Viņš īgni noņurdēja: – Labi jau labi, es esmu aizsteidzies laikam priekšā. Tāda kļūda katram var gadīties.

Nākamajā rītā lielākā daļa valsts pamodās ieputināta. Londonai bija ticis visvairāk, bet nekāda medusmaize negaidīja arī Kingsmelfordas iedzīvotājus. Pirmo reizi Megija netika uz darbu. Deivs un Dīns tāpat. Kopā ar kaimiņiem viņi mēģināja izrakties laukā, bet sniga tik strauji, ka viņi bija spiesti padoties. Deivs sapīka un, vērdamies laukā pa logu, teica: – Tā vien izskatās, ka man šovakar būs jāpaliek bez cīsiņiem.

– Tu jau vari pamēģināt aizbrist līdz stūra veikalam, – Megija ierosināja.

Viņš izlikās to nedzirdam, notēmēja tālvadības pulti uz televizora pusi un ērti iekārtojās uz dīvāna. – Uzliec tējkannu, ja gadījumā iesi uz virtuvi.

Megija negāja vis, viņai bija citi plāni. Viņa vēlējās pārbaudīt, kā klājas Outsas kundzei, kas dzīvoja divdesmit sestajā numurā pāri ielai, un pārliecināties, vai vecajai kundzei viss kārtībā. Šādā laikā nekad neko nevar zināt, cilvēki reizēm nosalst paši savās mājās.

Outsas kundze bieži lūdza, lai taču uzrunājot viņu vārdā, par Mēriju, bet Megija to nespēja. Viņai izdevās tikai mazliet neoficiālāka uzruna, proti, O kundze. Gandrīz astoņdesmit gadus nodzīvojušās sievietes vīrs bija miris pirms trim gadiem, un pati viņa visai reti izgāja no mājām. Bērnu viņiem nebija, un nebija arī radinieku, kas parūpētos par veco cilvēku. Ik pārnedēļu Megija aizveda Outsas kundzi uz lielveikalu, bet viņa allaž pateicās, uzcepdama Megijai kēksu ar augļiem un riekstiem. Nav pat jāmin, kurš lielāko daļu no šiem kēksiem sabāza savā lielajā, treknajā rīklē!

– Vai drīkstu jums atklāt noslēpumu? – Outsas kundze pavaicāja, kad bija uzlikusi tējkannu uz uguns un parakņājusies vecā, noskrambātā cepumu kārbā, kas atradās līdzās maizes kastei.

– Jūs varat man stāstīt visu, ko vien vēlaties, – Megija atļāva.

– Vai apsolāt nesmieties un neuzskatīt mani par muļķa veceni?

– Jums nepiemīt ne kripatas muļķības, O kundze. Stāstiet, neturiet mani sasprindzinājumā. Kāds ir tas lielais noslēpums?

– Es esmu uzaicināta uz satikšanos. – Vecās dāmas acis piepeši iepletās lielas kā apakštasītes. Megija mēģināja apvaldīt smieklus. – Jūs smejaties! Bet solījāties to nedarīt!

– Es nesmejos, – Megija meloja. – Goda vārds. Nē, patiešām, es nesmejos.

Tad abas sievietes vairs neizturēja un sāka ķiķināt kā muļķa bērni.

– Viņa vārds ir Džeks Potss, – Outsas kundze pavēstīja, kad viņas beidzot bija izsmējušās, tēja gatava un salieta tasēs. – Viņš ir atraitnis. Mēs satikāmies ārsta uzgaidāmajā telpā. Viņš atvēra un pieturēja man durvis, brīdināja, ka tur esot pakāpiens. Viņam ir brīnišķīgas manieres. Es tieku aicināta uz pēcpusdienas tēju “Pagalma kafejnīcā” Krentsfordā. Kā jums šķiet, vai man vajadzētu iet?

– Noteikti, O kundze! Ejiet un izpriecājieties.

Vecā dāma smaidīja. – Laikam tā arī darīšu.

Megijai gribējās, kaut viņa arī varētu doties uz satikšanos, tikai ne jau ar vecu atraitni. Viņai noderētu jauns, izskatīgs puisis labā fiziskā formā. Būtu tik jauki, ja tāds pacienātu Megiju ar tēju un plācenīšiem.

