– Vai esi gatava? – Ross jautā un galanti paceļ mani, lai pārnestu pāri slieksnim. Mamma un tētis savā īpašumā ir nesen pārbūvējuši saimniecības ēku, lai mums būtu pašiem savs mājoklis.

Kamēr visi apmētā mūs ar konfeti un skaļi vēl mums laimi, es klusībā sev apzvēru, ka, pateicoties Rosam, mana dzīve turpmāk būs citāda.

– Es mīlu tevi, – viņš saka un maigi noskūpsta mani.

Es arī viņu mīlu. Savādi, tomēr klusībā es vēl aizvien nedaudz ilgojos pēc Eda. Manā prātā palikuši dažādi nieki. Edam patika dzert vāju tēju, un viņš tikai nedaudz apmērcēja tējas maisiņu ūdenī. Viņš zināja, ka man garšo rīsu brokastu pārslas bez piena. Šādi gadu gaitā krājušies sapratnes krikumi veido nesaraujamu saikni. Un tad, protams, mūs saistīja arī Toms. Tas nekas, ka es neveicu paternitātes testu, jo nebiju pārliecināta, vai spētu sadzīvot ar tā rezultātiem. Vai nu tas ir pareizi, vai arī ne, taču man ir vieglāk nezināt, vai mana mīļotā dēla tēvs ir Eds vai Džo. Eds uzaudzināja Tomu kā savu dēlu (un viņam nebija nekāda iemesla uzskatīt citādi). Un tagad arī Ross ir nosolījies darīt tāpat. ”Es vienmēr būšu viņam līdzās, Lilij. Un arī tev.”

Es zinu. Es neesmu viņu pelnījusi. Vismaz par manu tumšo pusi to var sacīt droši. Un tomēr varbūt visos cilvēkos mājo gan labais, gan sliktais. Gan patiesība, gan meli.

Tagad, kad mēs ar Rosu visu mūsu draugu un ģimenes locekļu klātbūtnē gatavojamies sagriezt kāzu torti un man līdzās stāv Toms, viens nu man ir pilnīgi skaidrs.

Es vairs neesmu Eda Makdonalda kundze.

Es esmu sava jaunā vīra sieva.

Gan priekos, gan bēdās.

PATEICĪBAS

Esmu liela parādniece savai aģentei Keitai Hordernai, kura bija sajūsmā par manu grāmatu un deva man saprātīgus padomus. Viņa ir lieliska vadone.

Es svētīju to dienu, kad iepazinos ar Keitiju Loftasu, savu brīnišķīgo redaktori no izdevniecības Penguin, kura vienā mirklī saprata manus varoņus tikpat labi kā es pati. Viņas ieguldījums un prasme ir nenovērtējami.

Trūkst vārdu, lai atklātu, cik sirsnīgi mani ir uzņēmusi visa Penguin ģimene. Viņu ticība, uzmundrinājums, profesionālisms un atbalsts ir apbrīnojami. Ikreiz, ieejot viņu birojā, man pār muguru pārskrien brīnišķīgas satraukuma skudriņas. Šo cilvēku ir pārāk daudz, lai pieminētu katru atsevišķi, tomēr es vēlētos īpaši izcelt Eniju Holendsu, Popiju Nortu, Rozu Pūlu un Stefeniju Nolsu, kā arī absolūti satriecošo autortiesību komandu, kas mani atbalstīja no paša sākuma. Fotogrāfe Džastina Stoderta lietusgāzes laikā lieliski tika galā ar maniem matiem! Kerolaina Pritija, mana literārā redaktore, man ļoti palīdzēja iekļauties visos grafikos.

Īpaši jāpiemin leģendārā Betija Švarca, kura man palīdzēja nostāties uz pirmā rakstniecības pakāpiena un kopš tā laika kopā ar savu sirsnīgo, jautro vīru Roniju ir kļuvusi par mūsu ģimenes draudzeni.

