Viņš ieslēdza tējkannu un, joprojām uzgriezis muguru, pavaicāja: – Vai mājās jūs gaida misters Pūķu Kāvējs kopā ar jauno Pūķu Kāvēju paaudzi?

– Nē.

– Pienu pie tējas?

– Jā, lūdzu.

Brīdī, kad viņš atvēra ledusskapi, Ella ieraudzīja aiz stiklotajām pagalma puses durvīm parādāmies kādu sievieti. Nācēja nevērīgi pieklauvēja pie stikla un tūdaļ atvēra durvis. Virtuvē ievirpuļoja ledaina vēsma, bet no ledusskapja puses atskanēja caur zobiem izgrūsts lāsts.

– Vai, Ītan, atvaino, es nezināju, ka tu neesi viens. – Pārmērīgi saposusies sieviete, kas šķita esam no tādas pašas sugas kā Edvardsas kundze, nekautrējoties nopētīja Ellu no galvas līdz kājām.

– Nekas, viss kārtībā, – viņš atbildēja, kaut arī sejas izteiksme, Ellasprāt, liecināja par pretējo. – Ja gribi satikt Frensīnu, viņas nav mājās.

– Nē, patiesībā es vēlējos aprunāties ar tevi. Ieraudzīju piebraucamajā ceļā tavu auto un izmantoju izdevību. Pietika vēl viena skatiena, lai Ella nepārprotami uztvertu mājienu. Viņa noslīdēja no augstā ķebļa un aiznesa tukšo šķīvi uz izlietni. – Edvardsa kungs, es nu atgriezīšos pie darba. Pateicos par lenču.

– Nav nekur jāsteidzas, – Ītans iebilda. – Ļaujiet iepazīstināt, šī ir mūsu kaimiņiene Kristīna Pekstone, manas sievas labākā draudzene. Kristīna, šī ir Ella Mūra, dekoratīvās glezniecības speciāliste, ko Frensīna nolīgusi ēdamistabas izdaiļošanai. – Kristīna Pekstone pamāja ar galvu, bet pat negrasījās sarokoties.

Ella mīlīgi pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, – viņa meloja. – Es nu iešu. – To viņa teica Edvardsa kungam.

Tikusi laukā pa durvīm, Ella saklausīja kaimiņieni sakām: – Tu cienāji viņu ar lenču? Pasarg Dievs, Ītan, ko gan nodomās Frensīna?

12. nodaļa

Kristīna Pekstone bija iekārojusi Ītanu kopš tās pašas dienas, kad kopā ar vīru un meitu apmetās Ceriņu avēnijā. Vien paskatījusies uz šo cilvēku, viņa nosprieda: “Viņš ir mans.”

No Frensīnas viņa uzzināja, ka nebūt nav pirmā, kas tā nospriež. Frensīna bija izpļāpājusi arī to, ka pirms vairākiem gadiem Ītans noklīdis no īstā ceļa un iepinies mīlas dēkā; sieva to noskaidroja un, viņas pašas vārdiem runājot, piespieda vīru dārgi samaksāt par šo sānsoli. Tikai Frensīna nudien bija muļķe, ja cerēja, ka tādējādi spēs noturēt vīru sev līdzās. Agri vai vēlu Ītans viņu pametīs. Kristīna gluži vienkārši cerēja, ka tas notiks drīz. Cik daudz viņa atdotu, lai apmainītu veco, garlaicīgo Ādamu pret Ītanu! Finansiālā ziņā Ādams bija labs vīrs, viņam piemita tieši tāds godkāres līmenis, ko Kristīna augstu vērtēja stiprā dzimuma pārstāvjos, bet visādi citādi šis cilvēks bija viņai apnicis līdz asarām. Ādams palaidās un pārvērtās pretīgā pusmūža tēvocī. Bija pārāk aptaukojies un zaudējis formu. Bija pārāk noņēmies ar savu nozīmību. Gluži vienkārši bija pārāk neizskatīgs resnītis. Kad vīrs tuvojās viņai gultā, Kristīna izmantoja lielisku pretlīdzekli savai netīksmei, proti, gluži vienkārši aizvēra acis un iztēlojās, ka mīlējas ar Ītanu. Spriežot pēc baumām, sekss ar Ītanu esot tik eksplozīvs, ka sieviete aizmirst visu pārējo uz pasaules. Pēdējā laikā Ādams bija ievērojis, ka viņu seksuālā dzīve kļuvusi daudz aizraujošāka. Viņš vai plīsa no pašapmierinātības, nopelnus par uzplaukumu gultas priekos piedēvēdams vienīgi sev. Nabaga nelga! Ja Ādams zinātu, ka tam nav ne vismazākā sakara ar viņu!

