Augšstāvā Ītans rekordātrā tempā noskuvās un uzrāva pirmās pa rokai trāpījušās drēbes. Pogājot kreklu, viņš prātoja, kālab gan tā uztraucas, ka Ella nodomās kaut ko sliktu. “Kas tad tur liels? “Šoks, izbīlis, zvans policijai, vīrietis pieķerts, atverot ārdurvis tikai ar dvieli ap vidu!” Šāds virsraksts diezin vai greznotu avīžu pirmās lappuses.”

Viņš nokāpa lejā. Virtuvē nebija nedz Ellas, nedz verdošas tējkannas. Viņa atradās ēdamistabā, bija novilkusi virsdrēbes un jau izspieda uz paletes krāsas tūbiņu.

– Vai viss kārtībā? – viņš apvaicājās.

– Viss kārtībā, – viņa apliecināja, bet nepacēla skatienu.

– Jūs nepagatavojāt sev dzērienu. – Ak, kas var būt labāks par acīmredzamā konstatējumu!

– Nē.

Varbūt tikai vienzilbīgas atbildes. – Vai vēlaties, lai to izdaru es?

– Nē, pateicos.

Tas jau bija solis uz priekšu no vienzilbīgas atbildes uz diviem vārdiem vienā teikumā. – Man ļoti žēl par savu nepiedienīgo izskatu iepriekš, – Ītans atvainojās. Patiesībā viņam noteikti nebija žēl. Viņam bija visas tiesības atvērt sava nama durvis jebkādā ietērpā. Nākamreiz viņš apvilks gorillas ādu un apsveicināsies ar Ellu, spēlēdams bandžo. Tad paraudzīsimies, ko viņa par to nodomās!

Atbildes nebija, un tas pastiprināja Ītana vēlēšanos izspiest no šīs sievietes kaut ko vairāk – gluži tāpat kā viņa tobrīd spieda no patukšas tūbiņas pretīgi violetas krāsas paliekas. “Kāpēc tāds saltums? Kas mainījies kopš vakarvakara, kad viņa bija sirsnīga un ieinteresēta? Tagad Ella ir noslēgta un vienaldzīga.” Ja Ītanam sagribētos izbaudīt šādu apiešanos, viņš tikpat labi varēja piebiedroties savai sievai Ebersohā. – Labi, strādājiet vien. – Viņš pagriezās promiešanai, tomēr nespēja atteikties no vēl viena mēģinājuma salauzt ledu. Par varītēm gribējās izvilināt no viņas kaut ko vairāk, sacīsim, pussmaidu. Vai tas būtu par daudz prasīts? Viņš pagriezās atpakaļ. – Mani iepriecināja jūsu sabiedrībā pavadītais vakars, jūs darījāt gaišākas tās dažas stundas.

Beidzot Ella pacēla skatienu no tā, kam nodevās tik cītīgi. Uz sekundes simtdaļu sejai nokrita maska, un šķita, ka viņa nespēj rast piemērotus atbildes vārdus. – Pateicos, – viņa visbeidzot sacīja. – Arī man tas sagādāja prieku.

Izejot no mājas un braucot uz darbu, Ītans nosprieda, ka dzirdējis tieši to, ko vēlējies. “Viņai mana sabiedrība bijusi tikpat patīkama. Es biju vēlējies uzzināt, vai šis vakars nav bijis izprieca tikai man vien. Vai būtu iespējams to atkārtot šodien? Kāpēc gan ne?” Šī ideja acumirklī uzmundrināja.

Tad Ītans atcerējās, ka mājās būs atgriezusies Valentīna. Meita kā trešais liekais diezin vai ļautu īstenot viņa nodomu. Tiesa, pagaidām nelikās skaidrs, kādi tad bija viņa nodomi attiecībā uz Ellu. Nu labi, bija uzradušās šīs interesantās fantāzijas, bet šīs sievietes sabiedrībā sekss nebūt neizrādījās viņa rīcības galvenais vadmotīvs.

Blakus mājā, mats matā ievērodama Pekstones kundzes norādījumus, Megija spodrināja gāzes pavardu, bet nekādi nespēja neprātot par seksu.

Sekss tropu pludmalē.

Sekss vējainā tīrelī.

Sekss uz dūnu pēļa.

Sekss uz paklāja iekurta kamīna priekšā.

Sekss siena šķūnī.

Sekss gultā ar baldahīnu.

Sekss olīvu birzī.

Sekss karstā vannā.