13. nodaļa

Belmontholā Ella izdeva bargu pavēli, ka virtuvē neviens nedrīkst sacelt gaisā ne mazāko puteklīti, jo viņa grasās uzklāt pēdējo krāsas kārtiņu bufetes durvīm. Gan elektriķis Melkolms, gan santehniķis Kārls jau agrāk bija strādājuši kopā ar Ellu un zināja, ka viņas rīkojumus ignorēt nedrīkst. Tomēr Belmonthola bija tik plaša, ka viņiem nenācās grūti atrast kaut ko darāmu attālākās mājas daļās.

Vienīgais, kurš neuztvēra pavēli tik nopietni, bija šī nama īpašnieks Hels Morens. Par spīti elles aukstumam un pārbūves darbu haosam, viņš sev vien zināmu iemeslu dēļ bija pārcēlies uz Belmontholu jau pagājušajā piektdienā. Pārvākšanās iegadījās visaukstākajā pēdējos gados pieredzētajā nedēļas nogalē, kam sekoja divas dienas teju vai sniegavētrai līdzīgos laikapstākļos. Līdzīgi daudziem citiem, arī Ella tika ieputināta un netika uz darbu, kas gaužām nepatika Edvardsas kundzei.

Ella nesaprata, kā gan Hels Morens izturējis nedēļas nogali bez apkures un karstā ūdens, tomēr cerēja, ka līdz dienas beigām Kārls pabeigs montāžu un sistēmā parādīsies siltums. Ievīstījusies neskaitāmās drēbju kārtās, cepurē, šallē, adītos pirkstaiņos ar nogrieztiem galiņiem, Ella atbrauca, sagatavota aukstumam. Viņu pat varētu noturēt par bezbailīgu Antarktīdas pētnieci.

Pat nerunājot par apkuri, Belmontholā vispār nebija cilvēcīgu apstākļu dzīvošanai – trūka mēbeļu, paklāju un pat kārtīgas gultas. Pagaidām te bija tikai kailas, līdz ķieģeļiem notīrītas sienas, rūpīgi izjauktas grīdas (dēļi bija oriģinālie, pēc restaurēšanas tie atgriezīsies savās vietās), vadu un cauruļu mudžekļi. Ja viss veiksies pēc plāna, vismaz virtuvei rīt vajadzētu būt pilnā lietošanas kārtībā. Helam Morenam par godu jāsaka, ka viņu nepavisam neuztrauca juceklis un ērtību trūkums; augšstāva guļamistabā viņš bija ierīkojis, paša vārdiem runājot, “bāzes nometni” ar saliekamo gultu un prīmusu. Kārtīgs skauts, nudien. Gluži kā mazs zēns, kas vēlas palepoties ar savu marku kolekciju, viņš bija rādījis Ellai savu nometni. Viņu pārsteidza ieraudzītais. Telpā šķita lidināmies skautu kustības dibinātāja Beidena–Pauela gars, bet viss pārējais atgādināja NASA kosmosa misijas vadības centru. Loga nišā bija ievietota visai iespaidīga Bang and Olsen augstas kvalitātes atskaņošanas sistēma, skandas stratēģiski izvietotas pa visu istabu, bet visvairāk vietas aizņēma pakavveidā salikti rakstāmgaldi. Uz tiem atradās prāvs skaits ieslēgtu datoru, visi dūca un mirgoja. – Darbs, – Hels atteica, kad Ella apvaicājās, kas te īsti notiek. Viņš nebija paskaidrojis sīkāk. Patiesībā puisis izskatījās un izklausījās mazliet apmulsis, bet tas atgadījās bieži. Hels Morens un Belmonthola bija visai savāds savienojums. No vietējām baumām Ella zināja, ka šis īpašums bijis izlikts pārdošanā par trīsarpus miljoniem, bet pēc desmit mēnešiem visai vājas potenciālo pircēju intereses dēļ cena noslīdējusi uz divarpus miljoniem. Helam Morenam, kam nevarēja būt vairāk par divdesmit astoņiem gadiem, naudas bija kā spaļu, ja jau viņš varēja atļauties šādu pirkumu, turklāt neskopojās arī ar vērienīgās pārbūves izmaksām.

Protams, Ellai gribējās noskaidrot, kā viņš pelna iztiku. Augšstāva istaba vedināja domāt, ka tam ir kāds sakars ar datoriem, varbūt programmatūru. Viņa to nedomāja ļauni, tomēr puisis bija klasisks pārcentīga skolnieka tips. Vienmēr ģērbies vienādi – džinsi, krekls, pulovers, melnbaltas Converse firmas sporta kurpes, zēniski vientiesīga un rāmi pieticīga izturēšanās, trausls augums un smalki smilškrāsas mati, kuru šķipsnu bieži nācās atmest no acīm, – Belmontholas īpašnieks izskatījās pēc jaunekļa, kurš joprojām dzīvo vecāku paspārnē un studē, gatavojoties iegūt A līmeni visos priekšmetos.