Esmu ļoti centusies pareizi aprakstīt juridiskās prakses jautājumus. Liels paldies Ričardam Gibsam, pensionētam tiesnesim un partnerim spēles laukumā (es runāju par tenisu!). Paldies arī advokātam Īenam Kelsijam no biroja ”Kelsijs un Hols, advokāti”, ar kuru man laipni palīdzēja sazināties Juristu biedrība. Un tomēr šī nav jurisprudences mācību grāmata! Tieslietas te kalpo tikai par drāmas fonu.

Esmu parādā Pīteram Benetam, kas reiz bija priekšnieks tajā cietumā, kurā es trīs gadus nodevos rakstniecībai. Pieklātos aizrādīt, ka Breikvilas cietums nav tā cietuma apraksts, kurā es reiz strādāju, tomēr tur es iemācījos aplūkot visu arī no otras puses. Dzīve cietumā nepiederošām personām šķiet savādi neatvairāma un vienmēr sagādā pārsteigumus.

Vācot materiālus savai grāmatai, nenovērtējamu palīdzību man sniedza Nacionālā autisma biedrība. Ja jums ir nepieciešama papildu informācija, lūdzu, apmeklējiet vietni www.autism.org.uk.

Man pat prātā neienāca, cik grūti ir nogalināt kādu grāmatas varoni, kamēr nebiju parunājusi ar doktori Elizabeti Soijē, patoloģijas speciālisti un vecāko goda lektori medicīnas jomā no Oksfordas universitātes slimnīcas Veselības aizsardzības fonda Oksfordas universitātē, Apvienotajā Karalistē. Paldies jums, Elizabete, par visām mūsu sarunām vēlās naktīs un apcerēm par dažādiem iespējamiem scenārijiem.

Kā autore es apzinos, cik ļoti grūti ir ietilpināt visus darbus vienā dienā, tāpēc esmu ļoti pateicīga tiem rakstniekiem, kuri atlicināja laiku, lai izlasītu ”Mana vīra sievu”.

Daudzi rakstnieki uzskata, ka neviens nespēj domāt tāpat kā viņi, tomēr šo gadu gaitā esmu ar prieku atradusi citus domubiedrus. Es īpaši vēlos pieminēt savas draudzenes Keitu Fērnivelu, Rozannu Lī, Bevu Deivisu un visus no Freelance Media Group, kā arī savu neseno atklājumu – pasakainos Prime Writers. Paldies par sirsnīgo uzņemšanu.

Visbeidzot es vēlētos atzīmēt mūžseno laulības institūtu. Laulības gredzenu var gan mīlēt, gan ienīst, tomēr tas var novest pie dažām neparastām situācijām…

AUTORES PIEZĪME

Tā bija mana pirmā darba diena. Man pakrūtē dunēja nemiers. Par to nebija jābrīnās. Pētīdama dzeloņstiepļu rituļus virs augstās betona sienas, es jutu, ka no satraukuma man kļūst nelabi. Ko, pie joda, es te darīju? Vai biju rīkojusies neprātīgi, piesakoties – un iestājoties – darbā augstas drošības vīriešu cietumā? Kā gan es spēšu divas dienas nedēļā uzturēties starp noziedzniekiem, no kuriem daži bija arī psihopāti? Vai man nekas nedraudēs?

Līdz tai dienai allaž biju uzskatījusi, ka cietumi ir domāti citiem cilvēkiem, kuri ir izdarījuši kaut ko briesmīgu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka arī es reiz varētu nokļūt cietumā – vai nu kā noziedzniece, vai kā darbiniece. Taču, kad manai pirmajai laulībai bija pienācis gals, es pamanīju sludinājumu, kurā tika piedāvāts pastāvīgs darbs rakstniecei kādā cietumā netālu no manām kādreizējām mājām. Tolaik tika pielikts punkts arī slejai, ko jau desmit gadus biju rakstījusi kādam sieviešu iknedēļas žurnālam. (Redaktore bija aizgājusi, un darbavietā norisinājās pārmaiņas.) Man vajadzēja meklēt citu nodarbi, un šis darbs bija vienīgais, ko spēju atrast.