Vienīgā nelaime ar seksuālām fantāzijām bija tā, ka šīs iztēles ainas pastiprināja alkas pēc Ītana. Šī vīrieša tuvumā Kristīna ar pūlēm spēja novaldīt rokas. Iztēlē viņa jau šķita iepazinusi ikvienu šī tik kārotā ķermeņa collu, un abi zināja, kā otram sagādāt baudu. Tovakar, masējot viņa plecus, vēlme bija situsi vēl nepieredzēti augstu vilni, un Kristīnu pārņēma neatvairāma tieksme iegūt šo vīrieti. Varbūt tāpēc viņa bija reaģējusi tik saasināti, kad saņēma tik brutālu atraidījumu.

Šī iemesla dēļ viņa tagad bija nākusi aprunāties – sapratusi savu kļūdu, apjautusi, ka nespēj ar varu pasteidzināt notikumu gaitu. Vajadzēja ļaut, lai Ītans pie viņas ierodas pats. Ja atceras Frensīnas dzelžaino tvērienu, bija gluži saprotami, ka Ītans vēlas rīkoties piesardzīgi. Pamanīdama viņa auto piebraucamajā ceļā un zinādama, ka Frensīna devusies projām, Kristīna izmantoja izdevību sastapt Ītanu vienatnē, jo vēlējās atvainoties, aizbildināt savu tāvakara uzvedību ar pārlieku lielu izdzertā vīna daudzumu.

Bet pēkšņi viņa kļuva par liecinieci omulīgajai ainai ar Ītanu un šo Ellu Mūru. Neviens nespētu viņu pārliecināt par notiekošā nevainīgumu. Nevainīgi kopā ieturēts lenčs? Nereāli. Neviens nemēdz nolīgt darbinieku un pēc tam piedāvāt viņam kopīgi ieturēt maltīti. Tas notiek tikai ar slēptu nodomu. Tomēr Ītanu taču nevarēja interesēt tik necila izskata būtne?

Kristīna nodrebinājās, atceroties sievietes nodilušos, krāsu plankumiem izraibinātos džinsus, maisveida džemperi un neglītos zābakus, tad pameta skatienu uz savām Christian Laboutin kurpītēm un nodrebinājās vēlreiz. Ja runā par tās sievietes matiem, pat Eimijas Vainhausas un Helēnas Bonemas Kārteres frizūras, kopā ņemtas, nespēja līdzināties tik briesmīgam ērkulim!

Jo ilgāk Kristīna prātoja, jo skaidrāk apjauta, ka Ītanam nevar iepatikties tik šausmīga sieviete. Drīzāk jau šī Ella Mūra, gluži kā daudzas pirms viņas, ir mēģinājusi tuvoties Ītanam un pierunājusi viņu kopīgi ieturēt lenču, savukārt allaž labsirdīgajam Ītanam nekas cits nav atlicis, kā vien pieklājīgi paklausīt lūgumam.

Ne reizi vien Kristīna bija vērojusi sieviešu tuvināšanās mēģinājumus Ītanam. Pirms dažām nedēļām viņas un Ādama rīkotajās Dāvanu dienas viesībās teju visas bija flirtējušas ar viņu. Kristīna bija ievērojusi, ka dāmas visu vakaru Ītanu teju vai izģērbj ar acīm. Tikpat rūpīgi viņa bija uzmanījusi arī Ītana reakciju. Vienā brīdī viņš notvēra Kristīnas skatienu un žigli novērsās. Vai tāpēc, ka izjuta kārdinājumu, bet bažījās, ka tiks pieķerts?

Un tomēr – lai kādi kārdinājumi trāpījās viņam ceļā, Ītans allaž bija uzvedies nevainojami korekti. Tieši viņa uzticība – ja neņem vērā minēto kājas paslīdēšanu pagātnē – darīja šo vīrieti Kristīnai tik iekārojamu. Viņa vēlējās būt tā vienīgā, kuras dēļ Ītans beigu beigās piekāpsies. Vienīgā, kuras dēļ viņš upurēs visu un visas.

Protams, Frensīna tad vairs nekad nerunās ar draudzeni, bet tas nekas, šāda cena nebija augsta, turklāt šī draudzība Kristīnai nenozīmēja neko daudz. Tā bija tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Satuvinājusies ar Frensīnu, viņa ieguva iespēju būt Ītana tuvumā.