Ak debess, viņa piekristu arī seksam auto aizmugures sēdeklī. Tikai tad tai vajadzētu būt ļoti spīdīgai melnai automašīnai, un vīrietim tad jābūt Derilam Deleinijam.

Derils Deleinijs.

Pat viņa vārds lika ķermenim ietrīsēties. Šādas izjūtas Megija neatcerējās piedzīvojusi kaut jel reizi mūžā.

Deivs nekad nebija modinājis vēlēšanos noraut viņam drēbes un viscaur nolaizīt.

Megija krampjaini norija siekalas. No kurienes uzradās šī doma? Viņa sāka īpaši cītīgi spodrināt hromētu stieni un mēģināja neprātot, cik nožēlojami neauglīga ir viņas dziļā iekāre pret tādu vīrieti kā Derils Deleinijs. “Viņā droši vien iemīlējusies vai jūdzi gara rinda pievilcīgu daiļā dzimuma pārstāvju. Ko gan viņš saskatītu tik pelēcīgā sievietē kā es? Man ir trīsdesmit seši gadi, es pelnu iztiku, uzkopdama citu cilvēku mājas, nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi esmu bijusi pie friziera, kur nu vēl iegādājusies sev kaut ko glītu mugurā velkamu, un piedevām vēl es precējusies. Jāraugās patiesībai acīs – tādam puisim noteikti ir satriecoši skaista draudzene.”

“Sveika, mīļā,” viņš bija teicis, atbildot uz zvanu. Diezin vai tā tiktu saukta parasta paziņa.

Sievietei, kuru viņš uzrunāja šādi, bija neticami paveicies.

Pasaulē bija daudz veiksmīgu sieviešu, kuras pat neapzinājās, cik labi viņām klājas. Piemēram, kaut vai Pekstones kundze un Edvardsas kundze, kam bija viss – lielas, skaistas mājas, smalkas automašīnas, grezna dzīve; viņām nekad nenācās ne pirkstiņa pakustināt vai lauzīt galvu, kā samaksāt kārtējo rēķinu. Tomēr būtu grūti iztēloties divus vēl nejaukākus un ļaunākus radījumus.

Daži sacītu, ka Megija arī ir veiksminiece. Viņa bija precējusies, dēls nesagādāja nekādas nepatikšanas, viņai bija jumts virs galvas, laba veselība un darbs; jā, viņai klājās labāk nekā ļoti daudziem. “Tad kāpēc es nemitīgi jūtos tik gatava acumirklī to visu pamest? Kāpēc nespēju būt laimīga? Kāpēc nespēju izjust apmierinātību ar savu dzīvi? Kāpēc visu laiku sapņoju par kaut ko labāku?”

– Es nemaksāju jums par sapņošanu vaļā acīm.

Megija satrūkās, izdzirdējusi Pekstones kundzes balsi. Kā gan šī velnišķīgā sieviete bija pielavījusies tik klusi? – Piedodiet, domās biju aizklīdusi tālu projām.

Pekstones kundze salti vērās pretī. – Un tieši tur jūs nonāksiet, ja neuzmanīsieties. Es jau iepriekš esmu teikusi, ka jūsu darbs neatbilst kvalitatīvas uzkopšanas standartiem, un negrasos jūs brīdināt vēlreiz, bet gluži vienkārši sameklēšu labāku un atbildīgāku apkopēju. Vai es izteicos pietiekami skaidri?

“Tikpat mirdzoši skaidri, kāds patlaban ir šis sasodītais gāzes pavards, ko divdesmit minūtes es esmu spodrinājusi,” nodomāja Megija. – Jā, – viņa apstiprināja.

– Tev vajadzēja pateikt, kurā vietā lai viņa iebāž savus sasodītos standartus! Megsa, es tev jau agrāk esmu teicis, ka tu nedrīksti ļaut, lai cilvēki kāpj tev uz galvas. Atstiep nu vēl vienu aliņu, ja iesi uz virtuvi. Rīkle sausa kā kaķa pakaļa.

Megija nesaprata, kāpēc bija atstāstījusi Deivam Pekstones kundzes vārdus. Viņš bija meistars bramanīgi izrunāties, nevis sniegt īstu atbalstu. Viņa patiešām devās uz virtuvi mazgāt traukus, tāpēc atnesa vīram prasīto. Droši vien tas vairos pašas veicamo darbu apjomu, bet viņa nespēja noturēties un sakratīja alus kārbu. Ja palaimēsies, dzēriens apšļāks visu vīra drukno, laisko ķermeni – miesas nudien bija daudz –, toties dīvāns būs glābts. Megija atgriezās viesistabā, kur Deivs turpināja nemitīgi pārslēgt televīzijas kanālus un paņēma alu bez neviena vārda vai skatiena.