Pagaidām Ella bija pārmijusi ar šo klientu tikai nedaudzus vārdus, bet torīt viņš staigāja pakaļ kā ēna, grozījās tuvumā, kamēr viņa gatavojās darbam un jau divas reizes bija piedāvājis uz sava prīmusa uzvārīt viņai kafiju. Vajadzēja vien atzīt, ka puisim piemīt kaut kas mīļi valdzinošs. Tobrīd gan Ella vēlējās turpināt darbu, bet jutās apgrūtināta, ja katrai kustībai seko vērotāja skatiens. Visražīgāk viņa strādāja vienatnē. Būtu labi pieklājīgā kārtā tikt no viņa vaļā. – Morena kungs, viņa iesāka, – man netīk domāt, ka atrauju jūs no darba.

– Lūdzu, sauciet mani par Helu. Patlaban man nav nekas īpašs darāms. Jums nu gan piemīt neticama pacietība!

“Tur nu tev taisnība,” Ella nodomāja, tad piecēlās un pārbīdīja ceļgalu paliktni pie nākamajām durvīm. – Kas liek jums tā domāt? – Viņa iemērca otu krāsas spainītī. Virtuves mēbeles būs gaiši pelēkas, mazliet tumšāks tonis izcels salu virtuves centrā. Zilganpelēkmelnas grīdas flīzes, melnas granīta darba virsmas, hromēti un nerūsējošā tērauda aksesuāri, kā arī visas prestižam nepieciešamās ierīces – drīz virtuve izskatīsies kā īsts mākslas darbs.

– Es esmu pārliecināts, ka man nekas nesanāktu, – Hels atzina.

– Kas attiecas uz mani, tas ir tikai apsveicami. – Ella aprauti iesmējās. – Jo mazāk profesionāli spēcīgu konkurentu, jo labāk. Palieciet vien pie tā, ko darāt jūs. Un kas tas īsti būtu? – Viņa izmantoja iespēju apmierināt savu ziņkāri.

– Nekas pasauli satricinošs tas nav, – puisis atbildēja.

– Manuprāt, jūs esat pārāk pieticīgs.

– Neesmu vis. – Ella iemērca otu krāsā un gaidīja. Viņš turpināja. – Ja vien jūs neesat īpaši ieinteresēta, varu derēt, ka jūsu skatienu drīz aizmiglos garlaicība. Vai esat dzirdējusi par datorspēli “Četri Zoas”?

– Piedošanu, šajās lietās es patiešām esmu gaužām aprobežota. Kas tā ir par spēli?

– Tā balstīta uz astoņpadsmitā gadsimta angļu dzejnieka un mākslinieka Viljama Bleika nepabeigto poēmu “Vala vai četri Zoas”. Tie četri ir Urtona, Jurizens, Luva un Tarmass. Es jau garlaikoju jūs, vai ne? Redzu, ka jūsu skatiens ir aizmiglojies.

– Nepavisam, stāstiet tālāk.

– Poēmai ir daļas, ko Bleiks dēvē par “Deviņām naktīm”, un, balstoties uz tām, es uzprogrammēju deviņu datorspēļu sēriju. Man vajadzēja izņemt vairākas radošās brīvības licences, notušēt satura seksuālo pusi, bet izcelt greizsirdības un ieslodzījuma aspektus, gudrības un atjaunotnes dabu, kā arī cilvēka ierobežotību. Šo darbu es aizsāku jau universitātē.

– Izklausās iespaidīgi. Jādomā, ka šīs spēles nesa jums veiksmi.

Hels pamāja ar galvu. – Milzīgu veiksmi.

– Cik tieši milzīgu?

Viņš sabāza rokas džinsu kabatās. – Spēle izplatījās visā pasaulē.

Ella smaidīja. – Man bija taisnība, kad teicu, ka jūs esat pārāk pieticīgs, vai ne? Man ļoti žēl, ka es nekad neesmu dzirdējusi par šo spēli.

– Tas ir normāli. Ja tādas lietas neinteresē, tad arī neinteresē.

– Vai šobrīd jūs veidojat kaut ko jaunu?

– Pagaidām tikai niekojos. Rotaļājos ar dažām idejām.