Piepeši apjautis, ka no viņa tiek gaidīta atbilde, Ītans pacēla skatienu no Ieņēmumu dienesta dokumentiem, ko parakstīšanai bija iesniedzis firmas grāmatvedis un vienlaikus arī viņa sievastēvs. Tā nebija nejaušība; kad pēc Ītana neuzticības laulība tika revidēta, to bija strikti pieprasījusi Frensīna. Tikpat labi varētu sacīt, ka šāds manevrs novedis viņu pilnīgi sievas varā, kaut arī viņa pastāvīgi atkārtoja, ka tas darīts viņas finansiālās drošības labad. Tādā kārtā Frensīna paturēja sev gan Ītanu, gan arī pašai vēlamo un pierasto dzīvesveidu. Īsi sakot, tas nozīmēja, ka noslēpt naudu no Frensīnas nav iespējams.

– Vai es kaut ko esmu palaidis gar ausīm? – Ītans apmulsis pajautāja.

Atbildēja viņa meita. – Tēt, tu laikam nemaz neklausies! Vai tad tu nedzirdēji, par ko mēs runājam?

Viņš paklaudzināja ar pildspalvu pa dokumentiem. – Visa mana uzmanība veltīta šiem te. Tu taču zini, cik cītīgi tavs vectēvs raugās, lai viss būtu vajadzīgajā kārtībā. – Tās bija pieklājīgā valodā pārtulkotas viņa patiesās domas: “Tu taču lieliski zini, kāds sasodīts blēdis ir tavs vectēvs un ka es neuzticos viņam ne par naga melnumu!”

– Mēs apspriežam iespēju doties uz Ebersohu, – Frensīna paskaidroja. – Tētis stāsta, ka Selbiji grasās izlikt savu māju pārdošanai, bet, ja mēs pasteigsimies pirmie, nevajadzēs izmantot aģenta pakalpojumus. Tu taču zini, ka Selbiju īpašumu es vienmēr esmu uzskatījusi par vietu, ko būtu iespējams izveidot par īpaši jauku brīvdienu māju. Dārgais, vai tad tev nepatiktu skaista vasarnīca pludmalē, kur patverties no ikdienas stresa?

Ītans neticēja savām ausīm. Ja kādam te būtu jāsaprot, ka šī ir pati sliktākā ideja tukšu iedomu vēsturē, tad tas bija Mīļais Papucītis. Grāmatvedis taču labāk par jebkuru citu zināja, cik tuvu nogrimšanai ir viņa bizness. Ītans uzdrošinājās paraudzīties uz Elanu, kura tēraudcietais skatiens šķita sakām: “Nu ko, dēls, gribi, lai es uzņemos risku?” Patiesībā Ītans to patiešām vēlējās.

– Kaut arī tas izklausās pēc lieliskas iespējas… – Ītans atgrūda krēslu un piecēlās. – Man netīk būt sliktu ziņu nesējam, bet tagad nudien nav īstais brīdis izsviest naudu par brīvdienu māju. – Viņam gribējās pagrūst nule parakstītos dokumentus sievai zem deguna. “Ieskaties šajā nodokļu aprēķinā!” viņam gribējās kliegt. “Ja nomaksāsim tādus nodokļus, tad mums paveiksies, ja makā atliks tik daudz, lai Ebersohā nopirktu pludmales dvieli. Kur nu vēl sapņot par brīvdienu māju! Un kas tajā ciematā tik īpašs? Tikai tas, ka Mammīte un Papucītis tur regulāri atpūšas un uzskata, ka nekur citur nav tik brīnišķīgi, vēl nenozīmē, ka pārējiem arī jāpacieš tā sasodītā vieta.” Ītans bija saniknots!

Itin kā atbildot uz pēkšņo niknumu, pakrūti caururba griezīga sāpe. Ītans atkal apsēdās pie galda, kur bija pametis dokumentu mapi. Kamēr sāpes turpināja dedzināt kuņģi, viņš izlikās šķirstām papīrus. Uzgriezis muguru pārējiem – bija dzirdams, ka viņi sačukstas savā starpā, – viņš pavēlēja sāpēm pāriet. Visbeidzot tās paklausīja. Bet tikai pēc tam, kad Ītans nosprieda, ka vislabākais visu problēmu atrisinājums būtu nogāzties zemē beigtam. Tajā pašā brīdī Šērlijas un Elana mirdzoši jaunajā virtuvē galva triektos pret dārgo kaļķakmens grīdu, un asinis pašķīstu uz visām pusēm. “Būtu nudien patīkami zināt, ka mans asiņu traips paliktu šeit mūžīgi. Gluži kā neizdzēšams atgādinājums, ka šeit nomira Ītans Edvardss.”

