Būs jauki dažas nedēļas sastapt Ellu, kuras klātbūtni varēja salīdzināt ar tik ļoti nepieciešamo svaiga gaisa malku “Ceriņos”.

10. nodaļa

“Ceriņos” bija nostrādātas piecas dienas, un Ellai par lielisku brīdinājumu noderēja spalgā papēžu klikstoņa, kas nemainīgi vēstīja: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.” Viņai nenācās izlikties, lai radītu priekšstatu, ka saspringti strādā – šai klientei netika dota iespēja pieķert Ellu slaistāmies –, tomēr palīdzēja viss, kas vēstīja par drīzu Edvardsas kundzes ierašanos.

Papēžu klikstoņa, kas tuvojās no virtuves puses, piepeši apklusa. – Ā, te jau jūs esat.

Kur gan Edvardsas kundze bija domājusi Ellu ieraudzīt? Vāļājoties uz dīvāna, kāri ēdot no milzīgas kārbas Hagen Daas saldējumu un skatāmies televīzijā Džeremija Kila sarunu šovu? Ella, kas tobrīd stāvēja uz sastatņu kāpņu vidējā pakāpiena, apdomīgi pagriezās un paraudzījās uz Edvardsas kundzi, vienlaikus iemānot sejā pieklājīgas intereses izteiksmi.

– Es tagad došos projām, – Edvardsas kundze pavēstīja. – Būšu atpakaļ, iekams jūsu darba diena būs beigusies. – Mājiens bija nepārprotams. Tātad Ella nekādā gadījumā nedrīkstēja doties projām pirms laika. To pateikusi, Edvardsas kundze pievērsa ciešu skatienu sienas laukumiņam, kur strādāja Ella. Darbs joprojām atradās skiču stadijā. – Jūs vēl neko daudz neesat paveikusi, vai ne? – “”Oskars” par indīgāko sejas izteiksmi tiek piešķirts Edvardsas kundzei!”

– Šis ir pats svarīgākais darba posms, – Ella atbildēja. – Ja to sasteidz, nekas neizdodas kā iecerēts.

Nešķita, ka Edvardsas kundzi sacītais būtu pārliecinājis. Viņa diezgan nosodoši palūkojās uz Ellas apģērbu – nodriskātiem džinsiem, veciem, apskrambātiem Timberland zābakiem, apvalkātu puloveru, kas uzvilkts virs apvalkāta krekla. Mati galvvidū bija savīti vaļīgā mezglā. Ella būtu pirmā, kas bez šaubīšanās atzītu, ka nav ģērbusies tā, lai apmeklētu Eskotas sacīkstes, bet darbam vecās drēbes bija labas diezgan.

Turpretī Edvardsas kundze gan bija tērpusies tik eleganti, it kā dotos taisnā ceļā uz Eskotu. Nevainojamais kostīms melnā un tirkīza krāsā droši vien bija maksājis veselu bagātību, tikai nešķita, ka īsie svārki un žaketīte spētu valkātāju pasargāt no laukā valdošā aukstuma. Vai šī dāma kādreiz klausās laika ziņas? Vai vismaz paraugās ārā pa logu, pirms izvēlas, ko vilkt mugurā? Piedevām Edvardsas kundze bija apkārusies ar visnotaļ iespaidīgu daudzumu dārglietu – ja visas rotas bija īstas, ar tām pietiktu, lai vienā rāvienā novērstu globālo ekonomikas krīzi vai vismaz ļautu sajusties droši par savu nākotni.

– Kad jūs beidzot uzklāsiet sienām kādu krāsas triepienu? – Edvardsas kundze nerimās.

Vai Mikelandželo arī tika uzdots šāds jautājums, kad viņš apgleznoja Siksta kapelas griestus? Vai arī Džoto, kurš veidoja freskas Skrovenji kapelā Padujā? Varbūt. Varbūt boss vienmēr ir bijis boss, neraugoties nedz uz pasūtījuma apjomu, nedz mākslinieka rangu un statusu? “Oi, amico, kad tu beidzot sāksi apgleznot sienas, nevis niekosies ar uzmetumiem?” Ella nesalīdzināja sevi ar šiem ģēnijiem, bet mazliet respekta gan viņai nekaitētu. “Mazliet pieklājīgākas manieres, lūdzu. Vai Edvardsas kundzei gabals nokritīs, ja viņa pārmaiņas pēc izturēsies laipni?” – Es jau esmu uzsvērusi, cik svarīgi ir šajā stadijā nesasteigt darbu, – Ella skaidroja. – Ja vispirms netiks izveidota nevainojama gleznojuma kompozīcija, sekas var būt postošas. Jūs man neteiksiet paldies par sabojātu darbu, vai ne? – Tas nebija gluži tiesa, Ella bez pūlēm izlabotu jebkuru kļūdu. Toties patiesībai atbilda fakts, ka viņa allaž mēdza strādāt metodiski un vienmēr vēlējās pasūtīto darbu paveikt pēc iespējas labāk. Šī iemesla pēc klienti bieži uzmeklēja viņu atkal, jo bija sajūsmā par Ellas veikumu.

