žeina Korija - Mana vīra sieva

Kad viņas iekāpa taksometrā, lai dotos mājup, Karla par to pastāstīja Lilijai. Mājupceļš bija ilgs, jo šoferis bija teicis kaut ko par satiksmes novirzīšanu.

Lilija brīdi klusēja.

– Vai tu kādreiz satiecies ar savu tēti? – viņa pajautāja.

Karla paraustīja plecus.

– Viņš nomira, kad es vēl biju maza. Mamma raud, ja mēs par viņu runājam. – Tad meitene paskatījās ārā pa logu uz zibsnījošajām gaismām. Oho!

– Tas ir Pikadilli laukums, – Lilija paskaidroja.

– Patiešām? – Karla piespieda degunu pie stikla. Ārā sāka līņāt. Meitene varēja iztēloties, ka pa viņas degunu plūst lietus. – Kur tad ir lauvas?

– Lauvas?

– Jūs teicāt, ka tas ir laukums. Cirkā arī ir laukumi. Te nav ne lauvu, ne dāmu svārkos, kuras staigā pa stieplēm.

Atskanēja apslāpēti smiekli. Kad ciemos nāca Lerijs, arī mamma mēdza taisīt tādu troksni. To vienmēr varēja dzirdēt aiz sienas, kas atdalīja Karlas un mammas guļamistabas.

– Nesmejieties tā! Es runāju patiesību. Es zinu, kā izskatās cirkā. Es esmu redzējusi bildes grāmatās.

Varbūt viņai nevajadzēja tā kliegt. Lilijas smaids bija pārvērties taisnā līnijā, tomēr viņa nesadusmojās, kā mēdza darīt mamma, kad Karla izdarīja kaut ko nelāgu. Viņa izskatījās laipna, maiga un jauka.

– Piedod, taču tu man kādu atgādināji.

Karlu tūlīt pārņēma ziņkāre.

– Kuru tad?

Tad Lilija novērsās.

– Kādu, kuru es reiz pazinu.

Taksometrs pabrauca zem tilta. Salonā kļuva tumšs. Varēja dzirdēt, kā Lilija izšņauc degunu. Kad taksometrs tilta otrā pusē atkal izbrauca ārā, viņas acis spoži mirdzēja.

– Man patīk tavs penālis.

– Tas nav penālis. Viņš ir kāpurs. – Karla mīļi noglāstīja zaļo kažociņu; vispirms uz vienu pusi un tad uz otru. – Čārlijs saprot katru vārdu, ko jūs sakāt.

– Man reiz bija lelle, par kuru es domāju tāpat. Viņu sauca Amēlija.

– Vai viņa jums vēl ir?

Seja atkal novērsās.

– Nē. Nav.

Tieši tādā pašā balsī mēdza runāt arī mamma, sacīdama, ka ēdiena vakariņās pietiks tikai vienam cilvēkam, BET tas nav svarīgi, jo viņai negribas ēst. Arī šoreiz Karla nebilda ne vārda, jo dažreiz pieaugušie nemaz negribēja, lai viņus turpina izprašņāt.

Tikmēr taksometrs brauca vispirms pa lielām, platām ielām, kurās bija skaisti veikali, un tad arī pa mazākām ielām, kurās bija izliktas koka kastes ar augļiem. Beidzot viņas pabrauca garām parkam, ko Karla pazina, un iegriezās vajadzīgajā ielā. Čārlijam saslējās spalva. Karla juta, kā viņas krūtīs pukst sirds. Varbūt mamma jau bija mājās. Ko viņa teiks? Nekad nerunā ar svešiem cilvēkiem. Cik bieži mamma viņai to bija teikusi? Un tomēr Karla ne vien bija aizbraukusi prom kopā ar svešu cilvēku, bet arī nozagusi Čārliju.

– Es tavai mātei visu paskaidrošu, – ieteicās zeltmatainā Lilija, it kā būtu nopratusi, par ko Karla domā.

Tad viņa samaksāja taksometra šoferim ar divām īstām papīra naudas zīmēm. Viņa nu gan noteikti bija bagāta!

– Kā tu domā, vai viņa jau būs mājās? Ja ne, tu vari…

– Piccola mia!

Vēl neieraudzījusi mammu, Karla sajuta no kvartāla puses uzplūstam mammas asās smaržas.