Atvēris acis, viņš konstatēja, ka palicis divatā ar Mīļo Papucīti. “Nolādēts, kas tad nu? Vai gaidāma tēvišķīgi aizbildnieciska saruna? Lai nu vecais velns piesargās!” Ītans negrasījās piekāpties ne par collu. – Elan, – viņš devās uzbrukumā pirmais, – jums jau nu vajadzētu zināt, ka man nav naudas otrai mājai. Smieklīgi pat iedomāties kaut ko tamlīdzīgu. Neviens grāmatvedis, kam visi pieci mājās, neatbalstīs tik riskantu finansiālu soli!

Elans pamāja ar galvu. – Tev pilnīga taisnība. Tieši tāpēc es palūdzu meitenes aiziet, lai mēs parunātu divatā kā vīrs ar vīru. Nudien, tev nebija nekādas vajadzības uzvesties tik pārspīlēti dramatiski.

Lai cik šerminoši tas šķita, Mīļais Papucītis patiešām dēvēja savu veceni par meiteni. – Nedomāju vis, ka acīmredzamu lietu saukšana īstajā vārdā uzskatāma par lieku dramatismu. – Ītans visiem spēkiem mēģināja apvaldīt dusmas.

– Vienalga, – Elans nevērīgi attrauca. – Tagad, kad esam vieni, ir svarīgi, lai tu mani uzklausītu. Protams, šajā ekonomiskajā situācijā tu nevari atļauties pirkt vēl vienu īpašumu, bet nav iemesla uztraukt Frensīnu ar tādām runām. Tu labi zini, ka es par savas brīnišķīgi izdevušās laulības ķīlu vienmēr esmu uzskatījis to, ka slēpju no sievas visu, kas varētu kaitēt viņas mieram un labsajūtai. Jau agrāk es esmu tev sacījis, ka, atšķirībā no vīriešiem, sievietēm piemīt tieksme raizēties pārāk daudz, bet laba vīra pienākums ir parūpēties, lai sieva ir laimīga un brīva no jebkādām raizēm. Tieši tāpēc es nekad nestāstu Šērlijai par naudas lietām, jo tās ir vienīgi mans pienākums un atbildība. Savukārt tavs pienākums ir gādāt, lai mana meita būtu laimīga. Savulaik tu viņu darīji ļoti nelaimīgu, un es nevēlos, lai šāda situācija atkārtotos. Tagad klausies, ko es ierosinu… Tu aizņemsies no manis naudu, lai nopirktu Selbiju īpašumu, bet parādu atdosi tad, kad ekonomika atkal ieies sliedēs.

Te beidzās Mīļā Papucīša pirmā mācība.

– Un ja nu es nevēlos aizņemties naudu no tevis vai jebkura cita? – Ītans iebilda. – Tā vienkāršā iemesla pēc, ka es negribu uzkārt sev kaklā vēl vienu dzirnakmeni otras mājas izskatā?

Elans atkāsējās un piemiedza savas tēraudzilās acis, lai demonstrētu, viņaprāt, nepielūdzami nelokāmu nostāju. Ītanu tas nespēja iebiedēt, gluži otrādi, viņam gribējās ielikt baltu, pūkainu kaķi sievastēva rokās un iztēloties viņu sakām: “Tātad beidzot esam satikušies, mister Bond.” Kaut arī Elans nespēja viņu iebiedēt, Ītans zināja, ka būtu kļūda novērtēt pretinieku par zemu. Lielāko daļu savas karjeras Elans Konolijs bija vecākais partneris prestižā Mančestras grāmatvežu firmā, bet tagad, septiņdesmit viena gada vecumā, atgādināja tipisku vecu kara zirgu, kam vislabāk tīk izrādīt savu pārākumu nabaga muļķiem, ko viņš saminis zem pakaviem savas karjeras ziedu laikos.

Joprojām saglabādams nepielūdzami sīksta vīra skatienu, Elans turpināja: – Ītan, viss, ko es jebkad esmu vēlējies, ir nodrošināt, lai mana vienīgā meita būtu laimīga. Mana vienīgā mazmeita tāpat. Dabūjušas brīvdienu māju Ebersohā mūsu mājokļa tuvumā, abas noteikti būs ļoti laimīgas. Kālab gan tu nevarētu nākt pie prāta un pieņemt manu piedāvājumu? Pašreizējos apstākļos tu varētu izrādīt kādu nieku pateicības par to, ko mūsu ģimene jau darījusi un turpina darīt tavā labā.

