Megija atcerējās pretīgās tapetes savā mājā un prātoja, ko gan Deivs sacītu, ja viņa pēkšņi paziņotu, ka vēlas kādu sienu apgleznotu. Skaidrs, ka vīrs atkal šķendētos par viņas muļķīgajām iedomām, un varbūt viņam būtu taisnība. Pēdējā laikā Megijai bija daudz tādu iedomu. Pat mamma bija pamanījusi meitas pastāvīgo aizsapņošanos. Varbūt viņa lasīja pārāk daudz un pārmērīgi ļāvās iztēlei, gluži kā tobrīd, kad bija iztēlojusies izgaišanu Ellas gleznojumā. “Un tomēr, cik labi būtu brīvi skraidīt starp kokiem un puķēm, kad neviens neko no manis neprasa, un ik rītu pamosties laimīgai!” Viņa negribīgi uzgrieza sienai muguru. – Cerams, ka tu neuzskati mani par pārāk ziņkārīgu, – viņa teica.

Ella veltīja viņai smaidu. – Nepavisam. Patiesībā es pametu Itāliju, lai būtu kopā ar vīrieti, jo ticēju, ka tieši viņš būs tas, ar kuru kopā pavadīšu visu atlikušo mūžu. Diemžēl tas nepiepildījās.

– Man ļoti žēl.

– Man arī. Bet dzīve rit tālāk. Un tu? Vai esi precējusies?

– Jā. Un… gluži kā tu nupat teici, dzīve rit tālāk.

Vienu mirkli Megijai radās kārdinājums atklāt šai gandrīz svešajai sievietei savas slēptākās domas. “Tikai… kālab gan Ella, tik gudra un pašpārliecināta, interesētos par manu nenozīmīgo dzīvīti?” Viņa sadusmojās uz sevi. – Labi, es nu iešu. Piedod, ka aizkavēju tevi ar savu nesakarīgo pļāpāšanu.

– Nekā tamlīdzīga. Un man parunāšanās ar sievieti ir patīkama pārmaiņa. Parasti man darbā valda drīzāk būvlaukuma atmosfēra, un apkārt ir vīrieši, kas mēģina cits citu pārspēt, šokējot vai mulsinot mani ar saviem neķītrajiem jokiem.

– Arī man parunāšanās ar jauku cilvēku ir patīkama pārmaiņa, – Megija pabikli atzinās, tad pastiepa roku.

– Vai krūze tukša?

Ap četriem Megija aizbrauca, apkrāvusies ar Edvardsu apģērbiem, kas bija jānodod ķīmiskajā tīrītavā, un māja palika vienīgi Ellas rīcībā. “Šī sieviete nepavisam nav laimīga,” viņa izklaidīgi prātoja, kad bija pakāpusies atpakaļ, lai kritisku aci pavērotu savu veikumu. Šis tas Megijas sacītajā ļāva noprast, ka viņa vēlas no dzīves kaut ko vairāk. Tiesa, šādi varētu raksturot gandrīz visus planētas iedzīvotājus. Ja par to runājam, kurš gan jūtas simtprocentīgi apmierināts ar to, kas viņam ir?

Ella paapļoja galvu, mēģinādama atbrīvot no sasprindzinājuma kaklu un plecus, tad uzlika austiņas un pameklēja savā viedtālrunī uzmundrinošu mūziku, kas palīdzētu izturēt vēl dažas darba stundas. Viņa bija nolēmusi izmantot izdevību un pastrādāt ilgāk, ja reiz neviena nav mājās. Edvardsas kundze bija teikusi, ka viņas vīrs aizbraucis biznesa darīšanās, bet meita pēc skolas kopā ar draudzeni no kaimiņu mājas braukšot uz koncertu vai citu līdzīgu izklaidi Mančestrā.

Austiņās ieskanējās Hendeļa oratorijas “Mesija” mūzika, tomēr Ella neuzdrošinājās riskēt un vēlreiz atbrīvoties no sasprindzinājuma dejā. Kopš viņa tika pārsteigta, dejojot savu Viva La Vida deju, bija aizritējušas gandrīz divas nedēļas, bet šīs atmiņas joprojām lika netīksmē sarauties. “Interesanti, vai Edvardsa kungs ir pastāstījis šo joku savai sievai?” Tiesa, lāgā nebija iespējams iztēloties, ka viņi varētu stāstīt viens otram smieklīgus atgadījumus. Vēl grūtāk iedomāties, ka Edvardsas kundzei varētu piemist humora izjūta. Nešķita, ka šī sieviete vispār prot smieties. “Tomēr – kas es tāda esmu, lai spriestu par citiem? Šajās dienās mani būtu pagrūti nodēvēt par mis Saulstariņu.”

