Atgriežoties gultā, viņš aizdomājās par to, vai svešiniece ir saņēmusi sūtītos ziedus. Nebūtu jau vajadzējis izdot par puķēm tik daudz, tomēr gribējās, lai sieviete noprot, cik pateicīgs viņš jūtas. Ītans bija svārstījies, vai derētu uz kartītes uzrakstīt arī savu elektroniskā pasta adresi vai mobilā tālruņa numuru; ja viņa piezvanītu, rastos iespēja vēlreiz patencināt, tomēr viņš izlēma to nedarīt, lai nerastos lieki pārpratumi. Šī sieviete patiešām nebija viņa gaumē – Ītanam nepatika vilnas cepuru un smagu zābaku valkātājas. Drīzāk viņu vilināja sievišķīgākas, apaļīgākas un jutekliskākas daiļā dzimuma pārstāves.

Turklāt viņš vēlējās pildīt savu Jaunā gada apņemšanos, lai kājas paslīdēšana Londonā patiešām būtu pēdējā reize. “No šī brīža neviena sieviete vairs negaisinās manas saltās bezjūtu laulības garlaicību un nomāktību. No šī brīža vairs netiks tērēta enerģija, lai slēptu sānsoļus.” Viņš pats bija klājis savu gultu – lai cik liela neveiksme tā bijusi –, un pašam vien tajā jāguļ. Labāk visus spēkus veltīt biznesa glābšanai no sabrukuma, nevis šķiest laiku un enerģiju tik riskantām izpriecām.

Kad Ītans izslēdza lampu uz sava naktsgaldiņa, guļamistabā atgriezās Frensīna. Tūdaļ bija redzams, ka sieva saposusi sevi seksam – uzvilkusi īsu un caurspīdīgu melnu peņuāru, kam apakšmala apšūta ar samtu, sasukājusi matus, svaigi iesmaržojusies. Sekss vienmēr bija Frensīnas atbilde uz jebkurām laulāto nesaskaņām, viņas ierocis, kas ļauj paturēt virsroku. Bija laiks, kad tas iedarbojās, bet tagad Ītanam galvā spindzēja tikai viena doma.

– Vai tas ir jauns? – Ītans cieši raudzījās uz peņuāru, kamēr sieva iekārtojās līdzās gultā.

– Muļķīt, es to valkāju jau veselu mūžību. – Frensīnas balss bija liega un rotaļīga.

Ītans nenoticēja.

Viņa atmeta segu un uzgūlās viņam virsū. Agrāk Ītans bija spējis nodoties seksam kā pēc pavēles, jebkurā mirklī un vietā, bet tie laiki bija pagājuši.

Drīz vien Frensīna apjauta, ka nopūlas velti. Viņa saīga un likās mierā. – Acīmredzot tu joprojām dusmojies uz mani.

“Nē, es dusmojos uz sevi,” Ītans nodomāja. “Jau gadiem ilgi.”

9. nodaļa

Nedēļa bija paskrējusi nemanot, un Megija atkal atradās “Ceriņos”.

Arī sieviete, kurai vajadzēs izdaiļot ēdamistabu. Lejā Edvardsas kundze viņai sīki un smalki klāstīja, ko drīkst un nedrīkst atļauties cilvēks, kurš te nolīgts darbā. Kavēšanās bija īpaši bargi skaužams netikums.

Megija to zināja ļoti labi. Torīt viņa bija ieradusies divdesmit piecas minūtes vēlāk. Naktī bija snidzis, uz apledojušajām ielām valdīja haoss, automašīnas nemitīgi slīdēja, bet meteorologi vakarā atkal solīja sniegu. Laika ziņu lasītāji gan radio, gan televīzijā daudzināja draudošo “arktisko aukstumu”, bet Megija viņiem varētu atklāt kaut ko jaunu, proti, globālā sasilšana vai ne, bet Anglijā temperatūra nekad nenoslīd tik zemu kā Arktikā. Viņa necieta, ka cilvēki pārspīlē vai arī nesaskata lietas būtību pat tādā gadījumā, ja tā atrodas pašā deguna galā.

Ņemsim kaut vai misteru Blobiju. “Ai, lūdzu, lai kāda pievāc viņu!” Torīt pie brokastīm vīrs bija atzinies, ka jaunais, lēti pirktais DVD atskaņotājs, kas salūzis pēc divām dienām, esot pirkts no kāda puiša krodziņā, bet Megija to nevienam nedrīkst stāstīt. “Cik stulbam gan jābūt, lai iegādātos lētu DVD aparātu no kāda pudeles brāļa krodziņā? Laikam jau vismaz tikpat dumjam kā misteram Blobijam, vai ne?”