Cietumā es atklāju pasauli, ko pat nebūtu spējusi iztēloties, ja pati nebūtu tur nokļuvusi. Tā bija pasaule, kurā neviens nebija tāds, kāds šķita. Pasaule, kurai pamazām iemācījos pielāgoties. Tā man pat sāka likties neatvairāma un – uzdrošinos tā sacīt – iepriecinoša. Tomēr visu laiku tur varēja manīt apslēptas baiļu un nezināmā zemūdens straumes. Cietumā es uzzināju, ka pastāv nebeidzamas pretrunas. Smiekli un tomēr arī asaras. Laipnība un dusmas. Darbinieku vidū es atradu dažus lieliskus draugus, taču daži gluži saprotamā kārtā pret tādu ”labo rakstnieci” izturējās ar aizdomām. Reiz kādam radās aizdomas, ka esmu slepus ienesusi cietumā kartupeļu čipsus, lai ”pielabinātos” ieslodzītajiem. Mani pārmeklēja un atrada vienu paciņu kartupeļu čipsu ar siera un sīpolu garšu – tā bija domāta man pašai. Es pasūdzējos, un turpmāk neviens vairs neapšaubīja manas pusdienu kārbas saturu!

Un vēl es atklāju, ka uzticēšanās ir jānopelna, kaut gan tādēļ varēja būt nepieciešams riskēt. Piemēram, kad vadīju grupu vai pat privātās nodarbības, mani neuzraudzīja neviens darbinieks. Kādu dienu izrādījās, ka esmu palikusi bez nodarbību telpas. Vīri man ieteica vadīt nodarbību augšstāvā netālu no viņu guļamtelpām. Parasti tas bija aizliegts, taču todien cietuma darbinieki atļāva man tā rīkoties, ja vien ”es tā vēlos”. Es nonācu sarežģītā situācijā. Ja ar mani kaut kas notiktu, avīzes būtu pilnas ar stāstiem par rakstnieci, kura pati izrādījusies vainīga, bet, ja es noraidītu šo piedāvājumu, mani vīri nodomātu, ka es viņiem neuzticos. Es uzkāpu augšstāvā, juzdama, ka sirds lec vai pa muti laukā… un viss noritēja lieliski. Nudien, kopumā varētu sacīt, ka vīri izturējās pret mani ļoti pieklājīgi un ar milzīgu sajūsmu rakstīja dzīvesstāstus, romānus, īsos stāstus un dzeju. Man tika apgalvots, ka tas viss spēj vairot pašapziņu, kas savukārt mazina noziegumu atkārtošanas risku.

Un tomēr āriene mēdz būt mānīga. Daži no maniem audzēkņiem vienas nakts laikā tika pārvesti uz citu cietumu, ja tika pieķerti kādā aizliegtā nodarbē, piemēram, narkotiku vai mobilo telefonu glabāšanā. Vīri varēja nodarīt cits citam pāri (kamēr es tur strādāju, viens ieslodzītais nogalināja kādu citu). Un vēl es dzirdēju arī savādas baumas par kādreizējām attiecībām starp cietuma darbiniecēm un ieslodzītajiem.

Sākot strādāt, man šķita, ka es vēlēšos uzzināt, kādus noziegumus mani vīri bija izdarījuši. Tad es noskaidroju, ka cietumā nav pieņemts par to jautāt. Un tomēr dažreiz mani audzēkņi vēlējās to pastāstīt. Viens atzinās, ka ir izvarotājs. Kāds cits nosauca sevi par slepkavu. Cik žēl, ka viņi to visu nepaturēja pie sevis. Būtu daudz labāk uztvert viņus vienkārši kā cilvēkus, kuri vēlas rakstīt. Galu galā ar vārdiem var lieliski visu nolīdzināt.

Tas viss – un daudz kas cits – iedvesmoja mani uzrakstīt grāmatu ”Mana vīra sieva”.

Ceru, ka jums patika to lasīt.