– Kur tu biji? Es no uztraukuma esmu prātu zaudējusi. – Tad, nozibinājusi melnās acis, viņa dusmīgi paglūnēja uz Liliju. – Kā jūs uzdrošināties vest prom manu meitu? Un ko jūs esat izdarījusi ar viņas aci? Es par jums ziņošu policijai. Es…

Karla pēkšņi iedomājās, ka Lilija nemaz nesaprot, ko mamma saka, jo viņa taču runāja dzimtajā valodā. Itāliski! Mamma to sauca par ”dzejnieku, mākslinieku un diženu domātāju valodu”, lai ko tas arī nozīmētu. Katrā ziņā Lilija izskatījās ļoti apmulsusi, kamēr neatskanēja vārds polizia. Tad viņas seja kļuva sarkana un dusmīga.

– Jūsu meitai skolā iemeta ar bumbu. – Lilija runāja izteikti lēni, it kā ļoti pūlētos saglabāt mieru, taču Karla redzēja, ka viņas kakls ir viss vienos plankumos. – Viena no skolas darbiniecēm atveda viņu mājās, taču jūsu tur nebija. Viņa jau grasījās vest Karlu atpakaļ uz skolu, taču tad es gluži nejauši pārnācu no darba agrāk un piedāvāju nogādāt Karlu uz slimnīcu, lai aprūpētu viņas aci.

– Tā skolotāja, kāpēc viņa to neizdarīja?

Mamma bija sākusi runāt angliski. Šādos brīžos Karla sāka uztraukties, jo mamma dažreiz salika vārdus nepareizā secībā. Tad cilvēki smējās vai mēģināja labot viņas kļūdas. Karla negribēja, lai mamma justos aizskarta.

– Cik var noprast, tad viņai vajadzēja doties pašai pie saviem bērniem.

– Viņi no skolas zvanīja tev uz darbu, – Karla iejaucās, – bet tur teica, ka tu šodien neesot atnākusi.

Mamma iepleta acis.

– Protams, ka es biju darbā. Mans priekšnieks aizsūtīja mani uz apmācību kursiem. Kādam būtu vajadzējis zināt, kur mani atrast. Mi dispiace. – Mamma gandrīz nosmacēja Karlu ar ciešu apskāvienu. – Es tik ļoti atvainojos. Paldies, ka parūpējāties par manu mazo.

Karla un mamma šūpojās uz netīrajiem pakāpieniem. Kaut gan Karla apskāvienā nejutās ērti, viņu pārņēma prieks. Nu viss bija tieši tā kā toreiz, kad vīrietis ar spīdīgo automašīnu vēl nebija ienācis viņu dzīvē. Tikai Karla un mamma. Un aiz sienas nekādu smieklu, kas lika viņai sajusties atstumtai un dejoja viņas murgos.

– Jūs esat itāliete? – Lilijas maigā balss lika mammai atlaist Karlu, un viņu tūlīt strauji pārņēma ierastā tukšuma sajūta. – Mēs ar vīru pavadījām Itālijā savu medusmēnesi. Sicīlijā. Mums tur ļoti patika.

Mammai acīs bija asaras. Karla ievēroja, ka tās bija īstas, nevis tās, ko viņa mācījās liet pie spoguļa.

– Manas meitas tēvs, viņš bija no turienes… – Karlai pārskrēja trīsas. To viņa nebija zinājusi. – Bet tagad… tagad…

Nabaga mamma. Viņa runāja, skaļi elsodama. Viņai vajadzēja palīdzēt. Karla dzirdēja sevi sakām:

– Tagad mēs ar mammu esam divas vien.

Nerunā par Leriju, viņai gribējās skaļi brīdināt. Nepiemini to cilvēku.

– Tas ir ļoti grūti, – mamma turpināja. – Man nepatīk atstāt savu mazo vienu, taču reizēm man ir jāiet uz darbu. Visļaunāk ir sestdienās, kad skola ir slēgta.

Zeltmatainā Lilija māja ar galvu.

– Ja tas varētu kaut ko līdzēt, mēs ar vīru dažreiz varam viņu pieskatīt.

Karla juta, ka paliek bez elpas. Patiešām? Tad viņai nevajadzēs vienai pašai palikt dzīvoklī aiz slēgtām durvīm. Viņa varēs ar kādu parunāt, kamēr mamma pārnāks mājās!

– Jūs pieskatītu manu mazo meitiņu? Tas ir ļoti laipni.

Abas sievietes bija nosarkušas. Vai Lilija nožēloja savu piedāvājumu? Karla cerēja, ka ne. Pieaugušie bieži vien kaut ko piedāvāja un pēc tam atkal to atņēma.

– Man tagad jāiet. – Lilija uzmeta skatienu savam portfelim. – Man ir jāpastrādā, un jūs noteikti gribat palikt kopā ar savu meitu. Neuztraucieties par to ievainojumu. Slimnīcā teica, ka tas ātri sadzīs.

