Ītans iesmējās. – Lēnāk pār tiltu, citādi dabūsiet par darbu mazāku samaksu. – Viņš piegāja pie sienas, kur Ella nule bija strādājusi. – Vai zināt ko? Man tas viss patīk vairāk, nekā es vispār spēju iedomāties. Man nav ne jausmas, kālab sievai tik briesmīgi savajadzējās šo gleznojumu… Ja nu vienīgi tāpēc, ka tāda ēdamistaba esot kaut kādai aktrisītei, par kuru es nekad neesmu dzirdējis, tomēr te jaušams kaut kas… man tā īsti neizdodas atrast vārdu. Šķiet, gleznojumam piemīt tāds kā atbruņojošs nevainīgums. Kaut kas sapnim līdzīgs.

– Tas tāpēc, ka pēc konteksta šī ir Utopija.

– Tieši tā. Ideāla zeme. – Viņš paraustīja plecus. Diemžēl nesasniedzama zeme.

– Cilvēka gars alkst pēc perfektas pasaules. Mēs visi par to sapņojam.

– Rau šī bija pirmā prātīgā domu apmaiņa šodien. – Ītans pagriezās, lai uzlūkotu Ellu. – Nē, nav tiesa, pirmā šīs nedēļas laikā. Vai paliksiet uz vakariņām? Bez jebkādiem slēptiem nolūkiem no manas puses. Dodu savu goda vārdu.

Viņa iepirkās vakariņām, pagatavoja tās, paēda, nomazgāja traukus. Ir nu gan dzīve! Gluži kā ik vakaru, ne paldies nepateikuši, Deivs un Dīns laimīgi un priecīgi aizdevās uz “Kroni” iedzert. Kāds tēvs, tāds dēls. Līdzīgi kā divas ūdens lāses. Nepateicīgie niekkalbji!

Tomēr šo spēlīti prot arī citi. Megija tāpat varēja kaut kur aiziet. Viņa apciemos Outsas kundzi, lai uzzinātu pēdējos jaunumus par viņas draugu džentlmeni, kā vecā dāma mēdza izteikties.

Šķērsojot ielu, kuras pretējā pusē atradās divdesmit sestais numurs, viņa pamanīja pie Outsas kundzes mājas novietotu auto. Vecā kundze bija stāstījusi, ka Džeks Potss braucot ar nevainojami koptu tumšzaļu Vauxhall Corsa, tātad šis nebija viņa spēkrats. – Viņš uztur to ļoti glītu, – Outsas kundze bija lepni stāstījusi. – Bez neviena traipiņa. Teju vai iespējams spoguļoties. – Megija bija iztēlojusies Džeku Potsu uzrotītām piedurknēm rūpīgi spodrinām auto ārpusi un salonu pirms došanās tajā vizināt Outsas kundzi. Muļķīga doma, jo bija taču ziema, neviens cilvēks Džeka Potsa vecumā neiet ārā vienā kreklā. Protams, viņš uzvilks arī bikses, zeķes un kurpes. Tikai puloveru ne. Spriežot pēc vecās kundzes stāstītā, viņam diezin kā nepatīkot puloveri, drīzāk viņš izvēlas adītas jakas.

Automašīna pie divdesmit sestā numura bija melns BMW ar nolaižamu jumtu, īpaša sakausējuma riteņu diskiem un divām lielām izplūdes caurulēm. Ielas laternas gaismā Megija pamanīja, ka logu stikli ir tonēti un auto mirdzoši nopulēts. Tā vien izskatījās, ka spēkrats īpašniekam ir prieks un acuraugs. Lai kam piederētu tāds auto, Megijai nešķita, ka šī persona varētu viesoties pie Outsas kundzes. Drīzāk tas būs ciemiņš pie viņas kaimiņiem.

Viņa piezvanīja pie durvīm, kuras pēc dažām minūtēm atvēra kāds svešinieks.

Ļoti pievilcīgs svešinieks.

Garš, slaids vīrietis zilos džinsos un pieguļošā baltā kreklā. Arī džinsi bija pieguļoši, pat ļoti, bet krekls augšā atpogāts, zem tā saskatāma daļa krūškurvja. Gluda krūškurvja bez apmatojuma. Mati tumši, īsi apgriezti un… Viņš smaržoja apbrīnojami patīkami. Neko tamlīdzīgu viņa līdz šim nebija izjutusi. Vīrieša smarža izraisīja vēlēšanos aizvērt acis un aizmirsties šajā aromātā.

Tomēr acis palika atvērtas, un viņa manīja, ka vīrieša lūpas sakustas. Viņš uzsmaidīja Megijai. Svētais Mozu, kas tas bija par smaidu!