Kad Megija visbeidzot cauri sniegam atcīnījās līdz “Ceriņiem”, Edvardsas kundze viņu sagaidīja ar vienu no saviem gaužām negantajiem skatieniem. Tas nudien bija brīnums – šī sieviete varēja justies laimīga, ja ar botoksu uzlabotajā sejā vispār izdodas iedabūt jelkādu izteiksmi. “Varbūt derētu ierosināt, lai Edvardsa apmeklē Poliju kopā ar Jautrajām Māsām,” Megija prātoja.

Pagājušajā sestdienā, kad Megija kopā ar māti un viņas draudzenēm izklaidējās bingo zālē, Mo Džo paziņoja savus lielos jaunumus, proti viņa grasoties veikt sejas plastisko operāciju un vēdera ādas nostiepšanas operāciju. Viņa bija internetā sameklējusi kādu klīniku Polijā un aicināja līdzi draudzenes, lai tās arīdzan tā vai citādi uzlabotu savu ārieni. Varbūt Mo Džo uzskatīja, ka pulciņā vienmēr drošāk?

Pēc tam ilgi tika spriests, ko būtu vērts darīt. Pegija smējās, ka diezin vai ādas nogriešana kaut ko līdzēšot viņas ļenganajam vēderam, savukārt Betija, apdomīgākā no visām, apvaicājās, vai Mo Džo ir papētījusi informāciju par šo klīniku un riskiem gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Betija gandrīz vai izņēma vārdus no mutes Megijai. Mo Džo atbildēja, ka drīzāk uzticēšoties poļu ārstam ar nazi rokā nekā paviršajiem, pusaizmigušajiem vietējiem ķirurgiem. Betija iebilda, ka šejienes privātārsti, kas teju vai peldas naudā, nepieder pie tiem amatbrāļiem, kas vienmēr ir pārstrādājušies un pusaizmiguši. Tomēr Mo Džo nekad neklausījās, ja bija kaut ko cieši ieņēmusi galvā. Kopš poļu santehniķis bija sakārtojis viņas jauno vannasistabu – ja tic mammai, paveicis arī vēl daudz ko citu, – Mo Džo uzskatīja, ka poļi ir nepārspējami meistari it visā.

Megija tika uzaicināta līdzi šajā ceļojumā, tikai nezināja, ar ko vajadzētu sākt sava ķermeņa uzlabošanu. Varbūt tomēr zināja. Raugi, viņai noderētu jauns prāts.

Megijai maz rūpēja sava divpadsmitā izmēra ķermeņa ļenganākās daļas. Nepatikšanas sagādāja tas, kas noritēja viņas galvā. Jebkurā gadījumā, tāds brauciens nešķita vilinošs, viņa negribēja uzmosties svešā zemē ar svešu seju. Ko tad, ja Mo Džo pēc plastiskās operācijas atgriezīsies mājās, izskatīdamās drīzāk pēc polietes, nevis britu sievietes?

Kamēr noņēma dīvāna spilvenus, lai mīksto mēbeli krietni iztīrītu ar putekļsūcēju, Megija bija spiesta noklausīties Edvardsas kundzes pamācības interjeristei. Šo lekciju klausījās visi, kas tika nolīgti darbā “Ceriņos”. Proti, drīkstēja izmantot vienīgi tualeti līdzās saimniecības telpai, bet pagatavot un baudīt karstos dzērienus bija ļauts vienīgi saimniecības telpā. Tas pats attiecināms arī uz jebko ēdamu. Kalpotājiem virtuve bija aizliegtā zona. Megija drīkstēja to uzkopt, bet ne izmantot. Zemākajai cilvēku šķirai jāzina sava vieta, tāda bija galvenā doma.

Pēc stundas Edvardsas kundze devās uz vienu no saviem nogurdinošajiem seansiem spa centrā. Kad noklaudzēja ārdurvis, Megija nodomāja, ka Dievs – ja tāds ir – rīkotos prātīgi, likdams šai sievietei pa ceļam iestigt kādā puteņa sanestā kupenā.

Pulkstenis rādīja vienpadsmit, tātad pienācis īstais laiks vieglām brokastīm. Tā kā gaiss bija tīrs, Megija devās uzlikt tējkannu virtuvē; tas bija viņas vienīgais pretestības demonstrējums. Pēc tam viņa aizgāja iepazīties ar interjeristi un piedāvāt karstu dzērienu.

Kad uzvārījās ūdens un divās krūzēs kūpēja šķīstošā kafija, Megija jau bija nospriedusi, ka viņai patīk Ella. Varbūt tāpēc, ka šī kompanjone ar lielu prieku atbalstīja minēto nepakļaušanās aktu, turklāt sameklēja savās somās paciņu šokolādes cepumu, lai uzcienātu arī Megiju.