Tagad prātu aizņēma domas par Eliksiju. Kopš Ella bija meitenei izpalīdzējusi, raižpilnās sajūtas neatkāpās ne mirkli. Vairākas reizes viņa bija mēģinājusi piezvanīt uz Eliksijas mobilo telefonu, tomēr atbildi nesaņēma. Dažkārt viņa apsvēra iespēju runāt ar Lorensu, jo bija pārliecināta, ka viņam jāzina par meitas gaitām. Tomēr ik reizi, kad roka stiepās pēc telefona, viņa brīdināja sevi nedarīt muļķības. “Meifīldā notiekošais vairs nav mana darīšana. Vai tad es neko neesmu iemācījusies kopā ar Lorensu pavadītajos septiņos gados? Lai ko es teiktu vai darītu, viss bija velti. Dziedi vai raudi, bet es neesmu spējusi neko mainīt. Pārmaiņām jānāk no iekšpuses. Ja Meifīldas mājas pārveidošanu varēja uzskatīt par labu zīmi, atlika cerēt, ka Lorenss un Eliksija stāv uz abiem tik nepieciešamo pārmaiņu sliekšņa.”

Pašos grūtākajos viņu kopdzīves brīžos Ella pastāvīgi uzdeva sev jautājumu, uz kuru ilgi baidījās atbildēt: “Vai saglabāt attiecības un cerēt, ka tās mainīsies? Ja nu tas nekad nenotiks?” Šis jautājums zumēja galvā kā nikna lapsene, līdz viņa bija sev atbildējusi un spērusi vienīgo iespējamo soli – aizgājusi. Tomēr bija aizvainojoši uzzināt, ka tēvs un meita tieši tagad varbūt ir apjautuši savas kļūdas un mēģina kaut ko mainīt savā dzīvē.

Par spīti visām pagātnes sirdssāpēm, Ella vēlējās, lai Eliksija atbild uz viņas zvaniem, jo raizējās par meiteni. “Ja nu viņai iestājusies saasināta organisma reakcija uz “avārijas” tableti? Ja nu šis ir viens gadījums no miljona, un Eliksija tagad ir nopietni slima?” Visļaunākais šķita tas, ka Lorenss notikušajā vainos Ellu un nekad nepiedos, ka viņa apdraudējusi mīļās meitiņas dzīvību.

Tad paniskajās domās ielauzās rāma saprāta balss. “Tobijs sazinātos ar mani, ja viņa māsai būtu noticis kaut kas ļauns. Protams, kā gan citādi.”

Darīšanas ar klientu Ītanam izdevās nokārtot daudz ātrāk nekā cerēts, un viņš izlēma doties uz mājām, nevis pārnakšņot uz vietas, kā sākumā domāts. Frensīna ir Ebersohā pie vecākiem, bet Valentīna ar Ketiju Mančestrā, turklāt viņas paliks pa nakti pie draudzenes, tātad laimīgā kārtā Ītans mājās būs viens. Viņš pagatavos sev to, kas pašam garšo, vakariņos dzīvojamā istabā un izvēlēsies sev tīkamu televīzijas programmu. Viņš nebija tik zemu kritis, lai skatītos kādu apnicīgu seriālu vai arī vērotu, kā veca ragana gulstas zem ķirurga naža un diezin kur vēl un piepilda savu sapni izskatīties desmit gadus jaunāka. “Interesanti, vai tā domāju tikai es, ka visas šīs sievietes beigu beigās izskatās pēc transvestītiem? Kāpēc Frensīnai un Valentīnai patika skatīties tādas sēnalas? Vai tas ļāva gan mātei, gan meitai izjust apmierinājumu par savu nevainojamo augumu? Vai vispār eksistē tāds jēdziens kā “nevainojams augums”? Es savā mūžā esmu redzējis tik daudz kailu sieviešu ķermeņu, ka spētu uzrakstīt grāmatu par šī dabas veidojuma neskaitāmajām variācijām. Īstais skaistums ir saistīts ar iekšējo pasauli, tik daudz ir skaidrs.”

Viņš iegriezās Ceriņu avēnijā, pabrauca garām Pekstonu mājai – tās logos dega gaisma –, tad iestūrēja savā piebraucamajā ceļā. Tur novietotais tumšzilais automobilis lika viņam sastingt pārdomās. Ītanam šī auto īpašniece vairs nebija anonīmā Pūķu Kāvēja, tagad viņa bija Ella, reāls cilvēks ar miesu un asinīm, sieviete, par kuru viņš domāja bieži un daudz. “Varbūt vēlreiz izdosies ieraudzīt viņu dejojam? Jācer. Nenāktu par ļaunu atsvaidzināt atmiņas, kas joprojām izraisīja tīkami grēcīgas iedomu ainas.”