Mamma noklakšķināja mēli.

– Tā skola nemaz nav laba. Nekas, rīt es parunāšu ar skolotājiem.

– Bet tu taču to nedarīsi, mamma! Tu būsi darbā. – Kuš! – Un Karla tika strauji ievilkta pa durvīm.

– Ja mēs esam jums vajadzīgi, nāciet uz trešo dzīvokli! – Lilija uzsauca. Vai mamma bija to dzirdējusi? Katram gadījumam Karla šo ziņu atzīmēja prātā.

Tiklīdz viņas bija palikušas divas vien, mamma uzklupa Karlai. Viņas spīdīgo, sarkano lūpu smaids bija pārvērties saņurcītā, koši sārtā, niknuma pilnā grimasē. Kā gan pieaugušo sejas spēja tik ātri pārvērsties?

– Vairs nekad, nekad nerunā ar svešiem cilvēkiem! – Viņas pirksts ar smailo, sarkano nagu draudīgi novicinājās Karlai pie paša deguna. Karla ievēroja, ka laka bija nedaudz nolupusi. Naga labajā pusē. – Šoreiz tev palaimējās atrast eņģeli, taču nākamreiz tas varētu būt velns. Vai saproti?

Ne gluži, taču Karlai pietika prāta vairāk neko nevaicāt.

Vēl tikai vienu jautājumu.

– Vai mans tēvs patiešām bija no Sicīlijas?

Mammas seja kļuva sarkana.

– Es nevaru par to runāt. Tu zini, ka tad es sāku bēdāties. – Tad viņa sarauca pieri un nopētīja Karlas blūzi. – Ko tu tur slēp?

Karla negribīgi izvilka Čārliju un parādīja mammai.

– Viņš ir kāpurs. – Pārbijusies viņa tikai ar pūlēm izmocīja šos vārdus.

Mamma samiedza acis.

– Vai tu viņu paņēmi? No kāda cita bērna? Vai tāpēc tev ir zilums?

– Nē! nē! – Nu viņas runāja itāliski. Ātri. Tekoši. Izmisīgi.

– Lilija tev taču pateica. Kāds man iemeta ar bumbu. Atpakaļceļā no slimnīcas viņa nopirka Čārliju, lai mani iepriecinātu.

Mammas seja atmaiga.

– Viņa ir ļoti laipna. Man noteikti jāpasaka viņai paldies.

– Nē. – Karla juta, ka viņai gar kāju notek čuru tērcīte. Dažreiz tā mēdza gadīties, ja viņa par kaut ko uztraucās. Tas bija vēl viens iemesls, kura dēļ viņa skolā tika ķircināta. Reiz tas bija gadījies sporta stundā. Smirdīgā Karla Spagoleti! Kāpēc tu nenēsā autiņbiksītes kā īsts zīdainis?

– Viņa jutīsies neērti, – Karla piebilda. – Tāpat kā Lerijs. Tu taču zini, kādi ir tie angļi.

Meitene gaidīja, aizturējusi elpu. Tā bija taisnība: ikreiz, kad vīrietis ar spīdīgo automašīnu viņām bija kaut ko iedevis, mamma teica, ka par to nedrīkst pārāk daudz runāt, lai viņš nejustos neērti.

Beidzot mamma pamāja.

– Tev taisnība.

Karla lēni, atviegloti uzelpoja.

– Tagad ej nomazgāt rokas. Slimnīcas ir netīras vietas. – Mamma uzmeta sev skatienu spogulī un izlaida pirkstus caur biezajām, melnajām cirtām. – Vakariņās atnāks Lerijs. – Viņas acis mirdzēja. – Tev noteikti būs jāiet gulēt agrāk.

– Cukurs? Līmlente? Asi priekšmeti? Kartupeļu čipsi? – noskalda vīrietis aiz sadalošās stikla sienas.

Tas, ko man teica darbā, ir patiesība. Pie cietuma var pierast jau otrajā apmeklējuma reizē. Vienaldzīgi skatos uz apsargu. Viņa āda ir noskūta un gluda. Gandrīz kā bērnam.

– Nav, – es saku svešādi pārliecinātā balsī. Tad pakāpjos sāņus, lai tiktu pārmeklēta. Interesanti, kas notiktu, ja man izdotos paslēpt kaut ko aizliegtu – narkotikas vai vienkārši kādu nekaitīgu cukura paciņu no kafejnīcas? Šāda doma ir savādi satraucoša.