žeina Korija - Mana vīra sieva

Kļūda. Parasta kļūda. Un tomēr to tik viegli var noturēt par meliem. Vai tā uzskata arī Džo Tomass? Vai pastāv iespēja, ka viņš ir pieļāvis kļūdu un viņam ir tik ļoti apnicis būt nemitīgi pārprastam, ka viņš ir nolēmis ar mani parotaļāties? Bet šāda rīcība taču ir bezjēdzīga.

Uzmetu skatienu pulkstenim. Ir vēlāks, nekā biju domājusi. Noteikti būtu prātīgāk, ja es dotos uz mājām – nevis uz darbu – un uzrakstītu piezīmes. Turklāt tad rastos iespēja papētīt Rūpertu Brūku. Iespējams, klienta zināšanas par manu privāto dzīvi ir mani satraukušas, tomēr es jūtos arī nepatīkami ieintriģēta, kā tas mēdz gadīties, ja rodas sajūta, ka tomēr būtu jāzina atbilde uz kādu jautājumu.

– Izdabūjiet no viņa tik daudz, cik vien iespējams, – mans priekšnieks bija licis. – Viņš pats vērsās pie mums ar lūgumu pārsūdzēt viņa lietu. Tas nozīmē, ka noteikti ir parādījušies jauni pierādījumi: vai arī tas ir mēģinājums piesaistīt sev uzmanību. Tā gadās ļoti bieži. Jebkurā gadījumā mēs varētu lūgt juridisku konsultāciju.

Citiem vārdiem sakot, mums vajadzēs vērsties pie kāda speciālista. Tomēr es sāpīgi apzinos, ka neko daudz neesmu panākusi. Ar ko varētu pamatot pārsūdzību? Varbūt ar garīgu saslimšanu? Bet varbūt viņš vienkārši uzvedas izaicinoši? Cik daudz klientu būtu uzdevuši saviem advokātiem tādas mīklas? Un tomēr Džo stāstā ir kaut kas tāds, kas izklausās patiess. Dzērāji patiešām bieži melo. Arī kaimiņi var samelot. Un zvērinātie var kļūdīties.

Pārliekot prātā visus šos argumentus, rodas sajūta, ka mājupceļš vilcienā pagājis daudz ātrāk nekā pretējā virzienā no rīta. Šķiet, jau nākamajā mirklī es sēžu autobusā un braucu uz mājām. Šis vārds liek man tīksmi nodrebēt. Mājas! Nevis mājas Devonā, bet gan mūsu pirmās laulāta pāra mājas Klepemā. Es varēšu kaut ko pagatavot. Varbūt spageti ar maltās gaļas mērci? Tas nav pārāk sarežģīti. Es uzvilkšu to zilgano kaftānu, ko māte man uzdāvināja par godu medusmēnesim. Nedaudz uzkopšu māju, lai Eds pārnākot varētu justies omulīgi.

Un tomēr kaut kas nav kārtībā.

Tajos retajos brīžos, kad esmu agrāk aizgājusi no darba, esmu jutusies kā nerātna skolniece, un tāda es nekad neesmu bijusi. Manas liecības vienmēr ir bijušas pilnas ar vārdu ”apzinīga”, it kā ar to varētu atlīdzināt par daudz pārliecinošāku uzslavu neesamību. Neesmu saukta ne par gudru, ne par attapīgu. Pats par sevi saprotams, ka visi, un visvairāk arī es pati, pavisam apstulba, kad es, saņēmusi visus spēkus, iestājos vienā no valsts visprestižākajām universitātēm. Un arī tad, kad es apsteidzu visus konkurentus un dabūju darbu advokātu birojā. Ja kādam, kurš ir pastāvīgi gatavs piedzīvot neveiksmi, pēkšņi paveicas, tas patiešām ir satriecoši.

– Kāpēc tu gribi kļūt par advokāti? – mans tēvs bija vaicājis.

Šis jautājums gluži nevajadzīgi bija palicis karājamies gaisā.

– Daniela dēļ, protams, – mana māte bija atbildējusi. – Lilija grib ieviest pasaulē kārtību. Vai ne, mīļā?