Patiesībā viņa nicināja Frensīnu. “Savā stulbumā iedomājusies, ka drīkst tā izturēties pret Ītanu, viņa cerēja, ka izdosies vīru noturēt. Nudien, īsta muļķe! Bet šī Ella Mūra? Vai viņa apdraud manus plānus? Lai labāk nemēģina!” Kaut arī Kristīna nule bija sev loģiski izskaidrojusi pirmīt “Ceriņos” redzēto, tomēr šī omulīgi intīmā aina, kur abi sēž pie brokastu letes, iedūrās sirdī kā nazis. Viņa nekad nebija izjutusi greizsirdību pret Frensīnu, bet tagad piepeši dega baltās greizsirdības liesmās. “Es pazīstu Ītanu jau pusotru gadu, bet mani viņš nekad nav uzaicinājis kopīgi ieturēt lenču!”

No dzīvojamās istabas atplūdusī putekļsūcēja dūkoņa atgādināja Kristīnai to, kas noteikti jāpasaka Megijai, proti, pagājušajā reizē apkopēja nebija pienācīgi iztīrījusi kāpņu laukumiņu. Uz grīdlīstēm bija palikuši putekļi. Turklāt viņa slinkuma pēc nebija uzkārusi vietā Ketijas drēbes un pametusi tās gultas galā.

Ļaudis jokoja, ka mūsdienās vairs nav iespējams atrast kalpotājus. Tas bija tiesa. “Tomēr Megijai nopietni jāsasparojas, citādi viņai nāksies pameklēt citu vientiesi, kas dos tādai nevīžai darbu,” Kristīna prātoja.

“Mani apsūdz par pavirši veiktu darbu! Neticami!”

Megijai gribētos gan redzēt, ka Pekstones kundze to izdara labāk. Diezin vai viņa māk noskrūvēt korķīti no spodrināmā līdzekļa pudeles, kur nu vēl iztukšot putekļsūcēja tvertni. Ja nevajadzētu naudu, Megija gan šai dāmai pateiktu, kur lai iebāž šo pretīgo darbu. “Diemžēl vajadzība piespiež klusēt.”

Darba diena bija beigusies, Megija brauca uz mājām, un domas par naudu aizņēma visus viņas prātus. Viņa bija izlēmusi uz sava vārda atvērt krājaizdevu sabiedrības kontu, kurā katru nedēļu iemaksās nelielu daļu nopelnītā. Tā būs viņas nauda. Misters Blobijs par to neko nezinās. Tas būs Megijas ļoti slepenais fonds. Iekrājums nebaltai dienai. Kāpēc viņa nebija ieprātojusies par šādu iespēju jau agrāk? Kad vien domas pievērsās šai idejai, krūtīs ikreiz uzvirmoja silta kvēle.

Siltā kvēle tobrīd bija īsti laikā. Auto sildītājs nedarbojās, bet laukā atkal piesala. Grasīdamās doties projām no Pekstoniem, Megija pārmija dažus vārdus ar Ellu, kura bija beigusi darbu “Ceriņos” un lika automašīnā savus amatrīkus. Arī Edvardsa kungs bija iznācis laukā, lai palīdzētu Ellai sakravāties. Ne visi ir tik izpalīdzīgi, bet viņš jau bija ļoti labs cilvēks. Iejūtīgs. Edvardsa kungs bija piekodinājis, lai abas sievietes uzmanās uz ceļa, jo atkal solot sniegu. Megijai aukstums jau bija apnicis.

Kaut nu ziema pasteigtos un tai drīzāk pienāktu gals!

Tiklīdz Megija pārradās mājās, misters Blobijs ņēmās sūroties, ka ledusskapī neesot cīsiņu vakariņām. Kārdama mēteli skapī zem kāpnēm, Megija atteica, ka cīsiņus parasti liekot galdā ceturtdienās.

Vīrs paraudzījās tik savādi, it kā viņai piepeši būtu izaugusi otra galva. – Megsa, ir taču ceturtdiena, – viņš teica un muļķīgi izvalbīja acis, – tātad cīsiņu un kartupeļu biezeņa diena. Kāpēc ledusskapī nekā nav?

– Tāpēc, ka ir trešdiena. Es braukšu iepirkties rīt pēc darba, kā jau vienmēr.

– Bet ir taču ceturtdiena.

– Deiv, šodien ir trešdiena, – viņa pagurusi atkārtoja.

– Tātad aknu plācenīšu un kartupeļu biezeņa diena.

– Tev nav visi mājās, Megsa.

“Ak man neesot visi mājās? Tūlīt redzēsim.” Megija paķēra no virtuves galda avīzi, atšķirtu sporta sadaļā, un pacietīgi parādīja datumu, vēlēdamās, kaut spētu izrauties no striktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem gatavot to vai citu ēdienu. Ārzemju mēsli galdā nedrīkstēja parādīties, un Dievs pasargā, ja viņai jebkad ienāktu prātā izmēģināt kaut ko jaunu.