– Neteikšu vis, – Edvardsas kundze stīvi piekrita. – Es nemaksāju jums par slikti veiktu darbu.

“Jauki, ka esam vienisprātis,” Ella nodomāja un no jauna pievērsās sienai, bet spalgie papēžu klikšķi beidzot aizskanēja projām. Kad pēc mirkļa aizkrita arī mājas ārdurvis, viņa pārvietoja sastatņu kāpnes mazliet tālāk, uzlika austiņas un sameklēja sava aifona mūzikas sarakstā amerikāņu rokgrupas The Killers albumu Day and Age, tad uzkāpa atpakaļ un noskaņojās raženi pastrādāt.

Ellai darbs vislabāk veicās, kad viņa bija viena, pavisam viena, lai gan reizēm nācās darboties arī komandā. Gluži kā tobrīd Belmontholā, vērienīgi plašā namā, ko nesen bija nopircis jauns, neprecējies vīrietis, kurš vēlējās sev izveidot divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošu mājokli. Šī mērķa labad viņš bija noalgojis veselu armiju celtnieku, santehniķu, elektriķu, apmetēju, galdnieku un krāsotāju – tostarp arī Ellu. Rīt viņa dosies turp, lai uzklātu pēdējo tikko jaušami mirdzošas krāsas kārtu virtuves mēbelēm, ko Fils bija pabeidzis uzstādīt pagājušā nedēļā.

Kaimiņš iepriekšējā vakarā bija iegriezies pie Ellas apvaicāties, vai viņa varēšot rīt ierasties Belmontholā, bet pamanīja dzīvojamā istabā iespaidīgo ziedu klēpi, jautājoši sarauca pieri un painteresējās, vai viņai uzradies jauns pielūdzējs. Ella pastāstīja par savu varonīgo rīcību un nobrīnījās, ka ziedu sūtītājs nez kā uzzinājis viņas adresi. Filam atbilde bija uzreiz gatava. – Pēc tavas automašīnas numura zīmes, – viņš paskaidroja. – Vīrietis droši vien iegaumēja numuru un sameklēja tavu adresi internetā, tikai neprasi, kā tieši viņš to dabūja gatavu. – Ella jutās šokēta un nikna, ka vispār kaut kas tāds ir iespējams. Patiesībā pat tik nikna, ka izmeta puķes laukā. Tiesa, tās jau bija gandrīz novītušas.

“Vai būtu neloģiski uzskatīt, ka šim vīrietim pieticis nekaunības ielauzties manā privātajā telpā?” Ja nu Ella kaut ko necieta ne acu galā, tad tie bija uzmācīgi vīrieši.

Lorensa raksturā viņu teju visvairāk bija saistījis spirdzinošs uzstājības trūkums. Protams, attiecību pēdējā posmā, kad Ella ar lielām pūlēm saglabāja savaldību un teju vai bija gatava izgrūst Eliksiju no visaugstākā loga, viņa bija ilgojusies uzkliegt viņam, lai taču beidzot iegrožo savu neganto atvasi.

Austiņās skanēja dziesma “Es nespēju palikt”. Savādi gan, ka mūzika tik nekļūdīgi spēj pateikt visu cilvēka vietā. Trīs vienkārši vārdi, bet trāpa desmitniekā tā, kā to nespētu nekas cits.

Ella nostājās vienu pakāpienu augstāk un sāka veidot uzmetumu tuvāk griestiem. Visas četras sienas bija sadalītas divpadsmit kvadrātcollas lielos laukumos. Uz šīs sienas vēl vajadzēja aizpildīt desmit šādus kvadrātus. Pēc tam atliks tikai izveidot skici uz pēdējās sienas, un varēs ķerties pie krāsām. Lai cik nejauka bija darba pasūtītāja, Ella priecājās par šo darbu. Tas nebija viņas vērienīgākais sienas gleznojums, kaut arī nenoliedzami visbezgaumīgākais, toties ieguvums būs izcili prāvā samaksa. Ellas veiktais cenas aprēķins līdzinājās cerību apstarotai fantāzijai un bija paaugstināts, pamatojoties gan uz nama lielumu, gan auto, kas atradās piebraucamajā ceļā. Tomēr vainas sajūta Ellu nemocīja, jo strādājot viņai bieži vajadzēs pieciest Edvardsas kundzes klātbūtni.