Ītans iegāja mājā un klusi virzījās uz ēdamistabas pusi, bet šoreiz viņam nelaimējās. Vēsture neatkārtojās. Ella stāvēja ap vidu sastatņu kāpnēm, klausījās mūziku austiņās, rokā turēja otu, piere bija savilkta grumbās, lūpas pavērtas, un starp tām vīdēja mēles galiņš. Ievilkdams nāsīs linsēklu eļļas smaržu, Ītans nodomāja, ka nekad nav redzējis tik dziļā koncentrācijā iegrimušu cilvēku; tas radīja vēlmi turpināt vērošanu. Tomēr šis prieks viņam gāja secen, jo Ella mazliet pagrieza galvu un pamanīja namatēvu. Viņa jūtami satrūkās un piespieda roku pie krūtīm.

– Piedodiet, – viņš atvainojās, kad Ella norāva austiņas. – Kā šķiet, man piemīt paradums pārsteigt jūs negaidot. Jūs taču zināt, cik ir pulkstenis, vai ne?

Viņa atbīdīja svītera piedurkni. – Ai, ir vēlāks, nekā man šķita. Tūlīt es savākšu mantas un došos projām.

– Nevajag steigties. Vismaz manis dēļ ne.

Viņa piesardzīgi pavērās pretī. – Jūs vēlaties, lai es turpinu darbu?

– Nē. – Ītans smaidīdams papurināja galvu. – Savāciet mantas, bet steigties projām nevajag. Kāpēc mēs nevarētu kopā iedzert pa glāzei?

Vēl viens piesardzīgs skatiens. Šoreiz papildināts ar nedaudz sarauktu pieri, kas pauda nosodījumu. – Kad atgriezīsies jūsu meita? – viņa jautāja.

– Šovakar tas nenotiks. Viņa nakšņos pie draudzenes… Ahā, es sapratu! Jūsuprāt, tiek piedāvāts kaut kas vairāk par dzēriena glāzi?

– Protams, ka ne. – Ella mulsumā novērsās.

– Patiesībā jums taisnība. – Ītans nespēja noturēties, nepaķircinājis viņu.

Ītans vēroja Ellu, kura izvilka no kabatas notraipītu lupatiņu un izslaucīja otu. Sievietes lūpas bija cieši sakniebtas, viņa raudzījās visur, tikai ne uz Ītanu. Viņas acīmredzamā neērtības sajūta piepeši lika Ītanam apjaust, cik briesmīgs muļķis viņš bijis. – Piedodiet, tas tikai pierāda, kāds stulbenis es spēju būt, bet patiesībā es gribēju teikt, ka ir jau vēls un es labprāt piedāvātu jums kaut ko ēdamu. Protams, ja vien jums nav ieplānots nekas cits.

Ella aizsprauda otu aiz auss un noglabāja lupatiņu kabatā. – Es tiešām nezinu, kāpēc tā notiek, bet savā darbā man patiešām iznāk sastapt visai daudz stulbeņu. Ja viņi tā uzvestos savā darba vietā, acumirklī tiktu apsūdzēti par seksuālu uzmākšanos.

– Diez kas nav.

– Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināta, ka nedaru neko, lai šādus tipus iedrošinātu.

– Varbūt mazliet makaronu?

– Tāpēc es ļoti ceru, ka esam vienojušies par pamatnoteikumiem, kamēr strādāju jūsu mājās.

– Ko jūs sakāt par spageti ar karbonāras mērci? Un glāzi nevainojami atvēsināta Chardonnay piedevām?

Ella ieplestām acīm uzlūkoja viņu. – Jūs dzirdējāt, ko es teicu, vai ne?

Ītans pamāja ar galvu. – Man nav nodoma jums uzmākties ne seksuāli, ne arī kā citādi. Es gluži vienkārši piedāvāju jums vakariņas apmaiņā pret sakarīgu un inteliģentu sarunu.

– Kas ļauj domāt, ka es spēšu jums tādu nodrošināt?

– Tas, ka jūs spējat radīt kaut ko tik neparastu. – Ītans pārlaida skatienu ēdamistabas sienām.

– Man žēl, ka likšu jums vilties, bet jebkurš daudzmaz apdāvināts mākslas koledžas students paveiktu to pašu.