Pēkšņi Megija izlēma, ka netīrie trauki pagaidīs, un priekšnamā vilka mugurā mēteli, kad saklausīja Deiva saucienu. – Oi, Megsa, aši stiep šurpu dvieli!

– Es pārskriešu pāri ielai apraudzīt Outsas kundzi, – viņa atkliedza, itin kā nebūtu dzirdējusi. “Varbūt beidzot es paklausu padomam un neļauju citiem kāpt sev uz galvas, ko?”

Outsas kundze atzinās, ka torīt viņai mazliet sāpējusi galva. – Laikam nevajadzēja vakar dzert tik daudz šerija, – viņa secināja, kad bija uzvārījusi ūdeni un pagatavojusi tēju. – Žēl, ka jūs nepalikāt ilgāk! Derils mums stāstīja burvīgus atgadījumus no sava darba. Raugi, viņš ir estrādes mākslinieks. Dziedātājs. Es smējos locīdamās. Džeks nespēj saprast, kāpēc brāļadēls vēl nav precējies. Trīsdesmit deviņos gados viņš, manuprāt, ir pat ļoti ņemams. Jums taču nešķiet, ka viņš ir gejs, vai ne?

“Gejs? Skaistais Derils Deleinijs lai būtu gejs? Nemūžam! Tas nav iespējams!”

Megija bija nākusi uzzināt kaut ko vairāk par Džeka Potsa brāļadēlu, bet atklājusi, ka viņš mīt daudz tālāk un augstāk par viņas vispārdrošākajiem sapņiem. – Nedomāju vis. Neizskatās, ka viņš būtu tā tipa vīrietis.

Tomēr šaubu sēkla bija kritusi auglīgā augsnē. Vīrietis, kurš izskatījās un smaržoja tik labi, tik acīmredzami rūpējās par sevi – vai tas nozīmēja, ka viņš nevar būt tradicionāli orientēts? Viņš bija izturējies tik jauki, pat izrādīja zināmu interesi par Megiju – vai arī tas nozīmētu, ka viņš nav tradicionāli orientēts?

– Viņš nēsā ļoti apspīlētus džinsus, – Outsas kundze turpināja. – Manuprāt, tā ir viena no pazīmēm. Vai tad tā nedara viņi visi?

– Ne vienmēr.

– Nav jau tā, ka man būtu kaut kas pret gejiem, – vecā kundze turpināja. – Tā nepavisam nav. Kopš Roka Hadsona un Liberačes laikiem es esmu brīva no aizspriedumiem homoseksuālisma jautājumā.

Abas sievietes sēdēja dzīvojamā istabā, kur iepriekšējā vakarā bija noritējušas improvizētās viesības. Megija kopā ar namamāti baudīja tēju uz dīvāna, bet bija pievērsusi ilgpilnu skatienu tā krēsla parocim, kur viņai blakus sēdēja Derils. Radās kārdinājums paostīt mēbeli, lai konstatētu, vai tajā vēl ir saglabājusies šī vīrieša ķermeņa smarža.

– Tagad esiet atklāta, mana dārgā, – Outsas kundze mainīja tematu. – Sakiet, kādas ir jūsu domas par Džeku?

– Manuprāt, viņš ir tieši tāds, kā jūs viņu raksturojāt. Ļoti jauks. Un skaidri redzams, ka viņš ir iemīlējies. Outsas kundze smaidīja. – Vai zināt, es arī tā domāju.

– Vai jūs arī esat iemīlējusies?

Vecās sievietes smaids kļuva platāks. – Man rodas kārdinājums to izdarīt.

– Tad ļaujieties kārdinājumam, O kundze. Izbaudiet kādu prieku dzīvē.

– Tātad jūs neuzskatāt mani par vecu muļķi?

– Vai tā būtu kļūda?

– Muļķības man nekad nav lāgā padevušās. Es vienmēr esmu bijusi prātīga. Mēs ar Outsa kungu cerējāmies piecus gadus, tad saderinājāmies, bet apprecējāmies vēl pēc trim gadiem. Apdomīga un prātīga, tāda es vienmēr esmu bijusi.

– Tādā gadījumā varbūt ir pienācis īstais laiks mazliet ļauties neprātam un mest apdomību pie malas?

To sacīdama, Megija nepavisam nerunāja par sevi, viņa domāja tikai par Outsas kundzi.