“Brīnums gan, ka apkopēja Megija ir spējusi tik ilgi te izturēt. Droši vien viņa uzaudzējusi sev ļoti biezu ādu.” Diemžēl Edvardsas kundze nebija vienīgā persona “Ceriņos”, kas sarežģīja Ellas dzīvi. Vakar viņai nelaimīgā kārtā iznāca iepazīties arī ar Edvardsu atvasi Valentīnu.

Tūdaļ radās iespaids, ka vīzdegunīgā pusaudze bez pūlēm iegūtu augstāko vērtējumu pasaules kausa izcīņā par titulu “Man nospļauties par visu”. Atgriezusies no skolas ar tik skābu seju kā citrons, viņa slaistījās pa ēdamistabu, tina ap pirkstu savu garo, gaišo matu cirtu un pētīja Ellas paveikto. Nepieklājīgā kārtā parakņājusies Ellas klēpjdatorā, skuķe aizrādīja, ka uzmetumā esot kļūdas – “Skaidrs, ka kļūdas bija, darbs tikai pašā sākumā!” Ellai gribējās iesaukties –, bet pēc tam vēlējās noskaidrot, vai interjeriste ir pietiekami kvalificēta šādam darbam. Ellai radās vēlēšanās pagrābt nule uzasināto zīmuli un iebāzt meitenei nāsī. Tomēr, ar izcilību absolvējusi Meifīldu dusmu apvaldīšanas mākslā, viņa sakoda zobus un pieklājīgi atturējās no minētā vardarbības akta.

“Ja vīrietim ir tik uzpūtīgi augstprātīga sieva un meita ar tik kliedzoši nejaukām manierēm, kāds tad izrādīsies pats Edvardsa kungs? Vai vēl drausmīgāks? Īsts briesmonis? Vai arī absolūts bezrakstura radījums, kas pakļuvis zem sievas tupeles?” Megija uzskatīja viņu par krietnu cilvēku, raksturoja kā “normālu” puisi. “Bet – kuram normālam vīrietim gan būtu šāda ģimene?” Ella prātoja.

Ella mēģināja atcerēties attēlu, ko bija redzējusi uz bufetes sava pirmā apmeklējuma laikā. Tagad ēdamistaba bija izvākta, arī nekur citur nemanīja nevienu ģimenes fotogrāfiju. Atlika vienīgi paļauties uz savu atmiņu, kas diemžēl izrādījās visai neuzticama sabiedrotā. Prātā bija palicis vienīgi sārtais krekls un vīrieša uzkrītošais izskatīgums. “Varbūt aitas ādā slēpjas vilks? Viņam vajadzētu kaunēties, ka uzaudzinājis tādu meitu kā šī Valentīna.”

Kamēr turpinājās viņas attiecības ar Lorensu, Ellai ne reizi vien bija iešāvusies prātā līdzīga doma, un vēl joprojām izraisīja izbrīnu tas, ka viņš tā arī nebija spējis saskatīt savas meitas patieso būtību. Ella bija izlasījusi milzum daudz ģimenes un bērnu psiholoģijas jautājumiem veltītu grāmatu, jo cerēja, ka tas palīdzēs izprast Eliksijas uzvedību un atrisināt sasāpējušo situāciju. Līdz ar to radās secinājums, ka Lorensa kļūda bija pastāvīga izdabāšana meitai, pakļaušanās viņas kaprīzēm un samierināšanās ar dusmu lēkmēm, allaž aizbildinot viņas izturēšanos, jo bērns tik agri zaudējis māti. Viņš ne reizi neaprāja Eliksiju, pat tajā reizē ne, kad meitene tika pieķerta iztukšojam izlietnē pudelīti ar Ellas iecienītajām smaržām, ko dāvinājis Lorenss. Un arī tad ne, kad Ella zem Eliksijas gultas atrada paslēptu fotogrāfiju albumu – atklājās, ka meitene bija metodiski izgriezusi Ellu no visām fotogrāfijām, kas bija uzņemtas nesenajās ģimenes brīvdienās Kornvolā. Iztēlojoties vien Eliksiju, kura sēž savā istabā un mērķtiecīgi darbojas ar šķērēm, Ellai pārskrēja auksti drebuļi. Ja viņa nemīlētu gan Lorensu, gan Tobiju, droši vien jau tad uz vietas būtu aizbēgusi. Atskatoties pagātnē, kļuva skaidrs, ka tas būtu bijis vispareizāk, bet tobrīd bija aizritējis tikai gads, kopš viņa dzīvoja Meifīldā. Tas bija tikai pats sākums, un Ella aplamā kārtā cerēja, ka beigu beigās uzvarēs un iekaros Eliksijas uzticību.