– Daudzi mani klienti ir aizlieguši izmantot viņu virtuvi, – Ella stāstīja, kad abas sievietes, atbalstījušās pret brokastu leti, mērcēja cepumus kafijā. – Es nekad to neuztveru personiski. Viena dāma uzstāja, ka savu lenču es drīkstu ieturēt tikai dārzā. Vai arī garāžā, ja līst lietus. Viņa nevēlējās redzēt, ka es ēdu.

– Ej nu ej! Ko īsti viņa domāja, ka tu esi suns, vai? Vai arī viņa bija viena no tām anorektiķēm? Ja tu pavaicāsi man, es sacīšu, ka pasaulē netrūkst savādu ļautiņu.

– Tur nu tev taisnība.

– Kā tu domā, vai nauda viņiem liek uzvesties tik vīzdegunīgi?

– Reizēm.

– Es droši varu apgalvot, Edvardsa kungs gan tāds nav. Viņš ir jauks un normāls cilvēks. Nekādas augstprātīgas klīrības. Paklau, kas tev ēdamistabā jādara? Piedod, ka es tā saku, bet, manuprāt, tur neko pārkrāsot nevajag. Tas jau tika izdarīts pērn.

Noklausījusies Ellas atbildi, Megija nosprieda, ka tas gan izklausās drusciņ par traku, bet neko neteica, kaut arī allaž bija devusi priekšroku vienkāršam krēmkrāsas sienu tonim. Tādu viņai gribējās redzēt savu māju. Krēmkrāsa un nekā kaitinoša. Raugi, viņa bija spiesta ik dienu paciest baismīga paskata uzkrītoši svītrainas tapetes, ko misters Blobijs pirms pieciem gadiem bija lēti pircis no kāda drauga. Šīs tapetes bija izlīmētas visā mājā. Svītras Megijai atgādināja cietuma restes. Itin kā būtu nepieciešams lieks atgādinājums, ka viņa dzīvo cietumā…

Megijai par lielu vilšanos, Ella atzina, ka todien vēl netikšot tik tālu, lai ķertos pie krāsām. Vispirms jāpaveic sagatavošanas darbi, proti, jānosedz viss ar pārklājiem, kur nepieciešams, jānoslīpē virsma, tad klēpjdatorā jāprojektē zīmējumi, kas atradīsies uz sienām. Kad Megija pabeidza uzkopšanu un novietoja saimniecības telpā putekļsūcēju, spaini un beržamo suku, Ella bija sazīmējusi uz visām četrām ēdamistabas sienām tādu kā milzīgu šaha dēli. Viņa paskaidroja, ka esot nepieciešams sadalīt virsmu segmentos. Uz vienas no sienām vīdēja tāds kā aptuvens Disneja pils apveids. Megija vēlreiz nosprieda, ka tas viss viņai šķiet drusciņ par traku.

– Cik ilgs laiks tev paies, lai to paveiktu? – Megija bāza rokas mēteļa piedurknēs.

– Vismaz pāris mēneši. Man vajadzēs atrast tam laiku starp vairākiem citiem iesāktiem darbiem.

Megijai šķita, ka tas maksās krietnu summu. Cerams, ka Edvardsa kungs tur gatavībā savu čeku grāmatiņu. – Es nu iešu, – viņa teica Ellai.

– Uzmanies ar tiem sniegiem. – Ella paraudzījās pa logu, kur pamazām dzisa dienas gaisma. – Laukā droši vien atkal piesalst.

– Paldies, tu arī uzmanies, kad brauksi projām. Vai nākamtrešdien tu būsi šeit?

– Cerams. Tas atkarīgs no tā, cik raiti man veiksies pārējie darbi.

Kamēr Megija prātīgi stūrēja auto pa ielām, kas atkal bija apledojušas, viņa apjauta, ka gaida atgriešanos “Ceriņu” namā, jo grib redzēt, ko Ella pa šo laiku paveikusi. Viņai patika Ellas runas veids; nekādas manierības, balss rāma un patīkama. Ja kādreiz nāktos uzklausīt sliktus jaunumus, labi būtu, ja tos vismaz pavēstītu tāda balss, kāda ir Ellai. Nebija iespējams iztēloties šo sievieti saniknotu. Turklāt viņai bija skaista āda. Ļoti svaiga un dabiska. Ellai nebūtu nekādas vajadzības apmeklēt klīniku Polijā, tas nu ir skaidrs. Viņas garie, brūnie mati bija sapīti divās bizēs, bet pārāk lielais, maisveidīgais apģērbs Megijas priekšstatos saistījās ar mākslinieciskumu. Megiju gan šādas garas, plandošas piedurknes padarītu vai traku, jo visu laiku traucētu.