– Jā? – vīrietis jautāja.

– Hmm… – Tajā brīdī viņa ielūkojās vīrieša acīs. Caururbjoši zilās acīs. Reibinoši skaistās acīs, kuru skatiens lika sirdij izkust. Tādās acīs, kas vienā acumirklī spētu izkausēt veselu leduskalnu.

Vīrietis paliecās uz priekšu. Viņa tuvums lika Megijai teju vai krist ģībonī.

– Jā? – viņš atkārtoja. – Vai varu jums palīdzēt?

“Jā, lūdzu,” viņai gribējās teikt. “Ak jā, lūdzu!”

– Vai jūs vēlaties sastapt Mēriju? – vīrietis pavaicāja. Balss skanēja apbrīnojami mierīgi. Viņš joprojām smaidīja, kaut arī droši vien uzskatīja, ka sastapis šī rajona pamuļķīti. Megija mēmi pamāja ar galvu. – Tādā gadījumā ienāciet. Viņa patlaban sasit lupatās mani un manu tēvoci Scrabble spēlē.

Kristīna pavērās laukā pa guļamistabas logu un neticēja savām acīm. Pa ielu aizslīdēja projām tumši zils Toyota Rav. Auto, kam nebija tiesības atrasties uz šīs ielas tik vēlā vakara stundā.

Kristīnu pārņēma plosoša greizsirdība. “Kā Ītans spēj tik briesmīgi nodarīt man pāri? Kā viņš drīkst piekrāpt mani ar tādu sievieti kā Ella Mūra?”

17. nodaļa

Kad Ella bija projām, Ītans ielēja sev vēl glāzi vīna un devās uz ēdamistabu. Tomēr viņu neinteresēja aizsāktais gleznojums, drīzāk viņš vēlējās izprast sievieti, kuras veikums mainīja šo telpu un pie kuras atkal un atkal atgriezās viņa domas.

Ītana sasniegumi attiecībās ar daiļo dzimumu visnotaļ skaidri liecināja, ka Ella Mūra nepieder pie tām sievietēm, kas spētu saistīt viņa interesi. Viņa gluži vienkārši neatbilda viņa gaumei – ģērbusies nepietiekami sievišķīgi, turklāt bija pārāk gara. Taču viņā bija kaut kas tāds, kas Ītanam patika. Kaut arī viņš lāgā nespēja ietērpt vārdos savas izjūtas, šīs sievietes sabiedrība bija sagādājusi viņam prieku.

Pilnīgi visām, ar kurām viņš bija pārgulējis, piemita kaut kas kopīgs, proti, visas bija pieredzējušas sievietes, kas zināja noteikumus un prata spēlēt ārlaulības seksa spēli. Zelta likums skanēja šādi: “Vienas nakts sekss nenozīmē attiecību veidošanu.” Vienu vienīgu reizi Ītans bija pieļāvis kļūdu, pārāk aizrāvies ar kādu sievieti un ielaidies ilgstošā mīlas dēkā. Paraug vien, kādās nepatikšanās tas bija viņu iegrūdis!

Sievietes, ar kurām viņš bija gulējis, varēja raksturot ar vārdu “gribošas”, tomēr savu vēlēšanos tās nemēdza izpaust pārlieku atklāti. Ītans cītīgi izvairījās no dāmām, kas uzkrītoši kārās viņam kaklā; nekas nevarēja būt apnicīgāks par Kristīnai Pekstonei līdzīgām būtnēm. Protams, viņš nepazina Ellu pietiekami ilgi, lai būtu pilnībā izpratis viņas raksturu, tomēr bija jāšaubās, vai viņa jelkad ir kārusies kādam vīrietim kaklā. Radās iespaids, ka Ella pieder pie tām sievietēm, kas nemetas attiecībās pa galvu pa kaklu.

Vajadzēja vien atzīt, ka viņa ir ieintriģējusi Ītanu, pareizāk sakot, viņu ieintriģēja paša reakcija uz šo sievieti. Vakara gaitā noskaidrojās kaut kas būtisks – Ellas sabiedrībā Ītans baudīja spirdzinoši tīkamu vieglumu. Pārāk bieži viņš slēpās aiz izlikšanās mūra un izlīdzējās ar savu šarmu, turpretī ar Ellu Ītans drīkstēja būt tieši tāds, kāds patiesībā bija. Tas lika apjaust, cik augstprātīgu un seklu nekauņu viņš Ellas priekšā bija tēlojis līdz šim.

