas mīlestības pievilšanu.

Sekoja klusuma brīdis, viņi stāvēja viens otram pretī, pie kājām joprojām atradās neizsaiņotie iepirkumi, un Ellas acu priekšā nevarīgi saguma vīrietis, kuru viņa savulaik bija tik ļoti mīlējusi. Viņa augums šķita saplokam kā pārdurts balons. Lorenss novērsās un saglauda matus, tad gausi apgriezās riņķī. Viņa acis bija satumsušas un sāpju pilnas. Ella sajuta dziļas skumjas.

– Es salaidu visu grīstē, vai ne? – Lorenss čukstēja. – Visu laiku es uzskatīju sevi par labu tēvu. Turklāt tu mani brīdināji. Teici, ka es pārāk izdabājot meitai, bet es jau neklausījos. – Viņš sabruka tuvākajā krēslā, nolieca galvu un paslēpa seju rokās.

Pēc tāda emociju uzplūda Ellas sirds atmaiga, un viņa piegāja vīrietim klāt, lai uzliktu roku uz pleca. Bija jūtams, ka Lorensa ķermenis trīs. – Paklau, es zinu, ka Eliksija tev nozīmē visu, tomēr būtu labi, ja tu sāktu izturēties pret viņu kā pret normālu cilvēku, kam piemīt savi trūkumi un vājības.

– Saproti, es pūlējos aizstāt meitai visu. Viņa bija zaudējusi māti, un es domāju… – Lorenss sāka raudāt.

Ella spēcīgāk saspieda vīrieša plecu. – Es saprotu, – viņa klusi ierunājās, – tu uzskatīji, ka rīkojies pareizi. Visi labie vecāki tam tic.

– Bet tu nupat apgalvoji, ka es tāds neesmu bijis.

– Tā es neteicu vis. Vienā ziņā tu biji lielisks tēvs, bet citā… – Ella aprāvās, lai nepateiktu vairāk, jo tā būtu cietsirdība.

Viņš nolaida plaukstas un pavērās augšup gaužām drūmu izteiksmi sejā. – Turpini vien, pabeidz, ko iesāki teikt.

– Tu pats visu zini un saproti, man nav nekādas vajadzības to atkārtot. Varbūt tagad tu tomēr gribēsi dzērienu, ko pirms brīža tev piedāvāju? – Viņš pamāja ar galvu. – Kafiju vai kaut ko stiprāku?

– Kafiju, – Lorenss atbildēja, tad palūdza, – vai es… vai es drīkstu izmantot tualeti?

– Protams. Gaitenī pirmās durvis pa kreisi.

Kamēr viņš bija prom, Ella izsaiņoja un novietoja sapirktos produktus, tad pagatavoja kannu kafijas. Viss bija kārtībā, kad atgriezās Lorenss. Spriežot pēc nošļakstītā krekla, viņš bija nomazgājis seju, un tagad neveikli ieslīga tajā pašā krēslā, kur bija sēdējis pirms tam. – Piedod, – viņš ierunājās, kad Ella nolika viņam priekšā kafijas krūzi. – Man ļoti žēl, ka es uzrīkoju tev tādu skandālu.

– Ir jau labi. Kam tad bijušās draudzenes domātas, ja ne tvaika novadīšanai?

Lorenss redzami saviebās. – Ella, tu biji kaut kas vairāk par vienkārši draudzeni.

– Tiešām? Palaikam es par to nebiju droša.

– Tādā gadījumā atvaino arī par to.

– Kas bijis, izbijis, – Ella attrauca. – Nav jēgas par to runāt. – Viņa iedzēra malciņu kafijas. – Kā tu uzzināji par Eliksiju?

– Es… – Lorenss saberzēja acis. – Es izlasīju viņas dienasgrāmatu.

– Ko?

– Zinu jau, zinu. Es esmu pārkāpis robežu.

– Un tev pietika nekaunības apgalvot, ka nepiedodami esmu rīkojusies es? Kas pamudināja tevi uz tādu soli?

– Bija redzams, ka ar meiteni kaut kas nav labi; lai kā es nopūlējos panākt viņas atklātību, Eliksija turpināja apgalvot, ka es nez ko iedomājoties un viss esot kārtībā. Tomēr es zināju, ka viņa kaut ko slēpj, un bažījos, ka runa ir par narkotikām. Tas ir visu vecāku ļaunākais murgs. Man vajadzēja uzzināt patiesību. Vai tad tā nepieklājas rīkoties labiem vecākiem?

– Nudien nezinu. – Ella pakasīja pakausi. – Te uz spēles likts kaut kas tik svarīgs kā visdažādākie uzticēšanās aspekti. Vai Eliksija zina, ko tu esi izdarījis?

Lorenss neveikli sagrozījās krēslā. – Izlasījis dienasgrāmatu, es taisnā ceļā braucu šurp.

– Vai tu grasies to pastāstīt meitai?

– Vai man tas būtu jādara?

– Vai tu patiešām gribi dzirdēt manas domas?

Viņš pamāja ar galvu. – Es vairs nezinu, ko iesākt, Ella. Šķiet, ka ir nokavēts runāt ar Eliksiju par drošu seksu un brīdināt par briesmām, ko rada alkohols. Šajā ziņā no manis nav lielas jēgas. Man likās, ka tas viss tiks izskaidrots skolā.

Ella atsauca atmiņā gan pirmo, gan neskaitāmas citas reizes, kad bija ierosinājusi, ka vienam no viņiem, varbūt pat abiem, vajadzētu aprunāties ar Eliksiju par šiem īpašajiem tematiem. Nebija aizmirsies arī tas, ka Lorenss bija atkal un atkal atkārtoja, ka Eliksija vēl esot par mazu un neesot gatava tādām sarunām. Tomēr pagaidām nebija jēgas to atgādināt. – Manuprāt, lai tas tā arī paliek. Ja Eliksija uzzinās, ka tu esi lasījis viņas dienasgrāmatu, tad uz visiem laikiem pārstās tev uzticēties.

– Es nedomāju, ka viņa man tagad uzticas, citādi taču būtu meklējusi manu palīdzību.

– Es jau iepriekš minēju, ka te uz spēles likti visdažādākie uzticēšanās aspekti, bet padomā pats… Vai daudzas meitas lūgtu saviem tēviem palīdzību, kad nepieciešama “avārijas” tablete?

– Es priecājos, ka viņa piezvanīja tev. Paldies, ka neatteici viņai.

– Man patiešām nebija izvēles, lai gan atzīšos, ka izbrīnījos, kad viņa lūdza palīgā mani.

– Es domāju, ka meitenei tevis pietrūkst.