Tagad, kāpjot ārā no autobusa, man kļūst skaidrs, ka jau sen neesmu domājusi par savu brāli tik ilgi kā šodien. Tas noteikti ir Džo Tomasa dēļ. Tāda pati aizstāvēšanās poza. Tāda pati augstprātība, kas vienlaikus rada iespaidu par izteiktu trauslumu. Tāda pati aizraušanās ar dažādām spēlēm. Tāda pati nepakļāvība, saduroties ar nepārprotamu pretestību. Bet Džo taču ir noziedznieks, es sev atgādinu. Slepkava. Slepkava, kurš ir tevi pārspējis, es sev dusmīgi saku, dodamās uz mājokļa pusi un pakavēdamās pie ārdurvīm, lai no pastkastītes paņemtu vēstules. Rēķins? Jau?

Mani pārņem bailes – es taču teicu Edam, ka mums nevajadzētu ņemt tik lielu mājokļa kredītu, taču viņš tikai pacēla mani gaisā, apgrieza apkārt un paziņoja – gan jau mēs kaut kā tiksim galā. Tad es apstājos. Pie septītā dzīvokļa durvīm strīdas kāda sieviete un bērns. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir tā pati meitene tumši zilajā skolas formā, kuru es redzēju šorīt, taču tā sieviete pavisam noteikti nav viņas māte ar melnajām, garajām matu cirtām. Tā ir neglīta, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete, kurai kājās ir sarkanas sandales ar vaļējiem purngaliem, kaut gan laiks ārā nemaz nav piemērots šādu apavu valkāšanai.

Piegājusi tuvāk, es pamanu, ka bērnam zem acs ir milzīgs zilums.

– Kas te notiek? – es asi noprasu.

– Vai jūs esat Karlas māte? – sieviete jautā.

– Kaimiņiene. – Uzmetu skatienu briesmīgajam zilumam. – Un kas esat jūs?

– Viena no skolotāju palīdzēm Karlas skolā. – Viņa to saka ar zināmu lepnumu. – Man lika aizvest viņu mājās pēc tam, kad rotaļu laukumā kaut kas atgadījās. Šķiet, Kavoleti kundzes nav mājās, viņas priekšnieks apgalvo, ka viņa šodien nav ieradusies darbā, tāpēc mums vajadzēs iet atpakaļ uz skolu.

– Nē. Nē!

Bērns – vai viņa teica, ka viņu sauc Karla? – parausta mani aiz rokas.

– Lūdzu, vai es varu palikt pie jums? Lūdzu. Lūdzu.

Izskatās, ka sieviete šaubās. Es teiktu – viņa īsti nezina, ko iesākt. Šī sajūta man ir pazīstama. Protams, viņai ir tiesības šaubīties. Es nepazīstu šo bērnu, kaut gan viņa izturas tā, it kā pazītu mani, tomēr var skaidri redzēt, ka skolā viņai ir nodarīts pāri. Es zinu, ko tas nozīmē.

– Manuprāt, viņa ir jāaizved pie ārsta, – es saku.

– Man nav laika tādām lietām! – Sieviete iepleš acis gluži kā panikas pārņemta. – Man jāiet pakaļ pašai saviem bērniem.

Protams, tā nav mana darīšana, tomēr, redzot izmisumu bērna sejā, manī mostas vēlēšanās palīdzēt.

– Tad es pati to izdarīšu. – Izņemu savu vizītkarti. – Varbūt jūs vēlēsieties zināt, kas es esmu.

Lilija Makdonalda. Tiesību zinātņu bakalaure. Advokāte.

Šķiet, ka skolotājas palīdze nomierinās, kaut gan varbūt tā nemaz nevajadzētu būt.

– Iesim, – es saku. – Aizbrauksim ar taksometru uz slimnīcu. Gribat, lai es jūs pēc tam kaut kur aizvedu?

Sieviete atsakās, kaut gan šķiet, ka šāds piedāvājums viņu nomierina vēl vairāk.

Man ienāk prātā, ka labvēlīgos apstākļos būtu ļoti viegli nolaupīt bērnu.

– Mani sauc Lilija, – es saku, kad sieviete ir jau aizgājusi un es zem septītā dzīvokļa durvīm esmu pabāzusi zīmīti, lai brīdinātu Karlas māti par notikušo. – Tu taču zini, ka tev nevajadzētu runāt ar svešiem cilvēkiem.

– Čārlijs teica, ka es drīkstu.

– Kas ir Čārlijs?

Viņa izvelk zem džempera paslēptu zaļu penāli.

Cik mīļi! Kad es vēl gāju skolā, man bija koka penālis ar slepenu atvilktnīti, kur glabāt dzēšgumiju.

– Kas īsti noticis ar tavu aci?

Bērns novēršas.

– Tā bija kļūda. Viņš negribēja, lai tā notiktu.

– Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt?

Vēl neizrunājusi šo jautājumu līdz galam, es prātā izdzirdu balsis.

Zvērinātie kļūdījās, teica Džo Tomass.

Tā noteikti ir kļūda, šņukstēja mana māte, kad mēs atradām Danielu.

Vai tā ir kļūda, es sev jautāju, iedama pie altāra.

Vairs nekādu kļūdu, es sev saku, ievezdama Karlu mūsu dzīvoklī, lai piezvanītu uz vietējo taksometru uzņēmumu.

Turpmāk man ir jābūt labai.

– Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt? – noprasīja Lilija ar zeltainajiem matiem, kad abas iegāja trešājā dzīvoklī. Viņa runāja ļoti skaidri. Gluži kā tās aktrises televīzijā. Mamma būtu teikusi, ka viņa ir smalka.

– Kevins. Viens puika no manas klases. Viņš man iemeta ar bumbu.

Karla pabužināja Čārlija kažociņu. Tā pieskāriens šķita silts un mierinošs. Viņa palūkojās apkārt. Šis dzīvoklis bija tāds pats kā viņām, taču šeit pie sienām bija vairāk gleznu. Tas bija arī nekārtīgāks. Uz virtuves galda mētājās papīra lapas, zem tā bija aizmirsts brūnu kurpju pāris. Kurpēm bija biezas zoles un auklas. Izskatījās, ka tās pieder kādam vīrietim. Mamma vienmēr apgalvoja, ka kurpes esot viens no vissvarīgākajiem ieročiem sievietes garderobē. Karla neko nesaprata, un mamma tikai pasmējās.

– Ja tavas mammas nav darbā, kā tu domā, kur viņa varētu būt?

Karla paraustīja plecus.

– Varbūt kopā ar Leriju, mammas draugu. Dažreiz viņš aizved mammu pusdienās netālu no veikala. Viņa pārdod jaukas lietas, ar kurām sievietes var padarīt skaistas.

– Un kur tas veikals atrodas?

– Kādā vietā, ko sauc par Maitbridžu.

Lilija pasmaidīja, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko smieklīgu.

– Tu gribi teikt – Naitsbridžā?

– Non lo so. – Būdama nogurusi, Karla vienmēr sāka runāt itāliski, kaut gan pati mēģināja piespiest mammu mājās runāt angliski.

– Nu labi, mēs viņai atstājām zīmīti, lai pateiktu, kur esam. Tūlīt atbrauks taksometrs.

Karla joprojām glāstīja mīksto, zaļo kāpuru.

– Vai Čārlijs arī var braukt līdzi?

– Protams, ka tas var braukt mums līdzi.

– Viņš. Čārlijs ir viņš.

Sieviete pasmaidīja.

– Cik jauki.

Nu redzi, Čārlijs pačukstēja. Es taču teicu, ka mēs kaut ko izdomāsim.

Slimnīcā pret Karlu izturējās jauki. Viena no smaidīgajām medmāsām pacienāja viņu ar iesala ledeni, kas pielipa viņai pie aukslējām. Karlai vajadzēja iebāzt mutē pirkstu, lai to izbakstītu ārā. Mamma mājās neļāva viņai ēst konfektes. Vienīgi tad, ja Lerijs viņu uzcienāja. No konfektēm sievietes kļuva resnas, un tad viņas nevarēja atrast draugu, kas varētu samaksāt par īri. Karla cerēja, ka zeltmatainā sieviete nepateiks mammai par konfekti.

– Domā par kaut ko jauku, un tad tev tik ļoti nesāpēs, – Karlas jaunā draudzene sacīja, turēdama viņas roku, kamēr medmāsa uzzieda viņai uz uzacs kaut ko kodīgu.

Karla sāka domāt par savas jaunās draudzenes vārdu. Lilija! Cik skaists vārds! Lerijs, nākdams ciemos, dažreiz atnesa lilijas. Reiz, kad Karla jau gulēja, mamma un Lerijs sāka dejot tik sparīgi, ka lilijas nokrita zemē un uz paklāja palika koši dzelteni traipi. Kad Karla bija iznākusi, lai paskatītos, kas noticis, Lerijs bija teicis, ka tas esot tīrais nieks, un apsolījis parūpēties, lai paklājs tiktu iztīrīts. Varbūt viņš varēja likt kādam salāpīt arī mammas blūzi. Trīs augšējās podziņas bija mētājušās viņai pie kājām kā mazas, sarkanas konfektītes.