Visvairāk pārsteidza tas, ka viņš sāka saskatīt šajā sievietē potenciālu draugu. Draugu, kam iespējams uzticēties. Ītans nebija no tiem, kas iegūst draugus viegli un ātri. Pārlieku bieži viņš citiem bija kļuvis par skaudības objektu, jo uz āru viss izskatījās brīnišķīgi – veiksmīgs bizness, skaista un mīloša sieva. Smieklīgi! Cilvēkiem nebija ne jausmas, kāda patiesībā ir Ītana dzīve un kādam stresam viņš ir pakļauts, lai noturētu biznesu virs ūdens. Tovakar kādā neprāta brīdī viņš bija iztēlojies iespēju būt pilnīgi atklātam pret Ellu, atzīties, ka dzīve “Ceriņos” ir vieni vienīgi nekrietni meli. Tomēr viņš laikus iekoda mēlē, jo pārlieku skaidri saprata, ka tiks uzskatīts par donžuānu, kas skandina vecumveco dziesmu par sievu, kas nabadziņu nesaprot.

Viņš iedzēra malciņu vīna un pievirzījās tuvāk sienai, kuru Ella bija apgleznojusi viņa ierašanās brīdī. Kāda dziļas koncentrēšanās izteiksme bija sievietes sejā! Tas ieintriģēja, un Ītans no sirds apskauda viņas spēju tik atdevīgi nodoties darbam.

Būtu melots, ja viņš apgalvotu, ka vakariņu laikā ne reizi nav ieprātojies, kāds gan būtu sekss ar šo sievieti, tomēr apvaldīja šos impulsus un apmierināja savu ziņkāri citādi, proti, piesardzīgi izprašņāja Ellu, vienlaikus mēģinot panākt, lai viņa justos brīvi un nepiespiesti. Tagad Ītans zināja, ka viņa nekad nav bijusi precējusies, bet septiņus gadus ilgusi viņas kopdzīve ar atraitņos palikušu vīrieti, kas audzina divus bērnus, diemžēl attiecības neesot izdevušās, vismaz viņai ne.

Ītans bija noskaidrojis arī to, ka Ellas muzikālā gaume ir eklektiska, ka viņa ir dzīvojusi Itālijā un ciena itāliešu ēdienus (tīrā veiksme, ka viņš bija piedāvājis pagatavot spageti!), ka necieš realitātes vai māju un sieviešu pārvērtību šovus televīzijā (šī nepatika viņiem bija kopīga), jebkādu ārišķīgu pretenciozitāti (vēl viena kopīga iezīme), ka viņa sapņo kādreiz nākotnē iegādāties un iekārtot atbilstoši savam prātam nelielu īpašumu Itālijā. Ella bija atzinusies, ka viņas prasības pret dzīvi ir pieticīgas: viņu apmierina jumts virs galvas, pietiekami daudz ēdiena un krietns krājums labu grāmatu, ko lasīt, klausoties pietiekami daudz tikpat labas mūzikas.

– Un pēc vīra tu neilgojies? – Ītans bija vaicājis.

– Laikam jau ne, – skanēja viņas atbilde.

Ja Frensīna būtu tik pieticīga…

Ītana pieredze liecināja, ka sievietēm prasības ir ievērojami lielākas nekā vīriešiem. Viņas izdeva likumus visā, kam bija sakars ar mājas dzīvi. Mājas bija sievietes valstība, tālab tieši viņa izlēma, kas nepieciešams un kad tas tiks iegādāts. Savukārt vīram vajadzēja cītīgi strādāt, lai visu vajadzīgo nodrošinātu. Viens gan bija skaidrs – lai cik tu sievietei dotu, diezgan nebūs nekad. Mērķis aizvien tika pārvietots aizvien tālāk un tālāk.

Seksā tas pats – sievietēm bija neskaitāmas prasības, turklāt tās mainījās tikpat bieži kā vēja virzieni. Vienā brīdī viņas alka pēc svecēm, romantiskas mūzikas un mistera Dārsija, bet jau nākamajā pieprasīja, lai viņas piesien pie gultas ņurdošs alu cilvēks. Lai Dievs pasargā, ja vīrietis nespēja izpildīt savu pienākumu un nodrošināt sievietei satricinošu orgasmu! Frensīna jau labu laiku sūrojās, ka viņu seksuālā dzīve esot kļuvusi pliekana.

Viņa pat atstāstīja vīram Ādama lielīšanos, ka pēdējā gada laikā viņu laulības gultā sekss esot tik izcils kā vēl nekad. Laikam jau Frensīna cerēja, ka, salīdzinot savu vīru ar Superērzeli Ādamu, izdosies pamodināt un iekvēlināt sacensībai viņa ego. Tas bija vēl viens piemērs sieviešu iecienītajām spēlītēm – viņas vai nu plānoja savu nākamo gājienu, vai arī analizēja iepriekšējo.