Un te saskaņā ar Mīļā Papucīša evaņģēliju beidzās otrā mācība. Proti, ar visai neslēptu mājienu uz Ītana pagātnes grēku, kas nekad netaps piedots un aizmirsts. Grēku, kas mūžam dursies kā ērkšķis Ītana sānos, kamēr vien ilgs viņa laulība ar Frensīnu.

Vai jābrīnās, ka viņš meklē glābiņu seksā ar citām sievietēm?

Kāds gan tur brīnums, ka čūla izdedzinājusi viņa kuņģī caurumu Lielā Kanjona izmērā?

16. nodaļa

Kamēr Edvardsas kundze dāļāja pavēles un rīkojumus par to, kas paveicams viņas prombūtnes laikā, mājā valdīja pamatīga jezga. Tiklīdz šī ragana bija laimīgi projām, Megija ieminējās, ka pienācis īstais brīdis vieglām brokastīm.

– Es zinu, ka man neklājas kritizēt, – viņa teica, ienesusi divas dzēriena krūzes ēdamistabā. Ella noņēma austiņas, kurās pastāvīgi kaut ko klausījās. – Bet ikviens nodomātu, ka Edvardsas kundze aizbrauc vismaz uz mēnesi. Vai tu pamanīji, cik daudz bagāžas viņa paņēma līdzi? Tur pietiktu mantu pasaules apceļošanai, nevis pāris dienām Ebersohā. Tiesa, ko tad es zinu, neesmu taču apceļojusi pasauli un diezin vai apceļošu. Ja par to runājam, es neesmu bijusi pat Ebersohā. Ella, vai tu esi daudz ceļojusi pa pasauli? – Auklēdama plaukstās karstā dzēriena krūzi, Megija prātoja par atkritumu tvertnē izsviestajām ceļojumu aģentūru brošūrām. Deivs bija teicis, ka negrasoties braukt uz svešām zemēm, kur cilvēki nerunā normālā valodā, tātad sieva lai izmet no galvas šīs muļķības!

– Pēdējā laikā ne īpaši daudz, – atbildēja Ella, – bet pirms vairākiem gadiem gan. Kādu laiku es dzīvoju Itālijā.

– Kā tev tur patika? Vai vīrieši… vai itālieši ir tādi kā… – Megija aprāvās pēkšņā mulsumā. Viņas iecienītajos romānos itālieši gultā vienmēr bija eksplozīvi kā dinamīts. Romantiski arī.

Ella smējās. – Proti, kā apsēsti ar seksu un rūpējas tikai par to, lai attaisnotu viņiem piedēvēto ērzeļu reputāciju?

– Kaut kā tamlīdzīgi. – Megija paslēpa pietvīkumu aiz kafijas tases.

– Vairāk vai mazāk. Ja viņi nemīlējas, tad runā par mīlēšanos. Ja nerunā par to, tad vismaz iztēlojas mīlēšanos. Sekss viņiem ir pilna laika nodarbošanās. Taisni brīnums, ka viņi tomēr paspēj paveikt kādu citu darbu arī.

Megija pasmaidīja. – Droši vien tev tur gadījās ne viena vien dēka, vai ne?

– Viena vai divas.

– Kāpēc tu pameti Itāliju?

– Vīrieša dēļ. Angļu vīrieša dēļ.

Megija nesaprata, kāpēc gan kāda sieviete vēlētos pamest zemi, kuras vīrieši šķiet daudz pievilcīgāki par jebko, kas tai tiktu piedāvāts saltā, mitrā un nožēlojamā Lielbritānijā. Ja seksīgs itālietis sniegtu Megijai kaislīgu mīlestību, tam nebūtu nekāda salīdzinājuma ar to, ko viņa pēdējā laikā guvusi no Deiva. Pliekana pabakstīšanās vienreiz divās nedēļās bija viss, ko spēja viņas vīrs. Tiesa, atklāti runājot, Megija jutās pateicīga, ka pārējā laikā Deivs liek viņu mierā.

Bažīdamās, ka uzdevusi pārāk personiskus jautājumus, viņa piegāja pie sienas, kuru Ella bija sākusi apgleznot. Telpa tagad smaržoja pēc krāsas – nevis parastās, bet gluži citādi. Ella jau arī bija gluži citāda krāsotāja.

Megija pirmā atzītu, ka par mākslu zina tikpat maz kā par ceļošanu, tomēr Ellas veikums viņai patika. Gleznojumam piemita savādi sapņaina, pat maģiska noskaņa. Radās sajūta, ka, ilgi vērojot mežus un pakalnus, kas pamazām iznira uz sienas, viņa tiks ievilkta gleznā un pagaisīs citā pasaulē. Labākā pasaulē.